Delfīne de Vigāna «No un es»

Delfīne de Vigāna «No un es»

Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedznieku pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas.

Auzu pārslu cepumi ar rozīnēm. Sasprūduši kaklā kā palu sanestā biomasa sasprūst renstelēs (es gribu ieskatīties acīs tam cilvēkam, kurš pirmais izdomāja sabojāt ēdienu, tam klāt pievienojot kaltētas vīnogas). Uz galda vāzē mirkst baltas krizantēmas. Met spocīgas ēnas. Kā kažoku. Met no iekšas uz āru. Ar lineālu izmērīta diena, precīzi milimetru pa milimetram dilst. Aizdilst līdz nākamībai. Nedilst atpakaļ. Meklēju jaunus vārdus, kamēr vecie nīkulīgi klimst iekšpasaulē kā bez pajumtes palikušie. Tiecas mieru atgūt. Sevi apmānīt. Piemānīt. Saspraucas kaktā. Strebj šodienas zupas virtuves piedāvājumu. Uzkož rupjmaizi ar stiegrainu speķi. Paurbina degunu, kamēr garām slīdošie tēli apbrīnā izkar mēli. Bez pastāvīgas dzīves vietas palikušie pastāvēs. Pārējie apsēdīsies un pameklēs. Aiz dīvāna malas aizkritušus vārdus. Domas. Dzīves. Vai uzburs no jauna (izvilks zaķi no cilindra). Skaistu. Un viltotu.
Afišu stabos sakarinātās, «tu esi tā vērta» sejas, bezrūpīgi plivina zīdaini gludus matus un šmaukstina sarkani matētas lūpas. Perfekti vaigu kauli ieguļ fotogrāfa notvertā kadrā. Mednieka bises stobra sagūstīts, bikls stirnas skatiens. Zibsnis. Un pircēju straumes plucina šampūnu un lūpu krāsu plauktus lielveikalu labirintu sistēmās. Kā sivēni no aizgalda izlaisti savvaļā. Rada toksiska piesārņojuma draudus. Iekšpus sevis.
Pasaule nav pareizi iekārtota. Pasaule ir reklāma, kas griežas ap savu asi, kamēr sareibst galva. Pilsoņi un pilsones atgrūž sīknaudu kā ēdienu atgrūž zīdainis. Paralēlā realitāte, kurā cilvēcība ir stand-up komiķa izsvilptais joks.
Īstajā pasaulē (izsvilptajā jokā) tā nenotiek. Zīdaino matu gali šķeļas un vēja pluinīti salīp pie svaigi uzziestā lūpu spīduma. Savelk čokurā muti. Liek klusēt. Taču «tagad zinu, ka arī klusēšana ir vardarbība, ka reizēm tā nav redzama ar neapbruņotu aci.»

Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Pirms gada Jāņa Rozes apgāds savus lasītājus iepazīstināja ar franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) romānu «Lojalitātes»vienā elpas vilcienā lasāmo romānu, kurš, pateicoties tulkotājai Intai Šmitei, nonācis latviešu lasītāju rokās (un pa taisno sirdī), licis nepacietīgās alkās dīdīties dīvānā, gaidot grāmatu veikalu plauktos nonākam atkal jaunus, svaigi tulkotus Vigānas rakstu mākslas paraugdemonstrējumus. Un šajā pavasarī, līdz ar vizbulīšu krāšņo performanci mežmalās, apgāda paspārnē uzplauka koši dzeltenais zieds – Delfīnes de Vigānas romāns «No un es» (No et moi). Tolaik (pirms gada) par «Lojalitātēm» emuāra lapaspusēs rakstīju: ««Lojalitātes» it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.» Šobrīd varu teikt, ka Vigāna ar «No un es» pa saules pinumu iebliezusi ar dubultu spēku. Kā demolēšanas bumba notriec manis būvētās sienas no kājām. Sienas starp realitātēm. Viltotām un īstām.

Tagad es zinu reizi par visām reizēm, ka nav iespējams aizgaiņāt tēlus un neredzamās plaisas, kas rodas dvēseles dzīlēs, – ne tik nav iespējams aizdzīt ne atbalsi, ne atmiņas, kas atmostas, tumsai iestājoties vai pašā rīta agrumā, nav iespējams atvairīt kliedzienu atbalsi un klusuma atbalsi – ne tik.

Romāns «No un es» vēsta par trīspadsmitgadīgās Lū un viņas ģimenes dzīvi, kuru manāmi sašūpo iepazīšanās ar bezpajumtnieci vārdā No. Lū visu mūžu ir jutusies ārpus uztveršanas zonas. Ārpus kadrējuma, ārpus valodām. Nepiederīga visam, kam atrodas tuvumā. Lū ir īpaša. Trīspadsmit gadu vecumā viņas IQ (intelektuālais attīstības koeficients) pārsniedz griestus, taču tai pat laikā Lū apgrūtina tieši tik vienkāršas darbības, kā, piemēram, kurpju sasiešana. Kā to skaidro psihologi – bērni, kuri attīstībā apsteidz vienaudžus, spēj pasauli izprast līdz sīkākajai niansei, taču apjukt un nomaldīties ikdienišķu situāciju krustugunīs.
Pasaulē ir miljoniem caurumu, un vienu no tiem Lū vēlas aizlāpīt – rīkoties pretēji vispārpieņemtajiem aktiem un darīt visu, kas ir (un nav) viņas spēkos, lai pierādītu, ka lietas var notikt arī citādi. Iepazīšanās ar astoņpadsmit gadus veco bezpajumtnieci No, viņas stāsts par nemieru, zaudētu uzticību cilvēkiem, mēnešiem ilgo bezmērķīgo apkārt klīšanu, vardarbību, stundām, kas viena pēc otras paskrien garām, atnesot tumsu un bailēm no tās, raisa meitenē vēlmi palīdzēt No, kuras nonākšana bezpalīdzīgi neapskaužamajā situācijā, liek jaunajai sievietei izskatīties pēc bezgalīgi sīkas vienības, bezgalīgi lielajā pasaulē. Taču Lū neapzinās, ka No ienākšana viņas ģimenē atmodinās emociju vulkānu no dziļa miega. Atmodinās atmiņas par brīžiem, kuri vairs nepieder, kuri ieslodzīti kastē un noslēpti dziļi plauktā, prom no acīm. Brīžiem, kurus aizliegts atcerēties un pieminēt.

Es domāju par vienlīdzību un brālību un pārējām gudrībām, ko māca skolā, bet kas neeksistē. Nevajadzētu cilvēkiem ļaut noticēt, ka viņi var būt vienlīdzīgi – ne šeit, ne citur.

Kas nosaka lietu kārtību? Kas liek peldēt prom no realitātes un zaudēt saķeri ar Zemi? Kad mēs zaudējām varu pār laiku? Un vai mums tāda vispār ir bijusi?
Vigānai piemīt spēja psiholoģiski iedarboties uz cilvēkiem. Sašķobīt šķietami skaidru redzējumu. Tvert lietas un notikumus plašākā vērienā. Vigāna nebaidās runāt par lietām tieši tā, kādas tās ir. Neizpušķojot. Nedramatizējot. Mēs gribam mainīt dzīves. Mēs gribam darīt lietas skaistas. Veidot māla pikučus par cilvēcīgām būtnēm. Mēs gribam ļauties bezrūpīgam laika plūdumam, tomēr atkal un atkal atduramies pret neizbēgamas vilšanās klintīm. Bez attiecīga epkipējuma un zināšanām ir grūti tikt tām pāri. «Realitātei vienmēr pieder pēdējais vārds.» Pasaule vienmēr izrādās stiprāka par mums.

Maldās tie, kuri domā, ka gramatika ir vieni vienīgi likumi un ierobežojumi. Ja iedziļinās, gramatika atklāj vēstures apslēpto nozīmi, apslēpj jucekli un pamestību, sasaista elementus un tuvina pretpolus, gramatika ir brīnišķīgs līdzeklis, lai sakārtotu pasauli tādu, kādai tai būtu jābūt.

«No un es» liek aizdomāties par to, cik skarbos apstākļos dzīvo ne tikai tie, kuri palikuši bez pajumtes, bet arī tie, kuri katru rītu sagaida siltā gultā, starp mīkstiem spilveniem un segām, taču nesaņem rūpes un mīlestību no cilvēkiem, kuri ir ģenētiski ieprogrammēti to sniegt. Cik daudz tādu bezpajumtnieku ir uz ielām un aiz māju sienām? Nomaldījušies likteņa pabērni, kuri vienlaikus meklē un atraida palīdzību. Ir lietas, kuras notiek bez īpaša pamatojuma. Paskaidrojuma. Un dažreiz mūsu rokas ir par īsu, lai paķertu tās aiz astes. Lai liktu tām pagaist. Taču, neatkarīgi no tā, ka ir lietas, kuru norisi nespējam mainīt, mums nav jāatkāpjas.
Neatkarīgi no tā, ka Vigāna uzrunā jauniešus, romānā skartās tēmas uzrunās (un mazliet ievainos) ikvienu lasītāju. Tāpēc, ja meklējat visas dzīves patiesības, tad meklējiet un atrodiet tās šeit, jo Vigānai tās izdevies sakārot vienkopus. «Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas», taču vienmēr aizmirst piebilst, ka nekas no tā nenotiek. Dzīvē allaž nākas saskarties ar lietām, pret kurām aprēķini ir bezspēcīgi. Mēs katru dienu izkrītam dzīves eksāmenā.

No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

Dzīve ir netaisnīga, un tur nekas nav piebilstams.

  1. Mai 23, 2022 11:31 am

    Grāmata nav laba

    • Mai 23, 2022 3:32 pm

      @Edgars

      OK!
      Labprāt uzzinātu, kas tieši nepatika. Ja kādreiz «šeit» atgriezīsies – pastāsti!