Birka: jautājumi

  • Turpinot teju pirms gada aizsākto (tradīciju) rakstu sēriju, kurā īsi atbildu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām, šodien publicēju anketu klades trešo daļu. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses». Anketu klades pirmo daļu lasi ŠEIT, bet otrā daļa slēpjas ŠEIT.

    1. Kurš ir, Tavuprāt, skaistākais, labākais, veiksmīgākais grāmatas vāks?
      Katru reizi, kad man jāaizdomājas par to, kurš grāmatas vāks man šķiet visskaistākais, prātā nāk Meira Šaleva romāna «Balodis un zēns» vāks, kuru rotā mākslinieces Gitas Treices glezna «Lielais pelēkais». Šis vāks mani hipnotizē. Un tas ir vāks!
    2. Kam Tu dod priekšroku – jaunām vai vecām grāmatām?
      Ja runājam par fizisku tuvību, tad vecumam nav nozīmes – izkrakšķināt grāmatu muguriņu skriemeļus man patīk kā vecām, tā jaunām grāmatām, taču, ja runājam par grāmatām kā par lasāmmateriālu, ne masiera kvalifikācijas pārbaudi, tad priekšroku dodu jaunām grāmatām.
    3. Kas ir Tavas bērnības mīļākās grāmatas?
      Bībele… Bet ja nopietni – Bībele.
    4. Cik daudz grāmatu Tu izlasi mēnesī?
      Pagājušajā gadā izlasīju astoņdesmit trīs grāmatas, kas, ja būsim precīzi, ir 6.91666666667 grāmatu mēnesī.
    5. Vai Tu gribētu vairāk laika grāmatu lasīšanai?
      Jā un nē, jo tas nozīmē, ka man jāatņem laiks kaut kam citam, piemēram, blenšanai sienā. Man nav ne jausmas, vai esmu gatava šādai vaļībai.
    6. Vai Tev patīk rakstīt grāmatu atsauksmes?
      Es izbaudu ne tikai lasīšanas, bet arī rakstīšanas «par» procesu – ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas domas un sajūtas kā skabargas dzenas papēžos, tāpēc labāk tās sadzīt bloga lappusēs.
    7. Tavuprāt, grāmatas ir labākas vai sliktākas nekā agrāk?
      Neesmu vēl manījusi kādu grāmatu tupot stūrī uz zirņiem, taču noteikti ir grāmatas, kuru virzienā esmu kratījusi ar pirkstu.
    8. Kur Tu parasti uzzini par jaunākajām grāmatām? Grāmatnīcā? Sociālajos medijos, grāmatnieku grupās?
      Mans naudasmaks vairs neatbalsta iespēju par grāmatu jaunumiem uzzināt grāmatnīcā, tāpēc izmantoju sociālo tīklu atvērtās papildiespējas – grāmatizdevēju mājas/sociālo tīklu lapas, kā arī vērīgāko grāmatu apskatnieku ziņojumos.
    9. Kāda ir Tava grāmatu kluba pieredze?
      Mana grāmatu kluba pieredze ir gluži tāda pati kā mana svingeru kluba pieredze – nekāda. Es laikam neesmu grāmatu (un svingeru) klubu materiāls.
    10. Kur Tev patīk lasīt?
      Man patīk lasīt pie kafijas krūzes – ja karsti kūpoša kafijas krūze ir mežā uz celma, lasu mežā uz celma.
  • Esmu nolēmusi aizsākt rakstu sēriju, kurā īsi atbildēšu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām, šodien publicējot anketu klades otro daļu. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses». Anketu klades pirmo daļu lasi ŠEIT!

    1. Vai esi kādreiz lasījis/-usi pašizdotu grāmatu? Pastāsti par savu pieredzi!
      Man vajadzēja kādu laiku (laiku, lai ar acīm izskrietu cauri Goodreads grāmatu sarakstiem), lai apstiprinātu aizdomas, ka nevienu pašizdotu grāmatu lasīt vēl sanācis.
      Visticamāk nav sanācis drosmes.
    2. Kuras grāmatas vai grāmatu sērijas ekranizāciju gaidi ar nepacietību?
      Teju tik tikko izlasīju Aleksa Šulmana «Izdzīvojušie» un šķiet, ka šis varētu būt ļoti labs materiāls lielākiem un mazākiem ekrāniem. Ir bijuši arī gadījumi, kad izlasu grāmatu un nesaprotu, kā pēc tās motīviem vēl nav tapusi filma, vai gluži otrādi – uz grāmatas vāka melns uz balta rakstīts, ka grāmata lēnām pārtop filmā, taču, meklējot sīkāku informāciju plašajos tīmekļa laukos, neko tādu nav iespējams atrast.
    3. Kuras grāmatas ekranizācija ir labāka nekā pati grāmata?
      Esmu likusi lielas cerības uz daudzām filmām, taču grāmata allaž ir bijusi labāka. Ļoti patika Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas grāmatas «Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība» ekranizācija, ka arī M. L. Stedmenas «Gaisma okeānā», tomēr, tomēr, tomēr… sajūtas, kuras dzimst lasot, ir nepārspējamas.
    4. Pastāsti par grāmatu, kuru mīli, bet kuras ekranizāciju burtiski ienīsti.
      Jāsaka, ka es ļoti reti izvēlos skatīties grāmatu ekranizācijas, tāpēc tāda īsta «ārprāc, kas tas par sūdu» pieredze man vēl nav gadījusies. Biju mazliet sarūgtināta par Gilianas Flinnas «Neatrodamā» un Paulas Hokinsas «Meitene vilcienā» ekranizācijām, jo pēc tik kacinošām sajūtām, kuras radās lasot un iekšēji izdzīvojot šos stāstus, filmas likās krietni pliekanākas. Kā baltmaizes šķēle, kurai suns nolaizījis sviestu.
    5. Kas Tev patīk vairāk un ko Tu lasi biežāk – romānus vai stāstus?
      Vairāk lasu romānus, taču mana sirds ir atvērta arī stāstiem.
    6. Kas piesaistu Tavu uzmanību grāmatai? Vāks? Apraksts? Citu atsauksmes?
      Protams, ka vāks (es esmu tikai cilvēks)! Bet ļoti svarīgu lomu «grāmata, kuru lasīšu» izvēlē ir Goodreads vērtējumam. Ja grāmatai nav vismaz 3.5 zvaigznes, visticamāk es to atlikšu laikam, kuru pavadīšu pansionātā.
    7. Ko Tu domā par klasiku?
      Es daudz domāju par to. Domāju par to, ka daudzi mūsdienu autori klasiku rada jau šobrīd. Tieši šajā mirklī, kad sēžu pie virtuves galda, apkārt virmo ceptas desas un kafijas smarža, un kāds autors pieliek punktu stāstam, par kuru vēlāk kāds (un kādi) teiks – tā ir klasika. Taču par aizgājušo – ir ļoti daudz darbu, kuri ir manos grāmatu sarakstos, taču šobrīd es vairāk koncentrējos tam, ko ražo mūsu laikos. Līdz klasikas serdei man vēl jāaizrokas.
    8. Kura grāmata Tevi ir nobiedējusi un likusi naktī murgot?
      Janas Egles «Dzimšanas diena». Man nav ne jausmas, kas notika tajā ballītē, bet, kad pamodos, man bija sajūta, ka visi pasaules murgi bija manā galvā.
    9. Vai ir kāda ļoti populāra grāmata, kura Tev ļoti nepatīk?
      Katru grāmatu, kura kļūst populāra un to lasa pat tie, kas nelasa, es jau pašā saknē noroku un nocērtu. Ļoti bieži ir sajūta, ka popularitāte ir mākslīgi radīta un man grāmata jau nepatīk, pirms esmu atvērsi tās vākus, bet, kad ielasos stāstā, tik pat bieži es saprotu, ka mana drāma ir bijusi nepamatota.
    10. Vai ir kāda grāmata, kuru lielākais vairums uzskata par briesmīgu, bet Tu klusībā ļoti mīli?
      Ilze France, Gunta Lāce, Evija Slokenberga «Matemātika 7. klasei».
  • Šodien, Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, esmu nolēmusi aizsākt rakstu sēriju, kurā īsi atbildēšu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses».

    1. Kas ir pirmā grāmata, kuru Tu atceries izlasījis/-usi?
      Bērnībā nebiju grāmatu lasītāja. Biju skatītāja. Man patika grāmatas šķirstīt. Varēju stundām ilgi pētīt ilustrācijas, čubināt lapas, taču man nekad prātā nebija ienācis, ka arī burtu kopāsavilkšana varētu radīt manī labsajūtu. Taču bija arī gadījumi, kad nejaušības rezultātā gadījās izlasīt pa kādai grāmatai. Un pirmā, kas man nāk prātā ir Džoisas Lenkesteras Brislijas «Vēl viena mīlulītes stāstu grāmata».
    2. Vai kāds Tev lasījā priekšā, kad biji mazs/-a?
      Ja vien vecmammas skaļi lasītā «sējas un ražas» avīze skaitās, tad – jā, protams. Taču atceros arī nedaudzas epizodes pirms gulētiešanas, kad man blakus apsēdās tētis un lasīja latviešu tautas pasakas. (Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka abas priekšā lasīšanas epizodes būtu ietekmējušas manas attiecības ar grāmatām bērnībā.)
    3. Kas ir Tavs visu laiku mīļākais grāmatas varonis?
      Rūtas Šepetis romāna «Jūras sāļums» viens no galvenajiem tēliem – Florians. Autore man nedeva nevienu citu variantu, kā vien iemīlēties (sirsniņas (daudz sirsniņu)).
    4. Kurš ir Tavs visu laiku mīļākais autors un šī autora mīļākā grāmata?
      Mīļākā autora man nav, taču ir autori, kuru radītos darbus es lasu ar lielu aizrautību un ar nepacietību gaidu iznākam jaunus – no latviešu autoriem tie ir – Jana Egle, Ramona Indriksone, Agnese Zarāne; ārzemju – Karloss Ruiss Safons, Alesandro Bariko, Delfīne de Vigāna.
      Ja man jānosauc mīļākā grāmata, kuru radījis kāds no nule minētajiem autoriem, tā viennozīmīgi ir Karlosa Ruisa Safona «Vēja ēna».
    5. Kura grāmata ir mainījusi Tavu dzīvi?
      Katra grāmata manī kaut ko maina. Cilvēki izvēlas iet pie terapeita un savas problēmas un sāpes izrunāt tur, ērtajā terapijas kabineta krēslā. Vai aiziet uz mežu piekliegt kokus pilnus ar savu «ĀĀĀĀĀĀĀ». Citi izvēlas nolēkt no tilta. Es izvēlos lasīt grāmatas. Tajās esmu sevi iepazinusi no jauna. Un man patīk tas, ko redzu, skatoties uz sevi šodienā.
    6. Kurš ir Tavs mīļākais žanrs?
      Vēsturiskie romāni un ģimenes sāgas ir pirmais, kas man nāk prātā – tad jau laikam būs trāpīts (grimst!).
    7. Kurš žanrs nav tavējais?
      Fantastika. Un nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka neesmu to pat aptaustījusi. Es nezinu, kas tas ir un ko viņš ziemā ēd, bet tas varētu būt uzdevums!
      Vēl mani ļoti atgrūž sevis izzināšanas un pilnveidošanas grāmatas. Rokasgrāmatas par to, kā labāk būt. Man nevajag grāmatu, lai es zinātu, ka reizēm daru dzīvi nepareizi. Paldies!
    8. Kuru autoru Tu labprāt satiktu dzīvē?
      Es nemīlu satikt cilvēkus. Īpaši tādus, ar kuriem jāveic iepazīšanās rituāli. Bet, ja paskatīties no attāluma, kāpēc ne – tad varētu jebkuru, pat Guntaru Raču.
    9. Vai esi kādreiz saticis kādu autoru aci pret aci? Kā tas notika?
      Autoru, šķiet, ka nē. Bet, ja tas skaitās (un neskaitās, es zinu, bet gribu to izrakstīt) Korāna tulkotāju (Imantu Kalniņu) gan. Biju nedaudz aizkavējusies skolā (Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola), un, steidzoties ārā pa parādes durvīm, es vienkārši ar tām uzskrēju virsū Imantam Kalniņam. Tas bija vistiešākais «aci pret aci», jo mūsu acu skati patiesi satikās un ilgi, ilgi nešķīrās.
    10. Kam Tu dod priekšroku – papīra grāmatām, e-grāmatām vai audiogrāmatām?
      Papīrs. Tikai un vienīgi. Smaržot un bužināt. Šķirstīt. Uzliet kafiju. Iespiest šokolādes pirkstu nospiedumu. Veikt piezīmes uz lappušu malām. Iezīmēt sirsniņas un «kolsD».
      Papīrs dod grāmatai dzīvību.

  • «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • “Šodienas zinātniskā fantastika bieži ir rītdienas zinātnes fakts.”

    Cilvēki ik dienas nepaguruši pavada laiku meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Vai tie aprobežotos ar mēģinājumiem uzzināt, cik olu nepieciešams pievienot ābolu pīrāga mīklai vai kāpēc kaķis kustina asti, esot neapmierināts ar sava cilvēka īpatnējo uzvedību, kas neatbilst kaķa pieņemtajiem standartiem (piemēram, nelaiza sev kājstarpi vai necenšas uzzināt, ko otrs ir ēdis, ostot dibenu), bet suns gluži pretēji – izrādot nesatricināmu prieku, no laimes teju neapčurājoties. Taču reizēm mūsu jautājumu atbildes sniedzas tādās prātam neiespējami uztveramos Visuma augstumos, kurus ir grūti aizsniegt, izmantojot tikai Google meklētāju (kas tāpat pēc pāris minūtēm noslēgtos ar smieklīgu kaķu video skatīšanos). Piemēram, vai tas spētu atbildēt uz jautājumu : Vai Dievs ir? Kas ir melnā cauruma iekšienē? Vai ir iespējams ceļot laikā? Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā (mani visticamāk jau ir)? Noteikti ne ar tik izsmeļošu atbildi, kādu vēlētos sagaidīt (toties tagad es zinu, ka ir ābolu pīrāgu receptes, kurām pietiek arī ar vienu pievienotu olu). Taču manās rokās nonākusi grāmata, kura un kuras autors sniedz atbildes uz visiem manis tik tikko nosauktajiem jautājumiem un daudziem citiem ne mazāk interesantiem. Autors, kurš ir tik pat populārs, kā pagājušā gadsimta rokzvaigznes vai astoņdesmitajos gados tik populārās dziesmas Never Gonna Give You Up izpildītājs Riks Estlijs. (Jau iepriekš atvainojos tiem, kuri no visa iepriekšminētā noprata, ka runa būs par Džastinu Bīberu) Tas ir neviens cits, kā zinātnieks, fiziķis un matemātiķis – Stīvens Hokings.

    “Ja tāds Dievs tiešām būtu, es labprāt pajautātu, kā viņš spēja izdomāt kaut ko tik sarežģītu kā M-teorija vienpadsmit dimensijās?”

    Kad apgāda Jāņa Rozes izdotajos grāmatu jaunumos pamanīju Stīvena Hokinga Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem, uzreiz zināju, ka šī būs grāmata, ar kuras palīdzību izkāpšu no sevis iestaigātajām kurpēm, lai iekāptu jaunās (par spīti tulznām un noberzumiem) un beidzot izbaudītu grāmatu, kuras nebeidzamie burtu vīteņi neaizvijas līdz laimīgām stāsta beigām (kāzām meža ieplakā vai aļģu pieskalotā jūras krastā) vai neatduras tukšumā, liekot katram lasītājam pašam izlemt tās turpinājumu (vai mokoši gaidīt līdz to nolems izdarīt pats autors). Taču brīdī, kad pirmo reizi pāršķirstīju Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem un sastopot savā ceļā satura rādītāju, sapratu, ka atbildes nemaz nebūs tik īsas, kā šķietami liek domāt grāmatas nosaukumā atrodamais apzīmētājs, kas savukārt teju ar pirkstu norāda uz garuma mērvienību, kura noteikti ir īsāka par to, kas sastopama grāmatas iekšpusē. Kādu laiku nespēju saņemties grāmatas lasīšanai, jo šķita, ka esmu iekāpusi kurpēs, kuras nevis tikai mazliet jāievalkā, lai derētu perfekti, bet kuras man ir krietni par lielu, un katrs nākamais solis tuvinās manu degunu asfaltam. Taču es kļūdījos. Līdz ko grāmatu tiku atvērusi, bija grūti to nolikt malā. Tā mani iesūca sevī kā melnais caurums. Un man nebija iebildumu.
    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Ja uz Centaura Alfas šodien mīt kādas dzīvas būtnes, tās joprojām atrodas laimīgā neziņā par Donalda Trampa nākšanu pie varas.”

    Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem Jāņa Rozes grāmatnīcas pārdotāko grāmatu TOP 10 līderu pozīcijā turas jau ļoti ilgu laiku. Tas, godīgi sakot, man ir milzu pārsteigums, jo līdz šim man nebija ne jausmas, ka cilvēkus tik ļoti urda vēlme izzināt zinātnei uzdoto jautājumu atbildes un skaidrojumus (tomēr, lai Hokings piedod, Lielo Latvijas sēņu grāmatu viņam neizkonkurēt). Taču varbūt cilvēkus uzrunā tieši personība, kas slēpjas aiz Stīvena Hokinga vārda un uzvārda. Lai arī šī ir grāmata, kurā meklēt zinātniski pamatotas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem parasts ierindas pilsonis (kā tu un es) nevarētu rast, kaplējot bietes vai stādot kartupeļus, šajās atbildēs Hokings atklāj ļoti daudz savas personības iedīgļus, kas izauguši par vareniem augiem, kurus, muti pavērušai, apbrīnot visai pasaulei. Aktieris Edijs Redmeins (kurš filmā “Teorija par visu” (The Theory of Everything) atveido Stīvenu Hokingu) grāmatas priekšvārdā atklāj, ka, pirmoreiz satiekot slaveno zinātnieku, viņu pārsteidzis tā neparastais spēks, par spīti bezpalīdzībai. Jā, šajā grāmatā Hokings piemin arī savu neārstējamo slimību (amiotrofo laterālo sklerozi), kura salauza viņa vien divdesmit vienu gadu veco ķermeni, bet ne garu – tieši šī ir viena no būtiskākajām lietām, kas spēcīgi caurstrāvo zinātniskiem terminiem bagāto grāmatu. Viņa spēcīgais gars. Tieši tāpēc nevienā brīdī rakstītajā nav manāms rūgtums vai dusmas uz sev piešķirto likteni, kurā tam atvēlētais laiks, Hokinga vārdiem sakot, tikai aizdots. Apjaušot, ka nāve var iestāties visai drīz, cilvēks pēkšņi saprot, cik daudz vēl grib paveikt līdz mūža galam.

    ” – Kāpēc visi tā raizējas par mākslīgo intelektu? Cilvēki taču vienmēr var to izslēgt?
    – Cilvēki jautāja datoram: “Vai Dievs ir?” Un dators atbildēja: “Tagad ir,” un bloķēja izslēgšanas slēdzi.”

    Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka Hokingam piemitusi fantastiska humora izjūta, kuru nepaguris prata izmantot pat visnopietnāko jautājumu iztirzāšanai. Tā, piemēram, uz jautājumu, ja kaut kur citur ārpus Zemes pastāv saprātīgas dzīvības formas, vai tās būtu līdzīgas mums zināmajām vai atšķirīgas, Hokings atbild ar retorisku pretjautājumu – vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvas būtnes? Savukārt uz jautājumu par iespēju ceļot laikā, zinātnieks ironizē – ja jau nākotnē būs iespējams ceļot laikā, kāpēc tad neviens nav ieradies pie mums, lai pastāstītu, kā to darīt? Taču humors mijas arī ar piesardzību un bažām. Tā, piemēram, Hokings ļoti piesardzīgi vērtē mākslīgā intelekta radīšanu, vienlaikus norādot, ka sekmīga tā izveide būtu pats dižākais notikums cilvēces vēsturē, taču kad mākslīgais intelekts iemācīsies atkārtoti uzlabot sevi bez cilvēku palīdzības, tā intelekts varētu pārspēt mūsējo vairāk, nekā mēs pārspējam gliemežus.

    “Visi pierādījumi liecina, ka Dievs ir nelabojams azartspēlmanis, kas met kauliņus katrā izdevīgā brīdī.”

    Neatkarīgi no tā, ka Stīvens Hokings guvis plašu atpazīstamību pasaulē ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī darbiem, šī slava ļoti mulsinājusi pārsteidzoši pieticīgo zinātnieku. Kā grāmatas pēcvārdā atklāj Lūsija Hokinga (Stīvena Hokinga meita), kāda frāze šajā grāmatā viņai šķitusi īpaši zīmīga, jo tā apkopojusi zinātnieka attieksmi pašam pret sevi: “(..) ja esmu devis kādu ieguldījumu”. Viņa piebilst, ka tēvs noteikti ir vienīgais pasaulē, kurš šim teikumam pievienotu vārdiņu “ja”.
    Varbūt ne viss, kas šajā grāmatā izlasāms, ir līdz galam saprotams, jo galu galā, tajā pārklājas tēmas, par kurām ikdienā netiek skaļi runāts ne pie pusdienu, ne vakariņu galda (izņēmumu izdarot pie svinību galda, kad pret paša gribu cilvēkā ieslēdzas iekšējais Heraklīts vai Sokrāts) (tomēr vajadzētu). Taču aiz neskaitāmiem blāķiem zinātnisko terminu slēpjas pavisam vienkārši saprotama patiesība – mums ir tikai šī viena dzīve, lai apbrīnotu Visuma varenību, kuru tikai ar zinātnes palīdzību varam atklāt un izprast. Jāsaka godīgi, ka arī man ļoti daudz uzņemtās informācijas ne līdz galam nosēdās uz smadzeņu garozas, tomēr mani pārsteidza tas, cik viegla un patīkama bija Stīvena Hokinga klātbūtne visu grāmatas lasīšanas laiku. Brīžiem nepameta sajūta, ka tulkotāja tekstu būtu tulkojusi nevis no angļu uz latviešu, bet no angļu uz ķīniešu valodu. Taču tas neapturēja mani no tālākas atbilžu izzināšanas un atziņu iegrāmatošanas savā cietajā diskā. Jo, patiesi, šajā grāmatā Stīvens Hokings dalījies ar ļoti daudzām vērtīgām atziņām, kuras notvert aiz bizēm, lai pievilktu sev klāt. Uz palikšanu.

    “Kāpēc mums būtu jādodas kosmosā? Vai tepat uz Zemes nav svarīgāku mērķu? (..) Savā ziņā situācija ir līdzīga kā Eiropā pirms 1492. gada. Droši vien arī tad daudzi iebilda, ka Kolumba sūtīšana tik apšaubāmā misijā ir naudas izšķiešana. Tomēr Jaunās pasaules atklāšana atnesa Vecajai pasaulei daudz jaunu pārmaiņu. Padomājiet tikai, kā būtu, ja mums nebūtu Big Mac vai KFC.”