«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse
Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām. Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.
«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse
Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos»cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.
«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse
Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).
«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse
Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.) Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.
«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse
No ivrita tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
«Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»
Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»
Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi. 2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi. Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru. Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.
«Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi. Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.»
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam. Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.
“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”
Zane Zusta «Aiz durvīm»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:
Rasa Bugavičute-PēcePuika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
Evelina Dacjūte, Aušra KjudulaiteLaime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)
Lielākās vilšanās:
Viesturs ĶerusMeža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:
Artis OstupsFotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
Merike EimeNeierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
Rupi KauraSaule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)
Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.
Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:
Goli TaraghiCitur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
Vladis SpāreGājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
Delfīne de VigānaLojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite,Jāņa Rozes apgāds, 2020)
Gābriels SkotsAvots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa,Izdevniecība u.c., 2019)
Italo KalvīnoJa reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:
Metjū VolkersKāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
Seleste NGIzkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)
Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:
Leons BriedisVilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
Laura VinogradovaUpe (Zvaigzne ABC, 2020)
«Cilvēks ir kā koks. Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»
Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»
Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā. Lai nu kā, šeit tas ir –
2020. gada TOP 10
Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kriss Bodžaljans«Tuksneša meitenes»
Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi. Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā. Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa BodžaljanaTuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim! (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks… Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību. (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)»
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi! (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»
Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jana Egle «Dzimšanas diena»
Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Olga Gromova «Cukura bērns»
Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits. Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem… (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»
Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm. Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu. Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi. (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»
Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem. Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi. Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Laura Vinogradova «Upe»
Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom. Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt. Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu). (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”
Laura Vinogradova «Upe»
Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))! Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus! Tiksimies pavisam drīz!
“Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.” (dačuks un dvīņi)
Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.
“Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.” (runaway train)
Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata.Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs. Sen? Varbūt pat nekad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
“Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.” (dzimšanas diena)
Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi. Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.
“Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.” (runaway train)
Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanasdiena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem. Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
“Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.” (baltā māja kalna galā)
Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, ka šomēnes sausas izlasītas vien sešas grāmatas, ne to, ka apēsto saldējumu uzskaites burtnīcā pārslodzes dēļ apstrādājamā informācija nobruka jau pirmajā jūnija nedēļā (un aukstās zupas gatavošanas reižu tāpat).
Šomēnes blogā jau piedāvāju iepazīties ar divu autoru darbiem caur manu pārdomu prizmu – Viļa SeleckaArdievas mežam un Anetes Mīrsvas Samsona ceļojums. Vēl viena grāmata, kuras baudījumā iegrimu kā saules nokaitētās sūnās, tuvākajās dienās papildinās blogā publicēto atsauksmju sarakstu. Kas tā ir par grāmatu, lai šobrīd paliek noslēpums. Vien, runājot pusčukstus, varu atklāt, ka šim romānam izdevies (bez liekām pierunāšanās tēzēm) iekļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
Taču patiesais iemesls, kāpēc esmu aicinājusi jūs ielūkoties šī ieraksta pašā serdē, ir tāds pats, kāds tas bija pirmajā reizē. Reizē, kad bloga lasītājiem atklāju sadaļu Mēneša šķērsgriezumā. Arī jūnija mēnesī (tāpat kā maijā) turpinu dalīties īsās pārdomās par izlasīto, jo laiks nav saldēti dārzeņi, kurus izņemt no saldēšanas kameras atkausēšanai un izkārtošanai uz kaistošas eļļas peļķes cepešpannas dibenā, ikreiz, kad mutē saskrien siekalas. Laiks ir ierobežots. Laiks ir niecīgs. Bez intensīvas garšas. Kā cepti kartupeļi bez vegetas.
Jūnijs manā ģimenē ir svētku mēnesis (ar visām “esmu Jāņa mazmeita, meita, sieva un māte” parādībām). Kūkas ir jāēd, jo kūkās ir laime. Un viena tāda laime ir tā, ka jūnijā pašā ieskaņā blogs AUSTRA.LV piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu, kas nebūtu tik svarīgi, ja šis nebūtu ilgākais projekts, kurā esmu ņēmusi dalību, nepametot novārtā. Ilgākais, ja neskaita laulību. Esmu pateicīga ikvienam, kurš šī gada laikā ir bijis kopā ar mani starp manu pārdomu rindiņām. Un pateicīga ikvienam, kurš turpinās būt. Esmu pateicīga par pārciestajiem liekvārdības plūdiem. Un pats galvenais – par izdarītajām atzīmēm savā lasāmo grāmatu sarakstā, papildinot to ar kādu no manis ieteiktajām. Šajā reizē, par godu AUSTRAS pirmajai dzimšanas dienai, padalīšos arī ar desmit lasītākajiem bloga ierakstiem, ja nu kāds no tiem ir veikli pamanījies izslīdēt no redzamības:
Mēs (cilvēki) katrs esam citādāks. Katrs par katru citādāks. Kā cukura graudi, kas izšķīst tējā vai plāno pankūku mīklā starp miltiem, pienu un olām. Šķipsniņu sāls. Un tieši tik pat citādāk mums katram lietas iet pa savam. Grāmatā Tā iet mūsu lietas igauņu rakstnieks Anti Sārs piecpadsmit burvīgās nodaļās apkopojis mazā Vasela un viņa ģimenes, kurā iekšā satilpst gan mamma, kurai patīk braukt ar autobusu, gan tētis, kuram patīk sautētas aknas, gan mazais brālis Jonass, kuram ir tikai pustrīs gadu un nepārvarama vēlme spēlēties ar klucīšiem. Stāsti ieved lasītāju viegli baudāmā un neapsīkstošā daudzveidībā veidotā bērna fantāziju pasaulē, kurā uzzinām, kā lietas iet Vasela ģimenē. Piemēram, no kurienes dzīvoklī nonāk kartupeļi un burkāni, adītas zeķes, elektrība un avīzes. Vai kā pirms ēšanas visi viens otram novēl labu apetīti (tikai Ampāļu vectētiņš nosaka “veseli ēduši”, it kā slimajiem nemaz nebūtu jāēd, jo “slimi ēduši” Ampāļu vectētiņš nesaka nekad). Par to, cik tomēr muļķīgi, ka draugus saviem vecākiem nevari izvēlēties pats (gluži kā pašu vecākus… tomēr, kad esi ar tiem krietni apradis, negribi mainīt ne pret vienu citu). Un aizmiršanu. Jo kuram gan nav aizmirsies izņemt karašu no krāsns, apmaksāt elektrības rēķinus un sodus par aizmirstiem un neapmaksātiem elektrības rēķiniem. Starp visiem uzmanību zogošajiem stāstiem, autors aicina līdzdarboties arī lasītāju – gan papildinot ilustrāciju mākslinieka Alvara Jāksona radītos zīmējumus ar saviem, gan beigu beigās, zīmuļu skrapstoņas pavadībā, aicinot izveidot savu attēlu sēriju, atklājot (varbūt pat nedaudz sev pašam), kā lietas iet tavās mājās.
(No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: liels un mazs, 2017)
⭐⭐⭐⭐⭐
Giliana Flinna. Neatrodamā.
Sievas grib ticēt, ka pazīst savus vīrus. Vīri grib ticēt, ka pazīst savas sievas. Taču nereti pienāk diena, kad skatāmies spogulī un nepazīstam ne to cilvēku, kurš raugās mums pretī, ne to cilvēku, kurš stāv mums līdzās, plecu piespiedis pie pleca, ausī klusi dūdojot vārdus, kuri šķietami vairs nav tie, pēc kuriem iepriekš bezdievīgi alkts. Šāds scenārijs apvij arī Nika un Eimijas savienību, kuru, kā saules tveices pielietu laisku svētdienu, aptumšo negaisa mākoņi, līdzi nesot iznīcības vēja brāzmas, nolīdzinot līdz ar zemi skaidrā saprāta laukus. Kad kāzu gadadienas rītā pazūd Eimija, Niks kļūst par galveno aizdomās turamo sievas teju neiespējamajā pazušanā. Sākas spēle, kurā ikvienam bandiniekam ir izšķiroša nozīme. Lai cik tuvu Niks būtu stāsta atrisinājumam, katrs lāpstas cirtiens, pretī loģiskam iznākumam liek noprast, ka tur apakšā, izrādās, ir vesela šahta, par kuru neko nenojauti. Vesels tuneļu un bezdibenīgu bedru labirints. Jāsaka, ka romāna autore Giliana Flinna radījusi negaidītu apmulsumu manai centrālajai nervu sistēmai. Līdz simtajai (un kaut kādai tur) lappusei nebiju pārliecināta, ka spēšu nest šo četrsimt septiņdesmit gramus smago grāmatu sev līdzi vēl kādu brīdi – domas par to, ka šī trillerīša bezjēdzīgo nodaļu tirināšanās gar manām acīm ir jāizbeidz, kļuva arvien skaļākas. Līdz šķita atbalsojamies sienās. Tomēr viens klikšķis un biju ierauta psiholoģiskas spriedzes vējdzirnavās, tiekot ar katru šī romāna nodaļu samalta arvien sīkākās driskās. Tas mani padarīja kliedzoši mēmu! Daudzējādā ziņā oriģināls un toksiska naida piesātināts meistardarbs, kurš lieliski parāda, cik liela katastrofa iespējama, kad kāda dzīvē kļūsti vien par fona troksni, kuru nepieciešams apklusināt. Cik liela katastrofa iespējama, kad patiesība piedzīvo sadursmi ar meliem…
(No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2014)
Dzeja man allaž likusies dziļi intīma. Saviļņojoša. Kaut kas tāds, par ko nemēdz skaļi runāt. Ja nu vienīgi savu domu dārza svētkos, kad viedokļi, vēderus ievilkuši, sasēduši ap galdu, pie kura cienā ar piekļāvīgi maigām vārdu cukura vatēm. Dzeja, dziļi intīma un saviļņojoša, ir tā, ar kuru bieži vien var netrāpīt mērķī. Īpaši, ja viedoklim ir cukura diabēts. Es mīlu dzeju (un vēlos reiz izaugt līdz “dzeja mīl arī mani”), kaut lasu to nepieklājīgi reti. Taču šīs nepieklājīgi retās reizes mēdz apbalvot mani uzvarētājcienīgi. Un mana tikšanās ar igauņu dzejnieces Merikes Eimes dvēseles pulsējumu nav izņēmums.
“Elpošana ir lidošana pa vienīgo logu iekšā un ārā”
Autorei piemīt īpaši atšķirīgs pasaules redzējums, emociju krāsu piesātināta pieredze, vārdu mīlestība un tēlainība, kas palīdz atspoguļot kvēlākas vēlmes un ilgas, kas daļēji spēj līdzināties tam, pēc kā aizrautīgi tvīkst katrs dzejas baudītājs. Lielisks papildinājums šai dzejas izlasei – miniatūras, kurās dzejniece kavējas senāku gadu atmiņās, patiesi asprātīgās un smeldzoši kairinošās.
“Neaudz kopā ar skumjām. Skaties, kas tev ir apkārt un blakus. Mīli radīto un esi mīlestībai atvērts. Glabā sevī dziļuma noslēpumu un atkailinošos atpazīšanas mirkļus. Raudi, kad sāp. Neesi tik atkarīgs no kāda, ka nespēj bez viņa tālāk dzīvot.”
Dzejas grāmatas Neierāmēts vārds atdzejotājs un sastādītājs ir dzejnieks Guntars Godiņš, kas ir dziļi būtiska mērvienība. Daiļdarba noteiksmē.
