Birka: amerika

  • Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie sienas (ar dzeguzi) pukst un sten vīrs, mēģinot atbrīvot automašīnu no sniegputeņa skavām. Ku-kū. Mazliet tālāk sieviete, visticamāk, telefona klausulē, bet varbūt pārāk skaļās domās, mēģina izskaidrot priekšniekam darbinieka nezūdamības likumupiedodiet, šodien nevarēšu ierasties, zuzītei akumulators nosēdies, kam, zuzītei, nu mašīnai, manai mašīnai, ko jūs sakāt, briesmīgs laiks, jā, jā, briesmīgs gan, sazvanīsimies iekš zoom, jā, jā. «Nenoklausies svešu cilvēku sarunas (vai domas (vai lasīt dzeju nav noklausīties dzejnieka domas?))», rāju sevi (domās) un mēģinu saskatīt vientuļu kafejnīcu skatlogos, lai sarātu arī ar skatienu (varbūt, ja izdotos, arī ar svešu). Pilsēta elpo savādāk, kad tās mute piebirusi pilna sniega pārslu. Skatlogi tāpat. Cilvēki maldās meridiānos un paralēlēs arī tad, kad nesnieg. Iedomu tonalitātēs maldās melodija – mēs sīkās, melnās (dažreiz tukšās) nošu galviņas meklējam pareizos augstumus (nekāp tik augstu, kritiens būs ilgs), kāpjam pa nošu līnijām, meklējot to īsto, uz kuras (vai starp kurām) iesakņoties. Visi grib doties mājās (vai kaut kur), bet es… piedodiet, es šodien nevarēšu ierasties, uzkāpu uz pauzes, jā, jā.

    «Dzīve ir kā adata vai cimds – nošķirta pati no sevis,
    ar jēgu, kas kļūst pašsaprotama,
    kad to pieliek pie ādas. Un vai tas nav tevis meklētais?
    Kāds pret kuru atstaroties?»

    Nedabiskā pasaule

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Valodu māja klusi pieradinājusi mani pie savā paspārnē izdotajām grāmatām – kā redzu grāmatu ceptuvē svaigi tapušu Valodu mājas grāmatu kukulīti, tā roka automātiski stiepjas grāmatu skapja virzienā, atbrīvojot mājvietu izdevniecības jaunākajiem lolojumiem, jo nav šaubu – šīs grāmatas manā grāmatu ģimenē (un sirdī) ienāk uz palikšanu. Tā, teju pašā gada izskaņā, Valodu māja īstiem dzejas gardēžiem dāvā iespēju ielūkoties amerikāņu-latviešu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) debijas dzejas krājuma «Iedomu ģeogrāfijas» (Imaginary Geographies), kuru latviešu mēlē izlocījis dzejnieks Ivars Šteinbergs.

    «Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.»

    Iedomu ģeogrāfijas

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    «Iedomu ģeogrāfijas» sajutu kā tiltu starp ģeolokācijām, kuras dzejniekam ir tikpat svarīgas, cik kaķim kartona kaste vai celofāna maisiņš (vaig?). Šis iedomu ceļojums dzejas rindās ļāva man sajusties kā nelielā bezalgas atvaļinājumā (pat atļāvos kafijai pielikt par vienu cukura karoti vairāk). «Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. / Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.» dzejolī Amerikāniska domestikācija raksta Dzelzkalns, tomēr daļā dzejoļu atklājas tieši dzejnieka latviskā dzīsla – viegla apsēstība ar kapsētām ir viena no tām. Miniatūras mirušo pilsētas plešas zem kājām, kamēr skatītāji (apjaušami arī, kā kvēli dzejasrindu apjūsmotāji) piekrītoši māj ar galvu – «Nav nekā / apbruņojošāka par kartupeļu salātiem un smaidu» (12. lpp.) (pēdējais gan īsti nepiedien latvietībai, bet rasoliņš? krāmējiet tik uz šķīvja!). Tāpat Dzelzkalns uzrota piedurknes un kā ķirurgs veikli pašmauc zem pacienta (apjaušama arī kā kvēla dzejasrindu apjūsmotāja) smalkās čaulas, runājot par lietām (un vietām), par kurām «Neviens nav bijis tik izmisis, cik es.» (12. lpp.)

    «Kad atnāk vasara un triecas pret
    logu, es vairs
    netriecos pretim,»

    Amerikāniskā domestikācija

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Pagātne, tagadne un nākotne ir pretnostatītas. «Salas varbūt dreifē tālāk cita no citas» (39. lpp.), bet dilles krējumā, muzeju naktis un iekāre, kuru neviens neiztēlojas bīstamu, pārakmeņojas kā anekdote, kuru neviens nekad nevar izstāstīt līdz galam (nevis tāpēc, ka smieklīgi, bet tāpēc, ka bēdīgi). Man gribētos teikt, ka «Iedomu ģeogrāfijas» ir reizē raupjas un trauslas. It kā smilšpapīrs censtos kļūt par kristāla vāzi. Dzelzkalns nevairās skart tēmas, kuras īpaši apdāvinātiem cilvēkiem (piemēram, tiem, kuri pirms pāris dienām nolēma darbu pie Civilās savienības likuma neturpināt) liek sarkt un bālēt, un taustīties pēc ūdens glāzes, jo «Dzīvošanai ir sava ētika, un bet tu esi atpalicis.» (7. lpp.)

    «Kā tev šķiet, vai mākoņi panāca savu?»

    Ainava pie Tamas upes

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Dzejas krājumu «Iedomu ģeogrāfijas» papildina mākslinieces Elīnas Rukas fotogrāfijas, veidojot neparasti pievilcīgu tekstuāl-vizuālu sinerģiju (starp citu, Elīnu Ruku un Raienu Dzelzkalnu saista radniecīgas saites, par kurām vairāk vari uzzināt, lasot dzejrindas krājuma trīsdesmit sestajā lapaspusē).

    Valodu māja sola pievērst sabiedrības uzmanību sociāli un politiski nozīmīgiem jautājumiem, tulkojot to dzejnieku darbus, kuri atspoguļo mūsdienu aktuālo tēmu daudzpusīgumu. Ja Raiens Dzelzkalns un «Iedomu ģeogrāfijas» ir pirmais no aplūkotajiem dzejniekiem un dzejas krājumiem šajā (nosacīti) sērijā, tad ar nepacietību gaidu, ar ko vēl Valodu māja mūs būs gatava pārsteigt.

  • “No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”

    Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.

    “Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
    “Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”

    Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
    (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”

    Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.

    “Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
    (..)
    Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”

    Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.

    Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?

    “Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
    Un nevienam tas nebūtu jādara.”

    Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
    Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.

    “Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
    Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”

  • “Salīdzinājumā ar to, kādiem mums vajadzētu būt, mēs atrodamies pusnomodā. Mēs izmantojam tikai niecīgu daļu no saviem fiziskajiem un garīgajiem resursiem. Lielās līnijās runājot, cilvēks ne tuvu nesasniedz savas robežas. Viņā mīt dažādas spējas, ko viņš lielākoties neprot izmantot.”

    Katrs trešais (ceturtais vai piektais), apmeklējot koncertus, izrādes un cita (liela un maza) formāta pasākumus, noteikti ir uzdūries viņiem – bukletiņu izdalīšanas performances māksliniekiem, uz kuriem uzduras tieši pēc tādas pašas shēmas kā uz ielas var uzdurties mormoņu jaunskungiem – ieskatoties acīs un tik pat kā nemanāmi pasmaidot. Un itin nemaz nevajag riskēt ar savu sejas un zobu veselību, ejot klāt svešiem cilvēkiem un vienkārši uzdodot jautājumus – Vai jūs zināt, kas ir pārdotākā grāmata pasaulē? Un kādas ir jūsu attiecības ar Dievu? Jūs viņu darbu izdarāt paši. Acis un smaids. Bukletiņu dalītāji izpildās pēc līdzīgas taktikas. Taču, ja tas nenostrādā, viņiem ir trumpis, par kuru mormoņu puikām tikai sapņot – iespēja laimēt ceļojumu divatā. Uz Malagu, Maroku un citiem populāriem tūristu galamērķiem (un, ja savā galamērķī piestrādāsiet vietējā kafūzī vai ēstuvē, iespējams varēsiet sakrāt arī atpakaļbiļetei), kas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka nododat viņiem savus kontaktus – vārdu, uzvārdu, telefona numuru, deklarēto dzīvesvietas adresi (gandrīz teju pilnīgi visu, lai tiem būtu iespēja paņemt ātro kredītu uz jūsu vārda. Un varbūt pat uzvārda, ja ļoti gribētos).

    “Zem plašās debesu velves ir tikai viens veids, kā likt kādam kaut ko darīt. Un tas ir – likt otram cilvēkam pašam gribēt to darīt. Ielāgojiet – cita veida patiešām nav!”

    Taču par to, vai kādreiz maz ir bijusi iespēja redzēt vaigā pašus konkursa uzvarētājus, vēsture klusē (iespējams aizvien pelna biļetei atpakaļceļam). Tā vietā jūs saņemat zvanu ar tekstu – Kārli? Apsveicam? Esat laimējis unikālu iespēju! Tikai jūs un neviens cits esat laimējis sev un vēl trijiem saviem ģimenes locekļiem, draugiem vai darba kolēģiem gardas vakariņas, kuras uzsauc kaut kāda tur firma (par kuru dzirdat pirmo reizi un vēlāk vēlēsieties, lai tā būtu arī pēdējā). Tā ir aisberga redzamā daļa. Tas, ko mēs neredzam jeb tas, kas slēpjas aiz vārītiem ceptiem kartupeļiem un karbonādēm ar sēnēm un sieru, ir tas, ka pirms līdznācējiem apsolītas maltītes, tiksiet tik ļoti pārpildīti ar informācijas uzkodām, ka katrs kartupeļa un karbonādes kumoss pēcāk sprūdīs kaklā. Skaidrs, ka no šīs it kā nevainīgās vakariņošanas prom neaiziesiet tukšām rokām (un ne jau tāpēc, ka līdzņemšanai tiktu iepakoti karbonāžu pārpalikumi). Visticamāk, ka nebūsiet spējis pateikt nedz īstas aitas vilnas spilveniem un segām, pannām un katliņiem, maizes cepamajiem aparātiņiem un matu fēnam (kaut ciešat no bezmiega, mājās gatavojat tikai ar ūdeni aplejamās zupas, esat alerģisks pret glutēnu un plikgalvība jums ir tik pat iedzimta, kā varikozas vēnas un sunim blusas). Tas viss slēpjas runāšanas (un pierunāšanas) mākslā. Kā vispār šis garais ievads, kura laikā ne tikai varētu paspēt noskatīties kanāla TV3 reklāmas pauzi, uzvārīt kafiju un auzu putru, kā arī iebarot kaķim prettārpu tableti, ir saistīts ar Deila Kārnegija Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus? Pirmkārt, tāpēc, ka arī šo grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka esi ierauts kādā neaprakstāmi milzīga informācijas burbuļa epicentrā, no kura ārā varēsi tikt tikai vienīgi tad, ja apņemsieties pildīt grāmatā atrunātos punktus (kas ne pa visam nav slikti, bet par to turpinājumā). Otrkārt, pabeidzot lasīt šo bloga ierakstu, arī jums būs iespēja piedalīties un laimēt konkursā (šoreiz gan bez iespējas fiziski izceļot no valsts). Treškārt, kāpēc ne?

    “Katrs muļķis var kritizēt, nopelt un sūdzēties – un lielākā daļa muļķu tā arī dara.”

    Ja pieņemam, ka grāmatas Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus aizmugures vāciņš nemelo (un tas noteikti nemelo), pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Kā tas nākas, ka par šo grāmatu es (un iespējams arī jūs) dzirdu pirmo reizi? Pavisam vienkārši. Grāmatas, kuras cieši saistītas ar pašizaugsmi un padomiem, kā dzīvot tā, lai nedzīvotu tā, kā esi dzīvojis pirms tam, esmu laidusi secen tāpat kā pamatskolā rudens un pavasara krosu. Taču kādā drēgnā rudens dienā, kad uz dienvidiem jau bija devušies ne tikai visi gājputni, bet arī koku lapas un biezie, mani uzrunāja izdevniecība Helios, piedāvājot ielūkoties Deila Kārnegija (kura pirmo reizi izdota jau 1936. gadā) grāmatas rindiņās, lai saprastu, kas īsti tajā slēpjas. Un kas atslēdzams ar atslēgu (manis uzņemtajā fotogrāfijā jūs atslēgu neredzat, jo tai virsū esmu uzmetusi kafijas tasīti), kas rotā grāmatu ar tik provokatīvu nosaukumu. Skaidrs, ka šāda piedāvājuma priekšā es mazliet saplīsu. Tā kā šis gads man ir pagājis vienos vienīgos izaicinājumos, katru dienu kāpjot arvien augstāk, kāpjot pāri sev un saviem principiem, pēdējā brīdī nolēmu pārkāpt arī šim – pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi savā teju divdesmit sešus gadus garajā mūžā izlasīt grāmatu, kura man (cilvēkam, kurš pilnīgi noteikti nav cilvēku cilvēks) palīdzētu iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus (vēlāk sapratīsiet, kāpēc vārds “ietekmēt” uzrakstījies slīprakstā). Galu galā, skatoties no pozitīvās puses, ja man tas neizdosies, nodomāju, tās tomēr ir 140 lapas (280 lapaspuses) plīts iekuram. (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2019)

    “Ja daži ir tik izbadējušies pēc nozīmīguma sajūtas, ka pat pazaudē prātu, lai to izcīnītu, tad iztēlojieties, kādus brīnumus jūs un es varam panākt, sniedzot cilvēkiem godīgu atzinību vēl šaipus vājprātam!”

    Grāmata Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus sastāv no četrām daļām, katru no tām sadalot mazākos pieturpunktos. Deils Kārnegijs, rūpīgi izstrādājot šos padomus, kas ļauj cilvēkiem virzīties ne tikai pa karjeras kāpnēm, bet uzplaukt arī ģimenē un draugu sabiedrībā, nav balstījies vien uz saviem novērojumiem. Sešus veidus, kā iepatikties cilvēkiem, divpadsmit veidus, kā pārliecināt cilvēkus, lai viņi būtu ar jums vienisprātis un deviņus veidus, kā izmainīt cilvēkus, neizraisot viņos nepatiku, apstrādājis un tālākai iztirzāšanai nodevis mums. Tas noticis pateicoties daudziem gan mazāk zināmiem, gan, bez šaubām, atpazīstamiem dažādu profesiju pārstāvju novērojumiem un pieredzēm, kas sevi pierādījušas arī praksē. Pētot ne tikai to, kā darbojušies šo dižo cilvēku prāti, bet arī to, kā attiecības tie veidojuši ar saviem līdzgaitniekiem un apkopojot šo informāciju, kā mazs bērns augusi pati grāmata. Tā attīstījusies. Tā nobriedusi. Tā nogatavojusies. Un nonākusi pie cilvēkiem, kuri to, kā burvestību grāmatu, burtojuši cauri, aiz sevis neatstādami ne burta. Un tā jau gadu desmitiem. Principā, Deils Kārnegijs neko nav izrāvis no zila gaisa vai izzīdis no labās rokas rādītājpirksta – šīs mācības jau gadu simtiem sevi ir pierādījušas.

    “Ja vispār ir tāds viens panākumu noslēpums, tas rodams prasmē palūkoties no otra cilvēka skatupunkta un redzēt lietas ar viņa acīm, ne tikai savām.”

    Lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus jāatceras, ka Deils Kārnegijs to rakstot noteikti nav domājis par mūsdienu latviešu lasītāju un viņa īpatnībām. Jāatceras, kādā laika posmā šī grāmata tapusi un kas galvenokārt bijusi šīs grāmatas pamata mērķauditorija. Skaidrs, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi un piemēri mūsdienās nav aktuāli (tie tik un tā ir intereses saistoši, piemēram, tik daudz faktu par Amerikas Savienoto valstu prezidentiem iepriekš nebiju lasījusi nekur), taču tas neliedz mums šos padomus, kas lēni un rūpīgi austi, kā vistrauslākie zirnekļu tīklu pavedieni, pielāgot pēc saviem ieskatiem. Savām šā brīža sajūtām. Norisēm sev apkārt. Tieši tā, kā to darīju es. Neteiktu, ka šī grāmata pilnīgi noteikti ir kā āmurs naglai uz galvas vai zivij ēsma uz āķa, jo grāmatas kopējais vēstījums tomēr ne krasi, bet atšķiras no tā, kāds tas ir bijis Amerikas Savienotajās valstīs 30. gados, laikā, kad šī grāmata radīja īstu rezonansi sabiedrībā. Ir jūtams, ka tā zaudējusi savu sākotnējo spozmi. Tomēr, ārprāts, cik gana daudz tajā pašā laikā no tās var mācīties un iedvesmoties!

    “Cilvēka visdziļākais princips ir urdoša tieksme pēc atzinības.”

    Kad pirmo reizi interesējos par šo grāmatu, lasot un filtrējot cilvēku atsauksmes, skaidrs bija viens – vienaldzīgo nav. Un kāpēc gan, lai būtu, ja pretī veras tik skaists, taču divdomīgi piesātināts un provokatīvs grāmatas nosaukums kā – Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Ļoti liela daļa cilvēku nespēj atrast skaidrojumu tam, kā vārdi draugi un ietekmēt var veidot kopēju savienību. Veidot ģimeni zem viena jumta, siltumnīcā audzēt gurķus un tomātus, puķudobēs vasaras dālijas un ēst skābeņu zupu pie viena galda, metot sulīgus kaulus Duksim zem tā. Cilvēki, kuri nav lasījuši šo grāmatu, tik ļoti baidās no vārda ietekmēt, it kā tam būtu divi ragi, līks deguns un astes kauls beidzot pildītu savu funkciju. Vārdā ietekmēt, šīs grāmatas sakarā, nav negatīvas noskaņas. Ietekmēties. Tas varētu būt pareizāks atslēgas vārds. Ik dienas mēs ietekmējamies no cilvēkiem, kuriem sekojam sociālajos tīklos, cilvēkiem, kurus redzam savos televīzijas ekrānos un uz glancētajām žurnālu lapām. Ietekmējamies no tā, kas pastāv mums līdzās. Šī grāmata lūgtin lūdz, lai padomus, kurus tajā atrodat, ieviešat arī savā dzīvē, kļūstot par tiem, no kuriem cilvēki vēlas ietekmēties. Tāpat daudzi cilvēki uzsver, ka pats Deils Kārnegijs ir miris vientulībā, bez draugu un tuvinieku atbalsta, atsakoties no ļoti daudzām sevis sludinātajām mācībām. Mīļie, neviens jums nepateiks priekšā īsto dzīves recepti. Lai kas arī būtu rakstīts šajā grāmatā, tas nav jāuztver par vienīgo un pilnīgo taisnību un patiesību. Nav.

    “Netieša uzmanības pievēršana kļūdām dara brīnumus saskarsmē ar jūtīgiem cilvēkiem, kas tieši izteiktu kritiku uztver ar rūgtu aizvainojumu.”

    Visvairāk mani pašu piesaistīja nodaļas, kurās tika ķidāta kritikas anatomija. Skaidrs, ka mūsdienu pasaule bez kritikas nav iedomājama. Jo vairāk mēs atklājamies, jo vairāk tiekam kritizēti. Un otrādi. Taču šādas kritikas lavīnas var cilvēku un tā jūtas smacēt tik ļoti, ka jauns emociju izvirdums ir tikai pašsaprotams iznākums, pat vairs ne laika jautājums. Kā savaldīt savu iekšējo dīdekli, kas par visām varītēm tiecas norādīt uz citu kļūdām, izteikt dzēlīgas piezīmes un varbūt pat pazemot apkārtējo acīs? Pirms kritizē kādu, atceries, ka pats neesi ne tuvu ideālam. Un tieši tas, ka tāds neesi, var kļūt par panākumu atslēgu, norādot uz citu kļūdām. Daudz vieglāk uzklausīt savas kļūdas, ja kritizētājs jau sākumā vaļsirdīgi atzīst, ka ir tālu no ideāla. Pierakstiet to savās plānu kladēs vai domu mākoņos un atcerieties, kad nākamreiz gribēsies piekasīties pie citu kļūdām, pat tad, ja jums ir taisnība. Manuprāt, šis padoms tiešām var darīt brīnums savstarpējās attiecībās.

    “Naids nekad nav iznīdējams ar naidu, bet tikai ar mīlestību.”

    Kā jau autors bija pareģojis, lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, man atkal un atkal nācās nodaļas pārlasīt, katru reizi atrodot jaunus un jaunus vārdus un teikumus, kuriem pieķerties, ar kuriem saāķēties, kurus iesakņot savā apziņā un paņemt līdzi uz laiku, kurš robežojās ar grāmatas vākiem. Runā, ka tikai 10% cilvēku, kuriem ir klepus, apmeklē ārstu. Pārējie dodas uz teātri. Es ceru, ka tie, kuri lasīs šo grāmatu, spēs no tās paņemt maksimāli daudz, lai pielietotu to savā ikdienā. Dzīve tāpat reiz visus triec pret savām realitātes klintīm. Kāpēc gan mēs nevarētu būt soli priekšā?

    Konkurss:

    Decembris ir īsts gaismas mēnesis, neraugoties uz to, kas notiek aiz loga. Mēs gaismu saņemam no līdzcilvēkiem un vēlamies to līdzcilvēkiem arī dot. Tikai tā mēs varēsim pārziemot… Tāpēc sadarbībā ar izdevniecību Helios vēlamies visus mīļi sveikt svētkos, kuru gaidas jau virmo gaisā un diviem mūsu sekotājiem uzdāvināt Deila Kārnegija grāmatu Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Konkurss norisinās manā Instagram profilā ! Konkursa noteikumi ŠEIT!