«Varbūt visi šaubu un neizdošanās scenāriji galvā tiek izspēlēti nevis tāpēc, ka mums bail palikt mīnusos, bet tāpēc, ka mums bail, ka var arī izdoties…»
214. lapaspuse
Viņas ir klāt. Autobuss pienāca vien sev zināmā laikā.
Bet tur viņas ir. Un viņu ēnas. Tās zvārojas uz perona kā tievā diegā iekārtas porcelāna lelles. Bīstami trauslas. Nekaunīgi skaistas.
Saule mijas ar mākoņiem. Ēnas te kūst kā piparmētru ledenes uz mēles, te atkal uzrodas kā tā neglītā pumpa uz deguna skolas fotografēšanās dienas rītā.
Tām patīk spoguļoties. Un sēdēt autobusā pie loga. Pirms laika ierakstīt parādnieku sarakstā visus vēl nepiepildītos sapņus. Es viņas redzu. Viņas mani arī. Bet vairāk.
Vai es drīkstu tā justies?
Vai es drīkstu nepagūt?
Vai es drīkstu tik viegli būt?
…
Un dejot trakāk?
Domu satiksme uz laiku ir apturēta – kā luksofors apstādina pie sarkanās gaismas. Tā ir gaisma, kas nepāriet. Un nelīdz ne plāksteri, ne ceļmallapas. Ne iedvesmojoši citāti uz noplēšamā kalendāra lapiņām.
Kad lietas novalkājas, tām vajadzīga tehniskā apkope. Ar slapju lupatu, sentimentu notraucot.
Es zinu.
Šodien man nekas nesanāks. Viņas ir klāt.
Rīt.
Rīt es celšos un mana pirmā doma būs par tevi (un kafiju ar pienu, mazliet), otrā – par to, ka nekas mani vairs nesatrauc.
Šaubas.
Ja vien viņas atkal nebūs klāt. Ja vien tas autobuss, kas pienāk vien sev zināmā laikā…
«Tas ir tik cilvēcīgi gribēt zināt, ka par šo mums visiem beigās kaut kas būs.»
122. lapaspuse
Man bija nepilni divpadsmit gadi, kad pirmo reizi redzēju latviešu tautasdzies…tpfū, grupas Astro’n’out dziesmas Daļa Rīgas videoklipu. Tolaik biju Rīgā bijusi četras ar pusi reizes (uz šodienu nav gluži vairāk), bet toreiz tai meitenei, kuru redzēju televizora ekrānā, izdevās mani pārliecināt par to, ka manā sirdī ir vieta ne tikai pirmajai mīlestībai, bet arī Rīgai. Jāatzīst, ka neesmu no tiem ventilatoriem (lasīt: faniem), kas zina visu grupas Astro’n’out dziesmu vārdus un albumu piedzimšanas svētku gadadienas no galvas, taču šo gadu laikā manā mūzikas atskaņošanas sarakstā uz palikšanu iedzīvojušās tieši tik daudz grupas dziesmu, lai varētu sevi nosaukt par mazu Astro’n’out ventilatoriņu (lasīt: fans saprāta robežās). Zinu, ka mums katram ir sava mūzikas gaume – izsapņota ideālā festivāla skatuve, uz kuras pulcējas mīļākie (šoreiz domāju tikai par pašmāju) mākslinieki. Uz manas skatuves to nav daudz, taču, pārstāvot plašu žanru diapazonu, maniem sapņu festivāla māksliniekiem (kuru starpā ir arī Astro’n’out) ir kāda kopīga iezīme – spēja būt autentiskiem, nepazaudējot dabiskumu… un cilvēcību – lai arī esmu cilvēks, kurš mīl ar ausīm, ir lietas, kuras manā uztverē stāv pāri visam. Un šodien, teju divdesmit gadus vēlāk, lasot Māras piezīmes, saprotu, ka mans čujs toreiz bija pilnībā pareizs – šī ir viena no krutākajām meitenēm uz latviešu mūzikas skatuves.
«Pieņemt lēmumus ir bailīgi. Uzņemties atbildību ir bailīgi. Iziet pirmajā rindā ir bailīgi.
214. lapaspuse
Bet palikt malā un skatīties, kā dzīve paslīd garām, ir vēl biedējošāk…»
Īsti nevar uzminēt, ko no grāmatas sagaida tās topošais lasītājs (un ko sagaidījis jau izlasītājs), taču uzreiz varu pateikt, ka «Piezīmes uz šaubu malām» nav ideālo formulu grāmata (jo, «ideālas formulas» nepastāv (pat 2+2=5)) – šajā grāmata nav apkopoti galvenie darbību likumu kopumi, lai izveidotu veiksmīgu un daudzsološu karjeru, dibinātu klausītāju iemīlētu mūzikas grupu vai sarakstītu dziesmu, kas folklorizējoties iedzīs latviešu mūzikas ārēs saknes tik dziļi, lai pēc gadu desmitiem Mežaparka estrādē to dziedātu tūkstošiem tautastērpos tērptu dziedātāju, nemaz nerunājot par perfektu laulību un bērniem, kas ēd dārzeņus un vakaros laicīgi dodas pie miera. «Piezīmes uz šaubu malām» ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats Māras Upmanes-Holšteines radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Man ir sajūta, ka ar šo grāmatas formāta atkāpi, Māra ir vēlējusies ko vairāk, kā pierādīt, ka spēj uzrunāt ne tikai klausītājus, bet arī lasītājus. Māras piezīmes es uztvēru kā uzsaucienu tiem, kas iztēlojas skatuves māksliniekus kā izredzētos – kā tos, kas saņem aplausus pie katras mazākās kustības. Un nopūtas. Taču patiesībā tas ir smags darbs visos slāņos. Būt māksliniekam ne vienmēr nozīmē būt veiksmīgam, mīlētam, atzītam. Līdz tam ir jāizaug. Savs šaubu okeāns jāpārpeld. Un ar to arī vēl nav gana.
«Piezīmes uz šaubu malām» izgaismo daudz personīgu pārdzīvojumu, atklājot to, kas slēpjas dziļi aiz populāras mūziķes ādas. Tur ir sieva, tur ir mamma, tur ir meita. Māsa un draudzene. Taču galvenokārt tur ir sieviete, kas zina, ka vajadzības gadījumā apkārt būs īstie cilvēki, kuri nedomājot sadosies rokās, lai palīdzētu. Lai nosargātu.
«Šaubas nekad nepāries, bet pieaugs drosme mēģināt un riskēt, neskatoties uz tām.»
54. lapaspuse
Šo dienu laikā, kopš «Piezīmes uz šaubu malām» nonākušas pie lasītājiem, acis uz pāris teikumiem ieslīdējušas arī citu atstātajās atsauksmēs, kurās bieži tiek pieminēta vēlme samīļot Māru, samīļot grāmatu, samīļot bērnu, ģitāru, klavieru taustiņus. Nopirkt multivitamīnu multipaku.
Pārlasīt Ziedoni, kā uzmācīga melodija manī skan šie divi vārdi. Pārlasīt Ziedoni. Bet vispirms samīļot Māru. Un patiesi – pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta, ka gribas samīļoties. Atnāca sen neredzēta draudzene un izstāstīja, kā viņai iet. Kā viņai patiešām iet. Esmu ļāvusi viņas šaubu mākonim izlīt. Līdz nākamam mākonim. Kad tas būs, to rādīs laiks.
Ja vien mēs zinātu, kur paliek laiks.
Šodien Māra man šķiet līdzīga taurenim, kurš varbūt nemaz īsti neapzinās savu skaistumu un devumu pasaulei.
Bet mēs to ļoti labi saredzam.
Sajūtam.
«Dzīves upe tevi nes. Un dažreiz viss, ko vari, ir ticēt, ka straume iznesīs pareizajā vietā.»
122. lapaspuse
P.S. Es varētu arī izstāstīt par visām tām reizēm, kad, lasot «Piezīmes uz šaubu malām», apraudājos, taču tas ir tieši tik nepieklājīgi daudz, lai beigu beigās pastāstītu tikai par to vienu – pašu pēdējo, kad aizvērusi grāmatas vākus mēģināju aptvert visu, ko tikko izlasīju. Aizgāju pie vīra, kurš tobrīd bija blakus istabā, un teicu, ka tikko izlasīju Māras piezīmes. Vīrs nopētīja mani un jautāja, kā bija. Un vienīgais, kā tobrīd spēju atbildēt – norādot ar pirkstu uz asarām piemirkušo t-krekla priekšpusi.
Izdevējs: SIA «ASTRO MUSIC», 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.