POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: draudzība

  • Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    by

    «Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.»

    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas stingumā. Sastingumā. Mēmas kā kino. Un skaistas. Skaistas kā aktrises uz plakātiem. Platiem gurnu leņķiem plēšot iespīlēto kleitu vīles. Pušu. Spilvens ciets. Ciets kā zemes garoza. Kārtu kārtām. Pārcepta. Melna. Rīklē krājas siekalas. Siekalu ezeri un jūras. Okeāni. Pārtop upēs. Tērcēs. Urgās. Meklē vietu, kur izskalot ceļu. Izskalot tecējumu. Meklē vietu, kur radīt pasakas un teikas. Sakāmvārdus. Buramvārdus. Palags pielipis pie muguras. Rotaļīgi. Kā dadzis necaurejamā pļavā. Nepārskatāmā. Nepielūdzamā. «Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.», skandē kāds vīrs no Bībeles rindām. Virs mūsu galvām. Kancelē uzrāpies. Lūdzu, meklēju, klauvēju. Kliedzu, raugos, dauzos. Speru gaisā zemes, velku plaukstas dūrēs. Vairs nelūdzu. Pieprasu.
    Murgoju.
    Kā lai pamostos?
    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi. Pat zirgs tādiem griež muguru. Dāma pamet karali. Bandinieka dēļ. Laidnis kļūst smags kā zilonis. Nospiež torni. Uz ceļiem (un neceļiem).
    Atveru acis. Lūdzos. Meklēju. Klauvēju. Vai es joprojām murgoju?
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «…ja kas ir neizbēgams, tad ej tam pretī. Ar smaidu. Ja iespējams.»

    Šķirstīju Goodreads virtuālo grāmatu plauktus. Šķirstīju un svēru. Kā sniegpārslas plaukstās. Uzšķīru Lalitas Muižnieces vārdu. Pēdas un Melitu Rīgā. Uzšķīru interesi. Lielu kā baltmaizes šķēli. Lasītāju vērtējums rosināja apetīti. Tad pāris elektroniskas vēstules (derīgas bez pastmarkas un paraksta), svarīgas kā elpot un izelpot, un dzejnieces Lalitas Muižnieces divi pavisam atšķirīgi (un varbūt nemaz arī ne) stāsti, vienos vākos vākoti, vākoti kā trīs litru burkās gurķi uz pārziemošanu, gaidīja mani Sūru ielā 2. Ielā, kura nelolo cilvēku pārrakstīšanos. Parakstīšanos. Atrakstīšanos. Gaidīja mani pakomātā. Mīnuss piecpadsmit grādos pēc Celsija (un piecos pēc Fārenheita). Gaidīja uzticīgi. Un tik pat uzticīgi es padevos vijīgajai valodai, kas kā liānas aptvēra lappusi pēc lappuses. Īsti vārdu un domu džungļi, kas apraujas (un nē) teikuma vidū. Pusvārdā. Pusteikumā.
    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    « ‒ Tēti. Vai Kārlis Ulmanis ir karalis?
    ‒ Viņš ir prezidents.
    ‒ Kas ir prezidents?
    ‒ Nu. Viņš valda pār zemi, un viņa ziņā ir, lai visiem iedzīvotājiem būtu taisnīga un laba dzīve.
    ‒ Tas jau ir karalis tad.
    ‒ M-m…
    (…)
    ‒ Vai viņš arī var krist?
    ‒ Viņš ‒ kas?
    ‒ Karalis Kārlis.
    ‒ Nav neviena, kas nevarētu krist, Dūdiņ.»


    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.

    «…saule un pilsēta viņu apskāva un izslaucīja no viņas prāta visas izlikšanās drazas.»

    «Pēdas»

    Stāstu grāmatas pēcvārda autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Baiba Krogzeme-Mosgorda raksta: «Tā ir atmiņu mozaīka, emocionāli blīvs iekšējais monologs par smagu dzīves zaudējumu.» Lalita Muižniece it kā viegli plūstošā, nesamāksloti naivā bērna valodā izstāsta vienu no sāpīgākajiem savas dzīves pavērsieniem – par 1941. gada ziemas nakti un notikumiem, kas sekoja pēc tam, kad spelgoņa aizsegā čekas bandenieki no mammas, Dūdas un Maijiņas dzīvēm uz visiem laikiem izrāva tēti, liekot palicējiem nostāties uz nezināmā priekškambara sliekšņa, draudīgi zvērot, ka katrs uz priekšu spertais solis vedīs arvien lielākas tumsas aizsegā.
    Melni auto, kas iesūc sevī cilvēkus. Dzīvokļi, kas paliek tukši no cilvēkiem. Vīri ar koka sejām. Vīri pelēkās formās ar šautenēm rokās aiz zvaigžņotu cilvēku nogurušajiem stāviem. Nāves svešā, bet tik tuvu – tepat pakausī dvesošā elpa. Atmiņas, kas aizraso kā vēsas loga rūtis, uz kurām zīmēt rūpju izvagotas sejas. Sāpes, kas kā daudzgadīgas puķes, ziemcietes, iestādītas maza bērna dvēselē. Neizskaužamas kā nezāles aug un izaug cauri laikiem. Un tikai izrakstīšana var darīt brīvu. Brīvu no nezālēm. Sāpju auklēm.

    «Mana nezināšana ir mana īstenība. Es to neesmu izvēlējusies. Es nesēžu ciet acīm. Es gribu zināt. Bet īstā īstenība līdz manim vēl nav nonākusi.»

    «Melita Rīgā»

    Radio pārstāj darboties, kad tam liek pārstāt darboties. Cilvēki apstājas pusvārdos. Pusdomās. Ilūziju karuseļi griežas. Un aizgriežas. Sagriežas. Cilvēki viltoti. Pusviltoti. Smaida savus pus un viltotos smaidus. Domā viltotas domas. Saka viltotus vārdus. Ēd viltotu zaķi brokastīs uz maizes. Pusdienās strebj viltoto zaķu zupu. Vakarā starp viltotu makaronu dakšām piekož viltotu zaķu ļipas. Laipnība aug kā sēnes pēc lietus. Aug kā stabi. Tārpainas sēnes. Tārpaini stabi. Neatšķir draugus no nedraugiem. Kādas acis kādu vienmēr vēro. Divas. Četras. Sešas. Dučiem acu. Un ausu. Būt soli priekšā acīm un ausīm. Zināt, ko runāt, kad runāt, kur iet, kad nākt. Vienkārša secība, mazo režīma robotiņ. Norij savus jautājumus, ja tādi tev ir, jo atbilžu šeit nav. Vien tukšas, pelēkas sienas. Trotuāri izbirušiem zobiem. Un pēdas, kuras iestaigātas – izstaigātas.
    Stāstā «Melita Rīgā» Lalita Muižniece stāsta par savu atgriešanos. Tā ir tik īsa. Šī atgriešanās. Tāda pavisam īsa paberzēšanās gar Latvijas izbradāto ādu. Vien tik daudz, cik paspēt nopaijāt un nomierināt. Kā Latviju. Tā Melitu. Kā nopērtus bērnus. Stāsts kultivē augsni priekšstatam par to, ko tad īsti nozīmē trimdas latvietim atgriezties mājās. Mājās, virs kurām plīvo Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas karogs.

    « ‒ Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? ‒ pēkšņi vaicāja Karga.
    Ko tu vēl prasi. Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.
    Bet viņa teica: ‒ Nē. Es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.»

    Uz vāka klusē smaidošs tramvajs. Netaisa savu trintrintrin. Nav par ko. Mirdz pāris spožas laternu bākas. Vilina pie sevis kā vientuļas nāras. «Mirtes un lilijas, mirtes un lilijas. Nāc, ak, nāc.»
    Uz ādas var just, kad dzejnieks pieskaras prozai. Un man neizsakāmi patīk, kā šī sajūta piepilda mani. Patīk saaugt ar vārdiem un sajūtām. Pārvērsties par atstarpēm starp burtiem. Domām, kas piezogas. Un aizzogas.
    Būt neaizstājamai. Lasītājai.
    Šī reize nebija izņēmums.
    Es jutos piederīga. Jutos uzaicināta izdzīvot vārdu un teikumu upes. Pretoties straumei. Un galu galā ‒ atdoties. Padoties prāta mežģiem, kurus autore veikli iepinusi starp paragrāfiem. Cilvēcības (un necilvēcības) grāfiem.
    Teju puse no gadsimta pagājusi, kopš pirmo reizi grāmatā atrodamie vārdi savienojās ar papīra ādu. Kopš pirmo reizi iegūla cilvēku lūpu mēmumā. Iekapsulējās atmiņās. Garšu kārpiņās. Un tomēr…
    Joprojām skarot šodienību.

    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi…
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

  • Sandro Veronēzi «Kolibri»

    by

    “Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

    Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
    Nolādētais viedierīču laikmets!
    Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
    Mīlestību.
    Aplaiza lūpas. Un saēd.
    Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
    Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
    Liek pazemoties. Vārdiem.
    Viedierīču laikmets.

    (Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

    Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
    (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

    Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
    Piecelties. Elpot. Dzīvot.

    “…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

    Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
    Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
    Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
    Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    “Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

    “Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

    Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
    Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
    Palikt uz vietas.

    “Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
    Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

    Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

    “Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

    Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
    Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
    Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    “…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”

  • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    by

    “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”

  • Ēriks Emanuēls Šmits «Oskars un Rozā dāma»

    by

    “Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.”

    Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar kaķiem un spīdumiem uz tās. Nolaizītu pastmarkas trauslo papīra muguru un ar īkšķi filigrāni uzspiestu uz pastkartes pieres. Visupirms atvainotos par traucējumu un tad uzdotu dažus eksistenciālus jautājumus, kuri lauž manu prātu. Sāktu ar – kā lai izskaidro dzīvi? Kāpēc piedzimstam un kāpēc mirstam? Kāpēc ļaujam uzplaukt sevī skumjām, priekam atvēlot tik maz? Kāpēc ledusskapī ir iebūvēta lampiņa, ja pēc sešiem vakarā iesaka neēst? Kā lai izskaidro vēlmi likties uz auss vēlā vakara stundā, kad Sauli sardzē nomainījis Mēness? Kāpēc agros rītos no gultas izkāpjam ar kreiso kāju tikai tāpēc, lai aizbildinājums par nolaistiem lūpu kaktiņiem visas dienas garumā būtu tepat mēles galā? Kā pārbaudīt vai piens nav saskābis, ja otrā pusīte ir devusies komandējumā? Kā lai izskaidro vilinājumu pārkāpt noteikumus, kuri ierakstīti uz zilās debesu bļodas sienām? Un kāpēc asas izjūtas ļauj piedzimt taureņiem vēderā? Un mīlestība?
    Kur parakstīt iniciatīvu, kas mani pilnībā atbrīvotu no radniecīgām saitēm ar tuviniekiem, kuri kļuvuši par covidiotiem?
    Kā lai izskaidro, kāpēc asaras ir sāļas kā jūra, bet sapņi saldi kā cukurvates kalni? Kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu tieši uz grīdas lūpām? Kā lai izskaidro baltus melus un melnu patiesību? Kāpēc cilvēki savas brūces dziedē ar laiku, nevis ar ceļmallapām, ja tām ir lielāks efekts?
    Kāpēc nepretojoties pakļaujamies šaubu ēnu cietumiem? Un kāpēc ļaujam liktenim sevi klupināt?
    Kā lai izskaidro neizskaidrojamo?
    Kā lai izskaidro šo neizskaidrojamo karu ar likteni?
    Kā lai izskaidro?
    (Vairāk jautājumiem nav vietas, mīļais Dievs… Varbūt varam pāriet uz saraksti e-pastā?)

    “Uz pasauli katru dienu jāskatās tā, it kā to redzētu pirmo reizi.”

    Franču rakstnieka un dramaturga Ērika Emanuēla Šmita (Eric-Emmanuel Schmitt) radīto stāstu Oskars un Rozā dāma pamanīju pateicoties raidieraksta Piedzīvot lappuses autorei Aijai Bremšmitei, kura dalījās savās pārdomās par šo kabatas formāta grāmatiņu. Skaidrs, ka mani uzrunāja teiktais par puisēnu, kuru modināt drīkst vien mīļais Dievs, tāpēc pāris klikšķi un virtuālajā bibliotēkā rezervēju šo plaukstas lieluma iespieddarbu sev. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka stāsta par Oskaru un Rozā dāmu lasīšanas laiks sakritīs ar brīdi, kad mūžība pie sevis aizsauks mūsu ģimenes mīluli, kurš desmit gadus zaga ne tikai sardeles no galda, bet arī visu mūsu uzmanību. Un mīlestību. Ķīmiskā reakcija, kas notika starp manas dvēseles sāpju pilno kliedzienu (kas atāli atgādināja skaņu, kas rodas uz lūpām, kad, rīvējot burkānus salātiem, tajos ierīvējas arī daļa pirksta) un aizkustinošo stāstu, ietērptu zilos vākos, neatlaidīgi urdīja runāt arī par manām sajūtām, kas kā vējdzirnavas mala domas smalkos miltos arī manā galvā.
    Vai citkārt šis vēstījums būtu nonācis uz mana emuāra sienas?
    Visticamāk – nē.
    Bet šodien?
    Te nu tas ir…
    (No franču valodas tulkojusi Lūcija Rambeka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2010)

    “Cilvēki baidās no nāves, jo viņus biedē nezināmais.”

    Stāsts Oskars un Rozā dāma (OSCAR ET LA DAME ROSE) ir ļoti emocionāls, dzeloši skumjš, taču reizē bezgala gaišs vēstījums, kura priekšplānā bezkaunīgi gozējas Oskars – desmit gadus vecs zēns, kurš ir pierādījums tam, ka medicīna ne vienmēr spēj radīt brīnumus, un slimība, kura pārņēmusi mazā zēna ķermeni, nolēmusi laupīt tam rītdienu. Oskars mirst. Cilvēki mēdz būt gļēvi grūtību priekšā, un tādi ir arī Oskara vecāki. Gļēvi runāt. Un Oskaram tas sāp. Varbūt pat vairāk par apziņu, ka Oskars nekad neizaugs pietiekami liels, lai bez pakāpšanās uz krēsla nomainītu izdegušo spuldzīti vai paņemtu hipotekāro kredītu ģimenes mājas iegādei. Oskara sāpes rada dusmas un aizvainojumu. Un tās ir vienīgās jūtas, kuras vieno mazo zēnu ar vecākiem. Taču Oskaram ir cilvēks, kurš nekad neslēpjas aiz medussaldiem vārdiem – Rozā dāma, kuru zēns mīļi nodēvējis par Rozā mammīti. Lai arī Oskars nezina, kur adresēt vēstules, Rozā mammītes iedvesmots, viņš uzsāk saraksti ar Dievu divpadsmit dienu garumā. Divpadsmit dienas, lai nodzīvotu dzīvi. Divpadsmit dienas, lai pieredzētu īstu draudzību, pirmo mīlestību un skūpstu, kāzas, pārpratumus, šķiršanos, aizvainojumu un piedošanu. Atpestīšanu.

    Mēs parasti aizstāvamies ar vārdiem man nav laika. Man nav laika apliet izkaltušās puķes uz palodzēm. Man nav laika satikt draugus, kuru sejas atmiņās sāk izbalēt. Man nav laika lasīt skapī nīkstošās grāmatas, kuras kā magnēti pievelk putekļu kārtas kā mēteļus. Vienu uz otra. Man nav laika no rīta mierā izdzert kafiju ar pienu, lasot avīzē politiskās slejas vai minot krustvārdu mīklas. Man nav laika sveicināt saldi smaidošos kaimiņus. Man nav laika radiem sūtīt un saņemt vēstules. Man nav laika pieteikties gleznošanas meistarklasēm. Man nav laika meklēt cilvēku, kam nebūs laika man.
    Man nav laika dzīvot.
    Taču patiesībā ar laiku tam nav nekāda sakara, un to šajā mazajā grāmatiņā pierāda arī pats autors. Mēs slēpjamies aiz man nav laika sienas, kaut patiesībā aiz visām mūsu darbībām stāv lielais un baisais es negribu karš. Bet Oskars grib. Grib dzīvot un izdzīvot. Piedzīvot dzīves saldmi un rūgtumu. Un viņam tas izdodas, kaut šķiet, ka man nav laika.

    “Tev, manu mazo Oskar, ir viegli kauli un nav daudz miesas, taču valdzina ne tikai kauli un miesa, bet arī sirds un dvēsele, un sirdsskaidrības un dvēseliskuma tev ir papilnam.”


    Dzīve būtu traģiska, ja tajā nebūtu humora. Un tieši tāds ir Oskars un viņa Rozā dāma. Lai arī šī stāsta galvenās sastāvdaļas meklējamas plauktos zem uzraksta traģika un drāma, tajā paredzēta arī šķipsniņa humora. Un autoram šķietami nejauši gadījies pievienot nedaudz vairāk par vienu šķipsniņu. Vismaz divas. Vai divas ar pusi. Oskars un Rozā dāma ir caururbjošs. Domas plēsošs un dziedējošs.
    Katra diena kā dāvana, lēnām un ar baudu jāizsaiņo, jāizdzīvo. Dzīve ir jāpiedzīvo.
    Mēs esam pieraduši izturēties tā, it kā nāve nespētu mūs skart, taču tikmēr kāds kaut kur tepat aiz loga, aiz ielas, aiz pilsētas un pilsētām nodzīvo savas dzīves pēdējās divpadsmit dienas.
    Nu kā lai izskaidro dzīvi?
    Ja dzīvi būtu lemts izskaidrot, visticamāk, mēs jau būtu piedzimuši, turot rokā instrukciju, kā to izdarīt…

    “P.S. Pēdējās trīs dienas Oskars uz naktsgaldiņa turēja zīmīti. Es domāju, ka tā domāta Tev. Tur bija rakstīts: “Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt.””

  • Zane Zusta «Aiz durvīm»

    by

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas baudu pilnā. Cauri durvīm, kuras, kā nopietnībā sakniebtas lūpas, nelaiž slieksnim pāri ne zilbi.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu. Neprotu ietērpt vārdos dusmas, ietērpt smalkās drānās un palaist cilvēku ausīs. Dusmas par kafijai pielieto kefīru vai izšķīdušajiem kartupeļiem grāpī. Dusmas par tukšo pasta kasti, kas jau mēnešiem ilgi savā māgā gaida ieslīgstam vēstuli.
    Neprotu ietērpt vārdos laimi. Siltu un mīkstu kā jaundzimušā ādu. Ietērpt vārdos laimi par smaidu. Laimi par smiekliem, kas liek aizsmakumā raustīties elpai. Laimi par šokolādes tāfelīti, kuras dēļ nav jācieš nelokāma nodevība, pirkstu galus laižot rokas somiņas guzā, lai sastaptu tajā staipīgo kakao pupiņu un cukura zampu.
    Neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz labo kā izgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu, tāpēc paturu visu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Visi, ko mīlam, mūsu dzīvi padara bagātāku un jēgpilnāku –
    manuprāt, tikai tāpēc mēs dzīvojam.
    Mīlestības dēļ.”

    Rokām stiepties pēc rakstnieces Zanes Zustas grāmatas Aiz durvīm neļāvu ilgi. Tieši tik ilgi, lai jaunas lasāmvielas meklējumos virtuālo grāmatu plauktu rindās, atkal un atkal acīm sastopot to iespiestu starp citu vākoto daiļdarbu mugurām, pakavētos pie tās, ļaujot prātu, kā neveikli izšautām bultām, caurstrāvot domām, ka šī tikšanās starp burtu līniju sagrumboto grāmatu lapaspusēm, iegrimstot autores apziņas nepārtrauktajā virzībā, jāatliek uz nākamo nenoteikto laiku. Bez paskaidrojumiem un instrukcijām, kas savā nopietnībā varētu sacensties ar tostera vai tējkannas lietošanas norāžu izklāstu.
    (Atvēru logu, lai istabā ielaistu pēdējo karsto vasaras dienu smago gaisu, taču vienīgais, ko ielaidu, kaimiņa elektriskās izkapts rūkoņu, kuru noskalot ar pārslām un pienu. Un dusmām, kuras neprotu ietērpt vārdos.)
    Taču reizēm ir neiespējami izvairīties no sastapšanām, tīšām un netīšām. Vai tie būtu cilvēki no pagātnes. Sezonālās iesnas. Vai iespieddarbi, kuri nav raduši spēku, lai spēji ietraustos manā lasāmo grāmatu sarakstā.
    Aiz durvīm ir kārtējais mana grāmatu plaukta pierādījums, ka deguna raukšana un glūnēšana starp puspavērtiem plakstiņiem pirms laika neatmaksājas. Vien attālina no iespējas baudīt netverami lieliskas vārdu gleznas, kas liek liegi ietrīsēties jebkurām šaubu drumslām.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Dzīvība un nāve: kurš zina, kas ir sākums un kas beigas?
    Tas viss ir tikai mūsu niecīgās saprašanas interpretācija.
    Mēs pat nesaprotam, kāpēc eksistējam.”

    Aiz durvīm ir pirmais izdevumus, kuru neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, tomēr rakstu par to šeit – savā grāmatu emuārā. Un gluži apzināti, jo Aiz durvīm lasāma no abām pusēm, pieliekot divu sieviešu stāstiem treknus punktus (vai varbūt tikai komatus) teju pašā grāmatas vidus ielokā.
    Divi stāsti. Divas patiesības. Bet kura no tām ir patiesāka?
    Pirmā grāmatas daļa pieder Emmai. Sievietei, kura atbildes uz saviem izmisīgajiem dvēseles uzsaucieniem meklē psihoterapeites mājīgi krēslainajā kabinetā, kurā ērtais, milzīgais klubkrēsls vilina iesēsties tā klēpī, izklājot augumu pāri sarkanu zamšādu apvilktajam polsterējumam, atklājot, sešas pēdas zem zemapziņas kapsētas noglabāto pārestību, atliekas. Izmisīgas lūgsnas pēc glābiņa. Alkas pēc mīlestības un atzinības. Pieņemšanas. Pēc vārdiem tu esi man vajadzīga. Pieķeršanās un vilšanās. Aizvainojuma atblāzma dzidrajā acu spulgā un atklāsme, ka tikai mēs katrs pats esam atbildīgi paši par sevi.
    Vietā, kurā ierasti autori aplauž spārnus savu domu lidojumiem, sākas otrā grāmatas daļa, kura atvēlēta Annas – psihoterapeites, kuras dzīve nemanāmi slīgts blīvi pāraugušas nodevības krūmāju purvā, stāstam. Kamēr pašas kabinetā cilvēku problēmu stāsti maina viens otru, maina sajūtu krāsas un toņus, maina garšas, kuras pēc sarunām nogulsnējas uz mēles gala, kā mēma kino kadri mainās arī pašas Annas izauklētā, no pretrunām atbrīvotā, dzīve. Taču viena akla kustība un acumirklī sabirzt pelavās viss, kas tik ilgi, lielas un neizsīkstošas mīlestības gādībā, šūpots rokās, maigi piekļauts pie krūtīm. Metot glābšanas riņķus slīcējiem, aizmirst, ka kāds no tiem ir bijis jāpietaupa pašai sev. Jāpietaupa sev, lai nenoslīktu starp sāpju izkropļotiem pasaules redzējumiem, kas likuši izdarīt daudz nepareizu izvēļu. Izvēlēm, starp kurām atrast arī savējo.

    “Strīdā otra taisnību ieraudzīt nav viegli. Emocijas aizplīvuro visu.
    Kā lai caur lielām dusmām un aizvainojumu redz otra taisnību?”

    Grāmatā Aiz durvīm tās autore aicina ielūkoties, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm, kad tās tiek aizvērtas gan no vienas, gan otras puses. Par lietām, kuras ļaujam izskaitļot savam uzbudinātajam prātam, pieņemot par patiesību. Īstu un vienīgu. Šie stāsti atkailina ne tikai to varoņus, bet arī pašus lasītājus. To būtība neatklāj Visuma noslēpumus, neizgudro velosipēdu no jauna vai nepieraksta sev klāt kvantu fizikas terminus, vien spēlējas ar mūsu apziņas receptoriem, izceļot gaismā senaizmirstas īstenības.
    Mani simpatizē un saviļņo autores valodas vieglums. Un dedzība, ar kādu lasītājs tiek ievilkts plūstošo stāstu vērpetēs, atgādinot, ka pasaule neapstāsies, kad apstāties nāksies mums.
    Es neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz labo kā izgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas, taču šeit autore to izdarījusi manā vietā. Padarījusi pavisam kailu un atkal no jauna vārdos ietērpusi to, ko ierasti paturu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Tik viegli mēs vērtējam citus, sodām, kritizējam,
    jā, jā – mums ir viedoklis.
    Ja vien mēs zinātu, ar ko ikkatram nākas saskarties.
    Mēs varbūt tad būtu citādi viens pret otru.
    Vairāk kā… cilvēki?”

  • Delfīne de Vigāna «Lojalitātes»

    by

    “Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.”

    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un pankūkām. Tā mēs vienmēr, kad patiesībā pārkārtot (un sakārtot) vajadzētu mūsu pašu domas (un iedomas), ķeram, grābjam un kārtojam visu. Tikai ne sevi. Beržam lazanjas traipu iekaltušās pannas. Kārtojam drēbes gadalaikos. Un pēc vēderiņa (un augšstilbu) proporcijām. Zaudējam cīņā ar kafijas traipu tetovējumiem, kas, saules staru iegrāmatoti, uz palikšanu iekārtojušies galda virsmas ādā. Izskaužam kaļķi no tējkannas gremošanas sistēmas. Mazgājam logus no plaukstu nospiedumiem, kas iepriekš klusi mājušas atvadas. Izsūcam no paklāja brokastu pārslu drumslas un dvēseli. Atbrīvojam plauktu plecus no putekļu kārtas (atrodam zem tās šokolādes tāfelīti, iztīrām iepakojumu no šokolādes). Atsvabinām ledusskapi no smaržām, kurām tur nevajadzētu būt. Sakaltuša siera un aizvakardienas zupas, kas nu izliekas nezinām no kurienes nākusi. Spodrinām atspulgus spogulī un uz glāžu muguriņām. Izkasām no dušas klausules tur iekaltušos dziesmu vārdus. Aizskalojam prom piedziedājumu saldsērīgo garšu, kas mēz iesprūst kaklā kā maltīte bez sāls. Pārvietojam priekšmetus (laikā un) telpā, rodot tiem jaunas mājvietas vēl neatklātos starpsienu krustpunktos. Izdzēšam cilvēku vārdus un uzvārdus no telefona numuru kataloga, Un no dzīves. Iztukšojam vakardien neiztukšoto vīna pudeli. Visas iepriekš minētās darbības atkārtojam.
    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un tiku arī pie pankūkām.

    “Ja nebūtu laika plānotāja, kurā viņš katru vakaru rūpīgi noplēš perforēto lappuses stūrīti, viņš pats apšaubītu, vai to ir nodzīvojis.”

    Man ļoti grauž tas, ka nespēju lasīt pašus svaigākos grāmatizdevēju jaunumus. Grauž kā birka, kas neatlaidīgi turas pie krekla apkakles kā pie peldriņķa. Nespēju, jo sajūta, ka visi grāmatu gardēži un apskatnieki kā izbaduši uzmetušies virsū vienam nabaga, vākos iestiprinātam, rakstāmpapīra iespieddarbam, liek ieturēt distanci. Tā notika arī ar franču rakstnieces, psiholoģisko romānu meistares, Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) daiļdarbu Lojalitātes. Vienu vienīgu reizi, kad mēģināju pārkāpt pāri saviem kilometru garajiem principiem un uz Jāņa Rozes apgāda piedāvājumu atsaukties, izvēloties lasīt tieši šo romānu, mana vēlme tai mesties virsū tūlīt un tagad izčabēja kā ziedi vāzē uz ēdamistabas galda. Proti, kad nule biju saņēmusi savu jauno grāmatplaukta papildinājumu, sociālo tīklu lietotnes dienu no dienu pāršalca arvien jauni romāna apskati un novērtējumi, ka šķita, mans vārds šo atsauksmju jūrā nomaldīsies pat nepaspējis pamērcēt tā viļņos kājas mazo pirkstiņu. Devu laiku Lojalitātēm nostāvēties plauktā kā marinētu gurķu burkai pagrabā pirms vāka izšaušanas. Devu laiku, ievērojot lojalitāti arī pret citiem, kuriem bijis kas sakāms vientulības un bezcerības cauraustā romāna nesaraujamajā saiknē.
    (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Kādu vakaru televīzijas ziņās raidīja reportāžu par naftas noplūdi, ko izraisījusi tankkuģa avārija. Mēs sēdējām pie galda. Es skatījos uz naftā ieķepušajiem putniem un uzreiz iedomājos par mums, par mums visiem; šie kadri izteica daudz vairāk nekā jebkāda ģimenes fotogrāfija. Tie bijām mēs, tie bija mūsu melnie un eļļainie ķermeņi, kas vairs nespēj pakustēties, apdulluši un saindēti.”

    Romāna Lojalitātes apraksts pārliecinoši vēsta, ka tas izlasāms vienā elpas vilcienā. Vienā elpas vilcienā izlasāms četrbalsīgais vēstījums, kas nepārprotami vēsta par savstarpējo attiecību sadursmēm. Sadursmēm starp vājumu un nedrošību. Asu jūtu izpausmēm. Starp bravūru un aprobežotību. Par neizgaistošu vēlmi pasargāt tos, kuri vismazāk pelnījuši žēlastības.
    Lojalitātes priekšplānā izvirzīti (teju) trīspadsmitgadīgie draugi Teo un Matiss, viena no vienaudžu mātēm (Matisa) Sesila un skolotāja Elēna. Katra personāža balss iznes savu īstenības atspoguļojumu. Tīru, nesamaitātu. Kroplu. Attāli radniecīgu sabiedrības pieņemto normu kopsummai. Griezīgi. Strīdīgi. Taču lasītāju sevī dziļi ievelkoši.

    Teo stāv uz robežšķirtnes starp māti un tēvu. Kā rotaļlieta, mētājoties te nedēļu viena, te nedēļu otra pasaulē, kurā jau kādu laiku neeksistē vērtība, aiz kuras vienādojuma zīmes pierakstīt ģimenes vārdu. Bezjēdzīgas naida vētras gūsteknis. Visu lietu grēkāzis. Izdzīts nežēlīga un pārpasaulīga tuksneša vidū. Izdzīts, lai iemācītos izdzīvot. Vienatnē. Iemācīties tēlot lomu, ko no viņa sagaida. Viņš, rūgtuma pilnais neatmaksājamo parādu un alimentu bērns, klīst pa smalki aprēķinātas dzīves ceļiem. Klīst. Un noklīst. Pazaudēt ierastā ceļa norādes šķiet vieglāk, nekā meklēt ceļu atpakaļ. Aizmirsties. Tas ir vienīgais, ko vēlas šis bērns. Vai tas maz ir godīgi?

    Matiss apbrīno Teo. Savu labāko draugu, ar kuru saprasties bez vārdiem. Tā klusēšanu. Pietāti. Taču arī Matisa dvēseles stīgas noskaņotas grūtsirdības skaņkārtā. Tā ādā iemājojusi vainas sajūta, kura iepriekš notverta mātes acu skatienā. Zēns vēlas turēties līdzās savam draugam, taču šī līdzāspastāvēšana draud pašu pazudināt. Matiss vēlas apstāties galvu reibinošajā piedzīvojumā, kurš tik ļoti palīdz Teo aizmirst visu, ko tik jaunam zēnam nenāktos piedzīvot, taču nespēj pamest draugu. Īpaši pēc tam, kad uzzina, kādos apstākļos ikdienas pavada apbrīnas vērtais draugs.

    Sesila jūt, ka no viņas rokām izslīd dēls. Slīd līdzi Teo, kuru tuvumu viņa nespēj paciest. Nespēj, jo jūt, ka tas ir īstais, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc sava bērna vaigā vairs neatpazīst Matisu. Rūpes un cīņa par to, lai abu vienaudžu draudzība tiktu nocirsta kā ar nazi, mijas ar nemitīgiem jautājumiem, kuru atbildes skan kā tukšums. Dzēlīgs. Raupjš. Kā tas iespējams, ka neko nemanīju jau agrāk? Kad Sesila nejauši uzzina, kas patiesībā slēpjas zem viņas vīra ārējā apvalka, smagā noslēpuma nasta teju sabrūk zem sievietes pleciem. Cenšoties mainīt sevi, savu ģimenes saišu ritējumu, pieslīpējoties vīram kā olis olim, Sesila zaudējusi pārāk daudz. Taču vissāpīgāk kož tas, ka viņa nav spējusi saskatīt īstenību. To ļaunumu, kuram laulības gultā sildījusi muguru.

    Elēna pamana Teo ko pazīstamu. Līdz mielēm sāpīgi pazīstamu. Vecāku vienaldzību. Atsvešinātību. Lielas un mazas pārestības. Atmiņas, kas kā usnes dzeļ pēdās un stilbos. Elēna ir vienīgā, kura ne tikai pamana Teo problēmas, bet arī cenšas ko mainīt. Cenšas bez uzaicinājuma. Un tieši tas, ar katru mēģinājumu atvieglot Teo ciešanas, noved pie neveiksmes. Teju fiziskas sāpes izraisoša fiasko. Uzņēmusies zēna aizstāvības lomu, Elēna saprot, ka nekad agrāk nav jutusi tādu niknumu. Neapvaldāmu niknumu, kas naktīs neļauj plakstiņiem pārkrist pāri acu dobumiem. Dziļo līdzjūtību pret bērnu, kurš vienaldzīgi klīst skolas gaiteņos un nedēļās starp mātes un tēva kara frontēm, rosina mīlestība, kura atlicināta pašas bērniem. Bērniem, kuru nekad nebūs.

    “Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis.”

    Man gribētos ticēt, ka par vienā elpas vilcienā lasāmu romānu Lojalitātes nodēvētas ne lappušu skaita, bet spējas ievilkt lasītāju psiholoģiskas spriedzes un līdzpārdzīvojuma vērpetēs dēļ. Kaut ko pazīstamu noteikti katrs izjutis uz savas ādas vai vismaz bijis liecinieks, kā uz ķermeņa audu apvalka to izjutis kāds cits. Lojalitātes it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.
    Noteikti gribu izteikt komplimentu tulkotājai Intai Šmitei par kairinoši plūstošo romāna pārnesi latviešu valodā. Rimti un nepārsātināti.

    “Māte skatās grīdā, bet sacītais ir domāts tēvam:
    – Tu man riebies.
    (…)
    Tajā brīdī ne māte, ne tēvs nevar iedomāties, ka četrus gadus un dažus mēnešus vecais dēls būs atcerējies tikai vienu ainu, kur abi bijuši kopā, un ka tā būs tieši šī.”

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”

  • Anete Mīrsva «Samsona ceļojums»

    by

    “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.“

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.    “

    Urzula Paula