Birka: asaras

  • «Es guļu Onkoloģijas nodaļā, tas ir pieklājīgs vārds vēzim, taču arī no tā var tāpat saslimt.»

    72. lapaspuse

    Žaks Frīnss «Sestklasnieki neraud»
    «Sestklasnieki neraud», bet gandrīz divdesmit deviņus gadus sasniegusi trīs bērnu (piecu kaķu un divu suņu) mamma sāk raudāt, netikusi pat pāri grāmatas satura rādītājam – pēkšņi mani bija pārņēmusi «sajūta, ka jānirst lielā peldbaseinā, lai gan nav zināms, cik dziļš varētu būt ūdens» (111. lpp.), bet es taču nemaz neprotu peldēt, taču Žaks Frīnss, šī – uz patiesiem notikumiem balstītā stāsta autors, to radījis tieši tā, lai lasītājam būtu sajūta, ka glābšanas riņķis ir tepat, kaut kur pie teikuma beigām, aizķēries aiz komata divdabja teicienā vai aptinies ap punktu, kas stingri nodala robežas starp traģisko un komisko. «Domājot par tevi, es smejos caur asarām» (191. lpp.), manuprāt, ir precīzs – stāsta par meiteni, kuras cīņā ar nāvējošo slimību, atverot grāmatas vākus, tiekam ierauti, apzīmējums – tas ir slavinājums draudzībai un mīlestībai, drosmei un cerībām, tas ir slavinājums «cilvēka nezūdamības likumam». 

    Žaks Frīnss «Sestklasnieki neraud»

    «Kad tu nomirsti, nomirst tavs ķermenis. Taču viss pārējais paliek un ir.»

    175. lapaspuse

    No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone;
    Ilustrējis Edmunds Jansons;
    Izdevējs: liels un mazs, 2021