Mēnesis: 2022. gada decembris

  • Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie sienas (ar dzeguzi) pukst un sten vīrs, mēģinot atbrīvot automašīnu no sniegputeņa skavām. Ku-kū. Mazliet tālāk sieviete, visticamāk, telefona klausulē, bet varbūt pārāk skaļās domās, mēģina izskaidrot priekšniekam darbinieka nezūdamības likumupiedodiet, šodien nevarēšu ierasties, zuzītei akumulators nosēdies, kam, zuzītei, nu mašīnai, manai mašīnai, ko jūs sakāt, briesmīgs laiks, jā, jā, briesmīgs gan, sazvanīsimies iekš zoom, jā, jā. «Nenoklausies svešu cilvēku sarunas (vai domas (vai lasīt dzeju nav noklausīties dzejnieka domas?))», rāju sevi (domās) un mēģinu saskatīt vientuļu kafejnīcu skatlogos, lai sarātu arī ar skatienu (varbūt, ja izdotos, arī ar svešu). Pilsēta elpo savādāk, kad tās mute piebirusi pilna sniega pārslu. Skatlogi tāpat. Cilvēki maldās meridiānos un paralēlēs arī tad, kad nesnieg. Iedomu tonalitātēs maldās melodija – mēs sīkās, melnās (dažreiz tukšās) nošu galviņas meklējam pareizos augstumus (nekāp tik augstu, kritiens būs ilgs), kāpjam pa nošu līnijām, meklējot to īsto, uz kuras (vai starp kurām) iesakņoties. Visi grib doties mājās (vai kaut kur), bet es… piedodiet, es šodien nevarēšu ierasties, uzkāpu uz pauzes, jā, jā.

    «Dzīve ir kā adata vai cimds – nošķirta pati no sevis,
    ar jēgu, kas kļūst pašsaprotama,
    kad to pieliek pie ādas. Un vai tas nav tevis meklētais?
    Kāds pret kuru atstaroties?»

    Nedabiskā pasaule

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Valodu māja klusi pieradinājusi mani pie savā paspārnē izdotajām grāmatām – kā redzu grāmatu ceptuvē svaigi tapušu Valodu mājas grāmatu kukulīti, tā roka automātiski stiepjas grāmatu skapja virzienā, atbrīvojot mājvietu izdevniecības jaunākajiem lolojumiem, jo nav šaubu – šīs grāmatas manā grāmatu ģimenē (un sirdī) ienāk uz palikšanu. Tā, teju pašā gada izskaņā, Valodu māja īstiem dzejas gardēžiem dāvā iespēju ielūkoties amerikāņu-latviešu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) debijas dzejas krājuma «Iedomu ģeogrāfijas» (Imaginary Geographies), kuru latviešu mēlē izlocījis dzejnieks Ivars Šteinbergs.

    «Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.»

    Iedomu ģeogrāfijas

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    «Iedomu ģeogrāfijas» sajutu kā tiltu starp ģeolokācijām, kuras dzejniekam ir tikpat svarīgas, cik kaķim kartona kaste vai celofāna maisiņš (vaig?). Šis iedomu ceļojums dzejas rindās ļāva man sajusties kā nelielā bezalgas atvaļinājumā (pat atļāvos kafijai pielikt par vienu cukura karoti vairāk). «Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. / Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.» dzejolī Amerikāniska domestikācija raksta Dzelzkalns, tomēr daļā dzejoļu atklājas tieši dzejnieka latviskā dzīsla – viegla apsēstība ar kapsētām ir viena no tām. Miniatūras mirušo pilsētas plešas zem kājām, kamēr skatītāji (apjaušami arī, kā kvēli dzejasrindu apjūsmotāji) piekrītoši māj ar galvu – «Nav nekā / apbruņojošāka par kartupeļu salātiem un smaidu» (12. lpp.) (pēdējais gan īsti nepiedien latvietībai, bet rasoliņš? krāmējiet tik uz šķīvja!). Tāpat Dzelzkalns uzrota piedurknes un kā ķirurgs veikli pašmauc zem pacienta (apjaušama arī kā kvēla dzejasrindu apjūsmotāja) smalkās čaulas, runājot par lietām (un vietām), par kurām «Neviens nav bijis tik izmisis, cik es.» (12. lpp.)

    «Kad atnāk vasara un triecas pret
    logu, es vairs
    netriecos pretim,»

    Amerikāniskā domestikācija

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Pagātne, tagadne un nākotne ir pretnostatītas. «Salas varbūt dreifē tālāk cita no citas» (39. lpp.), bet dilles krējumā, muzeju naktis un iekāre, kuru neviens neiztēlojas bīstamu, pārakmeņojas kā anekdote, kuru neviens nekad nevar izstāstīt līdz galam (nevis tāpēc, ka smieklīgi, bet tāpēc, ka bēdīgi). Man gribētos teikt, ka «Iedomu ģeogrāfijas» ir reizē raupjas un trauslas. It kā smilšpapīrs censtos kļūt par kristāla vāzi. Dzelzkalns nevairās skart tēmas, kuras īpaši apdāvinātiem cilvēkiem (piemēram, tiem, kuri pirms pāris dienām nolēma darbu pie Civilās savienības likuma neturpināt) liek sarkt un bālēt, un taustīties pēc ūdens glāzes, jo «Dzīvošanai ir sava ētika, un bet tu esi atpalicis.» (7. lpp.)

    «Kā tev šķiet, vai mākoņi panāca savu?»

    Ainava pie Tamas upes

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Dzejas krājumu «Iedomu ģeogrāfijas» papildina mākslinieces Elīnas Rukas fotogrāfijas, veidojot neparasti pievilcīgu tekstuāl-vizuālu sinerģiju (starp citu, Elīnu Ruku un Raienu Dzelzkalnu saista radniecīgas saites, par kurām vairāk vari uzzināt, lasot dzejrindas krājuma trīsdesmit sestajā lapaspusē).

    Valodu māja sola pievērst sabiedrības uzmanību sociāli un politiski nozīmīgiem jautājumiem, tulkojot to dzejnieku darbus, kuri atspoguļo mūsdienu aktuālo tēmu daudzpusīgumu. Ja Raiens Dzelzkalns un «Iedomu ģeogrāfijas» ir pirmais no aplūkotajiem dzejniekiem un dzejas krājumiem šajā (nosacīti) sērijā, tad ar nepacietību gaidu, ar ko vēl Valodu māja mūs būs gatava pārsteigt.

  • Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, mītu par to, ka sievietes nepirž, tāpēc bērniem šāda ķecerību piesātināta literatūra nebūt nav vajadzīga – bērniem jālasa tādi stāsti, kā piemēram, «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo, kas gan varētu būt šķīstāks un tikumīgāks, kā stāsts par meiteni, kas dzīvo kopā ar septiņiem pusmūžu sasniegušiem vīriešiem. (Pagaidi, ko?!)
    Ja pēdējo nedēļu laikā esi bijis aptiekā, stāvot rindā aiz māmiņas, kurai rokā iekāries viens, bet pupā otrs bērns (vai māmiņa ar bērniem jebkurā cita kombinācijā), un kura ar bezpalīdzīgu vaidu reaģē uz farmaceita «piedodiet, bet validola krājumi ir beigušies arī noliktavās» paziņojumu, tad tas, visticamāk, ir ne vien tāpēc, ka bērni mājās sasituši vāzi, kas atvesta no Francijas ceļojuma vai svaigi izlīmētās tapetes viesu istabā izdekorējuši ar makaroniem un kečupu, bet arī tāpēc, ka izdevniecība Helios jaunajiem (un ne tik jaunajiem) lasītājiem un dabas norišu pētniekiem piedāvā ienirt sūdos līdz ausīm Endija Sīda (Andy Seed) grāmatā «Kakas, takas un smakas (un ko tās tev saka?)» (The Clue is in the Poo and Other Stuff Too)

    Pēc šīs grāmatas pārlapošanas, neviens vien apstiprinās, ka kakas patiešām ir kā Rafaello – tās var izteikt tūkstošiem vārdu.

    «Lāči, kas dzīvo mežā, tu arī kakā. Atrodot lāča izkārnījumus, vari būt drošs, ka autors turpat vien dzīvo – KAKA IR PIERĀDĪJUMS!»

    12. lapaspuse

    Pat tad, kad tev šķiet, ka esi viens – tu neesi viens. Nekad. Apkārt vienmēr ir kāds, kurš tevi slepenībā vēro un ir gatavs aptaisīties uz līdzenas vietas, ja tu to pamanītu (atsevišķos gadījumos, visticamāk, arī tu). Dažreiz tas ir kaut kas tik sīks, ka to pat īsti nevar saskatīt (un tagad godīgi pasaki, kad tu pēdēji reizi biji pie oftalmologa?), bet dažreiz tik liels, ka to tāpat ir neiespējami pamanīt (piemēram, kā baļķi acī), tāpēc noteikti būsi pateicīgs, ja pie rokas būs gadījies šis fantastiski izzinošais ceļvedis kaku, taku, smaku parādību kopumā, jo, nonākot meža biezoknī, ir taču vērtīgi zināt, ka atrasta apgrauzta antilopes vai žirafes kāja ir signāls tam, ka ļoti iespējams, paslēpies aiz egles (vai zem bērzu lapām), tevi vēro lauva.


    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    «Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.

    «Lielākā ķirzaka pasaulē ir trīs metrus gara un var norīt pat kazu. Šo ķirzaku sauc par Komodo varānu, un tā dzīvo tikai četrās Indonēzijas salās. Ja vēlies tam sekot, uzvelc bruņas…»

    47. lapaspuse

    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    Grāmata ir papildināta ar Klēras Elmonas (Claire Almon) ilustrācijām, kas palīdz gūt ne tikai tekstuālu, bet arī vizuālu priekšstatu par pēdām, kurām ne vienmēr vajadzētu sekot – jo var taču gadīties atrast alu (ne Mežpils vai Valmiermuižas, vecāki sapratīs) un vienā mirklī attapties mēslos līdz matu saknēm.
    Nebaidieties šo grāmatu iegādāt savu bērnu (vai personīgajiem) grāmatu plauktiem – baidieties atrast uz takas kakas un smakas un nesaprast, uz kuru pusi bēgt.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2022