Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, mītu par to, ka sievietes nepirž, tāpēc bērniem šāda ķecerību piesātināta literatūra nebūt nav vajadzīga – bērniem jālasa tādi stāsti, kā piemēram, «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo, kas gan varētu būt šķīstāks un tikumīgāks, kā stāsts par meiteni, kas dzīvo kopā ar septiņiem pusmūžu sasniegušiem vīriešiem. (Pagaidi, ko?!)
Ja pēdējo nedēļu laikā esi bijis aptiekā, stāvot rindā aiz māmiņas, kurai rokā iekāries viens, bet pupā otrs bērns (vai māmiņa ar bērniem jebkurā cita kombinācijā), un kura ar bezpalīdzīgu vaidu reaģē uz farmaceita «piedodiet, bet validola krājumi ir beigušies arī noliktavās» paziņojumu, tad tas, visticamāk, ir ne vien tāpēc, ka bērni mājās sasituši vāzi, kas atvesta no Francijas ceļojuma vai svaigi izlīmētās tapetes viesu istabā izdekorējuši ar makaroniem un kečupu, bet arī tāpēc, ka izdevniecība Helios jaunajiem (un ne tik jaunajiem) lasītājiem un dabas norišu pētniekiem piedāvā ienirt sūdos līdz ausīm Endija Sīda (Andy Seed) grāmatā «Kakas, takas un smakas (un ko tās tev saka?)» (The Clue is in the Poo and Other Stuff Too)
Pēc šīs grāmatas pārlapošanas, neviens vien apstiprinās, ka kakas patiešām ir kā Rafaello – tās var izteikt tūkstošiem vārdu.
«Lāči, kas dzīvo mežā, tu arī kakā. Atrodot lāča izkārnījumus, vari būt drošs, ka autors turpat vien dzīvo – KAKA IR PIERĀDĪJUMS!»
12. lapaspuse
Pat tad, kad tev šķiet, ka esi viens – tu neesi viens. Nekad. Apkārt vienmēr ir kāds, kurš tevi slepenībā vēro un ir gatavs aptaisīties uz līdzenas vietas, ja tu to pamanītu (atsevišķos gadījumos, visticamāk, arī tu). Dažreiz tas ir kaut kas tik sīks, ka to pat īsti nevar saskatīt (un tagad godīgi pasaki, kad tu pēdēji reizi biji pie oftalmologa?), bet dažreiz tik liels, ka to tāpat ir neiespējami pamanīt (piemēram, kā baļķi acī), tāpēc noteikti būsi pateicīgs, ja pie rokas būs gadījies šis fantastiski izzinošais ceļvedis kaku, taku, smaku parādību kopumā, jo, nonākot meža biezoknī, ir taču vērtīgi zināt, ka atrasta apgrauzta antilopes vai žirafes kāja ir signāls tam, ka ļoti iespējams, paslēpies aiz egles (vai zem bērzu lapām), tevi vēro lauva.
«Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.
«Lielākā ķirzaka pasaulē ir trīs metrus gara un var norīt pat kazu. Šo ķirzaku sauc par Komodo varānu, un tā dzīvo tikai četrās Indonēzijas salās. Ja vēlies tam sekot, uzvelc bruņas…»
47. lapaspuse
Grāmata ir papildināta ar Klēras Elmonas (Claire Almon) ilustrācijām, kas palīdz gūt ne tikai tekstuālu, bet arī vizuālu priekšstatu par pēdām, kurām ne vienmēr vajadzētu sekot – jo var taču gadīties atrast alu (ne Mežpils vai Valmiermuižas, vecāki sapratīs) un vienā mirklī attapties mēslos līdz matu saknēm.
Nebaidieties šo grāmatu iegādāt savu bērnu (vai personīgajiem) grāmatu plauktiem – baidieties atrast uz takas kakas un smakas un nesaprast, uz kuru pusi bēgt.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve;
Izdevējs: izdevniecība Helios, 2022
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.