POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: nāve

Andris Ogriņš «par bites tiesu»

by

par grāmatu

«es atradu dievu / viņš gulēja zemē un viņam bija pilnīgi vienalga»
70. lapaspuse

Mākoņi, taisniem dibeniem, klabina debesu tastatūras. Raksta manuskriptu, kurš noslīks visu uzrakstīto, bet nenopublicēto manuskriptu okeānā. Kurš gan ņem par pilnu mākoņus (un vēl tie taisnie dibeni)? Kaimiņiene sauc savu suni. Ar rādītājpirkstu (jo, ko gan citu ar tādu pirkstu darīt?) bakstu beigtu mušu, kura nosprāgusi virtuvē uz palodzes. Mājā ir vēl vismaz simts kvadrātmetru, kur nosprāgt, bet viņa ņem un nosprāgst virtuvē uz palodzes, kur tajā brīdī piesēžu, lai izdzertu rīta kafiju (joprojām ar pienu (es taču neesmu necilvēks)). Kamēr es te sēžu un caur loga gandrīz aklo aci (sakiet, kura Mēness fāze ir vispiemērotākā logu mazgāšanai?) sagremoju notikušo, un gaidu uzservējam vēl nenotikušo, muša tiek nākamajā līmenī. Tūlīt sāks krist Svētajam Pēterim uz nerviem – laidelēsies gar Paradīzes vārtiem ar savu bzzzz-bzzzz, un kad tiks iekšā, pakakās Debesu Tētim uz desu maizes. Un ja nepaspēs atstiept savas sešas kājas vīna biķerī, tiks nosūtīta atpakaļ uz Zemes. Gatavā elle.
Manai kaimiņienei nemaz nav suņa.

Pēdējā laikā neviens nav ieteicis, kā pareizi dzīvot, tāpēc šorīt pamodos ar sajūtu, ka nezinu, kā man būt. Dīvaini, ka pēc vārdiem: «nu, dārgā, stāsti visu no sākuma, kā tad tev šitā sanāca», man nav jāatskaņo vecā: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi» plate. Baznīcas nodokļa maksātāji tad parasti novērš skatienu un cenšas nemanāmi pārkrustīties, bet pārējie kautri nosmej, līdzjūtīgi uzliekot roku uz pleca – skaļi jau nesaka, bet acīs rakstīts: «tik agrā rīta stundā nepieklājas dzert pat trīs bērnu mātei». Bet neko nepareizu es nepasaku. Ja Dievs nebūtu radījis debesis un zemi, man nebūtu jāskaidro, kā tad man šitā sanāca, ka ģimenes ārsts pret dvēseles sāpēm izrakstīja lasīt dzeju. Divus pantus no rīta, trīs ap pusdienlaiku, vienu vakarā. Nekādā gadījumā tukšā (kunga) dūšā. Jau pirmajā dienā es pārdozēju. Istabas stūrī kā apustulis parādījās Ogriņš, un, ar diviem pirkstiem notēmējis pret manu pieri, pravietiski sludināja: «viņa lasa kaut kur atrastu grāmatu par pasaules / radīšanu» (65.lpp.) (vēl viņš teica, ka man vajadzētu atkausēt saldētavu, bet par to sīkāk kādu citu reizi). Varbūt pienāks diena, kad es pieradīšu dzīvot pasaulē, kurā «neviens nevienu neapgrūtina ar dieva aizstāvēšanu» (29. lpp.), taču šodien es mīņājos «dzīves nogriežņa viducī» (26. lpp.), gaidot, ka kāds tomēr lūgs, lai stāstu no sākuma, kā tad man šitā sanāca, un tajā dienā man būs Google Keep’ā sagatavota atbilde: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, tas bija tajā «neapjaušamas bezgalības pirmsākumā / metriskajai un citām sistēmām nesaskaitāmā mirklī.»» (34.lpp.)

«mīļā rīt sāksies karš / mēs sēdēsim virtuvē / un dedzināsim sērkociņus /
cilvēki mirs / bet kaut kur atkal kāds piedzims / ar kaklā kā akmeni pakārtu nākotni
22. lapaspuse

Ja jums pie rokas nav ne kalendāra, ne kalkulatora, tad varu pačukstēt, ka ir gandrīz jūlija vidus, un divreiz pieci ir desmit. Šogad esmu izlasījusi astoņdesmit četras grāmatas, bet tikai uz vienas rokas pirkstiem (pat tad, ja strādā gaterī) var izskaitīt, cik no tām visām ir bijušas dzejas grāmatas. Pateicoties Jāņa Rozes apgādam šo ārprāta melanholiju laboju ar Andra Ogriņa jaunāko (astoto pēc kārtas) dzejas krājumu – «par bites tiesu». Mani un Ogriņa ceļi (un ceļgali) iepriekš krustojās pirms trīs gadiem, pašā kovid-pandēmijas ziedonī, kad saskarsmes tiesības bija liegtas (pēc visām epidemioloģiskās drošības mērauklām mūsu krustojums bija gaužām nelegāls). Toreiz dzejnieku iepazinu caur krājumu (sesto pēc kārtas) «Tā putna diena», solot, ka tā nebūs pēdējā reize, kad sēdēsim tā ceļgalu pret ceļgalu. Es solījumus turu – pat ja tas prasa trīs gadus no izplūduša komata, ko saucam par dzīvi (vairāk par komatiem un sievieti pūkainā cepurē meklē (un pazaudē) dzejolī «pārāk silti ģērbies»).

«jau toreiz / izspraucoties no mātes miesām / vajadzēja aizlaisties»
6. lapaspuse

Ja jums ir sajūta, ka informācijas meklēšanas platformas nesniedz pietiekamu ieskatu cilvēka esības jautājumu šķetināšanā, dzejas krājums «par bites tiesu» būs tas, kas jums patiesībā vajadzīgs. Un varbūt nedaudz konjaka pēc tam. Ieslēdzu savu soļu skaitītāju un skaitu, cik soļu aizķersies aiz vārdiem, kuri savās iespēju robežās liek censties «mīlēt ne vien kaķus / bet arī cilvēkus» (37. lpp.) Cik bieži sapīšos aiz tiem un likšos uz muti. Cilvēkbūšana ir sarežģīts darbs (varbūt tāpēc daži dzīves laikā pārkvalificējas par necilvēkiem), nebrīnītos, ja par to reiz pienāktos izdienas pensija un medālis (koka, latvju rakstu zīmēm tēsts). Ko sēsi, to pļausi, apātiski kliedz burtu pūlis, siekalām sitoties pret blakus stāvošo tipogrāfijas tintes miesu apvalkiem, bet Ogriņš pāris lappušu tālāk atcērt: «neesmu augs un nebūšu raža» (69. lpp.). «Būt cilvēkam šodien» nav vērtīgāk, kā «būt bitei vakar un rīt» – mēs esam lampiņas, kas izdeg viena pēc otras, mēs esam ielas un pilsētas, kas steidzas un aizsteidzas garām biroju logiem, aiz kuriem čab konfekškastu papīriņi (lietvedītei šodien dzimenīte). Mēs esam divkājaini kukaiņi. Mēs esam tie, kuru dēļ dzimst dzejnieki un dzeja. Vai arī tie, kuri piedzimst dzejā.
«Dievam nav acu / jo dievs redz tumsā redz gaismā redz ko cilvēkam neieraudzīt / visu redz» (14. lpp.), bet tikpat redzīgs ir arī Ogriņš, skarot cilvēka sākamības un beidzamības nenovēršamo ciklu – kad acis pierod, ir viegli redzēt cauri tums(onīb)ai.
Visums ir viss. Dievs ir viens. Dzīve ir komats. Cilvēks ir punkts.

«tu domā ka gribi uzrakstīt dzejoli / bet atliec to uz rītdienu / padomā vēlreiz un rītdienu atliec / uz parītdienu / galu galā tu atliec muguru / un skaties mākoņos kā zemei sāp
73. lapaspuse

Māksliniece Elīna Brasliņa;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023
Maja Lunde «Sniega māsa»

by

par grāmatu

Aizsnieg pēdas. Aizsnieg parka solu zobu rindas. Aizsnieg ēnas. Aizsnieg neaizpogāti mēteļa pogu caurumi. Aizsnieg vārdi. Aizsnieg koku kailie pirksti. Aizsnieg debess. Aizsnieg plecu pie pleca piespiestu māju stikla acis. Aizsnieg smiekli. Sastingst smaidi. Soļi. Elpa. Laikam pakrūtē kņud. Laikam neskaitās. Laiks nesteidzas (kur steidzies tu?). Visu paspēs (un visu tāpat nepaspēs). Ziemas miegā iekrīt domas. Vēl nenodzīvotās dzīves. Sniegs nokusīs. Vai nokusīs domas? Vai smaids turpinās dejot uz viņas sejas? Vai tavs plecs turpinās konfrontēt manu? Vai krunciņas ap acīm iztaisnosies? Sniega eņģeļi, izslējuši augumus, drupina cepumus pie kājām (to, kas neaizsnigs, nosauks Delfīna zvaigznāja vārdā). Meklē tukšumu, ko aizpildīt. Ja paveiksies, atradīs. Ja neatradīs, arī paveiksies.

«(..) pasaule ir pilna ar neizskaidrojamām, fantastiskām lietām, ko mēs nesaprotam – tieši tas taču padara dzīvi dzīvošanas vērtu (..)»
141. lapaspuse

Jau kādu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grūti ticēt brīnumiem, taču kādā no mijkrēslī tītajiem zemapziņas nostūriem (iespējams tajā, kurš vēl pēc piecpadsmit gadiem ļauj atcerēties Blaumaņa «Tālavas taurētāja» vai Veidenbauma «Domāju es domas dziļas» dzejas rindas no galvas) ir (visticamāk, ar pirkstu) iebikstīts kods, kas cilvēkiem Ziemassvētku laiku liek iztēlot kā brīdi, kad brīnumi steidz (un nebeidz) piepildīties. Apgāds Zvaigzne ABC šo mūsu apziņas ģeķību tikai nostiprina, jo 2022. gada nogalē (tieši ap augstāk minēto laika posmu) izdeva brīnumskaistu grāmatu, kuru kā zīdaini, ja reiz esi paņēmis rokās, negribas no tām vairs izlaist (tikai atšķirībā no zīdaiņa, šo grāmatu patiesi no rokām var vairs neizlaist – tai nav jāmaina ne autiņi, ne jāgatavo kompozīcija rudens velšu izstādei, ne jāpalīdz 8. klases zinātniski pētnieciskā darba izstrādei par latviešu mitoloģiju – tikai jālasa, jāpapaijā un ik pa laikam jānoelšas, cik skaista tā ir).
Norvēģu rakstniece Maja Lunde (Maja Lunde) raksta grāmatas ne tikai bērniem – Lunde raksta arī pieaugušajiem un Norvēģijā populāru seriālu veidotājiem, taču lasītājiem Latvijas grāmatu stepēs un taigās Majas Lundes vārds un uzvārds noteikti saistās ar latviešu valodā tulkotajām un izdotajām grāmatām: «Pasaulē foršākie bērni», «Bišu vēsture» un «Sniega māsa» (Snøsøsteren).

Ir iemesls priecāties – tuvojas Ziemassvētki un Juliana vienpadsmitā dzimšanas diena, taču šķiet, šoreiz Vilhelmsenu mājas sienas nepieskandinās bērnu smiekli, tapetes nepiesavinās pīrāgu un piparkūku smaržu, lustra nešūposies «Glade Jul, Hellige Jul» ritmā, pēdas neaizķersies aiz egles uz grīdas nomestajām skujām. Neviens neiedrošināsies pavērt istabas durvis, lai pa mazu spraugu pabāztu degunu un pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis nav aizmirsis par Julianu, mazo māsu Augustu, mammu un tēti… Neviens neskūpstīs pieri un nečuksēs ausī: «Daudz laimes, dēls!». Kopš vasaras, smiekli un čalas vairs nespēj atrast ceļu uz Vilhelmsenu ģimenes māju. Tas ir aizaudzis ar zaudējuma sāpēm. Sirds apaugusi biezu čaulu. Acis vairs nerunā, tās tikai apliecina nomodu vai snaudu. Vārdi nāk sausi un kokaini, un tieši tik daudz, lai zinātu, ka mutes muskuļi nav zaudējuši atmiņu. Kopš nomira Jūni, krāsas ir zaudējušas spilgtumu, lietas – apveidus. Vecāki ir zaudējuši bērnu, bērni ir zaudējuši māsu. «Ja tu peldi katru dienu, nevar neievērot, ka ar laiku tu peldi arvien ātrāk un ātrāk» (5. lpp.), kāpēc sāpes ar laiku tā nevar izsāpēt? Kāpēc sirds joprojām slēpjas cietoksnī? Kāpēc domas par priecāšanos iedveš bailes? Kāpēc Ziemassvētki vienkārši nevar būt Ziemassvētki? Kāpēc viss gaišais un jaukais šķiet nepareizs? Brīdī, kad Julians sāk samierināties ar domu, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nekad nebūs iespējams sasniegt sāpju okeāna krastu, lai cik ātri un pārliecinoši peldētu, zēns iepazīstas ar Hedvigu – brīnumainu meiteni, kas visas šaubas pārvērš cerībā – cerībā atgūt ģimenes laimi. Un Ziemassvētkus. Taču Hedvigai ir kāds noslēpums…

«(..) mani pārņēma sajūta, ka šī tikšanās kaut kādā ziņā ir svarīga… Bet to, ka Hedviga patiešām mainīs manu dzīvi, es nudien nebūtu spējis iztēloties.»
24. lapaspuse

«Sniega māsa» ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis kakls…»
Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir. Pēkšņi mēs spējam saskatīt tikai to, kā mums vairs nav. Tikai to, kas mums vairs nepieder. Cilvēks pēkšņi kļūst akls, bet, cerībā atgūt acu gaismu, sāpes tiek apspiestas. Pārdzīvojums tiek aprīts kā uguns lode. Tas iesprūst kaklā. Un dedzina. Sevi un līdzcilvēkus. Taču zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.

«Ir jauki, ja kaut kas tik melns, tumšs un bīstams var kļūt par kaut ko tik vieglu, smalku un skaistu.»
80. lapaspuse

Varētu šķist, ka «Sniega māsa» ir tikai ziemā lasāmā grāmata, taču tā noteikti nav (kuram gan negribētos noķert (kā iesnas) Ziemassvētku sajūtu Līgo vakarā?) – grāmatas dziļais vēstījums ir nolasāms jebkurā gadalaikā. Un ilustrācijas – tām būtu jāpiešķir atsevišķs ieraksts bloga ārēs. Ilustratore Līsa Aisatū (Lisa Aisato) radījusi veselu mikropasauli, ļaujot dvēselē ielīt siltumam, pat visdrūmākajās šī stāsta lapaspusēs.

No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

by

par grāmatu

«Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis.»
98. lapaspuse

«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…

«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.»
119. lapaspuse

« (..) apkārtējie kalni nav pasaules robeža un apvārsni atrodas tālu aiz tiem.»
40. lapaspuse

« (..) man bija jāiemācās dzīvot, uzlūkojot nāvi kā nelūgtu un neatvairāmu viesi, tomēr skaidri apzinoties: ja arī es mirstu, mana dzīve turpinās līdz pat nāves brīdim.»
124. lapaspuse

No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Adams Kejs «Mazliet sāpēs»

by

par grāmatu

«Dzemdības var saplēst sievietes apakšgalu vienās driskās, un no tā gandrīz nav iespējams izvairīties, jo īpaši pirmajās dzemdībās. Durex varētu smelties iedvesmu no cigarešu ražotājiem un uz prezervatīvu iepakojumiem likt starpenes pēcdzemdību attēlus – neviena sieviete, kas tos būs aplūkojusi, nekad negribēs riskēt ar palikšanu stāvoklī.»
106. lapaspuse

Manas zināšanas par medicīnu līdz šim balstījušās uz «Doktora Hausa» un «Grejas anatomijas» scenārija autoru un «Atsaucīgo māmiņu foruma» dalībnieku zināšanām un pieredzes, bet nekad jau nenāk par sliktu uzzināt arī vēl kāda – «ceturtā» speciālista viedokli, īpaši, ja šis speciālists atrodas otrpus ekrāniem vai «Ko ārsti tev nestāsta» glancētajām žurnāla lapaspusēm; īpaši, ja tas skar virkni parādību, kas saistītas ar dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanu. Adams Kejs, bijušais dzemdību (un ginekoloģijas) nodaļas ārsts, grāmatā «Mazliet sāpēs» apkopojis ierakstus no savas slepenās «jaunā ārsta dienasgrāmatas», kurā kā Dons Kihots atklāj savu cīņu ne tikai ar birokrātijas vējdzirnavām, bet arī ar prātā neapdāvinātiem pacientiem – tās ir īsas etīdes ar traģikomēdijas elementiem, kas paver iespēju palūkoties uz ārsta profesiju no ne pārāk glaimojošās puses (un, ļoti iespējams, dot stimulu pamest medicīnas studijas, kamēr nav daudz par vēlu pievērsties kaut kam pateicīgākam, piemēram, matu kondicioniera vai gaisa atsvaidzinātāja testētāja profesijai) – piemēram, no tās puses, kurā tava dibena noslaucīšanas laiks (labākajā gadījumā pēc tualetes apmeklējuma) ir ekvivalents tam ātrumam, ar kuru tobrīd mirst tavs pacients.
*Tikai lasītājiem ar stabilu humora izjūtu!

«(..) es neviļus aizdomājos, vai viņi šo sindromu nosauks manā vārdā. Vienmēr biju cerējis, ka Keja sindroms būs kāds spožāks atklājums par šo, kad paciente, kurai tiek izraisītas dzemdības, izkakā savas iekšas, bet varbūt tā ir cena, kuru ir vērts maksāt par sevis iemūžināšanu mācību grāmatās.»
65. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Žaks Frīnss «Sestklasnieki neraud»

by

par grāmatu

«Es guļu Onkoloģijas nodaļā, tas ir pieklājīgs vārds vēzim, taču arī no tā var tāpat saslimt.»
72. lapaspuse

«Sestklasnieki neraud», bet gandrīz divdesmit deviņus gadus sasniegusi trīs bērnu (piecu kaķu un divu suņu) mamma sāk raudāt, netikusi pat pāri grāmatas satura rādītājam – pēkšņi mani bija pārņēmusi «sajūta, ka jānirst lielā peldbaseinā, lai gan nav zināms, cik dziļš varētu būt ūdens» (111. lpp.), bet es taču nemaz neprotu peldēt, taču Žaks Frīnss, šī – uz patiesiem notikumiem balstītā stāsta autors, to radījis tieši tā, lai lasītājam būtu sajūta, ka glābšanas riņķis ir tepat, kaut kur pie teikuma beigām, aizķēries aiz komata divdabja teicienā vai aptinies ap punktu, kas stingri nodala robežas starp traģisko un komisko. «Domājot par tevi, es smejos caur asarām» (191. lpp.), manuprāt, ir precīzs – stāsta par meiteni, kuras cīņā ar nāvējošo slimību, atverot grāmatas vākus, tiekam ierauti, apzīmējums – tas ir slavinājums draudzībai un mīlestībai, drosmei un cerībām, tas ir slavinājums «cilvēka nezūdamības likumam».

«Kad tu nomirsti, nomirst tavs ķermenis. Taču viss pārējais paliek un ir.»
175. lapaspuse

No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone;
Ilustrējis Edmunds Jansons;
Izdevējs: liels un mazs, 2021
Inga Grencberga «Sestā sieva»

by

par grāmatu

«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.»
116. lapaspuse

Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.

«- Zini, ko es vēl teiktu viņai? Toreizējai sev? Ka būs tādi brīži, kad zaudēt un palaist vaļā, iespējams, būs labākais, kas var notikt.»
341. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020
Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»

by

par grāmatu

«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse

Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.

«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse

Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.

«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse

Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).

«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse

Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.

«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse

No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Marija Dzeisla «Vysta smierts»

by

par grāmatu

«gribieji radeit vīnu pasauli
otkon sagouja sazyn cik»
6. lapaspuse

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt plaukt. Putns grib lidot atpakaļ, cilvēks grib iekāpt pazemē. Pat ellē sācies sajukums, nelabajam meklējot patvērumu no tevis.
Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Kāpēc iztaisies par mocekli mocekļu barā?
Tavu darbu valoda ir vēl svešāka. Svešāda ir tavu padoto daba. Tā neizpaužas cilvēks. Tā neizpaužas dzīvnieks. Vājums ir tas, kas tā izpaužas.
Tulkojot valodu, kas laužas ārā no tevis kā atvemts kuņģa saturs pēc saķerta vēdera vīrusa, var zaudēt prātu.

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

«feisbukā mane nabeja
teleponam nūgrīžu skaņu
vacapā nivīnam naraksteju
skaipam beju aizmiersuse paroli
draugi ir vacmūdeigi
tviterī jau vaira na tys
pinterestā vīnys boubys
da i vyspuor vyss rībās
siežu iz pūda
šaļteņa laimis»
21. lapaspuse

Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrīt vēstule no Valodu mājas, mani pārņem patīkams satraukums, jo zinu, ka tajā mani sagaida reibinoši patīkama iepazīšanās ar kādu no izdevniecības jaunumiem, kuri manā lasītājas pieredzē ne reizi nav likuši vilties. Patiesi liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka šoreiz Valodu māja man piedāvā iespēju iepazīties ar Marijas Dzeislas dzejas krājumu – dzeislinīku «Vysta smierts».
Pirmkārt, iemesls, kāpēc izvēlējos iepazīties ar «Vysta smierts», lai arī esmu dzimusi un augusi kurzemniece, kura joprojām dzīvo starp cilvēkiem, kuri vārdiem galotnes norauj, nevis pieliek priedēkļus, piedēkļus, sakņu saknes un galotņu galotnes, ir tas, ka divdesmit pieci procenti asiņu, kuras plūst caur cauri manu vēnu, ir latgaliešu (un nevis kafijas ar pienu, kā citiem labpatiktu domāt). Mana tēva māte Antonija bija īstena latgaliete. Vecmammu iepazīt man neizdevās. Mūs šķīra nāve. Taču par šo savu nezināmās (un vēl neizpētītās) dzimtas vēstures lappusi esmu ļoti lepna.
Otrkārt (gan jau bijāt izsapņojuši, ka pēc tik gara pentera es būšu aizmirsusi par otrkārt, ha), «Vysta smierts» relīzē par Mariju Dzeislu teikts tā : « – tas ir pseidonīms, aiz kura nav jāmeklē personība, bet gan plūstoša identitāte, kas mainās atkarībā no vēstījuma un pat spēj pārvietoties laikā.» – šī nezināmā aptaustīšana «pa gabaleņam / pa dzeisliņai» (4. lpp.) šķiet tik pat aizraujoša, kā «kārmānā atrast sauvi kaštanu, beijušo dzeivūkļa atslāgu i lītuotu sejis masku» (5. lpp.) Šādu iespēju būtu neprāts laist garām, īpaši jau tādēļ, ka, ļoti iespējams, šeit būšu atradusi atbildi uz savu «Kas tu taids / Kaids tev sakars ar Dīvu» (15. lpp.) jautājumu.

«Dzejūli kai duraki stouv pi lūgu, pi durovu
Nā, nivīna naīlaisšu
Pošizolaceja gols golā»
50. lapaspuse

Dzejas krājums «Vysta smierts» («vistas nāve» un «visa tā nāve» – vārdu spēle) sastāv no sešām daļām : «Marija»; «dzejs sadzeis»; «ups»; «ustobā»; «dzeraune» un «maņtinīki».
«Marija» meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Par to, kāpēc ir tik grūti piedzimt par sievieti. Un kāpēc ir tik sāpīgi dzemdēt dēlu. «dzejs sadzeis» vēsta par dzejas (un dzejnieku) likteņiem. Vai maz kāds no jums zina, ka «rudinī dzjnīki palīk troki» (13. lpp.)? Vai to, ka «Ar literaturu vyss ir vīnkuorši / Pajem lapeņu i pīroksti» (28. lpp)? Trešā daļa «ups» satricina «vysu kustamū i nakusteigū montu» (31. lpp.), jo izrādās, ka «Kulturkapitala fondā nav nivīna latgaļu romana» (33. lpp.) Ustobā, kā jau «ustobā» – «koktā atrodu svešu smierti / aizmiersuši». (51. lpp.) Karantīnas, pašizolācijas, dabiskās atlases, bet visam pa vidu «muna vysta pasauļa radeituoja / nūdēja ūlu / rikteigs kosmoss». (43. lpp.) Latgales lauku vēsmas atnes «dzeraune». Tikai Latgales laukos, «kod gūvs smaida / Džokonda nūbuolej iz klāva sīnys / iztrīpta ar syudainu asti i kreitu izbeleita». (60. lpp.) Tikai Latgales laukos «Dīvs ari vaira na tys / es jam praseju – dūdi maņ mīru, dūdi maņ svātu mīru / jis atsyuteja elektromontīrus i greideri / mežstruodnīku brigadi boltā busā i socialū darbineicu». (75. lpp) Noslēdzošā daļa «maņtinīki» ir kā svētbilde, kuru vecvecāki atstāj mantojumā (manā gadījumā tā bija Nescafe kafijas bundža pilna ar sarūsējušām skrūvēm un naglām). Jātur vēsā, bet sausā vietā, lai nesabojājas. Vai jāieskenē datorā – «Niu jei byus digitala i myužeiga kai elektreiba» (87.lpp), galu galā «papeirs pacīte vysu, monitors pacīss vēļ vaira» (82. lpp).

«anorekseja ir kai ateisms
kas tī par bārnim niu
nikuo naād»
86. lapaspuse

Šobrīd mēs pieredzam laiku, kad mums vairāk kā jebkad agrāk jāapzinās sava latviskā identitāte, neaizmirstot, ka to veido arī Latgale, latgalieši un latgaliešu valoda – tikai kopā mēs radām Latvijas valsti. Noteikti lasiet Dzeislu. Lasiet «Vysta smierts». Lasiet, pat ja jums liekas, ka tā ir «tikpat touli, kai nazkod beja cara laiki.» (93. lpp.) Marijas Dzeislas «Vysta smierts» tikai pierāda to, ka valodas barjera ir viegli pārkāpjama – lai arī cik dažādi mēs šķistu – mēs prastu saprasties pat bez vārdiem.
Marijas Dzeislas «Vysta smierts» ir bijis interesantākais literārais izaicinājums manas lasītājas (karjerā) mūžā. Es ne tikai pārvarēju savas bailes no ielasīšanās svešā valodā, bet to vienlaikus izbaudīju uz visiem iespējamajiem procentiem. Šobrīd jūtos kā zibens apžilbināts briedis, kurš nezina, uz kuru pusi tagad skriet. Ko ķert un ko grābt. Šī ir dzeja, kuru nevaru iedomāties latviešu valodā. Latgaliešu balss tajā iedveš dzīvību. Dzīvāku par mani un tevi. Marija Dzeisla deviņdesmit sešu lapu laikā pieradināja mani pie latgaliskās būtības. Es satvēru skumīgas notis un ļāvu tām aiztecēt asprātīgos teikumos. Es atcerējos bijušo (dzīvi, ne draugu, bet varbūt tas ir viens un tas pats), esošo un iztēlojos, kāda būs nākošā. Satiku nāvi tik bieži, ka, šķiet, ir kļuvis mazāk bail. Redzēju, kā mainās gadalaiki. Raksturi. Atcerējos, kā garšo cukurā pamērcēts rabarbera kāta gals. Bridu upi un bezdarbnieku pabalstu. Dabūju «līceibā četri latvīšu volūdā / es namuoku, komatus». (81. lpp.)

«cylvāks bez izlūksnis, cylvāks bez veižu»
25. lapaspuse

Pateicoties oriģinālajam dizainam,«Vysta smierts» burtiski pārtop Marijas Dzeislas četrpadsmitajā lapaspusē aprakstītajā «literatura kartona kasteitē» – tas nav iesiets vākos, bet, pārlocītas uz pusēm, iekšlapas (starp kurām iekļauti arī iespējami sarežģītāko vārdu skaidrojumi literārajā valodā) cieši tur plāni kartona vāciņi. Šī īpatnība nav īpaši pateicīga, ja esat pieraduši pie ērtībām (dušas dzīvoklī un atejas, kura nav jāmeklē pagalmā vai gaitenī), taču reizi pa reizei arī šādiem izaicinājumiem jātiek pāri. Bet cmuki jau bez gala…

«ka nivīna vairs nabyus, nabyus nivīna
Dīvs izīs iz gaņku dabasūs
atsasēss, vērsīs i klusēs

kopeja kruškā atdziss, izmierks capumi vokora rosā
div vabalis ruopuos
Dīvs dūmuos

ar kū voguls atsašķir nu vabalis
i kur beja pruots radeit tik daudzi volūdu
ka niu navā nivīnys»
96. lapaspuse

*Atvainojos par pareizrakstības kļūdām, ja tādas iezagušās, pārrakstot tekstu latgaliešu valodā

Fotogrāfiju autore: vācu fotogrāfe Elēna Helfrehta (Elena Helfrecht)
Dizains: Ilzes Kalnbērziņas-Prā / «Kolektīvs»
Izdevējs: Valodu māja, 2021