Birka: mamma

  • «Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»

    5. lapaspuse

    Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam.
    Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa.
    Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena.
    Trīs.
    Divi.
    .

    «Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»

    121. lapaspuse

    Anja Portina «Radio Popovs»

    «Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša).
    «Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)

    «Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»

    80. lapaspuse

    Anja Portina «Radio Popovs»
    «Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas ir Aleksandrs Stepanovičs Popovs un kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.

    «Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»

    75. lapapsuse

    Anja Portina «Radio Popovs»
    Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo.
    Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas.
    Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.

    «Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»

    191. lapaspuse

    Anja Portina «Radio Popovs»
    Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)

    «FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz.
    PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»

    56. lapaspuse

    No somu valodas tulkojusi Anete Kona;
    Māksliniece Aleksandra Runde;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.

    Urzula Paula

  • “Visvairāk gribētos zināt to vietu, kur varētu norakt aizdomas, kas pūdē un piedraņķo sirdis un prātus.”

    Novembris ir mēnesis, kurā visas krāsas izplēnē. Zemi klāj plāna, plāna migla. Smilšu graudi rīvējas gar smalkām lietus lāsēm. Smalkas lietus lāses rīvējas gar smilšu graudiem. Sauli var redzēt tikai bērnu zīmējumos. Mākoņi sastājušies viens otram cieši klāt. Apkārt. Un pāri. Neatstājot nevienu mazāko iespēju redzēt, kā zilajā debesu bļodā mostas rīti un vakari iet dusēt. Gluži kā mežā egles. Saaugušas kopā, ķemmējot viena otrai matus. Kā princeses. Princeses no tālām un tuvām pasakām. Plūmes un ķirsis kā mazi noziedznieki klabina gar logiem savus kailos, trauslos, vēju izrobotos, pirkstu galus. Ja gribētu, varētu sazīmēt pat kādu pazīstamu melodiju (varbūt pat Šopēna Noktirni do diēz minorā). Māju skursteņi pīpē alkšņu un bērzu pagales. Šķiet, katrs kadrs, kuru fiksē acis, ir sastindzis un gaida savu atmodināšanu. Savu augšāmcelšanos. Jo tādu augšāmcelšanos ir bijis. Un tādu augšāmcelšanos vēl būs. Novembris ir pārliecināts. It kā viņš zinātu, ka atnāks latvietis un novembri pielies ar sarkanbaltsarkano krāsu, uz brīdi padarot to svinīgu. Bezgala košu un svarīgu.

    “Mīļie vārdi, ko cilvēki neiztērē, sāk bojāties.”

    Tā nav sakritība, ka līdz ar novembri, pie manis beidzot atlidojuši arī Māras Zālītes Paradīzes putni. Nav. Teju pirms gada izlasīju Piecus pirkstus, kas ir ne tikai autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, bet arī šīs (Paradīzes putni) grāmatas pirmā daļa – visa turpmākā pamats un balsts. Tās nav vienkāršas atmiņas no bērnības – par bezrūpīgām dienām, vecmammas ceptajām pankūkām un pīrāgiem, ķeriņu un augstāk par zemi spēlēšanu. Nav. Tas ir smagums, kurā ar bērna vieglumu tiek izstāstīts kādas ģimenes atgriešanās stāsts. Atgriešanās no Sibīrijas stāsts. Par laiku, kad atgriezties bija vienlīdz laime un sāpes. Fiziskas un garīgas. Kā laime tā sāpes. Atgriezties un justies kā svešajam starp savējiem – tās ir sāpes, kuru aprakstīšanai vēl nav izdomāti vārdi. Un varbūt pat nevajag. Paturēt prātā to, ka par Sibīriju neviens nerunā. Nedrīkst. Tāpat neviens nesapratīs. Neticēs. Sevišķu šos stāstus padara tas, ka stāsti izstāstīti no bērna redzespunkta. Bērna acs redz to, ko pieaugušā acs pat caur lupu nespēj saskatīt. Mārai Zālītei ir izdevies abās šajās grāmatās no sevis ārā izrakstīt to bērnu, kas viņā mīt (un tāds bērns mīt katrā no mums). Tik prasmīgi, ka man nevienā brīdī pat prātā neienāca, ka aiz šīm burvīgajām un tajā pašā laikā mazliet skaudrajām grāmatas lapaspusēm slēptos šī nenovērtējami lieliskā rakstniece. Abu šo grāmatu lasīšanas laikā ar mani sarunājās mazā Laura. Un neviens cits. Toreiz (teju pirms gada) grāmatas Pieci pirksti turpinājumam uzreiz klāt ķerties negribēju. Nevarēju. Pēc iespējas ilgāk vēlējos saglabāt Piecu pirkstu sajūtu sevī, atliekot satikšanos ar Paradīzes putniem nedaudz vēlāk. Taču nedaudz vēlāk, kā izrādās, ir gana stiepts un plašs jēdziens (vismaz no janvāra līdz novembrim).

    “Cilvēki būtu pavisam citādi, ja Dievs būtu taisījis viņus no biezpiena.”

    Domas par to, ka šis ir īstais brīdis Paradīzes putniem, manī raisīja LTV dokumentālā filma Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte. Tā panāca, ka Māra Zālīte no manām domām vēl ilgi nespēja tikt ārā. Manu domu savažota. Varbūt tāpēc, ka šī filma mani dziļi, dziļi aizkustināja. Tā pārdabiskā spēka un skaistuma dēļ, ko izstaro rakstniece. Mārā Zālītē ir kaut kas tāds, kas mani absolūti apbur. Noslēpumainība. Miers. Tas nemanāmi pārņem tevi. Sāk riņķot asinsrites sistēmā. Un viss. Ne vairs viņa, bet es tieku savažota. (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

    “Mēs nekad nesmelsim no dziļākā miera avota, un mums paliks dziļš nemiers.”

    Tie, kas lasījuši Piecus pirkstus, tie jau zina, ka grāmatas galvenā varone ir Laura. Tiem, kas to vēl tikai darīs (lasīs un Lauru iepazīs) – mīļie, kā es jūs apskaužu! Kā jau augstāk minēju, pirmās grāmatas (Pieci pirksti) pamatā ir stāsts par Lauras ģimeni, kura atgriežas no Sibīrijas, kad Laura ir piecus gadus veca. Otrā grāmata (Paradīzes putni), savukārt, stāsta par laiku, kuru ģimene nu pavada savās mājās. Tukuma pusē. Viena bez otras šīs grāmatas noteikti nav iedomājamas. Kā zivs un ūdens. Kā puķe un saule. Kā putni un brīve. Paradīzes putnos mazā Laura ir izaugusi par lielu meiteni. Laurai tagad ir desmit gadi. Tieši tas vecums, kad viņa var atļauties būt gan bērns, gan sirdī – mazs pieaugušais. Laura savu stāstu stāsta tik viegli un gaisīgi, tik bezbēdīgi un naivi, ka šķiet, pat visdrūmākajiem vārdiem ir spārni. Kas augšup nesīs un neļaus tiem smagiem zemē krist un šķīst uz visām pusēm, izsējot drūmumu kā labību pār cilvēku galvām. Laura savā mazajā kaķa mūžā ir tik daudz kam gājuse cauri. Tik daudz ko redzējusi. Uz savas ādas izjutusi. Šķiet, tas ir par daudz tādam mazam meitēnam. Taču Lauras gars un dzīvesprieks ir nesalaužams. Tas noteikti mantots no dzimtas sievietēm. Mammas, Bukas, Mīmas. Tāpēc reizēm šķiet, ka, lai arī vēl bērns, Laura ir daudz gudrāka par saviem vienaudžiem – Laura ir uzaugusi starp veciem cilvēkiem. Un ļoti veciem. Tāpēc sirds dziļumos Laura ilgojas pēc draudzenes. Tādas, kurai savus noslēpumus stāstīt. Tādas, kuras noslēpumus uzklausīt. Tomēr tas nenozīmē, ka Laurai draugu nav vispār. Ir. Laurai pat ir vesela brigāde.

    “Vieglāk ir lielu nopietnību pārvērst par joku.”

    Katra epizode, kuru apraksta Laura, ir dzīva. Tajās iepūsta dzīvība. Kadrs nomaina kadru. Un ir sajūta brīžiem, ka nevis lasi, bet vēro. Kino. Tas, ka Lauru ik dienas piemeklē problēmas, kuras nākas risināt (tūlīt pat vai rītdien), noteikti nav tikai nejaušība. Laurai šķēršļu pārvarēšana ir izaicinājums. Izklaide, kurā mesties iekšā ar visām četrām. Un pat ar visām astoņām, ja būtu. Tā, piemēram, interesanti aprakstīti piedzīvojumi laikā, kad Laura sāk strādāt, lai par nopelnīto naudu nopirktu divriteni Orļonok – gan olu kaujas putnu fabrikā, gan fabrikas apkārtnes uzkopšanas darbi. Tāpat ļoti kuriozs, spilgti atmiņā paliekošs ir stāsts par Latvju strēlnieku un katliņu ar vāciņu. Tā atrisinājumam ir traģiska pieskaņa, taču tas noteikti neatstās vienaldzīgus.

    “Visur! Ienaidnieks ir pilnīgi visur. Pa labi, pa kreisi, debesīs un zem zemes.”

    Viens no saviļņojošākajiem grāmatas stāstiem ir stāsts, kurā no Sibīrijas atgriežas Lauras Mammas mamma. Buka. Pēc sešpadsmit gadus ilgas prombūtnes Buka beidzot uzkāpj uz Latvijas zemes, ieelpo Latvijas gaisu. Buka beidzot ir mājās. Ir jāatgūst nokavētais. Bet pats galvenais – ir jāpagūst pabūt vēl pēdējos mirkļus ar savu māti – Mīmu, kura beidzot ir sagaidījusi atgriežamies savu bērnu mājās. Mājās, no kurām reiz ar visām saknēm tas ticis izrauts. Uz vietu, no kuras izrauta viņas mīlestība un sirds. Viņas vienīgā dzīve. Lai arī Paradīzes putnus pavada Lauras nenogurdināmā degsme un piedzīvojumu meklēšanas gars, tomēr visu grāmatu caurstrāvo viens motīvs – tas, kāda ir sibīriešu dzīve atgriežoties mājās. Lai gan, kāda gan tur atgriešanās? Vai tad vispār kāds pa īstam no turienes atgriežas? Un kāda gan ir dzīve, zinot, ka kaut kur tepat blakus ir cilvēki, kuri pateica. Kuri nodeva. Kuri sagrāva veselas ģimenes. Sagrāva dzīves. Cilvēki, kuri turpina skatīties acīs. Turpina sveicināties. Elpot pakausī. Cilvēki, kuri jebkurā brīdī var nodot atkal. Pat aci nepamirkšķinot. Tāpēc labāk ir klusēt. Labāk ir neteikt neko. Un arī tā ir labi. Jo labi ir tur, kur ir mājas.

    “Vilku barā ir jākauc līdzi. Īstos vārdus paturot sevī, daudz labāk var darīt īstos darbus.”

    Tas, ka Laura ir īsta debesu putra, ātri vien kļūs skaidrs gan tiem kas tālredzīgi, gan tuvredzīgi. Lauras sabiedrībā neviens brīdis nepaiet garlaicības plīvuros tīts. Ir gan smaids uz sejas, gan asarās mirkstošas acis – no priekiem un bēdām. Jo Laura ir ļoti interesants gadījums.

    Māra Zālīte, radot šo brīnišķīgo atmiņu stāstu, kuru lasot, tikai bezsirdim varētu nešķist, ka viņam nekas negruzd pakrūtē, ka nekas nesvilina un nemēģina izlauzties ārpusē, pierāda, ka var būt ne tikai izcila dzejniece, bet arī stāstniece. Stāstniece, kura no sevis izstāsta ārā mazo bērnu, kurš pieredzējis tik daudz – mazo Lauru. Stāstniece, kura izstāsta ārā mazo bērnu arī no mums pašiem. Stāstniece, kura arī sējas un ražas kalendāru varētu uzrakstīt tā, ka vienaldzīgo nebūtu pat anonīmajā bezsiržu klubiņā.

    “Saule tevi ar mīlestību apspīdēs, zeme tev to izgaros, koki un zāle tev to sniegs, un debesis tev to dāvās. Jo tu esi mājās, jo tu esi turpinājums.”