“Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.” (dačuks un dvīņi)
Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.
“Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.” (runaway train)
Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata.Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs. Sen? Varbūt pat nekad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
“Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.” (dzimšanas diena)
Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi. Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.
“Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.” (runaway train)
Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanasdiena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem. Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
“Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.” (baltā māja kalna galā)
“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”(Rīka Pulkinena. Patiesība.)
Esmu diezgan praktiska sieviete. Aizlūzušu nagu salīmēju ar superlīmi. Cauras zeķubikses – ar nagu laku. Ja dzīve man dod citronu, es tai dodu sīpolu. Kartupeļus no šķīvja nolasu pirmos, karbonādi pataupot saldajam ēdienam. Esmu 75% latviešu un 25% lietuviešu meitene. Praktiskums man ir asinīs. No emociju slūžu atvēršanās pasākumiem izvairos, kā izvairos arī no matemātiskām darbībām, kuru nosaukumi ietver sevī arī tādus burtu virknējumus kā trigonometriskās funkcijas. Taču šo (relatīvi emocionālo) brīdi gaidīju jau sen. Gaidīju ilgi. Gaidīju ar nepacietību. Gaidīju izdevību, kad bez sevis šaustīšanas, beidzot varēšu atskatīties pār plecu uz izdarīto (lasīt: izlasīto).
“Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu.” (Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.)
2019. gads manā dzīvē ieviesa pamatīgas korekcijas – liekot man no mūžīgās telefonā lūrētājas kļūt par grāmatu ostītāju un burtu mīlētāju. Skaidrs ir viens – ja kāds 2018. gada 30. decembrī man būtu pateicis, ka jau pēc dažām dienām es iemīlēšos grāmatu lasīšanā no ausu galiņiem līdz papēžiem un atpakaļ, visticamāk, šis cilvēks manās Jaungada viesības paliktu bez svētku rasola un glāzes lēta šampanieša, no kura kājas noreibst ātrāk nekā galva, bet vēders izbauda īstu centrbēdzes spēku. Tas, ka ar grāmatām saprotos labāk nekā ar cilvēkiem, kļuva skaidrs, kad tik tikko biju aizvērusi savu deviņpadsmito (janvāra mēnesī) izlasīto grāmatu (Jevgeņijs Vodolazkins. Aviators). Par visai atzītu joku līdzcilvēku vidū kļuva teiciens, ka vienā mēnesī esmu izlasījusi vairāk grāmatu nekā savos zem saules stariem pavadītajos divdesmit piecos gados kopā ņemot. Taču pašai man tas smieklus neizraisīja. Visticamāk, tā ir taisnība.
“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”(Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu.)
Visgrūtākais, kļūstot grāmatu atkarīgam, ir cenšanās noturēties virs grāmatu okeāna radītā spiediena. Un katru reizi, kad grāmatu vilnis nāk pār galvu, ievilkt dziļu elpu un ļauties nezināmajam. Ļauties tām sajūtām, kas spiež zem smagā grāmatu okeāna vāka, ienirstot aizvien dziļāk un dziļāk rakstīto vārdu burvībā. Un ļauties tām sajūtām, kas atbrīvo, kad iznirstot no grāmatu okeāna dzīlēm, lai atkal un atkal no jauna ievilktu dziļu elpu, pirms ļauties kārtējam grāmatu vilnim, atrodi pāris minūtes laika, lai ielūkotos kalendārā un saprastu, ka, atdodot sevi grāmatām, laiks nepielūdzami steidzas un aizsteidzas pa priekšu. Pa priekšu tev un visām tavām grāmatu jūrām un okeāniem. Tas, ka aprīļa sākumā attapos ar teju tik tikko izlasīto četrdesmit devīto grāmatu (Sanita Reinsone. Meža meitas.) rokā (četrdesmit devītono piecdesmit, kuras bija ieplānojusi izlasīt šī gada laikā), pirmo reizi lika man aizdomāties, kā būtu, ja savas pārdomas par izlasīto nemaltu vien savās domu dzirnavās, bet izrakstītu no sevis ārā vienkāršos paplašinātos un saliktos pakārtotos teikumos. Pēc diviem mēnešiem vēl viens grāmatu blogs sagaidīja savu pirmo ierakstu – Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana).
“Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga.” (Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.)
Tas, ka neapstājos pie desmitās, divdesmitās vai piecdesmitās izlasītās grāmatas, ir vairāku apstākļu sakritība. Viena otrai pāri un apkārt. Kā lampiņu virtenes Ziemassvētku eglītē vai pētersīļu rotājumi Jaungada salātu bļodā. Kā ķermeņi liecas pār ķermeņiem. Zem segas. Pēc pusnakts. Viens no vislielākajiem palīgiem manā grāmatu lasīšanas organizēšanā nenoliedzami ir Goodreads (virtuālais grāmatu plaukts), kā arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī gada lasīšanas maratonā piedzīvotas vien pavisam niecīgas vilšanās (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. un ar astīti). Un tieši tas, ka grāmatu sarūgtinājums bijis tik neliels, dzinis mani uz priekšu. Dzinis ar galvu taisni iekšā jau augstāk aprakstītajā grāmatu okeānā.Ar visām no tā izrietošajām sekām.
“Ja savā garajā mūžā esmu kaut ko iemācījusies, tad tā ir atziņa: mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā.” (Kristīne Hanna. Lakstīgala.)
Sākotnēji šī bloga ieraksta mērķis bija padalīties ar piecām grāmatām, kuras šī gada lasīšanas maratona laikā kā dadži dvēselei pielipuši. Uz neatlipšanu. Taču, jo vairāk malu tās pa domām (rindoju, sarindoju, kārtoju, pakārtoju), jo vairāk apjuku. Apjuku. Līdz apmaldījos. Simt vienpadsmit grāmatās ir tik viegli apmaldīties. Un nemaz nav jābrien brikšņos iekšā, lai apmaldītos priežu mežā. Vai mazpilsētas autoostā jāiesēžas autobusā, lai pēc četru stundu kratīšanās Nordekas sēdekļos, to pašu atkārtotu arī Rīgas Centrāltirgū. Savu 2019. gada grāmatu topu no piecām lieliskām grāmatām esmu izaudzējusi (kā izaudzējusi līdakasti līdz ziedēšanai) līdz piecpadsmit grāmatu topam:
2019. gada grāmatu TOP’s
15. Džordi Sjerra i Fabra. Kafka un ceļojošā lelle.
Īsti nezinu, kā to definēt – grāmatu atradu es vai tā atrada mani. Kādu dienu, kad beidzot biju nolēmusi dot iespēju mani uzrunāt arī rakstniekam Francam Kafkam (jo biju dzirdējusi, ka Franca Kafkas rakstīto vārdu apburti, lasītāji to (Francu Kafku) patur sirdī uz visiem laikiem), tāpēc devos uz savu mīļo, 300m attālo bibliotēku, lai tās krājumos meklētu un atrastu kaut ko no šī leģendām apvīto darbu autora daiļrades. Taču liels (un mazliet sarūgtināts) bija mans pārsteigums uzzinot, ka vienīgā ar Kafku saistītā grāmata, kura atradās bibliotēkas piedāvājumā, bija – Kafka un ceļojošā lelle. Džordi Sjerra i Fabras vārds man bija nezināms (un kur nu vēl kaut kas par ceļojošām lellēmun tas, vai grāmatas autors ir sieviete vai vīrietis), tāpēc pirmā lieta, ko darīju – atradu to iekš Goodreads, lai redzētu citu lasītāju vērtējumu par to. Otrā – paņēmu to līdzi uz mājām. Trešā – aplēju puķes, iztīrīju māju, izmazgāju matus, aplēju krūzi ar karstu kafiju un iekārtojos dīvāna spilvenos, lai ieslīgtu Džordi Sjerra i Fabras (kurš izrādījās vīrietis) vārdu simfonijā, kurā tās viens no galvenajiem varoņiem – rakstnieks Kafka – tiek ietērpts leļļu pastnieka drānās pēc tam, kad kļūst par liecinieku kādas meitenes skumjām un ilgām pēc zudušās lelles. Francs Kafka kļūst par starpnieku starpmeiteni un ceļojošo lelli, kuras dēku vēstījumus trīs nedēļu garumā rakstnieks izraksta uz vēstuļpapīra, lēnām sagatavojot meiteni dienai, kad ceļojošā lelle uzrakstīs savu pēdējo meitenei adresēto vēstuli. Kafka un ceļojošā lelle ir izcils bērnu un jauniešu literatūras paraugs, kas arī pieaugušos ieraus neparastā un meistarīgi veidotā stāsta epicentrā, aizmirstot par apkārt notiekošo.
“Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā…” (Pētergailis, 2011)
14.Linda Šmite. Rainītis.
Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks. (Zvaigzne ABC, 2016)
Šī īsprozas grāmata mani atrada tik pat nejauši, cik nejauši to izdarīja Kafka un ceļojošā lelle. Gājiens uz bibliotēku noslēdzās ar nelielu asaru un puņķu mēģināšanu noturēt tos tam paredzētajās vietās, jo, proti, grāmata, kuru biju izraudzījusies nākamo izlasīt sausu, atstājot aiz sevis tikai kailas lapas, bija Janas Egles Svešie jeb miļeņkij ti moi, ar kuru dotajā brīdī savās mājās mielojās kāds cits grāmatu gardēdis. Tomēr, pirms es paspēju ar vilšanās sajūtu aiz sevis aiztaisīt bibliotēkas durvis, bibliotekāre izsaucās, ka ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Nenojauzdama, kādu tumsu patiesībā slēpj šis gaišais grāmatas nosaukums, prātīgi un akurāti ieliku to savā bibliotēkas grāmatu ķeselē un devos mājās nobaudīt svaigo medījumu, par spīti tam, ka kaut kur netālu (iespējams pat kaimiņu mājā), kāds mielojās ar svešajiem. Šajā grāmatā vienkopus lasītājam tiek piedāvāti stāsti, kuri atstāj spēcīgu pēcgaršu. Taču brīžiem izraisītā emociju gamma ir tik spēcīga, ka šķiet, esi aizrijies ar maltiem pipariem vai kanēli. Stāsti nav savstarpēji saistīti, tāpēc sitieni pa nervu galiem trāpa vairākkārt. Un ar katru reizi spēcīgāk. Grāmatas galvenie varoņi ir Latvijas cilvēki. Tik pat labi – es vai jūs. Gan pāri darītāji, gan tie, kam pārestība tiek nodarīta. Stāsti, kas liek gan izbrīnā saķert galvu vai ieplest acis tik lielās kā kotlešu ripas uz pannas. Man nebija ne jausmas, ka tik maza grāmatiņa sevī var slēpt tik lielu tumsu, kas sirdi lauž uz pusēm. Bet šī bija pirmā reize, kad iemīlējos Janas Egles rakstītajos vārdos. Un tumsā, kuru slēpj gaisma. (Latvijas Mediji (Lauku Avīze), 2016)
12. Inga Gaile. Stikli.
Stāsta, kā nonācu līdz šai grāmatai, nebūs, jo es to neatceros. Taču stāsts, kas ieausts celulozes molekulās ar latīņu alfabēta burtiem, man ir (šķietami) svaigā atmiņā. Lasot grāmatu Stikli, ir sajūta, ka esi iekritis stiklos un sagriezies miljons gabaliņos, un līdz grāmatas beigām tev ir jāpaspēj sevis mozaīka salikt kopā. Ingas Gailes rokraksts šajā grāmatā ir apburošs. Sapludinot dzeju kopā ar prozu, autore ļauj ielūkoties katra grāmatas stāsta varoņa domās. Izdzīvoties tajās un iedzīvoties. Bez apnikuma un paguruma. Tam gan vajag laiku, lai saprastu, kurā virzienā pa domu straumēm tu dodies, bet, kad tas notiek, bez apstājas šīs grāmatas biķeris tiek izdzerts sauss vienā acu mirklī. Grāmatas darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, taču nevienu brīdi nepamet sajūta, ka tas varētu notikt arī šodien. Vakar vai rīt. Ārkārtīgi skaisti un sevis plosoši. Ja esi izlasījis šo grāmatu un tev ir izdevies izkārpīties ārā no stikliem, tu jau esi uzvarējis. (Dienas Grāmata, 2016)
2019. gada pašā nogalē lasītāju vērtējumam tika nodota grāmatas Stikli turpinājums – Skaistās. Kas ir īsta Jaunā gada dāvana…
11. Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.
Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists. Golnāza Hašemzāde Bunde ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar ģimeni, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles – arī romānā Tie bijām mēs tiek vēstīts par irāņu ģimeni, kurai nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
10. Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.
Ar grāmatu No debesīm nokrita trīs āboli man ir īpašas attiecības, tāpēc teikt, ka ar lielāko prieku to ierindoju topa desmitajā vietā, ir diezgan lieliem burtiem rakstīts. Romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Šī grāmata apbur ar vieglumu, kurā tās autore spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Grāmata vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts un cilvēcisko vienkāršību saglabājoša. Īsta armēņu “pasaka” visā savā krāšņumā. Šī ir viena no tām grāmatām, kuru lasot, jūsmošana par tās tulkojumu ir neizbēgama. Tas, ka tik skaisti un saistoši šis vēstījums pārnests latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtčjanas nopelns. Valoda, kuru kā mazu kaķēnu gribas vienkārši paņemt klēpī. Samīļot katru burtu, katru vārdu. Valodu, kurā neapmaldās armēņu kultūra un tradīcijas, trāpot tieši mūsu nocietinātajās ziemeļnieku sirdīs. Kādēļ minēju, ka man ar šo grāmatu ir īpašas attiecības? Tāpēc, ka ikreiz, kad kāds jautā pēc kāda grāmatas ieteikuma, šo grāmatu iesaku kā vienu no pirmajām, jo zinu – vienaldzīgo nebūs. ( Jāņa Rozes apgāds, 2018)
Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita? – citāts no grāmatas, kurš man ikreiz, domājot par Jūras sāļumu, nāk prātā. Grāmatas ļoti bieži (teju vienmēr) izvēlos ne autoru, bet tulkotāju dēļ. Pētot tulkotājas Silvijas Brices tulkotos darbus, acis (un mazliet arī sirds) aizķērās pie grāmatas, kuras nosaukums liek aplaizīt izkaltušās lūpas (sāļš paliek sāļš). Skaidrs, ka, izlasot pašu grāmatas aprakstu, man divreiz nebija jādomā (esmu diezgan attapīga). Grāmata pēc pāris mirkļiem jau zvilnēja man blakus dīvānā. Lai arī grāmatā aprakstītie notikumi ir sirdi plosoši un liek visa garuma spalviņām un spalvām uz ķermeņa saslieties stāvus, grāmatu gan tās autore, gan tulkotāja (šķietami) rakstījusi ar vieglu roku – romāns uz priekšu lasās zibenīgi – ne tikai viegli uztveramā teksta, bet arī vēlmes uzzināt, kas notiks nākamajā lapaspusē dēļ. Romāns rakstīts no četru varoņu skata punktiem – atklājot lasītājam katra varoņa izpratni un rīcības motīvus radušajās situācijās, kas nepavisam nav viegli. Grāmata Jūras sāļums balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Tajā ne vien aprakstītas bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, bet arī vislielākā jūras katastrofa cilvēces vēsturē – kuģa Vilhelms Gustolfs bojāeja. Šo romānu reiz salīdzināju ar skumju dziesmu, kura no domām neizskan vēl ilgi. (Zvaigzne ABC, 2017)
8. Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs.
Tam, ka reiz pēc kārtas izlasīju visas latviski tulkotās Hāleda Hoseinī grāmatas, ir tieši Pūķa ķērāja vaina. Taču pie tā, ka Pūķa ķērājs nonāca manās rokās, vainīga bija izcilo grāmatu grupa feisbukā. Uzzinot, ka grāmatas stāsts iesakņojies dziļi Afganistānā, es mazliet saraucu degunu, pie sevis nodomājot, ka šis nu būs tas gadījums, kad izcilo grāmatu grupas biedru ieteikums, būs ļoti smagi trāpījis garām mērķim. Taču jau ar pirmajām lapaspusēm sapratu, ka vienīgā, kas trāpījusi garām mērķim, esmu vien es pati – grāmata apbūra mani tik ļoti, ka pie tās kā nohipnotizēta nosēdēju līdz stāsts bija galā. Stāsts par diviem zēniem, kuri uzaug Afganistānā. Uzaug kā labākie draugi, uzaug kā brāļi. Taču mēs ļoti labi zinām, ka uzaugt Afganistānā, šajā skaistajā seno austrumu zemē, nav tik rožaini, kā mūsu māju pagalmos. Kādu dienu zeme zem abu zēnu kājām sagrūst. Sagrūst abu kopīgi veidotā pasaule, sabrūk draudzība. Saplosīta gabalos tiek ne tikai Afganistānas zeme, bet arī zēnu dzīves. Pūķa ķērājs ir burvīgs stāsts par draudzību, nodevību un piedošanu. Jo vienmēr ir iespējams atkal kļūt labam… (Zvaigzne ABC, 2008)
Grāmata atkārtoti izdota 2011. gadā.
7. Olivjē Burdo. Gaidot Bodžanglu.
Gaidot Bodžanglu manai grāmatu saimei pievienojās, pateicoties tam, ka uz grāmatnīcu biju devusies vieglas literatūras meklējumos. Un ar vārdu vieglas, es to tā arī domāju – mazu, mazu grāmatiņu, ar īsu, īsu stāstiņu, kuru izlasīt pāris acu mirkļos. Krāšņais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību (un, kas bija labi, arī meklētais grāmatas apraksts bija atbilstošs). Un grāmata bija man kabatā. Teju burtiskā nozīmē. Taču kārtējo reizi alojos, jo, izlasot šo stāstu, to nevis gribējās nolikt plauktā putekļu krāšanai, bet padarīt to pēc iespējas garāku, atkal un atkal pāršķirstot jau izlasīto, un lasīt tā, it kā nekad agrāk šis teksts nebūtu saskāries ar acs tīkleni. Gaidot Bodžanglu ir neparasts mīlestības stāsts, no kura reibst ne tikai stāsta galvenie varoņi, bet arī tā lasītāji. Tas ir mīlestības stāsts, kurš neapzinās savas robežas, mutuļojot pāri grāmatas malām. Taču tik pat viegli, cik mīlas spārnoti ir stāsta varoņi, stāstā iezogas pa kādam traģiskam glāstam, tādējādi noturot balansu starp mīlestību un laimi, asarām un traģēdiju. Vienīgais grāmatas mīnuss ir uz vāka – trūkst brīdinājuma, ka pēc grāmatas izlasīšanas par nepārvaramu vēlmi kļūs vēlēšanās neprātīgi iemīlēties. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
6. Kristīne Hanna. Lakstīgala.
Otrā pasaules kara tēma manā grāmatu (gan lasāmo, gan jau izlasīto) sarakstā ir bieža viešņa. Šis ir viens no vēstures posmiem, kura izzināšana mani uzrunā visvairāk. Lasot grāmatas Lakstīgala aprakstu, es šaubījos – vai tik tiešām šī ir īstā grāmata, kurā uz pāris dienām aizmirsties. Aplam biju iedomājusies, ka tas būs romantiskākām dzīslām caurvīts romāns, taču jau pēc pirmajām minūtēm, kuras pavadīju iegrimusi grāmatā, sapratu, ka šī ir īstā manām garšu kārpiņām. Romāna darbība noris Francijā. Galvenās varones ir māsas, kuras vienmēr bijušas tuvas. Taču, sākoties Otrajam pasaules karam, sabrūk ne tikai ierastā dzīve, bet sašķobās arī māsu attiecības. Karš atklāj, kādi esam patiesībā – un tas atklāj arī to, cik dažāda var būt attieksme pret situācijām, kuras veicinājis karš. Māsas izvēlas atšķirīgus ceļus, pa kuriem doties, pretojoties neiedomājami biedējošajam un smagajam okupācijas spiedienam. Taču mērķis abām ir viens – izdzīvot. Kā to panākt, nezaudējot pašām sevi un mīlestību, kuru nes sirds, nu ir katras pašas uzdevums. Traģisks, sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā arī skaists stāsts, kura lasīšanas laikā pa rokai jābūt arī kabatlakatiņam. (Zvaigzne ABC, 2018)
5. Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks.
Šī mazā mīlestības caurstrāvotā grāmata īsti vairs nav nekāds jaunums, tāpēc būtu brīnums, ja grāmatu mīļi un grāmatu lasītgribētāji to nezinātu. Noteikti vismaz reizi, klīstot pa grāmatnīcu un pētot grāmatu profilus, muguras un vēderiņus, tā ir ievērota. Un varbūt pat izcelta no plaukta un apčubināta. Grāmata Mans vectēvs bija ķiršu koks ir tik neskaitāmi daudz dziļu domu piesūcināta. Gluži kā sūklis, kurš grib uzsūkt sevī visas pasaules prieka un bēdu ūdeņus. Dziļi sirdī man šķiet mazliet dīvaini šo grāmatu pieskaitīt pie bērnu literatūras. Jā, nenoliedzami, stāsts lasītāju paņems aiz rokas un aizvedīs atpakaļ bērnībā, kurā ik vienam reiz gribējies rast atbildes uz visiem dzīvības un nāves eksistenciālajiem jautājumiem. Taču tā parādīs arī to, kā cilvēks ar cilvēku saaugt kopā var. Kā vesela sakņu sistēma. Un kas notiek brīdī, ja kāda no saknes daļām tiek zaudēta. Uz visiem laikiem. Ja tomēr acis nepaliek miklas, izlasot Mans vectēvs bija ķiršu koks, steidzami piesakieties anonīmo bezsiržu klubiņam. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
4. Rīka Pulkinena. Patiesība.
Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu grāmatas vārdiem. Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom. Ģimenes idilliskā ikdiena sašūpojas brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk? (Mansards, 2014)
Svina garša manās mājās nonāca gadu pirms šī lasīšanas maratona. Uzdāvināju to vīram Ziemassvētkos (jā, es neesmu tipiskā sieva, kas vīram Ziemassvētkos dāvina apakšbikses, zeķes, dušas želeju vai sveci ar ķiploku aromātu (un par to vīram ir drusku žēl)), taču vienīgais, ko šī grāmata piedzīvoja, putekļu rotaļas uz savas muguriņas. Šī gada sākumā tā beidzot izbaudīja, kā ir būt īstai grāmatai – tikt šķirstītai, bužinātai, izsmaržotai un pats galvenais – lasītai. Grāmata, kurā atkal un atkal tiek uzplēstas un izķidātas sāpīgas tēmas. Romānā aprakstītais laiks ir 1939.-1941. gadam. Kad lielā daļā pasaules sēra smaka jau bija ikdiena, bet Latvijas iedzīvotājiem tas viss vēl ir priekšā – laiks, kad cilvēku likteņus samals smagās okupācijas dzirnavas. Grāmatā pieskaras visām tā laika kutelīgajām latviešu piedzīvotajām un pārdzīvotajām tēmām, taču, kas mani pārsteidz – bez bezgalīgās žēlošanās, kas ne retumis latviešiem piemitis. Ir ļoti grūti maksimāli aprakstīt sajūtas, kuras mani plosīja gan grāmatas lasīšanas laikā, gan ilgi pēc tam (gan tagad, atceroties to), taču viennozīmīgi šķita, ka esmu ierauta trillerī, no kura izkļūt var tikai divos veidos – ļaut, lai tevi samaļ vai izlūgties Dievu, lai tas ļautu pamosties. Labākais latviešu rakstnieka veikums, kuru man nācies lasīt 2019. gadā. (Dienas Grāmata, 2015)
2. Markuss Zusaks. Grāmatu zagle.
Kad bibliotēkā saņēmu Grāmatu zagli lasīšanai, mazliet pārsteidza grāmatas biezums (550lpp), jo pirms tam biju aizmirsusi palūkot, cik daudz lapaspuses prasījis šis stāsts. Un labi, ka tā – tik tikko grāmatu lasīšanā iemīlējusies, no tik liela apjoma būtu nobijusies. Grāmatas galvenā varone ir meitene vārdā Līžele, tomēr stāstītāja ir cita – Nāve. Tāpēc vēl jo simboliskāka šķiet Nāves un kādas meitenes (vēl nenosauktas vārdā) deja uz grāmatas vāka. Noteikti nepārsteigšu nevienu, kurš manā grāmatu topā ir aizlasījies līdz Grāmatu zaglei (visu cieņu) – romāna darbība noris Vācijā. Otrā pasaules kara laikā. Šīs grāmatas panākumu atslēga nenoliedzami ir tas, ka, lai arī tajā aprakstītais atkal un atkal savijas ar traģiskāko laiku cilvēces vēsturē, tajā ir arī daudz dažādu gaišu notikumu un piedzīvojumu, kas ļauj atvilkt elpu brīžos, kad šķiet – tumsas ir par daudz. Ja saucat sevi par grāmatu mīli – šai grāmatai ir jābūt jūsu izlasīto grāmatu sarakstā. (Zvaigzne ABC, 2013)
1. Rīta Jalonena. Skaidrums.
Ja par pārējo grāmatu vietu sadalījumu pēc šī ieraksta publicēšanas pati ar sevi pastrīdēšos, par pirmo vietu man šaubu nav – Rīta Jalonena, Skaidrums un Maimas Grīnbergas tulkojums – tā ir varena kombinācija, kurai šogad (manā skatījumā) līdzvērtīgu nav. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties gan autorei, gan tulkotājai – dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija. Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, tulkotājai tās tikai paspilgtinot, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Rakstot šī gada kopsavilkumu, ik pa laikam uzmetu aci uz savu grāmatu plauktu, kur priekšplānā novietota grāmatu kaudzīte, kura jau kādu laiku gaida satikšanos ar mani. Tāpat arī es. Tāpēc nobeigumā gribēju novēlēt grāmatām piepildītu Jauno 2020. gadu, jo nekas tik labi nedziedē (gan salauztu sirdi, gan no pārēšanās sāpošu vēderu) kā grāmatu lasīšana!
“Salīdzinājumā ar to, kādiem mums vajadzētu būt, mēs atrodamies pusnomodā. Mēs izmantojam tikai niecīgu daļu no saviem fiziskajiem un garīgajiem resursiem. Lielās līnijās runājot, cilvēks ne tuvu nesasniedz savas robežas. Viņā mīt dažādas spējas, ko viņš lielākoties neprot izmantot.”
Katrs trešais (ceturtais vai piektais), apmeklējot koncertus, izrādes un cita (liela un maza) formāta pasākumus, noteikti ir uzdūries viņiem – bukletiņu izdalīšanas performances māksliniekiem, uz kuriem uzduras tieši pēc tādas pašas shēmas kā uz ielas var uzdurties mormoņu jaunskungiem – ieskatoties acīs un tik pat kā nemanāmi pasmaidot. Un itin nemaz nevajag riskēt ar savu sejas un zobu veselību, ejot klāt svešiem cilvēkiem un vienkārši uzdodot jautājumus – Vai jūs zināt, kas ir pārdotākā grāmata pasaulē? Un kādas ir jūsu attiecības ar Dievu? Jūs viņu darbu izdarāt paši. Acis un smaids. Bukletiņu dalītāji izpildās pēc līdzīgas taktikas. Taču, ja tas nenostrādā, viņiem ir trumpis, par kuru mormoņu puikām tikai sapņot – iespēja laimēt ceļojumu divatā. Uz Malagu, Maroku un citiem populāriem tūristu galamērķiem (un, ja savā galamērķī piestrādāsiet vietējā kafūzī vai ēstuvē, iespējams varēsiet sakrāt arī atpakaļbiļetei), kas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka nododat viņiem savus kontaktus – vārdu, uzvārdu, telefona numuru, deklarēto dzīvesvietas adresi (gandrīz teju pilnīgi visu, lai tiem būtu iespēja paņemt ātro kredītu uz jūsu vārda. Un varbūt pat uzvārda, ja ļoti gribētos).
“Zem plašās debesu velves ir tikai viens veids, kā likt kādam kaut ko darīt. Un tas ir – likt otram cilvēkam pašam gribēt to darīt. Ielāgojiet – cita veida patiešām nav!”
Taču par to, vai kādreiz maz ir bijusi iespēja redzēt vaigā pašus konkursa uzvarētājus, vēsture klusē (iespējams aizvien pelna biļetei atpakaļceļam). Tā vietā jūs saņemat zvanu ar tekstu – Kārli? Apsveicam? Esat laimējis unikālu iespēju! Tikai jūs un neviens cits esat laimējis sev un vēl trijiem saviem ģimenes locekļiem, draugiem vai darba kolēģiem gardas vakariņas, kuras uzsauc kaut kāda tur firma (par kuru dzirdat pirmo reizi un vēlāk vēlēsieties, lai tā būtu arī pēdējā). Tā ir aisberga redzamā daļa. Tas, ko mēs neredzam jeb tas, kas slēpjas aiz vārītiem ceptiem kartupeļiem un karbonādēm ar sēnēm un sieru, ir tas, ka pirms līdznācējiem apsolītas maltītes, tiksiet tik ļoti pārpildīti ar informācijas uzkodām, ka katrs kartupeļa un karbonādes kumoss pēcāk sprūdīs kaklā. Skaidrs, ka no šīs it kā nevainīgās vakariņošanas prom neaiziesiet tukšām rokām (un ne jau tāpēc, ka līdzņemšanai tiktu iepakoti karbonāžu pārpalikumi). Visticamāk, ka nebūsiet spējis pateikt nē nedz īstas aitas vilnas spilveniem un segām, pannām un katliņiem, maizes cepamajiem aparātiņiem un matu fēnam (kaut ciešat no bezmiega, mājās gatavojat tikai ar ūdeni aplejamās zupas, esat alerģisks pret glutēnu un plikgalvība jums ir tik pat iedzimta, kā varikozas vēnasun sunim blusas). Tas viss slēpjas runāšanas (un pierunāšanas) mākslā. Kā vispār šis garais ievads, kura laikā ne tikai varētu paspēt noskatīties kanāla TV3 reklāmas pauzi, uzvārīt kafiju un auzu putru, kā arī iebarot kaķim prettārpu tableti, ir saistīts ar Deila KārnegijaKā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus? Pirmkārt, tāpēc, ka arī šo grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka esi ierauts kādā neaprakstāmi milzīga informācijas burbuļa epicentrā, no kura ārā varēsi tikt tikai vienīgi tad, ja apņemsieties pildīt grāmatā atrunātos punktus (kas ne pa visam nav slikti, bet par to turpinājumā). Otrkārt, pabeidzot lasīt šo bloga ierakstu, arī jums būs iespēja piedalīties un laimēt konkursā (šoreiz gan bez iespējas fiziski izceļot no valsts). Treškārt, kāpēc ne?
“Katrs muļķis var kritizēt, nopelt un sūdzēties – un lielākā daļa muļķu tā arī dara.”
Ja pieņemam, ka grāmatas Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus aizmugures vāciņš nemelo (un tas noteikti nemelo), pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Kā tas nākas, ka par šo grāmatu es (un iespējams arī jūs) dzirdu pirmo reizi? Pavisam vienkārši. Grāmatas, kuras cieši saistītas ar pašizaugsmi un padomiem, kā dzīvot tā, lai nedzīvotu tā, kā esi dzīvojis pirms tam, esmu laidusi secen tāpat kā pamatskolā rudens un pavasara krosu. Taču kādā drēgnā rudens dienā, kad uz dienvidiem jau bija devušies ne tikai visi gājputni, bet arī koku lapas un biezie, mani uzrunāja izdevniecība Helios, piedāvājot ielūkoties Deila Kārnegija (kura pirmo reizi izdota jau 1936. gadā) grāmatas rindiņās, lai saprastu, kas īsti tajā slēpjas. Un kas atslēdzams ar atslēgu (manis uzņemtajā fotogrāfijā jūs atslēgu neredzat, jo tai virsū esmu uzmetusi kafijas tasīti), kas rotā grāmatu ar tik provokatīvu nosaukumu. Skaidrs, ka šāda piedāvājuma priekšā es mazliet saplīsu. Tā kā šis gads man ir pagājis vienos vienīgos izaicinājumos, katru dienu kāpjot arvien augstāk, kāpjot pāri sev un saviem principiem, pēdējā brīdī nolēmu pārkāpt arī šim – pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi savā teju divdesmit sešus gadus garajā mūžā izlasīt grāmatu, kura man (cilvēkam, kurš pilnīgi noteikti nav cilvēku cilvēks) palīdzētu iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus (vēlāk sapratīsiet, kāpēc vārds “ietekmēt” uzrakstījies slīprakstā). Galu galā, skatoties no pozitīvās puses, ja man tas neizdosies, nodomāju, tās tomēr ir 140 lapas (280 lapaspuses) plīts iekuram. (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2019)
“Ja daži ir tik izbadējušies pēc nozīmīguma sajūtas, ka pat pazaudē prātu, lai to izcīnītu, tad iztēlojieties, kādus brīnumus jūs un es varam panākt, sniedzot cilvēkiem godīgu atzinību vēl šaipus vājprātam!”
Grāmata Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus sastāv no četrām daļām, katru no tām sadalot mazākos pieturpunktos. Deils Kārnegijs, rūpīgi izstrādājot šos padomus, kas ļauj cilvēkiem virzīties ne tikai pa karjeras kāpnēm, bet uzplaukt arī ģimenē un draugu sabiedrībā, nav balstījies vien uz saviem novērojumiem. Sešus veidus, kā iepatikties cilvēkiem, divpadsmit veidus, kā pārliecināt cilvēkus, lai viņi būtu ar jums vienisprātis un deviņus veidus, kā izmainīt cilvēkus, neizraisot viņos nepatiku, apstrādājis un tālākai iztirzāšanai nodevis mums. Tas noticis pateicoties daudziem gan mazāk zināmiem, gan, bez šaubām, atpazīstamiem dažādu profesiju pārstāvju novērojumiem un pieredzēm, kas sevi pierādījušas arī praksē. Pētot ne tikai to, kā darbojušies šo dižo cilvēku prāti, bet arī to, kā attiecības tie veidojuši ar saviem līdzgaitniekiem un apkopojot šo informāciju, kā mazs bērns augusi pati grāmata. Tā attīstījusies. Tā nobriedusi. Tā nogatavojusies. Un nonākusi pie cilvēkiem, kuri to, kā burvestību grāmatu, burtojuši cauri, aiz sevis neatstādami ne burta. Un tā jau gadu desmitiem. Principā, Deils Kārnegijs neko nav izrāvis no zila gaisa vai izzīdis no labās rokas rādītājpirksta – šīs mācības jau gadu simtiem sevi ir pierādījušas.
“Ja vispār ir tāds viens panākumu noslēpums, tas rodams prasmē palūkoties no otra cilvēka skatupunkta un redzēt lietas ar viņa acīm, ne tikai savām.”
Lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus jāatceras, ka Deils Kārnegijs to rakstot noteikti nav domājis par mūsdienu latviešu lasītāju un viņa īpatnībām. Jāatceras, kādā laika posmā šī grāmata tapusi un kas galvenokārt bijusi šīs grāmatas pamata mērķauditorija. Skaidrs, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi un piemēri mūsdienās nav aktuāli (tie tik un tā ir intereses saistoši, piemēram, tik daudz faktu par Amerikas Savienoto valstu prezidentiem iepriekš nebiju lasījusi nekur), taču tas neliedz mums šos padomus, kas lēni un rūpīgi austi, kā vistrauslākie zirnekļu tīklu pavedieni, pielāgot pēc saviem ieskatiem. Savām šā brīža sajūtām. Norisēm sev apkārt. Tieši tā, kā to darīju es. Neteiktu, ka šī grāmata pilnīgi noteikti ir kā āmurs naglai uz galvas vai zivij ēsma uz āķa, jo grāmatas kopējais vēstījums tomēr ne krasi, bet atšķiras no tā, kāds tas ir bijis Amerikas Savienotajās valstīs 30. gados, laikā, kad šī grāmata radīja īstu rezonansi sabiedrībā. Ir jūtams, ka tā zaudējusi savu sākotnējo spozmi. Tomēr, ārprāts, cik gana daudz tajā pašā laikā no tās var mācīties un iedvesmoties!
“Cilvēka visdziļākais princips ir urdoša tieksme pēc atzinības.”
Kad pirmo reizi interesējos par šo grāmatu, lasot un filtrējot cilvēku atsauksmes, skaidrs bija viens – vienaldzīgo nav. Un kāpēc gan, lai būtu, ja pretī veras tik skaists, taču divdomīgi piesātināts un provokatīvs grāmatas nosaukums kā – Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Ļoti liela daļa cilvēku nespēj atrast skaidrojumu tam, kā vārdi draugi un ietekmēt var veidot kopēju savienību. Veidot ģimeni zem viena jumta, siltumnīcā audzēt gurķus un tomātus, puķudobēs vasaras dālijas un ēst skābeņu zupu pie viena galda, metot sulīgus kaulus Duksim zem tā. Cilvēki, kuri nav lasījuši šo grāmatu, tik ļoti baidās no vārda ietekmēt, it kā tam būtu divi ragi, līks deguns un astes kauls beidzot pildītu savu funkciju. Vārdā ietekmēt, šīs grāmatas sakarā, nav negatīvas noskaņas. Ietekmēties. Tas varētu būt pareizāks atslēgas vārds. Ik dienas mēs ietekmējamies no cilvēkiem, kuriem sekojam sociālajos tīklos, cilvēkiem, kurus redzam savos televīzijas ekrānos un uz glancētajām žurnālu lapām. Ietekmējamies no tā, kas pastāv mums līdzās. Šī grāmata lūgtin lūdz, lai padomus, kurus tajā atrodat, ieviešat arī savā dzīvē, kļūstot par tiem, no kuriem cilvēki vēlas ietekmēties. Tāpat daudzi cilvēki uzsver, ka pats Deils Kārnegijs ir miris vientulībā, bez draugu un tuvinieku atbalsta, atsakoties no ļoti daudzām sevis sludinātajām mācībām. Mīļie, neviens jums nepateiks priekšā īsto dzīves recepti. Lai kas arī būtu rakstīts šajā grāmatā, tas nav jāuztver par vienīgo un pilnīgo taisnību un patiesību. Nav.
“Netieša uzmanības pievēršana kļūdām dara brīnumus saskarsmē ar jūtīgiem cilvēkiem, kas tieši izteiktu kritiku uztver ar rūgtu aizvainojumu.”
Visvairāk mani pašu piesaistīja nodaļas, kurās tika ķidāta kritikas anatomija. Skaidrs, ka mūsdienu pasaule bez kritikas nav iedomājama. Jo vairāk mēs atklājamies, jo vairāk tiekam kritizēti. Un otrādi. Taču šādas kritikas lavīnas var cilvēku un tā jūtas smacēt tik ļoti, ka jauns emociju izvirdums ir tikai pašsaprotams iznākums, pat vairs ne laika jautājums. Kā savaldīt savu iekšējo dīdekli, kas par visām varītēm tiecas norādīt uz citu kļūdām, izteikt dzēlīgas piezīmes un varbūt pat pazemot apkārtējo acīs? Pirms kritizē kādu, atceries, ka pats neesi ne tuvu ideālam. Un tieši tas, ka tāds neesi, var kļūt par panākumu atslēgu, norādot uz citu kļūdām. Daudz vieglāk uzklausīt savas kļūdas, ja kritizētājs jau sākumā vaļsirdīgi atzīst, ka ir tālu no ideāla. Pierakstiet to savās plānu kladēs vai domu mākoņos un atcerieties, kad nākamreiz gribēsies piekasīties pie citu kļūdām, pat tad, ja jums ir taisnība. Manuprāt, šis padoms tiešām var darīt brīnums savstarpējās attiecībās.
“Naids nekad nav iznīdējams ar naidu, bet tikai ar mīlestību.”
Kā jau autors bija pareģojis, lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, man atkal un atkal nācās nodaļas pārlasīt, katru reizi atrodot jaunus un jaunus vārdus un teikumus, kuriem pieķerties, ar kuriem saāķēties, kurus iesakņot savā apziņā un paņemt līdzi uz laiku, kurš robežojās ar grāmatas vākiem. Runā, ka tikai 10% cilvēku, kuriem ir klepus, apmeklē ārstu. Pārējie dodas uz teātri. Es ceru, ka tie, kuri lasīs šo grāmatu, spēs no tās paņemt maksimāli daudz, lai pielietotu to savā ikdienā. Dzīve tāpat reiz visus triec pret savām realitātes klintīm. Kāpēc gan mēs nevarētu būt soli priekšā?
Konkurss:
Decembris ir īsts gaismas mēnesis, neraugoties uz to, kas notiek aiz loga. Mēs gaismu saņemam no līdzcilvēkiem un vēlamies to līdzcilvēkiem arī dot. Tikai tā mēs varēsim pārziemot… Tāpēc sadarbībā ar izdevniecību Helios vēlamies visus mīļi sveikt svētkos, kuru gaidas jau virmo gaisā un diviem mūsu sekotājiem uzdāvināt Deila Kārnegija grāmatu Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Konkurss norisināsmanā Instagram profilā ! Konkursa noteikumiŠEIT!
