Mēnesis: 2021. gada septembris

  • «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • «…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…»

    (179. lappuse)

    Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu skapi). Piespiežu (tik). Piespiežu vēl vienu (tik). Un vēl (tik, tik, tik). Pēc brīža tāda tikšķēšana gāžas pāri klaviatūrai kā neapstādināma sniega lavīna (bet pulkstenis nosit precīzi «rudeni» – nežēlīga pretestība). Vārdi veļas kā sniega bumbas. Iestrēgst deniņos. Kā mierinājums iestrēgst. Uzdzen patīkami netīkamu zosādu. Bet tad no jauna uzsāk bīstamo skrējienu pāri melni baltajiem (glābšanas) spilventiņiem, kas rada zīmes, kuras šobrīd (pār)lasi(u). Četras sienas piepilda tikšķu simfonija (tik, tiktik, tik, tiktiktiktik, prātoju, vai no manis iznāktu Rahmaņinovs vai vismaz lādzīgs Delfi komentētājs, tik, tik). Dieva (tonalitāšu) zīmes (bet «Dievs ir miris» (atvainojos par priekšā teikšanu (sēdies, divi, klaviatūras bandubērn!))). Trīs mēnešu (ar komatu) klusēšanai pienācis gals (ak, ja vien tā būtu patiesība). Es (domās) skaļi kliedzu uz taustiņiem, it kā viņi (mazie latīņu alfabēta kalpi) būtu manas klusēšanas iemesls, bet (godīgas taisnības labad (un tas nekad nenes vēlamo rezultātu, neticiet viņiem!)) patiesībā tā biji tu.

    Elīna Kokareviča  «Rēgi»Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.» (47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde.
    Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad, sūcot ābolu sulu caur salmiņu, mēģini man pateikt, ka paliksim šeit, jo «laika vecis» sola vietām mākoņainu, daļēji mākoņainu laiku. Vietām virs tevis. Vietām virs manis. Mākoņainu. Laiku.

    «Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»

    (55. lappuse)

    Septembra pašā ieskaņā Valodu māja Facebook lapā pamanīju kaut ko tik skaistu, kā dēļ manas acis no telefona ekrāna nespēja atrauties vēl pāris minūtes (iepriekš tā bija atgadījies tikai tad, kad nejauši uzgāju Eštona Kučera jaunības dienu fotogrāfijas) – grāmatas vāku, kurš vienkārši atstāj mēmu, cik (sāpīgi) skaists tas ir. Autores Elīnas Kokarevičas vārds, jāatzīst, man bija svešs, taču pāris svarīgi klikšķi interneta pārlūkprogrammas meklētāja logā un top skaidrs, ka nevainīgas rotaļas ar «Rēgiem» īsā laikā var pārtapt bīstamā spēlē (ar augsti paceltu nūju), kā jau tas mēdz notikt, kad literatūrkritiķi (un zinātnieki) paši kļūst par kritikas upuriem. Pašnāvība sabiedrības labā. Tā kā mana grāmatu emuārista (cik aristokrātiski tas skan (it kā man mugurā būtu kleita, kas (tuvu un tālu) atgādinātu kāzu torti)) neizlasīto grāmatu parādu kaudze ir piecstāvu mājas augstumā (nesaskaņoti ar būvvaldi), nolēmu neskriet bankas kartei pa priekšu un nedaudz nogaidīt (lai gan apetīte bija nežēlīga). Taču pēc pāris dienām manā elektronisko vēstuļu pasta kastē pienāca ziņa no Valodu mājas burvīgās fejas ar kārdinošu piedāvājumu (nē, Hesburger atlaižu kuponi gan tie nebija (par laimi vai nelaimi)), kuram es nespēju nepiekrist. Pāris stundu (vismaz divdesmit četrām) vēlāk, es stāvēju dzīvojamās istabas vidū, turot rokās «Rēgus». Es (goda vārds) pagriezos pret to (sasodīto piecstāvu mājas augstuma) grāmatu kaudzi un novaidēju kaut ko līdzīgu vārdam «piedodiet». Man bija sajūta, ka šī ir tā grāmata, kurai būtu jābūt tai, kas pārtrauc klusumu. Šeit. Joprojām domāju, ka šī sajūta nebija mānīga.

    «Cik bieži jūs varat būt paši? Ceru, bieži, visu laiku, katru dienu bez izņēmuma, ceru, ka visa šī pasaule ir radīta jums. Ka to kāds ir sacerējis jums par godu.»

    (146. lappuse)

    «Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» (23. lpp.), tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi». (35. lpp.) Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». (131. lpp.) Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…

    «Pirms es satiku viņu, es vispār nezināju, kā tas ir – dzīvot nebaidoties. Bet viņa laikam nezināja, kas tas ir – bailes.»

    (153. lappuse)

    Tas, ko mēs meklējam, vienmēr atrodas tepat acu priekšā. Mums tikai vajag kādu, kas piebiksta ar pirkstu un pasaka, ka tie «rēgi» (jā, jā, tie paši, kas uz vāka (un iekšpus)) esam mēs paši. Mēs esam tie, kas staigā pa pasauli, kā vājas cilvēku atblāzmas, mēs esam hannas. Mēs esam murgi, no kuriem paši nespējam atmosties. Mēs esam tie, kas nesaka ne vārda. Gaidām pienākam īsto brīdi, īstos vārdus, bet beigu beigās izmisumā palaižam visu garām. Autobusa pieturas, starpsezonu izpārdošanas. Dzīves. Mēs atliekam vārdus. Atņemam iespējas. Mēs esam viņas. Mēs slīkstam eksistenciālu pārdomu okeānos, bet patiesībā esam vien cilvēciskas niecības, kas pie gaļas stenda nespēj izvēlēties pareizo desu sviestmaizei. Un tad tu, niecība, ļauj izvēlēties pārdevējai: «Man, lūdzu, vienu. Pēc jūsu ieskatiem.» Un pārdevēja pēc saviem ieskatiem izvēlas pašu dārgāko. Taču «kāda gan nozīme, kur kā un kāpēc? Tāpat agrāk vai vēlāk visi nosprāgsim.» (31. lpp.) Mēs esam alīdas. Mēs esam dienas, kuras mums jādzīvo un kuras mēs nedzīvojam. Esam tie, kuri mēģina atvērt durvis, kuras nav domātas mums. Sist un spārdīt ar cerību, ka «kādā brīdī durvis vienkārši padosies, it kā nekad nebūtu pretojušās.» (239. lpp.) Mēs esam eiprilas. Mēs esam tie, kas padodas brīžos, kad beidzot saņemam drosmi (cilvēciskas niecības). Mēs baidāmies no brīža, «kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot.» (203. lpp.)

    «Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām.»

    (203. lappuse)

    Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs…
    Šie stāsti nav seriāli ar nebeidzami garu sēriju (un sezonu) skaitu, kur varoņi mirst, kad tiem apnīk pakļauties scenārija autora prāta aptumsumiem. Kad beidzas līgums (bet, kad jāparaksta jauns, pildspalvai pēkšņi beigusies tinte). Šie deviņi stāsti ir stāsti «par to, ka esmu sevī iekšā, par to, kas esmu savās domās.» (34. lpp) Sevī iekšā es esmu trausla. Kā viens zirnekļa tīkla pavediens. Tik vientuļa. Tik trausla. Teju acīm nesaredzama. Bet pietiekami stipra, lai saaugtu ar šiem deviņiem stāstiem. Izaugtu par citu. Kaut uz brīdi.
    Man patika tas, ko lasīju un tā nav tikai neizskaidrojama izlikšanās. Es kāri tvēru visu, ko abas autores – gan teksta, gan ilustrāciju – sniedz katram lasītājam, taču kāri tvēru to pa savam. Un, ja man ir sajūta, ka autors raksta man(i), nevar būt baudas lielākas.
    «Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu. Kaut kas, ko bakstīt ar kakainu puļķi un tīksmināties par savu neatkārtojamo gaumes izjūtu. Tā bija lieliska atkāpe no visa, kas pēdējo mēnešu laikā lasīts. Tie bija svētki.
    Ar neviltotu interesi vērošu, kā «Rēgi» pārņems grāmatmīļu prātus un sirdis (un lasāmo grāmatu kaudzes).

    «Lai gan – kurš var droši un pilnībā pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko, ko pat nav iespējams iedomāties.»

    (200. lappuse)

    Izdevējs: Valodu māja, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • Uz visiem jautājumiem par to, kā man veicās ar lasīšanu vasarā atbildēju: «Lasīju ar baudu. Lēni. Čubinoties.» Patiesībā to var tulkot kā: «Nelasīju. Un nemēģinu rast attaisnojumu neattaisnojamajam…»
    Tie, kas bezgalīgas garlaicības mākti mēdz iemaldīties šī emuāra lapaspusēs, noteikti pamanījuši, ka «Mēneša šķērsgriezumā» sadaļā iztrūkst ieraksta par Maiju maija mēnesī iztukšoju sausas četras grāmatas, par divām no tām plašāk iespējams lasīt ŠEIT un ŠEIT, bet par Paulas Hokinsas «Meitene vilcienā» un Karas Hanteres «Kāds no savējiem», pāris īkšķa paijājienus zemāk. Iztrūkst ierakstu par jūniju, jūliju un… vasaru pietrūkst (un vasaras pietrūkst).
    Pēdējais emuāra ieraksts, kas piesprausts pie tā sienas, mēmi zviedz ūsās devīto jūniju. Delfīnes de Vigānas «No un es». Un viss. Trīs mēnešu klusēšana laikam ir ilgākā, kopš AUSTRAS piedzimšanas dienas. Ilgākā klusēšana, kuras laikā esmu domājusi un pārdomājusi neskaitāmi daudz reižu – domājusi un pārdomājusi to, kāpēc šobrīd sēžu pie datora, klabinu nagus pret taustiņiem, cenšoties no šīs apburoši kaitinošās skaņas izvilināt vārdus, kurus šobrīd lasi (vai kuriem veikli skrien pāri, kā neatļautā vietā brauktuvi). Taču šī bezsejainā tikšanās, kad mūs šķir vien grāmatas un vārdi (un iespējams Okeāni), ir kā mīlestības vēstule (trīsdesmit trīs rakstzīmēs) bez adresāta. Un tāda dvēseles atbrīvošana ir nepieciešama pat tādiem klusētājiem kā man.
    Trīs mēnešu laikā man izdevās pievarēt (un tā patiesi bija skaudra un brīžiem nepanesama cīņa) piecas grāmatas, kas, ja skaitļi nemelo, ir vidēji 1.66666666667 grāmata mēnesī. Tas noteikti skan daudz labāk, nekā teikt, ka jūlijā neizlasīju pilnīgi nevienu grāmatu (šajā brīdī dzirdu, kā mana neizlasīto literāro mantojumu kaudzīte smagi nopūšas). Vienu no tām jau minēju («No un es»), taču par pārējām četrām lasi zemāk (vai spied uz saitēm sarakstā):

    Man nav nojausmas, cikos es šeit ienākšu nākamreiz, taču ceru, ka tas nebūs īsi, pirms izsūtīsim viens otram Ziemassvētku pastkartes…

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

    Paula Hokinsa
    «Meitene vilcienā»

    «Dzīvē izplēstie robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.»

    «Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.» Lietus lāses sitas logā. Pārkāpušas pāri sarkano ķieģeļu mūrim. Un noteikumiem. Mēģina iebrukt manas iedomu pils gaiteņos. Atmodināt kopīgas pagātnes ēnas. Švitina rokas pa gaisu. Ap kaklu grib apvīt savus pērļu pirkstus. Manu. Iejusties bendes lomā. Un visās pārējās lomās. Pēc kārtas. Lietuslāšu notvertie. Un nenotvertie. Uzplēš pūžņojošas rētas. Dziļu sāpju izvagotas. Veļ pāri tām vainas apziņas laukakmeņus. Līdz spēku izsīkumam. Apvārdo. Aizvārdo. Lepnas par paveikto. Lietus lāses. Logā. Sitas. Nositas. Garām aizburkšķ vilciens. Kā izbiedēta čūska izslīd no skatiena. Garām aizslīd acu pāri, kas redzēja to, kam bija jāpaliek neieraudzītam.

    «Ja pietiekami stipri gribi būt kopā ar kādu, morālei vairs nav nekādas nozīmes.»

    «Meitene vilcienā» (The Girl on the Train) ir viens no tiem romāniem, kurš savu lasīšanas kārtu, berzējot vākus gar citām – tādām pašām gaidītājām, lūdzies ilgi. Un izlūdzies. Bijušās žurnālistes, rakstnieces Paulas Hokinsas (Paula Hawkins) debijas romāns – trilleris par sievieti, kura dienu no dienas (un vakaru no vakara) bauda vientulību, atlaižoties mīkstajā, izsēdētajā velūra sēdeklī, baudot saules (vai mākoņu pelēkumu) siltumu caur loga stiklu, sajūtot vagona vienmērīgo šūpošanos, ieklausoties riteņu nomierinošajā klaboņā uz sliedēm – vilcienā – vērojot mājas sliežu malā, jūtoties tik labi kā nekur citur. Sievieti, kura dienu no dienas savā prātā izspēlē likteņus cilvēkiem, kurus redz cauri vilciena nodevīgajām lēcām. Taču viss mainās dienā, kad sieviete kļūst par liecinieci kam tādam, kas nav domāts viņas acīm. Pašai negribot, viņa no sievietes, kas bez mērķa un jēgas vilciena nesta, pārvietojas no punkta A uz punktu B, kļūst par svarīgu mehānisma daļu, kas iesvārsta bīstamu notikumu virkni, kas ved taisnā ceļā uz iznīcību.

    «Dažas kaujas ir vērts izcīnīt.»

    Paula Hokinsa paver iespēju lasītājiem ielūkoties uz meliem būvētas dzīves anatomijā. Un uzšķēršanai (tikai un vienīgi pētnieciskos nolūkos). Apspiestu atmiņu noslienātā ikdienā. «Melnie caurumi laika skalā.» Manipulācijās ar prāta un dvēseles stāvokļiem. Un visā, uz ko cilvēks ir spējīgs, lai labotu kļūdas. Labotu pieļautās kļūdas, lai ko tas maksātu. Mazliet smagnējs, taču sevī ievelkošs trilleris, kurš prasa mazu piespiešanos, lai sākotnēji neatmestu to iesākto, bet ne līdz galam izlasīto grāmatu kaudzei. Lai izgremo pati. Zinu, ka daudzi lasītāji šo romānu pielīdzina rakstnieces Gilianas Flinnas trillerim «Neatrodamā» (Gone Girl). Un man nekas cits neatliek, kā piekrītoši māt ar galvu. Tikpat toksiska un nepanesama nolemtības sajūta. Tik pat kaitinoši spoži. Kad psiholoģiskā spriedze sāk kāpināt tempu, lūpām izdodas «Meiteni vilcienā» izburbuļot cauri divos acumirkļos.

    Svarīgi: Pēc romāna «Meitene vilcienā» motīviem tapis scenārijs kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu un talantīgo angļu aktrisi Emīliju Blantu (Emily Blunt) galvenajā lomā. Ja esat nolēmuši lasīt grāmatu un filmu savos datorekrānos vērot pēc tam, neskatieties filmas treileri. Slāpējiet ziņkārību! Tas man maksāja romāna negaidīto atrisinājumu.

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐

    (Piezīmes par romānu «Meitene vilcienā» tapušas 6. maijā)

    Kara Hantere «Kāds no savējiem»

    Kara Hantere
    «Kāds no savējiem»

    «Pateikšu to tagad, pirms sāksim šo stāstu. Jums tas nepatiks, bet varat man ticēt, jo esmu to pieredzējis biežāk, nekā gribētos atcerēties. Šādos notikumos – ar bērniem – deviņos gadījumos no desmit vainīgais ir kāds no savējiem.»

    Pirms kāda laika nejauši uzdūros izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē izdotā trillera «Tumsā» intriģējošajam aprakstam. Pāris klikšķi un jau ar sajūsmu vēros Goodreads lietotāju atstātajos vērtējumos, kas tikai apstiprināja manas aizdomas par to, ka aiz derdzīgā grāmatas vāka slēpjas kaut kas patiesi labs. Taču jau tūlīt manu seju nomāca drūms mākonis, atskāršot, ka romāns «Tumsā» ir angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) otrais izdevums sērijā par noziegumiem, kurus izmeklē inspektors Ādams Folijs. Protams, divreiz man nebija jādomā par to, kura būs tā grāmata, kura kārtējo reizi apies «lasāmo grāmatu kaudzīti».

    «Slepkavība vienmēr ir riskanta. Īpaši tad, ja tā nav plānota.»

    Trilleris «Kāds no savējiem» (Close to Home) lasītāju ievelk dramatisku notikumu krustugunīs. Kas griež kā karuselī. Pēc tam, kad no mājas ballītes pazūd astoņus gadus vecā Deizija, lēnām, kā šķetinot matus, pa vienam vien, pa vienam, atklājas paraugģimenes sapuvusī iekšiene. Tā ir ģimene, kurā katrs ir spējīgs uz visu, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. Vainīgais varētu būt jebkurš. Un tas šķebina dūšu.
    Nozieguma izmeklēšanā iesaistās inspektors Ādams Folijs un viņa komanda. Laiks nestāv uz vietas. Tas nedarbojas viņu labā. Stundas rit. Un jo tuvāk, šķietami, Folijs piekļuvis atrisinājumam, jo meistarīgāk Kara Hantere savērpj notikumus tā, lai izmeklēšana jāsāk šķetināt teju no paša sākuma. Kas ir tas, ko Folijs un viņa komanda visu laiku palaiž garām, liekot atkal un atkal uzsākt sprintu no zemā starta? Tik-tak-tik-tak. Laiks rit. Un iespēja atrast Deiziju dzīvu nenotverami slīd cauri pirkstiem.

    «Dievs gādā, lai cilvēku grēki galu galā nepaliek nesodīti.»

    Es neesmu īsta trilleru cienītāja, taču, lasot šādus darbus, ir vēlme rauties pēc vēl. Kara Hantere iedzen lasītāju slazdā. Baksta. Izmēda. Neļauj pieķerties patiesībai. Hantere raksta pārliecinoši, psiholoģiski nospiedoši, taču intriģējošais romāna sižets neļauj astlābt, laupot uzmanību līdz pat brīdim, kad grāmata ir izlasīta. Un atrisinājums? Atrisinājums nopauzē.

    Nav iespējams uzminēt, ka notiek katras ģimenes iekšienē. Cik viltoti ir vārdi un smaidi uz lūpām. Taču, kad atklājas detaļas, un visas maskas krīt, tas, kas paveras skatam, liek sirdij pamirt.
    Ar nepacietību gaidu iespēju ienirt «Tumsā»!

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Kāds no savējiem» tapušas 17. maijā

    Kolīna Hūvere
    «Mana laimes lauskas»

    «Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

    Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».

    «Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»

    Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.

    «Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

    Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.

    «Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»

    «Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

    «Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»

    Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā

    Kara Hantere
    «Tumsā»

    «Mēs neviens nezinām, uz ko esam spējīgi.»

    Šī ir otrā reize mēneša šķērsgriezumā, kad esmu atļāvusies vaļību un iegrimusi angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) domu aizsprostos. Jāsaka, ka tieši pateicoties tam, ka kādā no grāmatmīļu tērzētavām manīju sajūsmu par Silvijas Brices tulkoto trilleri «Tumsā», lika man steigā ķert un vērt vaļā visus iespējamos meklēšanas resursus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas tajā slēpjas. Vai vismaz autores vārdu un uzvārdu. Mazliet sagumu, kad sapratu, ka «Tumsā» ir Hanteres otrā grāmata par noziegumiem, kurus izmeklē Ādams Folijs, taču redzot, ka daudzi lasītāji visā pasaulē augsti novērtē šo detektīvromānu, tikai audzēja manai aizrautībai kājas. Pēc pāris mirkļiem biju izlasījusi ne tikai Hanteres romānu «Kāds no savējiem», bet arī ceļā pēc «Tumsā».

    Salīdzinot ar pirmo romānu, kurā baismus notikumus mēģina atšķetināt inspektora Folija komanda, šķiet, Hantere kļūst drosmīgāka. Impulsīvāka. Neaprēķināmāka. Romāns «Tumsā» (In the Dark) lasītāju ierauj šausmu pilnu notikumu virpulī, kad kāda veca vīra mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Nevienam nav ne jausmas, kā abi tur nonākuši, taču apstākļi, kādos tie tikuši atrasti, pat pieredzējušu izmeklētāju acīs liek iedegt sāpju dzirkstis. Ikreiz, kad šķiet, atrisinājums ir tepat ar pirkstu galiem aizsniedzams, nākas atgriezties sākumpunktā, jo gaismā nāk arvien jauni pierādījumi kāda vainai un nevainībai. Taču viss vēl vairāk sarežģījas brīdī, kad izmeklēšanu aizēno divus gadus sens noziegums, kura upuris mitis tepat – teju rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā atrasta sieviete un bērns. Sakritības nepastāv (tās pasēž), un Ādams Folijs ir gatavs uz visu, lai pierādītu, ka abas šīs lietas ir saistītas.

    Par psihopātu nekļūst. Par psihopātu piedzimst. Un mums nekādi nav pa spēkam izskaitļot, kas ir cilvēki, kurus ielaižam savā dzīvē, un cik dārgi mums tas var maksāt.

    «Dažreiz klusēšana ir žēlsirdīgāka.»

    Hanterei lieliski izdodas novērst lasītāju uzmanību un netraucētai izvērst romāna varoņu darbību tādā plašumā, kas aptver kārdinājumu, cietsirdību, aizvainojumu, ārprātu, nežēlību, žēlumu, atriebību tā, lai pēc romāna izlasīšanas vienīgais, par ko spēj domāt, ir: «Bet, KĀ?! Kā patiesība varēja būt tepat? Tepat acu priekšā…». Neiespējami iedomāties, no kurienes nāk šis rakstnieces spēks, bet mani tas atstāja burtiski mēmu teju visa romāna lasīšanas laikā.

    Ierasts, ka autori savās pirmajās grāmatās izliek sevi visu ,un pārējās, tai sekojošās, ir vien vājas atblāzmas, taču šoreiz jāsaka, ka otrā grāmata pārspējusi pirmo.
    Ja esi kriminālo žanru cienītājs, būšu neizsakāmi pārsteigta, ja Karai Hanterei neizdosies psiholoģiski iedarboties uz visām iespējamajām (un neiespējamajām) maņām.
    Noteikti gaidu šī «seriāla» turpinājumu!

    (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Tumsā» tapušas 19. jūnijā

    Margo Fragoso
    «Tīģer, tīģer…»


    Pirms pāris dienām vienā no savām Instagram stāstu sērijām atklāju, ka beidzot, par spīti vasaras faktam (paldies, kalendār, ar tevi nav jēgas strīdēties), esmu ļāvusies attiecībām ar kādu lasāmvielu, kas ir nekaunīgi biezāka par TV programmu, kafejnīcas ēdienkarti un tualetes gaisa atsvaidzinātāja instrukciju. Uzreiz jau jāsaka, ka šoreiz grāmata, kura krustoja manus un lasāmo grāmatu kaudzes ceļus, nebija tā labākā izvēle. Lai gan grāmatas vāks un daudzu grāmatmīļu atsauksmes solīja, ka atverot tās vākus, lasītāju sagaidīs «emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu», nožēloju katru nākamo un nākamo «satikto» lapaspusi. Tas ir traģisks stāsts par izpostītu dzīvi, kontroli 14 gadu garumā un varmākas sargāšanu par spīti visam. ⁣⁣
    ⁣⁣
    Margo Fragoso autobiogrāsiskais stāsts «Tīģer, tīģer…» satricina līdz bezspēkam. Margo ir tikai septiņi gadi, kad viņas dzīvē ienāk Pīters, piecdesmit vienu gadu vecs vīrietis, kurš salauž mazās meitenes dzīvi uz mūžu. Grāmatā «Tīģer, tīģer…» Fragoso pa vienam vien šķetina savu atmiņu mezglus, atklājot neaprakstāmu nežēlību, ļaunprātīgu izmantošanu, ciešanas un ļaunā pieņemšanu kā pašsaprotamu. Domāt, ka klusēšana un aizmiršana ir pasargāšana, ir lēna bojāeja. Esmu šokēta par Margo spēju savu stāstu iznest uz papīra. Iznest un teju līdz sīkākajai detaļai atklāt netiešos un tiešos «spēkus», uz kuriem paļaujas pedofīli, lai gaužām nevainīgi piekļūtu savam upurim, iegūtu upura ģimenes uzticību un, visu beidzot, palikt neatklāts cauri gadu gadiem. ⁣⁣

    Nav iespējams vārdos ietērpt sajūtas, kuras pavada lasot «Tīģer, tīģer…». Tajā ir ainas, kuras lasot, es teju neapvēmos. Tajā ir ainas, kuras gribu izdzēst no apziņas. Un zemapziņas apcirkņiem. Tajā ir ainas, kuras lasot, aizrijos ar savām asarām… Piekrītu grāmatas «aizmugurējam vākam», «Tīģer, tīģer…» nudien varētu ļaut vecākiem un līdzcilvēkiem pamanīt un saprast varmākas signālus, kas norāda uz nepārprotamu pārestību, taču nepiekrītu, ka grāmata sniegtu paraugu tam, kā pēc notikušā dzīvot tālāk. Stāsts beidzas, bet mani nepameta sajūta, ka Margo tomēr nezina, kā būt… Un tas ir tik negodīgi, ka no domas vien sāp.⁣
    Es nevaru ielikt šai grāmatai vienu zvaigzni. Un nevaru ielikt piecas. Kaut ko tādu nav iespējams novērtēt. Kaut ko tādu nav pat iespējams ieteikt lasīt citiem.

    Pēc «Tīģer, tīģer…» izlasīšanas nolēmu uzmeklēt Margo, redzēt, ko viņa dara. Kāda pēc Pītera izvērtās viņas dzīve. Uzzināju, ka paralēli tam, ka kļuvusi par filozofijas doktori, divreiz izveidojusi ģimeni un kļuvusi par mammu meitai. Tomēr 38 gadu vecumā (2017. gadā, 6 gadus pēc grāmatas izdošanas (3 gadus pēc tam, kad tā nonāca pie latviešu lasītājiem)), vien 16 gadus pēc tam, kad kļuva brīva no Pītera, Margo zaudēja cīņu ar olnīcu vēzi…⁣

    ⁣(No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone;⁣
    Izdevējs: Lietusdārzs, 2014
    ⁣)


    *Piezīmes par romānu «Tīģer, tīģer…» tapušas 9. augustā

    Džeina Hārpere
    «Sausums»

    Pašsaglabāšanās ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas mājo cilvēkā. Mēs nekādi nevaram būt droši par to, uz ko esam spējīgi, lai glābtu sevi (un dažreiz pat tikai no sevis), līdz brīdim, kad šī spēja laužas no iekšas uz āru. Neviens neiemāca mūs pārciest ziemu. Pārciest lietu vai piedegušu kartupeļu sacepumu. Neiemāca pārciest tuva cilvēka zaudējumu. Tas vienkārši notiek. Un mums jāsaprot, ka jāsavelk bikses līdz padusēm augšā un jābrien tām sāpēm pāri. Taisnu muguru. Jo ir tādi, kam tās sāpes dikti ģeld… Un tādi ir vienmēr. Neizbēgami.⁣

    Divdesmit gadi nav pietiekams laiks, lai aizmirstu. To nākas saprast Āronam, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriezies dzimtajā pilsētā, kuru jau divus gadus plosa vēl nepieredzēts «sausums». Katrs pilsētas nostūris, katrs tās iedzīvotāja notvertais acu skatiens atgādina par traģēdiju, kuras dēļ Āronam nācies tik daudz ciest, pametot mājas un draugus uz visiem laikiem. ⁣
    Bezcerības rūgtuma nospiestie pilsētiņas ļaudis ir gatavi teju uz visu, lai jaunā vīrieša dzīvi atkal padarītu nepanesamu, tomēr šoreiz Ārons nav gatavs bēgt. «Lai meklētu taisnību, ir vajadzīgi daudzi cilvēki, kam pietiek drosmes un apņēmības.» Āronam jāatšķetina mīklainā drauga un viņa ģimenes bojāeja un jāatrod atbildes uz divdesmit gadus seniem jautājumiem. ⁣

    Austrāliešu rakstnieces Džeinas Hārperes debijas romāns «Sausums», visticamāk, neliks vilties kriminālromānu mīļotājiem. Kā būtu, ja es būtu varējis notikušo paredzēt un rīkoties citādi, ir šī romāna vadmotīvs. Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas tajā liek krūtīm cilāties alkās pēc gaisa, ir mūsu rīcības sekas. Kafijas krūzīšu atstātie nospiedumi uz virtuves galda. Nepateiktie (un pateiktie) vārdi. Noslēpumi, kas kā saules apspīdētu putekļu sejas kādu dienu nāks gaismā. ⁣
    Neteikšu, ka šis romāns mani satricināja vai pārsteidza, sagādājot negulētu nakšu sēriju, plaši atvērtām acīm blenžot sienā un atgremojot romāna atrisinājuma spozmi. Taču «Sausums» noteikti ir aizraujoša lasāmviela, kuru «uzlasīt» jau no pirmajām lapaspusēm, nezaudējot interesi līdz pat tā noslēgumam. ⁣


    P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma «The Dry», kuru es nesteigšos noskatīties (lai gan filmas kaceklis rada neviltotu ieinteresību), jo, kā jau ierasts, grāmata (noteikti) bija labāka.⁣

    (No angļu valodas tulkojusi Adriana Dzērve;⁣
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Sausums» tapušas 12. augustā

    Diāna Čemberlena
    «Nozagtā laulība»

    «…vai mēs jebkur varam būt laimīgi?»⁣

    Ar dižpārdokļiem, kuru vākus rotā sievietes ar sapņainiem «skatiem» tālumā, ir kā ar boršču un baltu kreklu – varbūt būs, a bet varbūt nē. Diānas Čemberlenas romāns «Nozagtā laulība» manu uzmanību piesaistīja ne romantiskās sižeta vadlīnijas dēļ. Lai arī Čemberlena aptuveni 480 lapaspušu garumā izraksta skaudru sievietes dzīvesstāstu – netīkamas sakritības, kļūdas, kas seko cita citai, izšķirošas izvēles, kuras aizved tālu prom no visa izsapņotā, iemetot dzīvē, kur viegli pazaudēties, dzīvē, kur esi svešais starp savējiem, mani piesaistīja paralēlā sižeta līnija, kas tik bezkaunīgi šķērso mūslaiku problēmu ceļus. ⁣

    Kā jau lielā daļā literāro darbu, autori to radīšanai iedvesmojas, balsoties uz reāliem notikumiem. Šī stāsta balsts ir poliomielīta epidēmija Ziemeļkarolinā, Otrā pasaules kara izskaņā. Vīruss nešķiro – bagāts, nabags, balts, melns. Tas skar visus. Un tā apkarošanā nākas piedalīties itin visiem (kaut kas ellīgi pazīstams, vai ne?). Starp centieniem izrauties no sajūtas, ka ir tikai pieklīdis kaķēns, kas maisās pa kājām, jaunajai sievietei rodas iespēja pierādīt «nepareizi iekārotajai pasaulei», ka var būt kaut kas vairāk par stīvā blūzē un svārkos ieriktētu sievieti. Var būt kas vairāk par sevis pašas radītu traģēdiju, kas izvērtusies par kāda glābiņu. ⁣

    Čemberlena lieliski atrāda sabiedrības mietpilsonību. Atklāj tā laika cilvēku lielākas bailes, pazemojumu, kauna «barjerskrējiena» analīzi. Atklāj ne tikai no apkārtējiem slēptākās domas, bet arī domas, kuras mēdzam slēpt paši no sevis. ⁣
    Romāns «Nozagtā laulība» liek aizdomāties par to, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Teju astoņdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Sabiedrībai joprojām nav izdevies izaugt no domas, ka mīlestībai nav dzimuma. Mīlestībai nav krāsas. Nav izdevies izaugt no domas, ka baznīcai ne vienmēr ir jādiktē savi noteikumi. Izaugt no domas, ka zinātne nav zīdainis, kas tikai guļ pie krūts, krāmē biksēs un pa vidu apraudas. Sabiedrība joprojām dzīvo maldīgos un garlaicīgos vispārpieņemtos uzskatos. Un paraugoties uz to, kas notiek ārā aiz loga, šķiet, ka vēl vismaz astoņdesmit gadus turpinās dzīvot.

    «Pēdējā gada laikā man nereti uzmācās doma, ka Dievs ir darba laikā aizsnaudies.» ⁣

    (Grāmatu iesaku, (brīdinājums: sekos stereotipisks «paraugteksts») par spīti tam, ka to izdevis veco ļaužu grāmatu apgāds Kontinents, (2018);⁣
    No angļu valodas tulkojusi Biruta Vaivode
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Nozagtā laulība» tapušas 17. augustā