POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Mēnesis: 2020. gada decembris

  • NOVEMBRIS/DECEMBRIS 2020

    by

    Ierasti, rudens un ziemas mēneši velkas lēni. Kā viena mikroviļņu krāsns minūte. Vismaz. Taču šogad novembrim un decembrim izdevies apsteigt mani zemajā startā. Un, knapi elpu ievilkdama, saprotu, ka jau šovakar jākāpj jaunam gadam pāri. Šajos divos mēnešos izlasītas 11 grāmatas, kuras bijušas gan milzīgi atklājumi, gan sāpīgas vilšanās. Bijušas prieki un asaras. Gan laimes. Gan skumju. Par dažām no tām esmu jau paspējusi runāt emuāra lappusēs:

    Un dažām esmu pataupījusi pāris vārdus šeit:

    Taču par vienu no visskaistākajām šogad lasītajām grāmatām runāšu… nākamgad.
    Tāpat, īsi pēc Jaunā gada mijas, neatkāpjoties no iepriekšējā gadā ieviestās tradīcijas, dalīšos ar savu 2020. gada grāmatu TOP 10!
    Esiet tepat netālu!

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JAUNAJĀ GADĀ!

    Džeroms K. Džeroms
    Trīs vīri laivā
    (nerunājot nemaz     par suni)

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!

    “Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”

    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Roberts Zētālers
    Viss mūžs

    Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies.
    Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (un neapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs,
    pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.

    “Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”

    (No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Ikes
    12

    Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai.
    Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT.
    Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm.
    Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā.
    Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…

    (Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Edgars Valters
    Kaķītis un Ūpītis

    Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.

    (No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Cepu, cepu kukulīti

    Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājās nonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators.
    Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.

    (Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

    ⭐⭐⭐

  • Vineta Trimalniece «Piepildīts»

    by

    “Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.”

    Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā nūju un devās prom. Pie ārdurvīm es viņu pārtvēru un jautāju, uz kurieni viņa tagad, piķa melnā decembra spelgonī, taisās doties. Uz mājām, viņa atbildēja. Atbildēja bez mirdzuma acīs. Atbildēja bez siltuma balsī. Atbildēja uz sliekšņa mājām, kuras vairāk kā gadus trīsdesmit saukusi par savējām.
    Tas notika pēkšņi. Bez instrukcijām, kā būt tālāk.
    Mēs kļuvām svešas.
    Katra reize, mēģinot tuvoties, beidzās ar agresiju.
    Beidzās ar agresiju katru reizi, kad bija jāpabaro uz mikroviļņu krāsns satupušās zīlītes. Katru reizi, kad nācās saukt policiju, jo kāds centās ielauzties mājā caur televizora kineskopu. Katru reizi, kad pēc karsti kūpošas piparmētru tējas un cepumiem uzprasījās arī neredzamie ciemiņi.
    Mājas sienas, kuras piedzīvojušas daudz mīlestības un prieka, bērnu un mazbērnu spiedzienus un smieklus, pēkšņi sāka jukt prātā. Kā greizo spoguļu istabā, kurā nekas nav tā, kā izskatās.
    Diena no dienas attālināja viņu no īstenības un veda pa senu notikumu pēdām tālā pagātnē.
    Tajā man nebija vietas.

    “Iekšējais dzīves spēks cilvēkā esot daudz lielāks, nekā pašam šķiet.”

    Aizvēru acis un tinu tālāk, ikreiz, kad uzdūros jaunai atsauksmei, kas ļāva ielūkoties jaunās rakstnieces Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājumā Piepildīts. Jau no pirmajiem aizmetņiem, kas vēstīja, ka izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tiks izauklēti stāsti par aprūpes nama iemītniekiem, skaidri zināju, ka lasāmo grāmatu kaudzītē notiks kadru maiņa – kādai ilgi rindā gaidošai, pēc lasītāja izslāpušai grāmatai nāksies uzgaidīt vēl aptuveni astoņdesmit lappuses, lai tiktu pie kārotā.
    Uzklausīt sirmgalvju mūžu mācos no jauna. Kā no ābeces. Apsteigt domas, kas auļo ātrāk par vārdiem un rausta uz visām pusēm stāstītāju. Tik svešus un savādi pazīstamus vienlaicīgi. Stāstus, kas dun galvā vēl ilgi pēc tam, kad pirkstu gali zaudējuši lapu pieskārienu atmiņu.
    Un nenodeldējamais jautājums – kas mūs sagaida brīdi pirms mūžības vārti tiks atdarīti un tikai viens solis mūs šķirs no aizmirstības?
    Rakstnieci cilvēkus izstāstīt tālāk iedvesmojuši neparasti, traģiski un mīlestības pilni stāsti, kuri caurvijuši kāda pansionāta iemītnieku dzīves.
    Biogrāfiskas pastkartes, kurām nav vecuma ierobežojuma.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir skaista, kaut arī mazliet grūta.”

    Piepildīts veido stāsti, kuri par spīti tam, ka aizlūzt un iesprūst kaklā, vienā elpas vilcienā izlasāmi. Stāsti, kas saguluši grāmatas lapaspusēs, smagi kā akmeņi, atklāj aprūpes nama iemītnieku likteņus. Sajūtas. Ilgas. Skumjas. Dusmas. Emociju karuseļi, kurus nav iespējams apstādināt. Izbalēšana mīļoto atmiņās un lūgšanas pēc atpestīšanas no vientulības mijas ar neizdzīvotiem un nepiepildītiem nomoda sapņiem. Mīlestība, kas dziest kā pēdējā elpa un sauciens pēc uzmanības. Saujiņa ar domām, ka ciešanas ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa un bailes no nāves ir tik tuvu klātesošas, ka tās dvaša uz skausta liek nodrebēt pat tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Salauzt dzīvi ar pirmo elpas vilcienu. Liktenis, kurš ne vienmēr spēlē pēc noteikumiem. Krāpnieks.

    Tās ir dzīves, kuras dzīvotas mums tepat līdzās. Un aprautas aprūpes nama gaiteņos. Istabiņās, kuras ik dienu zaudē savus iemītniekus, kuri vienmēr tajā nonākuši aiz brīvas gribas. Un ne vienmēr ir bijušas citas iespējas. Katrs stāsts ir unikāls. Tāds tas ir vienīgais, starp padsmit citiem. Ne mazāk skarbiem un asi trāpīgiem lasītāja vājajās vietās. Tie kā sūkļi savās lappusēs uzsūc asaras un sāpes, kas izlietas pēc vārdu un teikumu kaujām, uzvarot lasītāju kā emocionāli, tā fiziski.
    Cilvēcība, kas aug un dilst atbilstoši apstākļiem. Cilvēcība un alkas pēc tās, kas nevienu, kurš nolēmis mesties Piepildīts stāstu varoņu iepazīšanā, neatstās vienaldzīgu.
    Iebrist stāstu sajūtās kā sniegā un vibrēt līdzi kā kokiem dedzīgā vējā. Neremdināmā.

    “Viņš saprata, ka nevienam nedrīkst pieķerties, nevienu pielaist tuvāk.”

    Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām.
    Vinetas Trimalnieces debija ir veiksmīga. To apliecina arī mana biežā acu mirkšķināšana, uzduroties atkal jauniem un jauniem sajūsmas spiedzieniem grāmatmīļu atsauksmēs, kurām iespēju robežās metu līkumu, vēloties bez priekšā teikšanas mesties ar galvu taisni iekšā šajā bagātīgajā izjūtu okeānā. Pārliecībā, ka tas mani nesaudzēs.
    Netiesājiet un nekļūstiet par vienaldzības līdzatkarīgajiem. Glabājiet atmiņas par saviem mīļajiem labi redzamās vietās. Un noglaudiet to sirmot sākušās galvas, ja tas vēl ir iespējams. Neatlieciet uz vēlāku telefona zvanus un mīļus vārdus. Nevairieties apskāvienus un miklas bučas uz vaiga.
    Varbūt šīs būs pēdējās atmiņas, kuras klusā nopūtā nogulsies uz mīļo lūpām.

    “Galu galā viņš pats nezināja, kurš ceļš ir smagāk ejams – vai tas, kas ved pie šī gadiem ilgi koptā un lolotā kapa un Annas smaida, kurš rotā viņu puikas seju, iekaltu piemineklī, vai izdangātais ceļš, kas ved uz pansionātu.”

  • Ēriks Emanuēls Šmits «Oskars un Rozā dāma»

    by

    “Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.”

    Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar kaķiem un spīdumiem uz tās. Nolaizītu pastmarkas trauslo papīra muguru un ar īkšķi filigrāni uzspiestu uz pastkartes pieres. Visupirms atvainotos par traucējumu un tad uzdotu dažus eksistenciālus jautājumus, kuri lauž manu prātu. Sāktu ar – kā lai izskaidro dzīvi? Kāpēc piedzimstam un kāpēc mirstam? Kāpēc ļaujam uzplaukt sevī skumjām, priekam atvēlot tik maz? Kāpēc ledusskapī ir iebūvēta lampiņa, ja pēc sešiem vakarā iesaka neēst? Kā lai izskaidro vēlmi likties uz auss vēlā vakara stundā, kad Sauli sardzē nomainījis Mēness? Kāpēc agros rītos no gultas izkāpjam ar kreiso kāju tikai tāpēc, lai aizbildinājums par nolaistiem lūpu kaktiņiem visas dienas garumā būtu tepat mēles galā? Kā pārbaudīt vai piens nav saskābis, ja otrā pusīte ir devusies komandējumā? Kā lai izskaidro vilinājumu pārkāpt noteikumus, kuri ierakstīti uz zilās debesu bļodas sienām? Un kāpēc asas izjūtas ļauj piedzimt taureņiem vēderā? Un mīlestība?
    Kur parakstīt iniciatīvu, kas mani pilnībā atbrīvotu no radniecīgām saitēm ar tuviniekiem, kuri kļuvuši par covidiotiem?
    Kā lai izskaidro, kāpēc asaras ir sāļas kā jūra, bet sapņi saldi kā cukurvates kalni? Kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu tieši uz grīdas lūpām? Kā lai izskaidro baltus melus un melnu patiesību? Kāpēc cilvēki savas brūces dziedē ar laiku, nevis ar ceļmallapām, ja tām ir lielāks efekts?
    Kāpēc nepretojoties pakļaujamies šaubu ēnu cietumiem? Un kāpēc ļaujam liktenim sevi klupināt?
    Kā lai izskaidro neizskaidrojamo?
    Kā lai izskaidro šo neizskaidrojamo karu ar likteni?
    Kā lai izskaidro?
    (Vairāk jautājumiem nav vietas, mīļais Dievs… Varbūt varam pāriet uz saraksti e-pastā?)

    “Uz pasauli katru dienu jāskatās tā, it kā to redzētu pirmo reizi.”

    Franču rakstnieka un dramaturga Ērika Emanuēla Šmita (Eric-Emmanuel Schmitt) radīto stāstu Oskars un Rozā dāma pamanīju pateicoties raidieraksta Piedzīvot lappuses autorei Aijai Bremšmitei, kura dalījās savās pārdomās par šo kabatas formāta grāmatiņu. Skaidrs, ka mani uzrunāja teiktais par puisēnu, kuru modināt drīkst vien mīļais Dievs, tāpēc pāris klikšķi un virtuālajā bibliotēkā rezervēju šo plaukstas lieluma iespieddarbu sev. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka stāsta par Oskaru un Rozā dāmu lasīšanas laiks sakritīs ar brīdi, kad mūžība pie sevis aizsauks mūsu ģimenes mīluli, kurš desmit gadus zaga ne tikai sardeles no galda, bet arī visu mūsu uzmanību. Un mīlestību. Ķīmiskā reakcija, kas notika starp manas dvēseles sāpju pilno kliedzienu (kas atāli atgādināja skaņu, kas rodas uz lūpām, kad, rīvējot burkānus salātiem, tajos ierīvējas arī daļa pirksta) un aizkustinošo stāstu, ietērptu zilos vākos, neatlaidīgi urdīja runāt arī par manām sajūtām, kas kā vējdzirnavas mala domas smalkos miltos arī manā galvā.
    Vai citkārt šis vēstījums būtu nonācis uz mana emuāra sienas?
    Visticamāk – nē.
    Bet šodien?
    Te nu tas ir…
    (No franču valodas tulkojusi Lūcija Rambeka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2010)

    “Cilvēki baidās no nāves, jo viņus biedē nezināmais.”

    Stāsts Oskars un Rozā dāma (OSCAR ET LA DAME ROSE) ir ļoti emocionāls, dzeloši skumjš, taču reizē bezgala gaišs vēstījums, kura priekšplānā bezkaunīgi gozējas Oskars – desmit gadus vecs zēns, kurš ir pierādījums tam, ka medicīna ne vienmēr spēj radīt brīnumus, un slimība, kura pārņēmusi mazā zēna ķermeni, nolēmusi laupīt tam rītdienu. Oskars mirst. Cilvēki mēdz būt gļēvi grūtību priekšā, un tādi ir arī Oskara vecāki. Gļēvi runāt. Un Oskaram tas sāp. Varbūt pat vairāk par apziņu, ka Oskars nekad neizaugs pietiekami liels, lai bez pakāpšanās uz krēsla nomainītu izdegušo spuldzīti vai paņemtu hipotekāro kredītu ģimenes mājas iegādei. Oskara sāpes rada dusmas un aizvainojumu. Un tās ir vienīgās jūtas, kuras vieno mazo zēnu ar vecākiem. Taču Oskaram ir cilvēks, kurš nekad neslēpjas aiz medussaldiem vārdiem – Rozā dāma, kuru zēns mīļi nodēvējis par Rozā mammīti. Lai arī Oskars nezina, kur adresēt vēstules, Rozā mammītes iedvesmots, viņš uzsāk saraksti ar Dievu divpadsmit dienu garumā. Divpadsmit dienas, lai nodzīvotu dzīvi. Divpadsmit dienas, lai pieredzētu īstu draudzību, pirmo mīlestību un skūpstu, kāzas, pārpratumus, šķiršanos, aizvainojumu un piedošanu. Atpestīšanu.

    Mēs parasti aizstāvamies ar vārdiem man nav laika. Man nav laika apliet izkaltušās puķes uz palodzēm. Man nav laika satikt draugus, kuru sejas atmiņās sāk izbalēt. Man nav laika lasīt skapī nīkstošās grāmatas, kuras kā magnēti pievelk putekļu kārtas kā mēteļus. Vienu uz otra. Man nav laika no rīta mierā izdzert kafiju ar pienu, lasot avīzē politiskās slejas vai minot krustvārdu mīklas. Man nav laika sveicināt saldi smaidošos kaimiņus. Man nav laika radiem sūtīt un saņemt vēstules. Man nav laika pieteikties gleznošanas meistarklasēm. Man nav laika meklēt cilvēku, kam nebūs laika man.
    Man nav laika dzīvot.
    Taču patiesībā ar laiku tam nav nekāda sakara, un to šajā mazajā grāmatiņā pierāda arī pats autors. Mēs slēpjamies aiz man nav laika sienas, kaut patiesībā aiz visām mūsu darbībām stāv lielais un baisais es negribu karš. Bet Oskars grib. Grib dzīvot un izdzīvot. Piedzīvot dzīves saldmi un rūgtumu. Un viņam tas izdodas, kaut šķiet, ka man nav laika.

    “Tev, manu mazo Oskar, ir viegli kauli un nav daudz miesas, taču valdzina ne tikai kauli un miesa, bet arī sirds un dvēsele, un sirdsskaidrības un dvēseliskuma tev ir papilnam.”


    Dzīve būtu traģiska, ja tajā nebūtu humora. Un tieši tāds ir Oskars un viņa Rozā dāma. Lai arī šī stāsta galvenās sastāvdaļas meklējamas plauktos zem uzraksta traģika un drāma, tajā paredzēta arī šķipsniņa humora. Un autoram šķietami nejauši gadījies pievienot nedaudz vairāk par vienu šķipsniņu. Vismaz divas. Vai divas ar pusi. Oskars un Rozā dāma ir caururbjošs. Domas plēsošs un dziedējošs.
    Katra diena kā dāvana, lēnām un ar baudu jāizsaiņo, jāizdzīvo. Dzīve ir jāpiedzīvo.
    Mēs esam pieraduši izturēties tā, it kā nāve nespētu mūs skart, taču tikmēr kāds kaut kur tepat aiz loga, aiz ielas, aiz pilsētas un pilsētām nodzīvo savas dzīves pēdējās divpadsmit dienas.
    Nu kā lai izskaidro dzīvi?
    Ja dzīvi būtu lemts izskaidrot, visticamāk, mēs jau būtu piedzimuši, turot rokā instrukciju, kā to izdarīt…

    “P.S. Pēdējās trīs dienas Oskars uz naktsgaldiņa turēja zīmīti. Es domāju, ka tā domāta Tev. Tur bija rakstīts: “Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt.””

  • Olga Gromova «Cukura bērns»

    by

    “Niknums ir spēcīgas jūtas, tās palīdz izturēt.”

    Līdzcilvēku dzīvesstāsti ir mūsu emociju motori. Tie dzen domas uz priekšu un atpakaļ. Rotaļīgi, kā vējš savu elpu zem aplodām, radot trīsas manu un tavu svētnīcu skeletos. Līdzcilvēku mūža vēstījumi ir mūsu iekšējo dialogu ģeneratori. Tie plosa un ārda. Un uzrušina netīkamas mieles, kuras skalda dvēseli kā truls cirvis. Un tikai laiks valda pār brīdi, kad sapīsimies šo vārdu miju samudžinātajās ritmu konstrukcijās. Jo šādiem stāstiem lietošanas pamācību nav. (Un kā gan lai bez tām zina par iespējamajām blakusparādībām?)
    Bezspēkā klanīties cauri biezai un aukstai tumsai, līdz konvulsiju urdītā miesa pārdeg kā sērkociņa liesmas vajāts, putekļiem klāts zirnekļu tīkls. Vai ar degunu bakstīt saldas cukurvates mīksto vēderu dienās, kad asaras pār vaigiem plūst neviltoti bērnišķīgas laimes dēļ. Abos gadījumos ir svarīgi būt klātesošam. Būt tuvu un izlaist katru šo stāstu cauri dzīslu sazarojumiem, svēti cerot, ka tie nekļūs par iznīcinošu trombu.
    Mums jākļūst par klusiem klausītājiem.
    Tikai tā šie stāsti nespēs aiziet bojā.

    “Lai cik augsti viļņi un dziļi bezdibeņi, mūsu gars ir taisns un stingrs kā bura, un mēs noteikti aizpeldēsim līdz galam”

    Pateicoties Jāņa Rozes apgāda rūpēm par lasītmīlētājiem, arī manās rokās nonākusi patiesi brīnumaini burvīga, bet asi ādā kniebjoša un lūpā kodoša grāmata – krievu rakstnieces, redaktores Olgas Gromovas (Ольга Громова) dokumentāli literārais piemineklis mazās Stellas (un daudzu tā laika mazo cilvēku) liktenim pirmskara un kara gados. Piemineklis zaudētām bezrūpīgām bērnu dienām, zaudētām mājām, zaudētu tēva mīlestību.
    Taču ne zaudētām cerībām.
    Cerībām, kas reiz izpletīs spārnus un aizvedīs atkal mājup.

    Grāmatas Cukura bērns (Сахарный ребёнок) priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī Cukura bērnam nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “- Atceries, kur mēs bijām… atceries, kas mēs esam… Par katru neapdomīgu vārdu mēs dabūsim samaksāt…”

    Lai arī pazīmes liecināja, ka pasaulē jānāk Henrijam (tas gan netika minēts, bet šajā vietā iztēlojos, kā Stellas māte biežāk iegriežas saimes virtuvē, lai nogrieztu kārtīgu kūpinātas gaļas vai siera šķēli), pavisam negaidīti Nudoļsku ģimenē, pēc ilga vārdu kara par bērna vārda izvēli, ienāca Stella. Jau piedzimstot mazulītei nācās drosmīgi cīnīties par vietu uz šī nepieradināmā zemes pleķīša, pierādot, ka spēcīgs gars savu mājvietu var atrast arī vien teju divu cukura paku smagā ķermenī. Stella auga mīlēta un aprūpēta. Vecāku uzmanības neapdalīta… līdz brīdim, kad par dzimtenes nodevību tika apcietināts Stellas tēvs. Vienīgā vieta uz pasaules, kurā Stella varēja izglābt savu tēvu, bija fantāzijas pasaule, kurā izstāstīt stāstu no dzīves tā, lai galvenais varonis tiktu izglābts un beigas būtu laimīgas. Taču ne visi stāsti un ne visas pasakas ir lemtas laimīgām beigām un labā uzvaru par ļauno. Piecu gadu vecumā Stellai nācās uzzināt un izprast lietas, kuras pat daļa pieaugušo neizprata. Un neizprot joprojām.
    1937. gada vasarā Stella kopā ar mammu dodas izsūtījumā, pat nenojaušot, kādus pārsteigumus Kirgīzijas stepe sagatavojusi šīm savas valsts nodotajām un izstumtajām.

    “No visām mantām, kuras paņēmām līdzi no Maskavas, mums bija palikušas tikai tās drēbes, kas mugurā, un vēl divas lietas. Mazais plastmasas nēģerēns Toms man un sens kabatas formāta sējumiņš, hrestomātija “Krievu dzejnieki” mammai.
    Šīs divas lietas ilgu laiku bija mani vienīgie draugi.”

    Olga Gromova Cukura bērnā apraksta laika posmu no 1937. līdz 1946. gadam. Spītējot jaunajiem apstākļiem, spītējot karam, atmiņas par šo laiku Stella atstāstījusi krāšņi. Lai arī lielākā daļa ir pašas autores literārais pieskāriens, ne brīdi nepamet sajūta, ka tieši tā arī ir bijis. Un ne vārda savādāk.
    Cik grūti būt bērnam laikā, kad no tevis prasa pieaugušu. Domāt, ko dari. Domāt, ko runā. Domāt, domāt, domāt. Un neuzdot jautājumus. Viens nepareizi uzdots jautājums var būt nāvējošāks kā desmit stobru gali.
    Liela nozīme Stellas dzīvei izsūtījumā bija literatūrai. Tā palīdzēja būt modriem, palīdzēja barot prātu un garu. Tā sniedza atbildes vēl pirms jautājums prātā izskanējis skaļi.
    Lēni vakari un kopīga noreibšana pie grāmatu lapaspusēm kopā ar ģimeni ir tas, pēc kā šī pasaule ilgojas. Un ilgosies vēl ilgi, ja mēs nesalauzīsim šo ātro skrējienu un kolas un čipsu vakaru pie saviem platekrāna draugiem (kuriem par mums, un mūsu liekajiem kilogramiem, ir pilnīgi vienalga) lāstu.
    Lēni vakari un cilvēki. Lielākās vērtības. Un apziņa, ka, par spīti augošajiem un sākumā šķietami nepārvaramajiem sarežģījumiem, nezuda ticība līdzcilvēkiem. Cilvēkiem, kuri, kā pār mākoņu kuģa bortu pārkrituši eņģeli, nepakļaujoties saviem likteņa belzieniem pa saules pinumu, nebaidījās sniegt palīdzību. Ne velti mamma Stellai daudzkārt atgādināja, ka par spīti visam, labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto.
    Jāpiekrīt arī man, ka, ja cilvēkiem pašiem dzīve sagādājusi daudz ciešanu un grūtību, viņi palīdz citiem neprasot pateicības. Šajā mazajā patiesībā slēpjas arī Stellas un viņas mammas atslēga uz brīvību.
    Cerības izpleš spārnus un aizved atkal mājup…

    “Kad cilvēku piemeklē nelaime, tad parasti šķiet, ka tieši viņam ir vissāpīgāk un vissliktāk pasaulē.”

    Jau iepriekš manis pieminētā rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums.


    Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    Domāju, ka Stella debesīs jau padzirdējusi, ka neviens Cukura bērnu neuzskata par kārtējiem ierindas memuāriem… un to lasa visi. Visi.
    Stellas stāsts pie mums ir drošībā.
    Cukura bērns ir drošībā.

    “Visas dzīves laikā (un mana mamma nomira 72 gadu vecumā) es ne reizes nedzirdēju, ka viņa būtu pacēlusi balsi, un nekad neredzēju asaras viņas acīs. Un jau krietni vēlāk, sastopoties grāmatās ar tādām klišejām kā “nelokāma griba”, “dzelzs izturība”, “tēraudciets raksturs”, es skaidri zināju, ka tas ir tieši par viņu.”

  • Metjū Volkers «Kāpēc mēs guļam?»

    by

    “Apkopjot visas ietekmes uz veselību, jau zināmo patiesību kļūst vieglāk pieņemt – jo īsāks miegs, jo īsāks mūžs. Tāpēc senais teiciens “Izgulēšos zārkā” diemžēl ir bēdīgi patiess.”

    Miegs, pacietība un labās kājas mazais pirkstiņš ir trauslākās lietas, kas cilvēkam var piederēt. Manu miegu lauž mani bērni, labās kājas mazo pirkstiņu durvju stenderes, bet pacietību – neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktors Metjū Volkers.
    Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrita vēstule no izdevniecības HELIOS, sniedzot ieskatu tās svaigākajos izdevumos, mani patiesi uzrunāja grāmata Kāpēc mēs guļam?, kas nepārprotami mēģināja apgalvot, ka atklās visus manus miega un sapņu noslēpumus. Man, kā latvietim par septiņdesmit pieciem procentiem, protams, labprātāk patiktu atklāt labāko sēņošanas vietu noslēpumu, taču atklāt to, kāpēc man ir jāiet gulēt laikā, kad es varētu, piemēram, izlasīt visas pasaules grāmatas sausas, arī nešķita peļama. Taču nonākot līdz šķietami patīkamajam lasīšanas procesam, sapratu, ka šo grāmatu lasu pirmo un pēdējo reizi. Laikam jau vairāk tāpēc, ka patiesība nedaudz sāp (un gulēšana blakus krācošam dzīvesbiedram arī).
    (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2020)

    “Mūsu sapņu dzīve ir daudz lielāka, nekā modinātājpulkstenis to cenšas iegalvot.”

    Ziloņiem pietiekot ar pusi no cilvēkam nepieciešamā miega, kas nozīmē, ka kopš pirmā bērna dzimšanas (kas jau, celies vai krīti, ir astoņus gadus sena pagātne), lai vai kā es vēlētos sevi identificēt ar lauvenes vai tīģerienes tēlu, es esmu zilonis.
    Grāmatas Kāpēc mēs guļam? autors Metjū Volkers retoriski jautā, vai lasītājs atceras, kad pēdējo reizi naktī nogulējis astoņas stundas, modinātājpulksteņa triekas neķerts – mana atbilde ir, kopš kļuvu par māti, ne reizi. Ne reizi, guļot astoņas stundas no vietas. Ne reizi, izmantojot galda pulkstenī iebūvēto modināšanas funkciju. Manai atbildei autors liek pretī faktus, kas liek maniem pāris, pēc dzemdībām pāri palikušajiem, matiem celties stāvus – nepietiekams un nekvalitatīvs miegs spēj izsūkt cilvēka imūnsistēmu sausu, vairāk nekā divas reizes palielināt iespējamību saslimt ar vēzi (par citām horoskopa zīmēm nekas netika minēts, piedodiet), vai izraisīt, piemēram, Alcheimera slimī….pagaidiet, ko es gribēju teikt?
    Lai vai kā nebūtu, grāmata jau pašā sākumā liek uzdot sev jautājumu, nevis “kāpēc mēs guļam?“, bet “kāpēc, pie velna, mēs neguļam?”. Skaidrs ir viens – viss ir slikti un Šarlotes Brontē citēšana nepalīdz, Volkera kungs (tikai atplēš vaļā senas rētas, kas saistās ar Džeinas Eiras iesprostošanu grāmatu skapī, nedodot iespēju tikt izlasītai). Ja es patiesi vēlētos zināt, ka miega stundu nozagšana pie karsti kūpošas lattes, liks pārvērsties manai ikdienai par nomoda murgiem vai vēlmes pašiznīcināties, visticamāk, es pati to ieguglētu, tāpēc pirksta kratīšana un cenšanās lasītāju nopērt ar vārdiem, par to, ka dārgās miega stundas mēs sev nozogam apzināti, mani tikai sanikno. Nē, es to nedaru apzināti. To apzināti man nodara mani bērni. Miega trūkums var nogalināt. Un neizgulējuša cilvēka kaitināšana arī.
    Visticamāk manu neapmierinātību par grāmatu rada tas, ka tā gluži vienkārši pie manis atnākusi nelaikā – kad izspūrušiem matiem, ziliem riņķiem zem acīm un treniņbiksēm, kas izmisīgi lūdz pēc veļasmašīnas dūcošās melodijas, šūpodamās stāvu istabas vidū ar zīdaini vienā un kafijas krūzi otrā rokā, alkstot miega uz spilvena un zem segas, ne grāmatas lappusēs. Lai arī kā es censtos savākties, lai uzsūkt informāciju, kas kā lavīna gāzās ārā no grāmatas vākiem, tā vēsā mierā pārgāzās man pāri, aprokot zem bieziem nesaprašanas vāliem.

    “Atņemiet cilvēkam viņa REM miega sapņošanas stāvokli, un viņa smadzeņu emocionālā noskaņojuma līkne zaudēs savu žiletes asuma precizitāti. Gluži kā skatoties uz attēlu caur nosarmojušu logu vai uz fotogrāfiju bez fokusa, pēc sapņiem izbadējušās smadzenes nevar precīzi atšifrēt sejas izteiksmi, kas kļūst izkropļota. Un jūs sākas draugus kļūdaini uzskatīt par ienaidniekiem.”

    Metjū Volkers atklāj, ka šīs grāmatas mērķis ir atjaunot cieņu pret miegu, novēršot paviršību un nepieļaujot nolaidību pret to, taču vienīgā vēlme, lasot Kāpēc mēs guļam?, bija ārstēt šo garlaicību ar kārtīgu kofeīna devu. Iepriekš biju lasījusi neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju par šo miega koda uzlaušanas grāmatu, kas lika aizrautībā ievilkt elpu pirms mešanās tajā iekšā. Taču tas, kas mani sagaidīja, lika noplakt visām sajūsmu vētrām, pievienojot manu tām dažām ne īpaši pa spalvu glaudošajām atsauksmēm. Priekšvārda autors RSU docents Normunds Limba norādīja, ka Metjū Volkers sarežģītas lietas izklāsta vienkāršā valodā un, lai lasītu šo miega bībeli nav nepieciešama medicīniska izglītība, manā priekšā ir alojies. Lielāko daļu grāmatas mierīgi varēju lasīt kaut vai ar aizvērtām acīm, jo es tāpat neko nesapratu. Vai negribēju saprast. Varbūt pie vainas mana “uzliec uz pušuma ceļmallapu” medicīniskā izglītība. Bet varbūt domas, ka šo lasāmvielu labāk iemainītu pret grāmatu skapī putekļus rijošo Džeinu Eiru.
    Tāpat kā cilvēki nespēj atgulēt atpakaļ zaudēto miegu, es nespēju atrakstīt atpakaļ augstāk sarakstīto, tāpēc pavisam nelielai grāmatas aizstāvībai tomēr vēlos minēt, ka grāmatu caurvij daudz dažādu interesantu faktu, kurus piefiksēt savās faktu burtnīcās (vismaz tos, kurus nesalauž prātam netverama terminoloģija), tostarp, piemēram, faktu, ka sapņiem īstas nozīmes nav (un tagad ātri izmetiet visas savas “sapņu tulks” grāmatas ārā pa logu) kā arī to, ka tas vai esam pūces vai cīruļi (vai aitas), ir atkarīgs no tā, cik skaistā krustdūrienā izšūti mūsu (no vecākiem mantotie) gēni. Tāpat arī starp lapaspusēm uzdursies nerimstošam paša autora humoram (kas savā veidā neļāva man ieslīgt starp grāmatu lapaspusēm izgulēt neizgulēto).
    Ja tevi patiesi interesē izglītojoša un zinātniska literatūra, aizmirsti, ko tikko lasīji (ja neesi noslīcis mana sarkasma purvā un esi izlasījis līdz šai vietai) un tiec pie grāmatas eksemplāra arī sev. Taču, ja vēlies ar baudu iegrauzties Kāpēc mēs guļam? kā sulīgā ābolā, lai tikai glābtu sevi no pārpasaulīga garlaicības mākoņa vai palielinātu savu izlasīto grāmatu kaudzes statistiku, es ieteiktu kaut ko vieglāku. Piemēram, Margaritas Stārastes pasakas.

    “Miegs ir viena no pēdējām svarīgām bioloģiskajām mistērijām.”