“Gaismu nav iespējams iepriekš paredzēt.”
Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas esmu domājusi, ko ar šo ierakstu gribu jums pateikt. Nezinu. Bet gribu. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas galvā, sāpīgi dunot, mainās kadri. Mainās, gluži kā automašīnu straumes ķemmē asfalta segu, pa un pret spalvu: mammas, tēti, bērni, smiekli, čuksti, glāsti. Mainās kadri: slimības, dusmas, asaras, nezināšana, pakļaušanās. Mainās kadri: sāpes, roku rokā sadotas plaukstas izslīd viena no otras, pēdējiem spēkiem vēl skarot viena otras pirkstu galus. Un nāvi. Nevaru iemigt. Stundām ilgi. Stundām ilgi nevaru atsaukt atmiņā kādu stāstu no pašas dzīves, kas plāniem diegiem, tomēr sašūts kopā ar grāmatu, kuras nosaukums minēts virsrakstā. Nevaru iemigt. Dvēseli smagums spiež. Smagums apmeties uz palikšanu un īres nemaksāšanu. Spiež un skrāpē, un ik pa laikam iedur ar papēdi. Varu derēt – rētas par tādām pašām nelūgtām īrniecēm kļūs. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pateicos, ka nav neviena stāsta, kuru atsaukt atmiņā.
“Dažreiz mīlestība pie mums atnāk visneiedomājamākos veidos. Cilvēki pat nenojauš, cik ļoti viņi spēj aizkustināt citus ar savu rīcību.”
Ja man būtu jāizlemj lasīt grāmatu vai nē tikai pēc tās vāciņa, es zinu, ka ļoti daudz grāmatu man paliktu neizlasītas. Paliktu neiepazītas. Neizzinātas. Un ik reizi, kad tomēr šāda grāmata atrod ceļu pie manis, mainot par to jebkādu iepriekš pieņemtu un ieņemtu priekšstatu un nostāju (arī pret vāciņu), esmu bezgala pateicīga. Bezgala pateicīga tam, ka starp visām interneta memēm, kaķu un puķu bildēm, anekdotēm, dusmīgajiem un sarkastiskiem ierakstiem un komentāriem par valdību un Kiviču, cilvēki neaizmirst dalīties arī savās sajūtās par izlasītajām grāmatām. Tikai tā Mums pieder debesis nonāca pie manis (un, protams, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC), ne pateicoties Rozamundes Pilčeres romāna cienīga vāciņa dēļ, kurš šķietami sola saldu mīlestības stāstu ar ciešamām, bet laimīgām beigām, kuru iespējams kāds režisors jau pārvērtis romantiskā otrdienas vakara kino, pie kura uzkost sieru un noskalot to ar kārtīgu malku vīna (gan sieru, gan filmu). (Vēl gribētu piebilst: kādā atsauksmē lasīju, ka grāmatas vāks atgādinot vaskadrānu, uz kuras deviņdesmitajos pasniegtas ēdienreizes, kamēr zem tās stīvi stāvējis virtuves galds, baidoties izkustēties un saulespuķes nobiedēt. Ja zilais saulespuķu fons būtu sadalīts horizontālās un vertikālās līnijās, es varētu pat piekrist, jo šķiet, ka tieši tāda vaskadrāna kādu laiku (tajos pašos deviņdesmitajos) klāja arī mūsu pastētmaizēm noklāto brokastu un vārīto kartupeļu vakariņu galdu). Pēc skata nav iespējams pateikt, ka aiz šiem skaistajiem, saules pielietajiem ziediem slēpjas melna, melna tumsa.
“Mani nepameta sajūta, it kā šis laiks nepiederētu mums, it kā mēs būtu to aizņēmušies.”
Mums pieder debesis ir angļu rakstnieka un žurnālista Lūka Alnata (Luke Allnutt. We Own the Sky.) debijas romāns, kurš stāsta par mīlestību, cerībām, izmisumu. Zaudējuma sāpēm, ceļu prom un atkal atpakaļ uz dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām saļodzījās. Dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām pazuda. Dzīvi, kura notika pirms. Dzīvi starp debesīm un zemi. Kā ierasts, pirms ķēros klāt romāna lasīšanai, meklēju informāciju par pašu autoru. Tas lielākoties palīdz izprast neizprotamo. Palīdz ieraudzīt neredzamo. Šī reize nebija izņēmums. Pirms grāmatas atvēršanas un tās nelielas nobaudīšanas jau zināju, ka Mums pieder debesis būs īpaša grāmata. Zināju, ka autors reiz baltās lapas savā priekšā padarījis par emociju pārbagātu burtu un teikumu virknējumu kodu, radot romānu, kuru nu atkodē (un par izcilu dēvē) lasītāji vairāk nekā trīsdesmit valstīs visā pasaulē. Un, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC, tāda iespēja ir arī mums. Laikā, kad Lūks Alnats sāka strādāt pie Mums pieder debesis, autoram tika diagnosticēts vēzis. Iespējams, tieši šīs spēcīgās emocijas ir tās, kuras runā visa romāna garumā. Runā par drosmi. Par neizsīkstošu mīlestību. Par spēku dzīvot tālāk. Par spēku atzīt kļūdas. Spēku piedot. Runā par pasauli, kuru var ielikt plaukstās – tieši tik sīki mēs esam pretnostatīti šīs bargās diagnozes priekšā. (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)
“Ikdienā mēs nepievēršam uzmanību dzīvei, kura kūsā mums visapkārt, – tā ir tikai neskaidra duna, sanoņa kaut kur fonā. Mēs nemanām apkārt notiekošo, izslēdzam to no savām domām. Un tad pēkšņi šādā brīdī viss kļūst tik uzmācīgs un spalgs, it kā kāds būtu iesvilpies pie pašas auss.”
Romāns Mums pieder debesis ļauj mums iepazīt Koutsu ģimeni – Robu, Annu un viņu dzīvespriecīgo, nekad nenogurdināmo sešus gadus veco dēlu Džeku. Roba un Annas dzīve reiz jau mijusies ar neizsakāmām sāpēm un asaru jūrām, vēl nedzimušo, bet jau zaudēto bērniņu dēļ. Tieši tas ir iemesls, kāpēc skats pa logu uz ģimenes dārzu atduras pret divām saulespuķēm (un grāmatas vāks pēkšņi vairs nešķiet tik banāls un nepiemērots, vai ne?) – piemiņu mazajām dvēselītēm, no kurām atlicis vien tukšums klēpī un mūžīgas atmiņas sirdī. Taču dvēseles sāpes un klusumu mājās pārtrauc mazā Džeka ienākšana ģimenē. Ģimene bauda laimību un teju idilli. Nekas. Pilnīgi nekas neliecina par to, ka kāda bezrūpības un smieklu pielieta diena bērnu rotaļlaukumā, mainīs Koutsu ģimenes dzīvi uz visiem laikiem. Tā ir pirmā reize, kad Džeks zaudē samaņu.
Sabiezējums smadzenēs, kas tiek izoperēts, bet atgriežas ar jaunu sparu, kļūstot par agresīvu audzēju, kurš nogalina sešu gadus veco zēnu, ir tas, kas Robam un Annai liek pieņemt šķietami atšķirīgus lēmumus. Liek iet pilnīgi atšķirīgus ceļus, kļūstot par diviem vienādi lādētiem magnētiem, kas atgrūžas viens no otra. Anna ir tā, kas saglabā vēsu prātu pēc tam, kad mediķi ir teikuši savus pēdējos vārdus attiecībā uz mazā Džeka ārstēšanu – glābjams vairs nav nekas un vienīgais, ko vecāki var darīt sava bērna labā – nodrošināt labu paliatīvo aprūpi un pieņemt, ka abu bērnam nu ir tikai atlikušais laiks un ceļš uz mūžību. Taču, dzirdot šādu spriedumu, Robs zaudē jebkādas saprāta robežas, un (gluži kā jau manis augstāk pieminētās automašīnas) sāk virzīties pret spalvu. Robs nespēj pieņemt, ka viņa bērns, kurš tik tikko ir pieskāries dzīvei, to zaudēs. Robs nespēj pieņemt to, ka zaudēs Džeku. Tāpēc izmisīgi cenšas atrast risinājumu tam, lai dēlu pēc iespējas ilgāk paturētu savā tuvumā. Paturētu dzīvē. Un varbūt (un varbūt par ļoti iespējams) uz visiem laikiem.
Ja proti pareizi ieguglēt, pat visparastākās iesnas pēkšņi var izrādīties nāvējošas (varu derēt, ka ik vienam vismaz reizi dzīvē tā ir gadījies). Taču vēl ļaunāk ir nonākt vietnēs, kuras sākumā šķiet pavisam nekaitīgas, pat savā veidā dziedinošas. Piemēram, vietne, kuru atrod Robs. Tas ir forums, kurā ar saviem dzīvesstāstiem dalās vecāki, kuru bērniem atklāts audzējs. Tie lūdz padomus, dalās ar savām pieredzēm. Un reizēm no šī foruma pazūd. Pazūd uz neatgriešanos. Ja jūs tagad pie sevis man jautājat, kas gan tur slikts, ja cilvēki viens otram, daloties sāpēs, palīdz tās, ja ne pārvarēt, tad vismaz nepadoties – atbildēšu, ka sliktais varētu būt tas, ka šādus forumus bieži izmanto cilvēki, kuri šos izmisušos, palīdzību lūdzošos cilvēkus, piedāvājot reālas iespējas, ārstēšanās metodes, kuras strādā un palīdz izārstēt tūkstošiem cilvēku gadā, izmanto peļņas gūšanai. Arī Robs, kurš vienmēr ir bijis tas, kas smejas par pseidozinātni, smejas par homeopātiju un visām pārējām muļķībām, jo, būdams programmētājs, dzīvo balstoties uz faktiem, izmisuma vadīts, kļūst par vienu no šīs krāpniecības upuriem. Kļūst par upuri, baidoties zaudēt laiku, bet tieši laiks ir tas, kuru viņš ziedo un zaudē. Taču pienāk diena, kad Robam šie pārsteidzīgie lēmumi ir jānožēlo. Pienāk diena, kad Robam ir jāpiedod ne tikai pāri darītājiem, bet jāmēģina piedot arī sev. Un pienāk diena, kad Anna pagalmā blakus divām saulespuķēm, iesēj trešo.
“Laika paliek arvien mazāk. Redzu to Džeka acīs. Ir tā, it kā mēs drudžaini kustinātu kājas, pūloties noturēties virs ūdens, lai gan skaidri zinām, ka noslīksim.”
Lūks Alnats ir radījis lielisku stāstu, pēc kura negribas neko vairāk kā tikai klusēt. Apskaut bērnus. Un klusēt. Tas, ka autors šo romānu ir rakstījis, balstoties uz savām pieredzēm, savu redzējumu, ir skaidri sajūtams. Pat sataustāms. Šķita, ka visas romānā izjustās sāpes ir tik brutāli īstas, ka tās var pat aptaustīt. Tik ļoti, ka gribējās tās noglaudīt kā suni, iedot kārumu, kā pēc labi padarīta darba, un sūtīt prom. Lai vairs nesāp. Un lai vairs sataustāmas nav. Skaidrs, ka autors šo romānu nav rakstījis, nobruņojies ar pildspalvām, lai tinte neizbeigtos līdz pēdējai lappusei, bet bruņojies ar veselu lērumu jūtu un sajūtām. Lērumu emocijām. Autors iznesis šo stāstu caur sevi tik meistarīgi, ka visi vārdi, kurus rakstīju iepriekš, vienkārši var izplēnēt gaisā. Nekam no tā nav nozīmes. Vien tam, ka Mums pieder debesis.
“Džeks turpināja izjautāt mani: kā ir ar dārzu, kam pieder tas, un es atbildēju, ka arī dārzs pieder mums, tāpat kā māja, iekšpagalms un viss, ko viņš redz sev apkārt. (…) Džeks pacēla skatienu pret debesīm, tad atkal pievērsās man. “Tēt,” viņš piepeši sacīja, norādīdams uz sārto rietošo sauli, jau uzlēkušo mēnesi un lidmašīnas atstāto balto svītru, “vai mums pieder arī debesis?””
