Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.

bērnība

Jurga Vile, Lina Itagaki. Sibīrijas haiku.
  • Datums
  • augusts 10, 2020

Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

“Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs. Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.” Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, …

Turpināt lasīt
Tarjeijs Vēsoss. Ledus Pils.
  • Datums
  • maijs 6, 2020

Tarjeijs Vēsoss «Ledus pils»

“Viņi pazaudē sevi te pie ledus pils. It kā būtu ar kaut ko pārņemti, meklē sev apkārt kā drudzī, kaut ko dārgu, kas nokļuvis nelaimē, kur paši iesaistīt.” Tukšums. Nebeidzami nepieradināms lielums. Bez formas. Nav iespējams tukšumu aptvert. Nav iespējams iesiet pavadā un izvest garā pastaigā. Nav iespējams sasildīt svelošo aukstumu, kas nāk no pilnīga …

Turpināt lasīt
Rasa Bugavičute-Pēce. Puika, kurš redzēja tumsā.
  • Datums
  • aprīlis 30, 2020

Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

“”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.” Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz …

Turpināt lasīt
Mums pieder debsis. Lūks Alnats
  • Datums
  • novembris 4, 2019

Lūks Alnats «Mums pieder debesis»

“Gaismu nav iespējams iepriekš paredzēt.” Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas esmu domājusi, ko ar šo ierakstu gribu jums pateikt. Nezinu. Bet gribu. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas galvā, sāpīgi dunot, mainās kadri. Mainās, gluži kā automašīnu straumes ķemmē asfalta segu, pa un pret spalvu: mammas, tēti, bērni, smiekli, čuksti, glāsti. Mainās …

Turpināt lasīt
Vientulības gals
  • Datums
  • oktobris 15, 2019

Benedikts Velss «Vientulības gals»

“Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.” Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas …

Turpināt lasīt
Kā zaldāts labo gramofonu
  • Datums
  • oktobris 8, 2019

Saša Stanišičs «Kā zaldāts labo gramofonu»

“Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.” Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, …

Turpināt lasīt