Birka: Lina Itagaki

  • «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.
    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Trešdiena, 33. augusts.
    Ja augustu varētu pievilkt aiz ausīm, lai nedomā beigties, tad šis, piebriedušo pīlādžu, skābi rūgstošo ābolu un dāliju ziedlapu lietus laiks, ir īstais.

    Augustā izlasīto grāmatu bagāža ir tieši tik trūcīga, lai būtu neērti ilgāk aizkavēt to emuāra lasītāju laiku, kas jau raduši šo (pāris (vai nepāris)) mēnešu laikā ielūkoties mēneša šķērsgriezumā sadaļā, lai gūtu apstiprinājumu tam, ka joprojām esmu sapinusies grāmatmīlestības tīklos. Domas par jauno cilvēku, kas iemitinājies manā klēpī, un mūsu pirmo tikšanos, kas straujā galopa solī tuvojas, starp grāmatā iespiesto burtu jūkļu rindiņām runā daudz skaļāk nekā autoru uzburtie pārdomu mirkļi.
    Taču, lai arī augustā piedzīvoju vien četru (ar pusi) grāmatu satikšanas un iepazīšanas no vāka līdz vākam, tās visas bijušas aizraujošas un prātā paliekošas… ar vienu BET:

    Īso atsauksmju jūgā augusta mēnesī kritusi vien amerikāņu rakstnieka Alena Eskensa debijas romāns:

    • Alens Eskenss. Dzīve, kuru aprokam.

    Savukārt, jau augstāk minētais ar vienu BET attiecināms uz grāmatu, kuru teju divu nedēļu garumā mēģināju izlasīt sausu, taču tā sprūda kaklā kā ne līdz galam izvārīts kartupelis, proti, Slavomira Raviča romānu Ilgais gājiens (no angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016).
    Patiess stāsts par jaunu poļu kavalērijas virsnieku, tā izciesto mokpilno ceļu uz Sibīriju, bēgšanu no nāves izbadušās rīkles, izdzīvošanu un atgriešanos. Dzīvē.
    Iedvesmojoši un aizkustinoši, taču manu sirdi nolaupīt šis stāsts nespēja. Tas palika karājamies gaisā. Iespējams citu apstākļu un jaunas iespējas došanas reizei.

    To, kādi pārsteigumi gaidāmi manā lasāmo grāmatu sarakstā septembrī, pāragri spriest. Taču to, ka septembra mēnesī pārsteigumu piedzīvos kāds no maniem grāmatu emuāra lasītājiem un Instagram sekotājiem, gan ir skaidrs jau šodien.

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies SEPTEMBRĪ
    (konkursos un starp grāmatu lappusēm)!

    Alens Eskenss.
    Dzīve, kuru aprokam.

    Vai arī jums kādreiz ir gadījies kādas grāmatas pirmās divdesmit četras lapaspuses lasīt mūžību (ar astīti)? Nu vismaz no brīža, kad koku lapas sāk stiept pretī pavasarim savus salātzaļos pirkstus, līdz brīdim, kad zaudējušas cīņā ar rudens vēju muzikantu, asprātīgā dejā griezdamās, krīt, dzeltēt sākušas, zāles segas ielokā? Vai arī jums kādreiz ir gadījies lasīt kādas grāmatas pirmās divdesmit četras lapaspuses tā, it kā katrs tajās atrodamais vārds būtu jāpierunā uz izlasīšanos, bet pārējās divsimt astoņdesmit lapaspusēs pazust un atkal atrasties dažu stundu laikā? Ar mani nule tā notika.
    Kad pavisam nejauši man pa tvērienam pagadījās amerikāņu rakstnieka Alena Eskensa (Allen Eskens) debijas romāns Dzīve, kuru aprokam (The Life We Bury), šķita, ka mans lasīšanas ceļš atkal nesīs cauri romānam, kurā spriedze atšķaidīta spaini ūdens, bet tā kāpinājums atkal ievedīs smagu nopūtu un pieres raukšanas maratonā, tomēr tā nenotika. Kad beidzot biju tikusi pāri divdesmit četrām lapaspusēm un mūžībai, Dzīve, kuru aprokam mani tik veikli ierāva savos vārdu tīklos, ka teju nepaspēju, pirms ieslīgšanas tajos, uzvārīt ūdeni un apliet kafiju. Romāna priekšplānā izvirzīts students Džo, Vjetnamas kara veterāns Karls un trīsdesmit gadus sens noziegums, kurš gūlis aizmirstībā. Taču teju nejaušas sakritības dēļ, notraucot putekļus no nozieguma lietas materiāliem, kļūst skaidrs, ka patiesība ir tikai smalkiem diegiem sadrāklēta, un katra mazākā iedziļināšanās šajā paviršības tīmeklī liek atskārst, ka viss nav noticis gluži tā, kā melns uz balta lasāms tiesas spriedumā.
    Kad cilvēks izvēlas dzīvi ar pirkstiem ausīs, it kā patiesība, kas nav skaļi izteikta vārdos, neeksistētu, vien laika jautājums, kad tā kļūs tik nepanesami skaļa, ka to nespēs noslāpēt pat pirkstu kauliņi.
    Romāns Dzīve, kuru aprokam patiesi apbrīnojams savā būtībā. Tā sižeta pavērsieni pārsteidz nesagatavotu, liekot asiem siekalu mezgliem sāpīgi iesprūst kaklā, jundot nemieru līdz pat pēdējai lapaspusei.

    (No angļu valodas tulkojis Armīns Voitikāns; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

  • “Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs.
    Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest…
    Ja nu vienīgi uz Mēnesi.”

    Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad visa dzīve jāsabāž vienā kuļķenē? Jāsaliec dziļas ilgas deviņos līkumos un jāmēģina aizbāzt aiz vilnas zeķu kodīgās muguras, ja nu kādreiz noder. Kaut vai nemiera un skumju atjaukšanai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāsaka ardievas mājām? Siltajai gultas iedobei, kas dzimusi no valšķīga un lipīga kā medus miega smaguma, grīdai, kas padevīgi nospēlē čīkstīgu soļu simfoniju pēc katra pēdas pieskāriena, sienām, kurām atdoti skanīgākie smiekli un sirsnīgākās sarunas, kas no pusdienu un vakariņu galda aizceļojušas, meklējot jaunu patvērumu. Ardievas gaismai un glaimīgi sveicieni tumsai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāaizmirst radinieku un draugu sejas pantu rindiņas? Jāaizmirst dzidrie acu okeāni, kas slēpjas zem uzacu mūžamežiem, jāaizmirst deguna paugurs un tā tumšie atvari, caur kuriem onkuļi un tantes izpūš tabakas dūmus, bet bērni ieelpo rūgtās šokolādes aromātu. Jāaizmirst lūpu krokas, kuras kā jūras viļņi sitas viena pret otru, skalojot vārdus krastā. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jādodas vienvirziena ceļojumā, kura laikā jātiecas nokratīt no ādas nost nolemtības un bezcerības glāstu atstātie nospiedumi… Es noteikti nespēju.
    Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā ir aizmirst pankūku kūsāšanu uz pannas sakarsētā vēdera un smaržas maldīšanos gar tapešu pirkstu galiem, mēģinot notvert svētdienas rīta miglaino skatienu. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, kad jāatstāj pagalmā dzelteno plūmju vainags vientulīgām atvadām, kas šķir skābā koka zarus no zāles zaļā dūnu palaga virs zemē ieausto sakņu tīklojuma. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, vienā dienā no cilvēka kļūt par ēnu, kas lēnām izbalē.

    “Kā ir adīt skaistas domas?
    Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus.
    Tad domas pašas tos apskaus.”

    Grafiskais un vēsturiskais stāsts Sibīrijas haiku lasītāju rokās un grāmatu plauktos (uz palikšanu) nonāca šī gada sākumā (nosacīti), taču mana laika sajūta aplam iedomājusies, ka grāmatas vāks, uz kura, plecu pie pleca stāvot Aļģim un Veronikai, pār ciemu krīt pavasara lietavu asās lodes, pakšķot cerību plaukstās un papīra dzērves virs koku galotnēm šķeļ brīvības audeklu, jauši un nejauši acīm priekšā vīdējis jau krietni pirms.
    Sibīrijas haiku ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles (Jurga Vilė) atmiņu mozaīku vēstījums, kuru no Sibīrijas, mājās atgriežoties, līdzi atveduši autores tēvs un vecmāmiņa, savukārt, acīm baudāmu – krāšņu bilžu drānās, autores tēvam veltīto stāstu, ietērpusi māksliniece Lina Itagaki. Lietuvā tik ļoti iemīļotā grāmata kļuvusi mīļa un tuva lasītājiem arī ārpus tās robežām. Tā galvastiesu sniedzas pāri līnijām, kas šķir valstis no valstīm, nonākot pie lasītājiem ne tikai tepat kaimiņos – Latvijā, bet arī Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā un pat Indijā (un, kas zina, iespējams, kamēr rakstu šo ierakstu, tā lauzusi un atkal no jauna kopā salikusi sirdi vēl kādas nepieminētas valsts grāmatu baudītājiem). Tāpat Sibīrijas haiku saņēmusi dažnedažādas literatūras un mākslas balvas, nule Latvijā kļūstot par Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2020. gadā.
    Kad Sibīrijas haiku nonāca manās rokās, bija skaidrs, ka mani sagaida sāpīgi skaudra, bet līdz mielēm patiesa tikšanās ar likteņiem, kuri skaldīti zem skarbu vīru dūrēm, kuras bez sirdsapziņas mokām, pie kāda nevainīgā krūtīm, jebkurā brīdī var piespraust asiņainu rozi, kas paņem dzīvību. Ar dziļu interesi metos iekšā šī stāsta krustcelēs, jo arī mans lietuviešu vectēvs bija viens no tiem bērniem, kurš devās ceļojumā uz Sibīriju. Jo tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    “Dziesma var dot spārnus.
    Un ar tādiem spārniem varam lidot,
    kur vien vēlamies.”

    Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu no bērna skatupunkta – sūrstoša smeldze, kas pārklāta ar gaismas viegluma glazūru.
    Kamēr apkārt valdīja savādi nesatricināms klusums, vien ratu dārdoņai un grabēšanai aizpildot skaņu tukšumu, spējā pārpratuma atrisinājumu gaidīja ratos sēdošie, tostarp Aļģa ģimene. Labākais draugs Mārtiņš, zosu tēvs, kurš izglābts no nonākšanas lapsas pusdienu piedāvājumā, Aļģa vecākā māsa Daļa, puikskuķis ačgārnu smaidu, kurš veltīts debesīm, tētis Romualds, kurš bites glāsta kā pavasara pūpolus un māca visā ikdienišķajā pamanīt brīnumu, mamma Uršule, kuras balsi atņēmušas griezīgas bēdas un Romīte, Aļģa mazās māsiņas dvēselīte (mammas griezīgo bēdu negaisa smaguma centrs), kura lēkā mīksto mākoņu dūnās un neviena nemanīta virpina pirkstus tēta ūsās. Un Petronēles tante, no kuras mutes Aļģis pirmo reizi izdzird īstu buramvārdu – haiku.
    Neviens no ratos sēdošajiem vēl nenojauš, ka ģimene tiks šķirta no tēta, sūtot katru savā virzienā – tēti tieši nāves izsalkušajā rīklē, bet pārējos uz vietu, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Uz vietu, kura novārdzina un spēcina. Uz vietu, kurā neaug āboli.

    “Rietumsibīrija,
    Altaja novads atgādina Lietuvu.
    Līdzenumus bez kokiem te dēvē par stepēm.
    Izklausās kā grāmatās par tālām zemēm, taču šīs nav prērijas, un nekādi indiāņi neatjās mūs izglābt.”

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.

    “Reiz kādā ciemā dzīvoja japānis. Viņš nebija nekāds smalkais kungs, tikai parasts dzejnieks.
    Ik dienas viņš apēda trīs rīsu graudus un uzrakstīja trīsrindi.
    Dažos vārdos satilpa visuma dziļums.”