Birka: laime

  • «Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!»

    48. lapaspuse

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»
    Šī nebūs pirmā reize (un noteikti ne pēdējā), kad saku, ka Laura Vinogradova ir īsta vārdu burve – vārdus, kurus ikdienā lasi ziņu virsrakstos, autobusu pieturās, uz čipsu un piena pakām, Laura ar vieglumu pārvērš maģiskās teikumu etīdēs, un vairs nav svarīgi, kam tiek rakstīts (pieaugušajiem vai bērniem), vai par ko tiek rakstīts (pazudušām māsām («Upe»), skudrām, susuriem un stirnām («Mežpasakas») vai par tētiem, suņiem un bērniem, kas klusi aug (un aug viņu buku ragi) kā tomāti un gurķi dobēs, izstīdzējot ne tikai garumā, bet arī garīgumā), lasītājs tiek pilnībā apburts un piekalts meistarīgi veidotajiem stāstiem. «Tētis un suns» ir grāmata bērniem (visos vecumos), kura parāda, ka pasaulē, kura ir pilna ar lietām, par kurām, kā par gružiem acīs, gribas nedaudz paraudāt, tomēr ir daudz vairāk visa kā, par ko priekā iespurgties. 

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»

    «Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs.»

    8. lapaspuse

    Māksliniece Ieva Maurīte;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • “Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

    Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
    Nolādētais viedierīču laikmets!
    Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
    Mīlestību.
    Aplaiza lūpas. Un saēd.
    Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
    Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
    Liek pazemoties. Vārdiem.
    Viedierīču laikmets.

    (Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

    Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
    (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

    Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
    Piecelties. Elpot. Dzīvot.

    “…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

    Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
    Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
    Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
    Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    “Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

    “Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

    Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
    Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
    Palikt uz vietas.

    “Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
    Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

    Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

    “Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

    Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
    Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
    Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    “…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”

  • “Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.”

    Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar kaķiem un spīdumiem uz tās. Nolaizītu pastmarkas trauslo papīra muguru un ar īkšķi filigrāni uzspiestu uz pastkartes pieres. Visupirms atvainotos par traucējumu un tad uzdotu dažus eksistenciālus jautājumus, kuri lauž manu prātu. Sāktu ar – kā lai izskaidro dzīvi? Kāpēc piedzimstam un kāpēc mirstam? Kāpēc ļaujam uzplaukt sevī skumjām, priekam atvēlot tik maz? Kāpēc ledusskapī ir iebūvēta lampiņa, ja pēc sešiem vakarā iesaka neēst? Kā lai izskaidro vēlmi likties uz auss vēlā vakara stundā, kad Sauli sardzē nomainījis Mēness? Kāpēc agros rītos no gultas izkāpjam ar kreiso kāju tikai tāpēc, lai aizbildinājums par nolaistiem lūpu kaktiņiem visas dienas garumā būtu tepat mēles galā? Kā pārbaudīt vai piens nav saskābis, ja otrā pusīte ir devusies komandējumā? Kā lai izskaidro vilinājumu pārkāpt noteikumus, kuri ierakstīti uz zilās debesu bļodas sienām? Un kāpēc asas izjūtas ļauj piedzimt taureņiem vēderā? Un mīlestība?
    Kur parakstīt iniciatīvu, kas mani pilnībā atbrīvotu no radniecīgām saitēm ar tuviniekiem, kuri kļuvuši par covidiotiem?
    Kā lai izskaidro, kāpēc asaras ir sāļas kā jūra, bet sapņi saldi kā cukurvates kalni? Kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu tieši uz grīdas lūpām? Kā lai izskaidro baltus melus un melnu patiesību? Kāpēc cilvēki savas brūces dziedē ar laiku, nevis ar ceļmallapām, ja tām ir lielāks efekts?
    Kāpēc nepretojoties pakļaujamies šaubu ēnu cietumiem? Un kāpēc ļaujam liktenim sevi klupināt?
    Kā lai izskaidro neizskaidrojamo?
    Kā lai izskaidro šo neizskaidrojamo karu ar likteni?
    Kā lai izskaidro?
    (Vairāk jautājumiem nav vietas, mīļais DievsVarbūt varam pāriet uz saraksti e-pastā?)

    “Uz pasauli katru dienu jāskatās tā, it kā to redzētu pirmo reizi.”

    Franču rakstnieka un dramaturga Ērika Emanuēla Šmita (Eric-Emmanuel Schmitt) radīto stāstu Oskars un Rozā dāma pamanīju pateicoties raidieraksta Piedzīvot lappuses autorei Aijai Bremšmitei, kura dalījās savās pārdomās par šo kabatas formāta grāmatiņu. Skaidrs, ka mani uzrunāja teiktais par puisēnu, kuru modināt drīkst vien mīļais Dievs, tāpēc pāris klikšķi un virtuālajā bibliotēkā rezervēju šo plaukstas lieluma iespieddarbu sev. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka stāsta par Oskaru un Rozā dāmu lasīšanas laiks sakritīs ar brīdi, kad mūžība pie sevis aizsauks mūsu ģimenes mīluli, kurš desmit gadus zaga ne tikai sardeles no galda, bet arī visu mūsu uzmanību. Un mīlestību. Ķīmiskā reakcija, kas notika starp manas dvēseles sāpju pilno kliedzienu (kas atāli atgādināja skaņu, kas rodas uz lūpām, kad, rīvējot burkānus salātiem, tajos ierīvējas arī daļa pirksta) un aizkustinošo stāstu, ietērptu zilos vākos, neatlaidīgi urdīja runāt arī par manām sajūtām, kas kā vējdzirnavas mala domas smalkos miltos arī manā galvā.
    Vai citkārt šis vēstījums būtu nonācis uz mana emuāra sienas?
    Visticamāk – nē.
    Bet šodien?
    Te nu tas ir…
    (No franču valodas tulkojusi Lūcija Rambeka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2010)

    “Cilvēki baidās no nāves, jo viņus biedē nezināmais.”

    Stāsts Oskars un Rozā dāma (OSCAR ET LA DAME ROSE) ir ļoti emocionāls, dzeloši skumjš, taču reizē bezgala gaišs vēstījums, kura priekšplānā bezkaunīgi gozējas Oskars – desmit gadus vecs zēns, kurš ir pierādījums tam, ka medicīna ne vienmēr spēj radīt brīnumus, un slimība, kura pārņēmusi mazā zēna ķermeni, nolēmusi laupīt tam rītdienu. Oskars mirst. Cilvēki mēdz būt gļēvi grūtību priekšā, un tādi ir arī Oskara vecāki. Gļēvi runāt. Un Oskaram tas sāp. Varbūt pat vairāk par apziņu, ka Oskars nekad neizaugs pietiekami liels, lai bez pakāpšanās uz krēsla nomainītu izdegušo spuldzīti vai paņemtu hipotekāro kredītu ģimenes mājas iegādei. Oskara sāpes rada dusmas un aizvainojumu. Un tās ir vienīgās jūtas, kuras vieno mazo zēnu ar vecākiem. Taču Oskaram ir cilvēks, kurš nekad neslēpjas aiz medussaldiem vārdiem – Rozā dāma, kuru zēns mīļi nodēvējis par Rozā mammīti. Lai arī Oskars nezina, kur adresēt vēstules, Rozā mammītes iedvesmots, viņš uzsāk saraksti ar Dievu divpadsmit dienu garumā. Divpadsmit dienas, lai nodzīvotu dzīvi. Divpadsmit dienas, lai pieredzētu īstu draudzību, pirmo mīlestību un skūpstu, kāzas, pārpratumus, šķiršanos, aizvainojumu un piedošanu. Atpestīšanu.

    Mēs parasti aizstāvamies ar vārdiem man nav laika. Man nav laika apliet izkaltušās puķes uz palodzēm. Man nav laika satikt draugus, kuru sejas atmiņās sāk izbalēt. Man nav laika lasīt skapī nīkstošās grāmatas, kuras kā magnēti pievelk putekļu kārtas kā mēteļus. Vienu uz otra. Man nav laika no rīta mierā izdzert kafiju ar pienu, lasot avīzē politiskās slejas vai minot krustvārdu mīklas. Man nav laika sveicināt saldi smaidošos kaimiņus. Man nav laika radiem sūtīt un saņemt vēstules. Man nav laika pieteikties gleznošanas meistarklasēm. Man nav laika meklēt cilvēku, kam nebūs laika man.
    Man nav laika dzīvot.
    Taču patiesībā ar laiku tam nav nekāda sakara, un to šajā mazajā grāmatiņā pierāda arī pats autors. Mēs slēpjamies aiz man nav laika sienas, kaut patiesībā aiz visām mūsu darbībām stāv lielais un baisais es negribu karš. Bet Oskars grib. Grib dzīvot un izdzīvot. Piedzīvot dzīves saldmi un rūgtumu. Un viņam tas izdodas, kaut šķiet, ka man nav laika.

    “Tev, manu mazo Oskar, ir viegli kauli un nav daudz miesas, taču valdzina ne tikai kauli un miesa, bet arī sirds un dvēsele, un sirdsskaidrības un dvēseliskuma tev ir papilnam.”


    Dzīve būtu traģiska, ja tajā nebūtu humora. Un tieši tāds ir Oskars un viņa Rozā dāma. Lai arī šī stāsta galvenās sastāvdaļas meklējamas plauktos zem uzraksta traģika un drāma, tajā paredzēta arī šķipsniņa humora. Un autoram šķietami nejauši gadījies pievienot nedaudz vairāk par vienu šķipsniņu. Vismaz divas. Vai divas ar pusi. Oskars un Rozā dāma ir caururbjošs. Domas plēsošs un dziedējošs.
    Katra diena kā dāvana, lēnām un ar baudu jāizsaiņo, jāizdzīvo. Dzīve ir jāpiedzīvo.
    Mēs esam pieraduši izturēties tā, it kā nāve nespētu mūs skart, taču tikmēr kāds kaut kur tepat aiz loga, aiz ielas, aiz pilsētas un pilsētām nodzīvo savas dzīves pēdējās divpadsmit dienas.
    Nu kā lai izskaidro dzīvi?
    Ja dzīvi būtu lemts izskaidrot, visticamāk, mēs jau būtu piedzimuši, turot rokā instrukciju, kā to izdarīt…

    “P.S. Pēdējās trīs dienas Oskars uz naktsgaldiņa turēja zīmīti. Es domāju, ka tā domāta Tev. Tur bija rakstīts: “Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt.””

  • “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas baudu pilnā. Cauri durvīm, kuras, kā nopietnībā sakniebtas lūpas, nelaiž slieksnim pāri ne zilbi.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu. Neprotu ietērpt vārdos dusmas, ietērpt smalkās drānās un palaist cilvēku ausīs. Dusmas par kafijai pielieto kefīru vai izšķīdušajiem kartupeļiem grāpī. Dusmas par tukšo pasta kasti, kas jau mēnešiem ilgi savā māgā gaida ieslīgstam vēstuli.
    Neprotu ietērpt vārdos laimi. Siltu un mīkstu kā jaundzimušā ādu. Ietērpt vārdos laimi par smaidu. Laimi par smiekliem, kas liek aizsmakumā raustīties elpai. Laimi par šokolādes tāfelīti, kuras dēļ nav jācieš nelokāma nodevība, pirkstu galus laižot rokas somiņas guzā, lai sastaptu tajā staipīgo kakao pupiņu un cukura zampu.
    Neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu, tāpēc paturu visu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Visi, ko mīlam, mūsu dzīvi padara bagātāku un jēgpilnāku –
    manuprāt, tikai tāpēc mēs dzīvojam.
    Mīlestības dēļ.”

    Rokām stiepties pēc rakstnieces Zanes Zustas grāmatas Aiz durvīm neļāvu ilgi. Tieši tik ilgi, lai jaunas lasāmvielas meklējumos virtuālo grāmatu plauktu rindās, atkal un atkal acīm sastopot to iespiestu starp citu vākoto daiļdarbu mugurām, pakavētos pie tās, ļaujot prātu, kā neveikli izšautām bultām, caurstrāvot domām, ka šī tikšanās starp burtu līniju sagrumboto grāmatu lapaspusēm, iegrimstot autores apziņas nepārtrauktajā virzībā, jāatliek uz nākamo nenoteikto laiku. Bez paskaidrojumiem un instrukcijām, kas savā nopietnībā varētu sacensties ar tostera vai tējkannas lietošanas norāžu izklāstu.
    (Atvēru logu, lai istabā ielaistu pēdējo karsto vasaras dienu smago gaisu, taču vienīgais, ko ielaidu, kaimiņa elektriskās izkapts rūkoņu, kuru noskalot ar pārslām un pienu. Un dusmām, kuras neprotu ietērpt vārdos.)
    Taču reizēm ir neiespējami izvairīties no sastapšanām, tīšām un netīšām. Vai tie būtu cilvēki no pagātnes. Sezonālās iesnas. Vai iespieddarbi, kuri nav raduši spēku, lai spēji ietraustos manā lasāmo grāmatu sarakstā.
    Aiz durvīm ir kārtējais mana grāmatu plaukta pierādījums, ka deguna raukšana un glūnēšana starp puspavērtiem plakstiņiem pirms laika neatmaksājas. Vien attālina no iespējas baudīt netverami lieliskas vārdu gleznas, kas liek liegi ietrīsēties jebkurām šaubu drumslām.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Dzīvība un nāve: kurš zina, kas ir sākums un kas beigas?
    Tas viss ir tikai mūsu niecīgās saprašanas interpretācija.
    Mēs pat nesaprotam, kāpēc eksistējam.”

    Aiz durvīm ir pirmais izdevumus, kuru neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, tomēr rakstu par to šeit – savā grāmatu emuārā. Un gluži apzināti, jo Aiz durvīm lasāma no abām pusēm, pieliekot divu sieviešu stāstiem treknus punktus (vai varbūt tikai komatus) teju pašā grāmatas vidus ielokā.
    Divi stāsti. Divas patiesības. Bet kura no tām ir patiesāka?
    Pirmā grāmatas daļa pieder Emmai. Sievietei, kura atbildes uz saviem izmisīgajiem dvēseles uzsaucieniem meklē psihoterapeites mājīgi krēslainajā kabinetā, kurā ērtais, milzīgais klubkrēsls vilina iesēsties tā klēpī, izklājot augumu pāri sarkanu zamšādu apvilktajam polsterējumam, atklājot, sešas pēdas zem zemapziņas kapsētas noglabāto pārestību, atliekas. Izmisīgas lūgsnas pēc glābiņa. Alkas pēc mīlestības un atzinības. Pieņemšanas. Pēc vārdiem tu esi man vajadzīga. Pieķeršanās un vilšanās. Aizvainojuma atblāzma dzidrajā acu spulgā un atklāsme, ka tikai mēs katrs pats esam atbildīgi paši par sevi.
    Vietā, kurā ierasti autori aplauž spārnus savu domu lidojumiem, sākas otrā grāmatas daļa, kura atvēlēta Annas – psihoterapeites, kuras dzīve nemanāmi slīgts blīvi pāraugušas nodevības krūmāju purvā, stāstam. Kamēr pašas kabinetā cilvēku problēmu stāsti maina viens otru, maina sajūtu krāsas un toņus, maina garšas, kuras pēc sarunām nogulsnējas uz mēles gala, kā mēma kino kadri mainās arī pašas Annas izauklētā, no pretrunām atbrīvotā, dzīve. Taču viena akla kustība un acumirklī sabirzt pelavās viss, kas tik ilgi, lielas un neizsīkstošas mīlestības gādībā, šūpots rokās, maigi piekļauts pie krūtīm. Metot glābšanas riņķus slīcējiem, aizmirst, ka kāds no tiem ir bijis jāpietaupa pašai sev. Jāpietaupa sev, lai nenoslīktu starp sāpju izkropļotiem pasaules redzējumiem, kas likuši izdarīt daudz nepareizu izvēļu. Izvēlēm, starp kurām atrast arī savējo.

    “Strīdā otra taisnību ieraudzīt nav viegli. Emocijas aizplīvuro visu.
    Kā lai caur lielām dusmām un aizvainojumu redz otra taisnību?”

    Grāmatā Aiz durvīm tās autore aicina ielūkoties, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm, kad tās tiek aizvērtas gan no vienas, gan otras puses. Par lietām, kuras ļaujam izskaitļot savam uzbudinātajam prātam, pieņemot par patiesību. Īstu un vienīgu. Šie stāsti atkailina ne tikai to varoņus, bet arī pašus lasītājus. To būtība neatklāj Visuma noslēpumus, neizgudro velosipēdu no jauna vai nepieraksta sev klāt kvantu fizikas terminus, vien spēlējas ar mūsu apziņas receptoriem, izceļot gaismā senaizmirstas īstenības.
    Mani simpatizē un saviļņo autores valodas vieglums. Un dedzība, ar kādu lasītājs tiek ievilkts plūstošo stāstu vērpetēs, atgādinot, ka pasaule neapstāsies, kad apstāties nāksies mums.
    Es neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas, taču šeit autore to izdarījusi manā vietā. Padarījusi pavisam kailu un atkal no jauna vārdos ietērpusi to, ko ierasti paturu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Tik viegli mēs vērtējam citus, sodām, kritizējam,
    jā, jā – mums ir viedoklis.
    Ja vien mēs zinātu, ar ko ikkatram nākas saskarties.
    Mēs varbūt tad būtu citādi viens pret otru.
    Vairāk kā… cilvēki?”

  • “Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
    Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

    Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

    “Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
    Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

    Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
    Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

    “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

    Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
    Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

    “Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
    ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

    Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
    Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
    Lasiet!

    “Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
    kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

  • “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.

    Urzula Paula

  • “Salīdzinājumā ar to, kādiem mums vajadzētu būt, mēs atrodamies pusnomodā. Mēs izmantojam tikai niecīgu daļu no saviem fiziskajiem un garīgajiem resursiem. Lielās līnijās runājot, cilvēks ne tuvu nesasniedz savas robežas. Viņā mīt dažādas spējas, ko viņš lielākoties neprot izmantot.”

    Katrs trešais (ceturtais vai piektais), apmeklējot koncertus, izrādes un cita (liela un maza) formāta pasākumus, noteikti ir uzdūries viņiem – bukletiņu izdalīšanas performances māksliniekiem, uz kuriem uzduras tieši pēc tādas pašas shēmas kā uz ielas var uzdurties mormoņu jaunskungiem – ieskatoties acīs un tik pat kā nemanāmi pasmaidot. Un itin nemaz nevajag riskēt ar savu sejas un zobu veselību, ejot klāt svešiem cilvēkiem un vienkārši uzdodot jautājumus – Vai jūs zināt, kas ir pārdotākā grāmata pasaulē? Un kādas ir jūsu attiecības ar Dievu? Jūs viņu darbu izdarāt paši. Acis un smaids. Bukletiņu dalītāji izpildās pēc līdzīgas taktikas. Taču, ja tas nenostrādā, viņiem ir trumpis, par kuru mormoņu puikām tikai sapņot – iespēja laimēt ceļojumu divatā. Uz Malagu, Maroku un citiem populāriem tūristu galamērķiem (un, ja savā galamērķī piestrādāsiet vietējā kafūzī vai ēstuvē, iespējams varēsiet sakrāt arī atpakaļbiļetei), kas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka nododat viņiem savus kontaktus – vārdu, uzvārdu, telefona numuru, deklarēto dzīvesvietas adresi (gandrīz teju pilnīgi visu, lai tiem būtu iespēja paņemt ātro kredītu uz jūsu vārda. Un varbūt pat uzvārda, ja ļoti gribētos).

    “Zem plašās debesu velves ir tikai viens veids, kā likt kādam kaut ko darīt. Un tas ir – likt otram cilvēkam pašam gribēt to darīt. Ielāgojiet – cita veida patiešām nav!”

    Taču par to, vai kādreiz maz ir bijusi iespēja redzēt vaigā pašus konkursa uzvarētājus, vēsture klusē (iespējams aizvien pelna biļetei atpakaļceļam). Tā vietā jūs saņemat zvanu ar tekstu – Kārli? Apsveicam? Esat laimējis unikālu iespēju! Tikai jūs un neviens cits esat laimējis sev un vēl trijiem saviem ģimenes locekļiem, draugiem vai darba kolēģiem gardas vakariņas, kuras uzsauc kaut kāda tur firma (par kuru dzirdat pirmo reizi un vēlāk vēlēsieties, lai tā būtu arī pēdējā). Tā ir aisberga redzamā daļa. Tas, ko mēs neredzam jeb tas, kas slēpjas aiz vārītiem ceptiem kartupeļiem un karbonādēm ar sēnēm un sieru, ir tas, ka pirms līdznācējiem apsolītas maltītes, tiksiet tik ļoti pārpildīti ar informācijas uzkodām, ka katrs kartupeļa un karbonādes kumoss pēcāk sprūdīs kaklā. Skaidrs, ka no šīs it kā nevainīgās vakariņošanas prom neaiziesiet tukšām rokām (un ne jau tāpēc, ka līdzņemšanai tiktu iepakoti karbonāžu pārpalikumi). Visticamāk, ka nebūsiet spējis pateikt nedz īstas aitas vilnas spilveniem un segām, pannām un katliņiem, maizes cepamajiem aparātiņiem un matu fēnam (kaut ciešat no bezmiega, mājās gatavojat tikai ar ūdeni aplejamās zupas, esat alerģisks pret glutēnu un plikgalvība jums ir tik pat iedzimta, kā varikozas vēnas un sunim blusas). Tas viss slēpjas runāšanas (un pierunāšanas) mākslā. Kā vispār šis garais ievads, kura laikā ne tikai varētu paspēt noskatīties kanāla TV3 reklāmas pauzi, uzvārīt kafiju un auzu putru, kā arī iebarot kaķim prettārpu tableti, ir saistīts ar Deila Kārnegija Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus? Pirmkārt, tāpēc, ka arī šo grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka esi ierauts kādā neaprakstāmi milzīga informācijas burbuļa epicentrā, no kura ārā varēsi tikt tikai vienīgi tad, ja apņemsieties pildīt grāmatā atrunātos punktus (kas ne pa visam nav slikti, bet par to turpinājumā). Otrkārt, pabeidzot lasīt šo bloga ierakstu, arī jums būs iespēja piedalīties un laimēt konkursā (šoreiz gan bez iespējas fiziski izceļot no valsts). Treškārt, kāpēc ne?

    “Katrs muļķis var kritizēt, nopelt un sūdzēties – un lielākā daļa muļķu tā arī dara.”

    Ja pieņemam, ka grāmatas Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus aizmugures vāciņš nemelo (un tas noteikti nemelo), pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Kā tas nākas, ka par šo grāmatu es (un iespējams arī jūs) dzirdu pirmo reizi? Pavisam vienkārši. Grāmatas, kuras cieši saistītas ar pašizaugsmi un padomiem, kā dzīvot tā, lai nedzīvotu tā, kā esi dzīvojis pirms tam, esmu laidusi secen tāpat kā pamatskolā rudens un pavasara krosu. Taču kādā drēgnā rudens dienā, kad uz dienvidiem jau bija devušies ne tikai visi gājputni, bet arī koku lapas un biezie, mani uzrunāja izdevniecība Helios, piedāvājot ielūkoties Deila Kārnegija (kura pirmo reizi izdota jau 1936. gadā) grāmatas rindiņās, lai saprastu, kas īsti tajā slēpjas. Un kas atslēdzams ar atslēgu (manis uzņemtajā fotogrāfijā jūs atslēgu neredzat, jo tai virsū esmu uzmetusi kafijas tasīti), kas rotā grāmatu ar tik provokatīvu nosaukumu. Skaidrs, ka šāda piedāvājuma priekšā es mazliet saplīsu. Tā kā šis gads man ir pagājis vienos vienīgos izaicinājumos, katru dienu kāpjot arvien augstāk, kāpjot pāri sev un saviem principiem, pēdējā brīdī nolēmu pārkāpt arī šim – pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi savā teju divdesmit sešus gadus garajā mūžā izlasīt grāmatu, kura man (cilvēkam, kurš pilnīgi noteikti nav cilvēku cilvēks) palīdzētu iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus (vēlāk sapratīsiet, kāpēc vārds “ietekmēt” uzrakstījies slīprakstā). Galu galā, skatoties no pozitīvās puses, ja man tas neizdosies, nodomāju, tās tomēr ir 140 lapas (280 lapaspuses) plīts iekuram. (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2019)

    “Ja daži ir tik izbadējušies pēc nozīmīguma sajūtas, ka pat pazaudē prātu, lai to izcīnītu, tad iztēlojieties, kādus brīnumus jūs un es varam panākt, sniedzot cilvēkiem godīgu atzinību vēl šaipus vājprātam!”

    Grāmata Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus sastāv no četrām daļām, katru no tām sadalot mazākos pieturpunktos. Deils Kārnegijs, rūpīgi izstrādājot šos padomus, kas ļauj cilvēkiem virzīties ne tikai pa karjeras kāpnēm, bet uzplaukt arī ģimenē un draugu sabiedrībā, nav balstījies vien uz saviem novērojumiem. Sešus veidus, kā iepatikties cilvēkiem, divpadsmit veidus, kā pārliecināt cilvēkus, lai viņi būtu ar jums vienisprātis un deviņus veidus, kā izmainīt cilvēkus, neizraisot viņos nepatiku, apstrādājis un tālākai iztirzāšanai nodevis mums. Tas noticis pateicoties daudziem gan mazāk zināmiem, gan, bez šaubām, atpazīstamiem dažādu profesiju pārstāvju novērojumiem un pieredzēm, kas sevi pierādījušas arī praksē. Pētot ne tikai to, kā darbojušies šo dižo cilvēku prāti, bet arī to, kā attiecības tie veidojuši ar saviem līdzgaitniekiem un apkopojot šo informāciju, kā mazs bērns augusi pati grāmata. Tā attīstījusies. Tā nobriedusi. Tā nogatavojusies. Un nonākusi pie cilvēkiem, kuri to, kā burvestību grāmatu, burtojuši cauri, aiz sevis neatstādami ne burta. Un tā jau gadu desmitiem. Principā, Deils Kārnegijs neko nav izrāvis no zila gaisa vai izzīdis no labās rokas rādītājpirksta – šīs mācības jau gadu simtiem sevi ir pierādījušas.

    “Ja vispār ir tāds viens panākumu noslēpums, tas rodams prasmē palūkoties no otra cilvēka skatupunkta un redzēt lietas ar viņa acīm, ne tikai savām.”

    Lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus jāatceras, ka Deils Kārnegijs to rakstot noteikti nav domājis par mūsdienu latviešu lasītāju un viņa īpatnībām. Jāatceras, kādā laika posmā šī grāmata tapusi un kas galvenokārt bijusi šīs grāmatas pamata mērķauditorija. Skaidrs, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi un piemēri mūsdienās nav aktuāli (tie tik un tā ir intereses saistoši, piemēram, tik daudz faktu par Amerikas Savienoto valstu prezidentiem iepriekš nebiju lasījusi nekur), taču tas neliedz mums šos padomus, kas lēni un rūpīgi austi, kā vistrauslākie zirnekļu tīklu pavedieni, pielāgot pēc saviem ieskatiem. Savām šā brīža sajūtām. Norisēm sev apkārt. Tieši tā, kā to darīju es. Neteiktu, ka šī grāmata pilnīgi noteikti ir kā āmurs naglai uz galvas vai zivij ēsma uz āķa, jo grāmatas kopējais vēstījums tomēr ne krasi, bet atšķiras no tā, kāds tas ir bijis Amerikas Savienotajās valstīs 30. gados, laikā, kad šī grāmata radīja īstu rezonansi sabiedrībā. Ir jūtams, ka tā zaudējusi savu sākotnējo spozmi. Tomēr, ārprāts, cik gana daudz tajā pašā laikā no tās var mācīties un iedvesmoties!

    “Cilvēka visdziļākais princips ir urdoša tieksme pēc atzinības.”

    Kad pirmo reizi interesējos par šo grāmatu, lasot un filtrējot cilvēku atsauksmes, skaidrs bija viens – vienaldzīgo nav. Un kāpēc gan, lai būtu, ja pretī veras tik skaists, taču divdomīgi piesātināts un provokatīvs grāmatas nosaukums kā – Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Ļoti liela daļa cilvēku nespēj atrast skaidrojumu tam, kā vārdi draugi un ietekmēt var veidot kopēju savienību. Veidot ģimeni zem viena jumta, siltumnīcā audzēt gurķus un tomātus, puķudobēs vasaras dālijas un ēst skābeņu zupu pie viena galda, metot sulīgus kaulus Duksim zem tā. Cilvēki, kuri nav lasījuši šo grāmatu, tik ļoti baidās no vārda ietekmēt, it kā tam būtu divi ragi, līks deguns un astes kauls beidzot pildītu savu funkciju. Vārdā ietekmēt, šīs grāmatas sakarā, nav negatīvas noskaņas. Ietekmēties. Tas varētu būt pareizāks atslēgas vārds. Ik dienas mēs ietekmējamies no cilvēkiem, kuriem sekojam sociālajos tīklos, cilvēkiem, kurus redzam savos televīzijas ekrānos un uz glancētajām žurnālu lapām. Ietekmējamies no tā, kas pastāv mums līdzās. Šī grāmata lūgtin lūdz, lai padomus, kurus tajā atrodat, ieviešat arī savā dzīvē, kļūstot par tiem, no kuriem cilvēki vēlas ietekmēties. Tāpat daudzi cilvēki uzsver, ka pats Deils Kārnegijs ir miris vientulībā, bez draugu un tuvinieku atbalsta, atsakoties no ļoti daudzām sevis sludinātajām mācībām. Mīļie, neviens jums nepateiks priekšā īsto dzīves recepti. Lai kas arī būtu rakstīts šajā grāmatā, tas nav jāuztver par vienīgo un pilnīgo taisnību un patiesību. Nav.

    “Netieša uzmanības pievēršana kļūdām dara brīnumus saskarsmē ar jūtīgiem cilvēkiem, kas tieši izteiktu kritiku uztver ar rūgtu aizvainojumu.”

    Visvairāk mani pašu piesaistīja nodaļas, kurās tika ķidāta kritikas anatomija. Skaidrs, ka mūsdienu pasaule bez kritikas nav iedomājama. Jo vairāk mēs atklājamies, jo vairāk tiekam kritizēti. Un otrādi. Taču šādas kritikas lavīnas var cilvēku un tā jūtas smacēt tik ļoti, ka jauns emociju izvirdums ir tikai pašsaprotams iznākums, pat vairs ne laika jautājums. Kā savaldīt savu iekšējo dīdekli, kas par visām varītēm tiecas norādīt uz citu kļūdām, izteikt dzēlīgas piezīmes un varbūt pat pazemot apkārtējo acīs? Pirms kritizē kādu, atceries, ka pats neesi ne tuvu ideālam. Un tieši tas, ka tāds neesi, var kļūt par panākumu atslēgu, norādot uz citu kļūdām. Daudz vieglāk uzklausīt savas kļūdas, ja kritizētājs jau sākumā vaļsirdīgi atzīst, ka ir tālu no ideāla. Pierakstiet to savās plānu kladēs vai domu mākoņos un atcerieties, kad nākamreiz gribēsies piekasīties pie citu kļūdām, pat tad, ja jums ir taisnība. Manuprāt, šis padoms tiešām var darīt brīnums savstarpējās attiecībās.

    “Naids nekad nav iznīdējams ar naidu, bet tikai ar mīlestību.”

    Kā jau autors bija pareģojis, lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, man atkal un atkal nācās nodaļas pārlasīt, katru reizi atrodot jaunus un jaunus vārdus un teikumus, kuriem pieķerties, ar kuriem saāķēties, kurus iesakņot savā apziņā un paņemt līdzi uz laiku, kurš robežojās ar grāmatas vākiem. Runā, ka tikai 10% cilvēku, kuriem ir klepus, apmeklē ārstu. Pārējie dodas uz teātri. Es ceru, ka tie, kuri lasīs šo grāmatu, spēs no tās paņemt maksimāli daudz, lai pielietotu to savā ikdienā. Dzīve tāpat reiz visus triec pret savām realitātes klintīm. Kāpēc gan mēs nevarētu būt soli priekšā?

    Konkurss:

    Decembris ir īsts gaismas mēnesis, neraugoties uz to, kas notiek aiz loga. Mēs gaismu saņemam no līdzcilvēkiem un vēlamies to līdzcilvēkiem arī dot. Tikai tā mēs varēsim pārziemot… Tāpēc sadarbībā ar izdevniecību Helios vēlamies visus mīļi sveikt svētkos, kuru gaidas jau virmo gaisā un diviem mūsu sekotājiem uzdāvināt Deila Kārnegija grāmatu Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Konkurss norisinās manā Instagram profilā ! Konkursa noteikumi ŠEIT!

  • “Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

    Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

    “Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

    Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

    Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

    “Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

    Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

    Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

    “Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

    Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

    “Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

    Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

    “Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

    Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

    Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

    Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

    “Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”