POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: armēnija

  • Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    by

    “…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
    kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
    – Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.    “

    Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
    Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
    Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.

    “…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
    par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”

    Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
    Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
    Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)

    “— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
    — Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.
    Bet vajadzīgs labs šaujamais.”

    Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
    Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.

    “Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
    (..)
    Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
    Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”

    Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.

    “Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
    Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!

    “— Ja tavās acīs tuksnesis ir ienaidnieks, tad tu esi zaudējis cīņu.
    Neviens nevar uzvarēt tuksnesi.”

  • Hovanness Tumanjans «Pasakas»

    by

    ” – Kāda tur drosme! Kāds tur prāts! Kādas tur spējas! – tas viss ir tīrie nieki. Visu izšķir veiksme. Ja tev paveicies, svini un priecājies!” (Nāzars Drošsirdis)

    … ar šādiem vārdiem noslēdzas viena no populārākajām armēņu pasaku tēva Hovannesa Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, taču noteikti veiksme nav tā, kas caurstrāvo šajā grāmatā apkopotās pasakās. Tā drīzāk ir lētticība – tieši tas, kas spilgti parādās pasakās, kuras nekur tālu nav jāmeklē. Pasakās, kurām vien jānotrauc putekļi pirms izņemšanas no grāmatu plaukta. Šī īpašība, kas noved līdz dažādiem pārpratumiem, galvu reibinošiem piedzīvojumiem un pārsātinātām emociju buķetēm (man uz brīdi pat šķita, ka aprakstu domino spēli), bieži sastopama arī mūsu tik ļoti mīļajās un dārgajās latviešu tautas pasakās, kas, savukārt, norāda vien to, ka neatkarīgi no tā, kurā debespusē vai zemes malā cilvēki atrastos, vai neatkarīgi no tā, kādas tautas mūs šķir, mēs esam līdz bezgalībai (un atpakaļ) līdzīgi. Taču par visu pēc kārtas.

    “Tāda nu reiz ir pasaules kārtība, kas tajā ienācis, tam no tās arī jāaiziet.” (Kikosa nāve)

    Manā bērnībā pasaku stāstnieks bija mans vectēvs. Atceros, kā apbrīnoju viņu. Atšķirība no mammas un tēta, viņš pasakas nevis lasīja, velkot kopā burtus un teikumus par ķēniņa dēliem un uz dejošanu kāriem velniem, bet izdomāja tās pats (vai no senaizmirstām bērnu dienu atmiņām, kas atvilktnītēs kā kartotēkā sakārtotas tieši tā, lai vajadzības gadījumā ķertu un grābtu no aizmirstības tieši to īsto, paša bērnībā dzirdēto pasaku, lai uzburtu no jauna to arī man). Reizēm bija pasakas, kuras es dzirdēju vairākkārtīgi, taču katru reizi viņš tās spēja pasniegt pilnīgi savādāk, it kā man tikai šķistu, ka šo pasaku par garo pupu, kas kāpj debesīs, vai trim tēva dēliem, no kuriem tikai viens beigu beigās izrādās gudrs esam, dzirdu jau otro un trešo reizi. Pats Tumanjans ir teicis, ka prasme ir pašā stāstīšanā, jāzina, ko mainīt, ko atmest, ko paturēt, kādā valodā, stilā un kā stāstīt, lai iznāktu skaisti un nezaudētu tautisko garšu un smaržu. Manuprāt, šādā veidā ne tikai interesanti, bet arī bezkaunīgi saistoši varētu pat izstāstīt no instrukcijas ārā tostera lietošanas pamācību. Taču tagad, lasot šos armēņu pasaku tēva vārdus, šķiet, ka reiz tos lasījis arī mans vectēvs, jo tieši tas ir formāts, kurā es, kā švamme uzsūc ūdeni, uzsūcu pasakas.

    “Kur notek asinis, tur sazeļ ērkšķi un vārpata. Kur notek asaras, tur rodas ezers.” (Bezrocīte)

    Kad pamanīju starp Jāņa Rozes apgāda jaunumiem Hovannesa Tumanjana Pasakas, sapratu, ka šis ne tikai būs lielisks papildinājums mūsu mazajai ģimenes bibliotēkai, bet tas būs arī mans. Mans, jo Armēnija. Pirms tam Armēniju iepazinu caur armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas acīm un atspulgu tajās – ārkārtīgi skaisto grāmatu ar pravietisko nosaukumu No debesīm nokrita trīs āboli. Stāstu, kurš pats par sevi līdzinās pasakai, latviešu valodā atdzīvinājusi tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana (vairāk par šo grāmatu un manām pārdomām par to var uzzināt kādā no mana bloga senākiem ierakstiem). Interesanti, ka Armēnija (caur šo grāmatu) piesaistīja ne tikai mani, bet tas noticis arī ar citiem maniem draugiem un bloga lasītājiem, kuri, vadoties pēc maniem ieteikumiem, vai vienkārši uzticoties paši savai gaumei, labas literatūras meklējumos, atdūrušies tieši pret šo Abgarjanas romānu (un kad jūs pēdējo reizi tik ļoti ietekmējusi izlasīta grāmata, ka esat bijuši gatavi mesties piedzīvojumos un kā ceļojuma galamērķi atzīmēt romānā aprakstītu valsti?).

    Pateicoties grāmatas tulkotājai Valdai Salmiņai, kurai pieder arī šīs grāmatas priekšvārds, informācija par Hovannesu Tumanjanu papildus nav jāmeklē, kas, protams, ir ne tikai interesanti, bet arī ārkārtīgi vērtīgi. Lasīt kāda rakstnieka domas, kas ar neredzamu tinti visupirms pieskrāpējušas autoram pilnu galvu, bet pēcāk ne tikai papīru, bet arī visus rītus un vakarus, ir mazliet bezatbildīgi. Esmu agrāk jau rakstījusi, ka reizēm tieši šīs personīgās dzīves nianses ir tās, kas atbild uz visiem jautājumiem, ja tādi grāmatas lasīšanas laikā rodas. Tā, piemēram, var uzzināt tieši tik svarīgu faktu, ka Hovanness Tumanjans gluži nav šo pasaku autors. Tumanjans ir paņēmis armēņu un citu tautu pasaku skeletus un apaudzējis tās ar savu miesu un ādu, radot savas versijas, proti – izstāstījis tās tikai sev raksturīgā veidā. Svarīgi arī tas, ka Tumanjana pasakas latviešu valodā tulkotas un izdotas pirmo reizi – tas vien jau ir lielisks iemesls, lai viens grāmatas eksemplārs atpūstos (pēc tā izlasīšanas) arī jūsu mājās atrodamajā grāmatu izlasē.

    Par grāmatas vizuālo baudījumu parūpējusies armēņu māksliniece Naira Muradjana. Ja tulkotāja ir parūpējusies par to, lai šo skaisto pasaku apkopojumu varētu izbaudīt gan mūsu latviskā dvēsele, gan prāts (gan ausis), tad Naira Muradjana ir parūpējusies par to, lai šāds pats baudījums būtu gūstams arī mūsu acīm. Un patiesi – ilustrācijas ir neapnīkoši fantastiskas. Tās raksturo ne tikai katru pasaku atsevišķi, bet pilnīgi noteikti ieved burvīgā ceļojumā cauri armēņu folkloras aizmetņiem un Tumanjana neizsīkstošo māku tās atdzīvināt sev raksturīgajā manierē. (No armēņu valodas tulkojusi Valda Salmiņa; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Pasaulē nekas nav neiespējams.”

    Šajā grāmatā apkopotas divdesmit Hovannesa Tumanjana pasakas. Mazliet pat šķiet neticami, ka starp daudzajām ilustrācijām, 128 grāmatas lapaspusēs iespējams satilpināt arī divdesmit pasakas, vienu par otru garākas. Kā jau augstāk minēju, grāmatā atrodama arī populārākā no Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, kura noteikti ierindojas arī manā Tumanjana pasaku topa pašā augšgalā. Tā stāsta par kādu nožēlojamu vīru, kurš bijis ne tikai nepraša un sliņķis, bet arī bailīgs bez gala. Tikai veiksme, apstākļu sakritība un apkārtējo ļaužu lētticība ļauj Nāzaram tapt par brašu varoni, no kura bīstas pat visspēcīgākie karaspēki, tīģeri un milži, kas, jau ieraugot Nāzaru Drošsirdi (nenojaušot par viņa patieso būtību), kož pirkstos un stāv kā zemē iemieti, taču mātes jaundzimušajiem dod tieši Nāzara vārdu. Reizēm, lai tiktu virsotnē, ir jābūt nedaudz nekaunīgam. Tas pierādījies cauri laikiem – jo nekaunīgāks, katru iespēju tverošāks būsi, jo vairāk iespēju durvis pavērsies uz kāpnēm, kuras ved arvien augstāk un augstāk…

    Tāpat pieminēšanas vērtas (uz lasīšanu rosinošas) ir pasakas Kikosa nāve, Zelta pods, Dzīrotājam dzīres nebeidzas (un tikai tāpēc, ka visas viena bloga ieraksta garumā nav iespējams pieminēt, tam vajadzīgs kārtīgs zinātniski pētnieciskais darbs (bet par to es domāšu rīt)). Pasaka Kikosa nāve vērš cilvēku prātus uz pārdomām. Pārdomām par to, cik daudz cilvēks ir spējīgs noticēt savai fantāzijai, izdomātiem notikumiem un ar tiem saistītiem tēliem. Un kas notiek brīdī, kad šīs iedomas kļūst tik īstas, ka tām sāk ticēt arī apkārtējie. Cik tālu cilvēks ir gatavs iet un vai maz no turienes ir ceļš arī atpakaļ. Zelta pods ir ļoti īsa, bet tik sevišķi lielu un dziļu zemtekstu paslēpusi pasaka, ka tai tik pat labi būtu pieticis arī ar vienu teikumu, un tā jau būtu izdevusies. Tā stāsta par to, ka īstos dārgumus spēj atrast un ieraudzīt tikai tas, kurš nav mantas kārs. Tikai to cilvēku acu priekšā, kuri padevīgi turas pie laipnības un tikumīgas dzīvošanas, ir spējīgs uzziedēt patiesa brīnuma mirklis. Dzīrotājam dzīres nekad nebeidzas. Kad tiek izlasīts šīs pasakas nosaukums, krēslos nemierīgi sāk dīdīties tie, kuri stundu pirms gulētiešanas pēta, cik skaisti glāzes dibenā dus simtiem vīna lāsīšu, pēkšņi iztraucējot to saldo dusu ar vienu (vai diviem) kārtīgu malku. Vai tie, kuri bērniem saldumus dod arī pēc pulksten sešiem vakarā (par abiem gadījumiem neko nezinu… draudzene teica). Šī pasaka stāsta par kādu namatēvu, kura mājā katru vakaru notiek dzīres, kurās ielavās par nabagu pārģērbies valdnieks, kuram nekādi netop skaidrs, kā parasts kurpnieks var tādas dzīres dzert. Skaidrs, ka valdniekam tāda darīšana nav pa prātam, tāpēc cenšas vīra dzīvi sarežģīt, atstājot to atkal un atkal bez ienākumiem. Taču katru vakaru, klejojot pa Bagdādes ielām, valdnieks no jauna un jauna iemaldās vīra mājās, kurās joprojām tiek dzīrots. Lai kādi būtu valdnieka centieni vīru pazudināt, šis plāns izgāžas – taču šāda neatlaidīga rīcība noved tikai pie viena secinājuma – lai dzīvotu tā, it kā katra diena būtu svētku sajūtu piepildīta, nav svarīgs naudas trūkums vai pretēji – tās esamība. Lielākā bagātība ir dzīvesprieks un spēja dot savu sirds siltumu citiem.

    “Arī plānu riecienu var priecīgi baudīt.” (Dzīrotājam dzīres nebeidzas)

    Ārkārtīgi priecājos, ka Hovannesa Tumanjana pasaku kamols ir atripojis arī manā virzienā. Bez gala un malas esmu pateicīga par iespēju ielūkoties vēl kāda armēņu rakstnieka daiļrades galaproduktā. Skaidrs, ka bez pasakām nav uzaudzis neviens cilvēkbērns. Un ir tik lieliski, ka laiku pa laikam uzrodas rakstnieki, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumus un ar savu talantu atdzīvina pasakas, kurām tautas atmiņās ir tik nozīmīga vieta. Ir tik lieliski, ka ir rakstnieki, kuri pieņem izaicinājumus un izveido jau labi zināmajām pasakām jaunas kontūras un pievieno tām arvien košākas krāsas, lai vēstījumu padarītu ne tikai interesantāku, bet arī piesātinātāku, raisot lielāku interesi ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. Uz bērniem Tumanjana pasakas testējusi vēl neesmu, tāpēc nezinu, kādu reakciju tās izraisīs uz mazo cilvēku ādas. Taču jau tagad esmu atlasījusi pasakas, kuras noteikti nelasīšu bērniem pirms gulētiešanas. Un galu galā nezinu, vai kāda no tām vispār būtu tīri piemērota maziem bērniem (vismaz tik maziem, cik mazi ir manējie) tik vēlā vakara stundā. Tam tomēr joprojām lieliski noder arī mūsu pasaku tēva Anša Lerha Puškaiša folkloras krājumos atrodamie dārgumi. Vai arī tās pasakas, ar kurām pirms miega mani cienāja vectēvs. Taču būtu grēks, ja ar Hovannesa Tumanjana pasakām es bērnus neiepazīstinātu nemaz. Un to, kas notiek ar tiem, kuri grēko, to jums pastāstīs kāda no tām. Pasakām.

    “Ko otram dari, to dari pats sev.” (Kungs un kalps)