Birka: izraēliešu

  • «Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»

    147. lapaspuse

    Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
    Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.

    «Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»

    30. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.

    «(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»

    34. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).

    «Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»

    101. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
    Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.

    «Mīlēt var arī nesaprotot.»

    124. lapaspuse

    No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022