atmiņas

Tommi Kinnunens «Stikla upe»
  • Datums
  • 26 septembris, 2022

Tommi Kinnunens «Stikla upe»

« (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.» 181. lapaspuse «Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr.» 266. lapaspuse «Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi …

Turpināt lasīt
Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
  • Datums
  • 23 septembris, 2022

Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

«Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis.» 98. lapaspuse «Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un …

Turpināt lasīt
Lote Vilma Vītiņa «Ūdenstornis»
  • Datums
  • 30 jūlijs, 2022

Lote Vilma Vītiņa «Ūdenstornis»

«Viss, ko tu redzi tornī, esi tu pats.» 26. lapaspuse Katram savu ūdenstorni – vietu, kur spert kāju pāri slieksnim, taisni iekšā atmiņu tīklos, kur domu zirnekļi ēd bezē kūkas ar zemesriekstiem un kakao krēmu, un dzer kafiju no tasītēm, kas pirktas no rokas stacijas laukumā, pelēkā pilsētā, kuras bibliotēkā notiek izstāde par putniem, kas …

Turpināt lasīt
Elijs Vīzels «Nakts»
  • Datums
  • 2 februāris, 2022

Elijs Vīzels «Nakts»

«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.» 41. lapaspuse Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, …

Turpināt lasīt
Lalita Muižniece. Pēdas. Melita Rīgā.
  • Datums
  • 15 februāris, 2021

Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

«Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.» Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas …

Turpināt lasīt
Leons Briedis. Vilcene un atraitnis.
  • Datums
  • 8 jūlijs, 2020

Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

“Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…” Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu …

Turpināt lasīt
Anete Mīrsva. Samsona ceļojums.
  • Datums
  • 26 jūnijs, 2020

Anete Mīrsva «Samsona ceļojums»

“Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.” Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu …

Turpināt lasīt