“Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.
Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?
“Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”
Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)
“Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”
Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.
Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).
“Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”
Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.
“Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”
Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.