Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.
«Brokastis Tifānijā»

«Brokastis Tifānijā»

« – Vai zināt dienas, kad visur zibeņo sārts?
– Sārts? Kā melanholija?
– Nē. Melanholija pārņem, kad kļūsti resns vai varbūt pārāk ilgi līst… Tās ir tikai skumjas. Bet sārts ir kas briesmīgs. Pēkšņi uznāk bailes, pat nezini, no kā. Kādreiz esat tā juties?
– Protams.
– Vienīgais, kas tad palīdz man – sēsties taksometrā un braukt uz “Tiffany’s”»

«Brokastis Tifānijā» Nedēļa pēc Jaunā gada. Diena pēc dzimšanas dienas. Vakariņās rupjmaize ar divu centimetru biezu sviesta kārtu. Un Tērvetes alus. Blenžu virtuves sienā un nesaprotu, ko darīt ar šo vakaru (vai dzīvi). Līdz atceros, ka Jaunajā gadā Latvijas Televīzija cienāja skatītājus ar emociju rasolu, kuru drīkst ēst pa taisno no bļodas – Bleika Edvardsa (Blake Edwards) 1961. gadā režisēto kinofilmu «Brokastis Tifānijā» (Breakfast at Tiffany’s), kura daļēji balstīta uz Trūmena Kapotes (Truman Capote) tāda paša nosaukuma romāna motīviem, kurā galvenās lomas izspēlē Odrija Hepbērna (Audrey Hepburn), Džordžs Pepards (George Peppard) un Kaķis (Orangey).

«No šejienes līdz tām durvīm ir četras sekundes. Došu tev divas.»

«Brokastis Tifānijā»Grāmatu man nav nācies lasīt, taču atceros, ka pirmo reizi «Brokastis Tifānijā» skatījos pirms astoņiem gadiem. Toreiz biju noskaņas absolūti apburta. Biju pazudusi skaistajās cilvēku sejās, tērpos, mūzikā. Ielas skatos. Iekritusi bildē, pavisam aizmirstot par stāsta kodolu. Kā ēdot ābolu, aizmirst aizgrauzties līdz serdei. Kā gatavot vinegretu vai siļķi kažokā, bet aizmirst tam pievienot bietes vai… kažoku, tāpēc nolēmu izmantot Latvijas Televīzijas dāvāto iespēju un vēlreiz iepazīties ar Holiju, Polu un mīlestības stāstu, kuram jau no paša sākuma nebija paredzēts piepildīties – jo, kā vēsta sena kuršu paruna – viņi nevarēja būt laimīgi, jo viens no viņiem bija muļķe.

« – Tevi naudas dēļ es precētu vienā mirklī! Vai tu precētu mani naudas dēļ?
– Vienā mirklī!
– Tad jau laikam paveicies, ka neviens no mums nav bagāts.»

«Brokastis Tifānijā» «Brokastis Tifānijā» ir drāma (romantiska komēdija) ar komiskiem elementiem. Dzīšanās pēc greznas dzīves un meli, kas pazudina lietas, vietas (autokorekts gan spītīgi uzstāj, ka tomēr «vistas», ne «vietas») un cilvēkus, liedz Holijai apstāties un uz brīdi ieklausīties tajā, ko patiesi saka viņas sirds. Holija ir tik apburta pati ar sevi un visu, ko spēj panākt ar savu šarmu, nespējot pretoties kārei lauzties pēc dzīves, kura patiesībā nepieder viņai… līdz satiek Polu.
Cilvēkiem patīk pieķerties sapņiem, turēties pie tiem cieši jo cieši, bet Holija sapņus vienkārši ēd brokastīs, noskalojot tos ar malku šampanieša. Ņem un rij kumosiem. Kā upe palos aprij visu, kas nav piesiets. Taču, vai Polam izdosies nosargāt Holiju no sevis pašas, pirms nav par vēlu?

«Vai zini, kas ir tava problēma, kānutevitursauc? Tu esi bailule! Tev nav drosmes! Tu baidies izbāzt degunu un teikt: «Labi, tāda ir dzīve. Cilvēki iemīlas. Cilvēki pieder viens otram, jo tā ir vienīgā iespēja būt patiesi laimīgam.» Tu sauc sevi par brīvu, par nepieradinātu! Baidies, ka kāds tevi varētu ielikt būrī. Zini, mazulīt, tu jau esi būrī! Pašas uzceltā. Un tas neatrodas uz rietumiem no Tulipas Teksasā, vai uz austrumiem no Somālijas. Tas ir visur, kur tu ej. Jo vienalga, kur tu skrien, tu vienalga atduries sevī.»

«Brokastis Tifānijā»Pēc filmas noskatīšanās ir sajūta, ka laiks ir nedaudz apstājies. Kāds ņēmis un aplauzis spārnus pulksteņa laika rādītājiem. Šķiet, ka tapetes piesūkušās tabakas un lietus smaržu. Cauri istabai ved Piektā Avēnija, un pa to roku rokā slīd Hepbērnas un Peparda ēna. Ar desmit zaļajiem kabatā.
Odrija Hepbērna ir brīnišķa, apbrīnas vērta aktrise. Viņas harisma laužas cauri televizora ekrānam, draudot sabojāt aparātu, pirms līzinga nomaksas beigām. Džordžs Pepards savukārt ir vīrietis, kura dēļ ir vērts piedzimt par sievieti, pat, ja tas sagādās ciešanas uz visu mūžu. Bet Kaķis… Kaķis ir iemesls, kāpēc pirms septiņiem gadiem savās mājās ieviesu oranžu kaķi.

«Brokastis Tifānijā» ir filma, kura ir jāredz. Kaut reizi dzīvē. Ja tas jau nav noticis, apsoliet, ka izmantosiet pēdējo iespēju un uzmeklēsiet filmu Latvijas Sabiedrisko Mediju arhīvā (labi, es atvieglošu jums dzīvi un došu papildu minūtes, lai sasmērētu siermaizes un atkorķētu vīna pudeli, pēcāk spiežot peles kursoru uz ŠĪS saites) vai vismaz pagrozīsieties pie spoguļa uz «Brokastis Tifānijā» skaņu celiņa, kuru radījis Henrijs Mančīni (Henry Mancini).

« – Holij, es tevi mīlu!
– Nu, un?»

Filma saņēmusi divas «Oskara» balvas un trīs nominācijas.

9.5/10⭐