“Lai labi melotu, ir nepieciešami divi cilvēki –
viens, kurš stāsta pasakas, un otrs, kurš labprāt tās klausās.”

Mednieks un medījums beržas viens gar otru kā zāģa neasie zobi, kas cenšas uzplēst koka ādu. Uzplēst ādu, lai sastingtu starp tā pusdzīvās dvēseles apdari, laika mutes apslienātu. Realitāte un iedomas saveļas kamolā kā sētas runči pēc peldes baldriānu skurbinošajās skavās. Cerību un ilgu aplauztie spārni kā sazvērestības orģiju dalībnieku starpnieki, nodod vēstis, kas iedveš asinsrites sistēmā bezpalīdzības eritrocītus.
Vēlēties palikt atbildi parādā vējam, kas sev līdzi nes liegas nelaimes atskaņas. Atskaņas no dzīrēm, kurās nāve ar izkapti rokā priecīgi dejo.
Smaga ieelpa, kas cietusi no baiļu apspiestības ņirdzīgajiem smiekliem. Un izelpa, laužot ceļu cauri iznīcības brikšņiem un krūmājiem, cerībā izbēgt no, kājas mokoši velkošu, ciešanu dramaturģiskā sacerējuma tēlu atveidojumiem.
Pret upes straumi peldošās samazgas, melu un ļaunprātības atliekas, kas lauž skatu uz pasaules burvību. Varmācības garša uz mēles. Un vientulība, kuru nespēj izturēt pat ugunī rūdītais.
Meklēt patvērumu pēc lapseņu pūžņa iekustināšanas cīņā par cilvēcības saglabāšanu necilvēcībā.
Mednieks un medījums.

“Cilvēki ir zemiski, un tas ir likums, kuram nav izņēmumu.”

Zviedru rakstnieka un žurnālista Niklasa Nata o Dāga (Niklas Natt och Dag) kriminālromāns 1793 manu uzmanību saviem vākiem piesēja, pateicoties tieši tā niecīgajam, nepārsātinātajam nosaukumam. Apziņu caurstrāvojušās domas, ka aiz ciparu kombinācijas, kura tīši vai netīši norāda, ka autors romānu būvējis, ļaujot elpot vēsturisku notikumu atblāzmām sev pakausī, neļāva rimt vēlmei ienirt romāna īsajā raksturojumā, kas, apgāzts uz mutes, slēpj no kāriem acu skatiem savu iekšējo esību. Tas, ka romāns 1793 radis mājvietu kriminālromānu žanra ložā, uzšķīla manī tikai papildu izaicinājuma dzirksti.
Pēcvārdā Niklass Nats o Dāgs atklāj, ka, rakstot romānu, balstījies uz neskaitāmiem vēstures avotiem, taču tajā pat laikā lasītājam atgādina, ka romāns 1793 joprojām jāuztver nevis kā zinātniskā, bet gan izklaidējošā literatūra, kurā vēstures elpas un baismu noziegumu mijiedarbība, veido romānu, kura izklāstu būs teju neiespējami aizmirst.
Atceros, ka pirms septiņiem gadiem, kad biju sava pirmā bērniņa gaidībās, ieslīgu itāļu rakstnieka Mario Pjuzo skāvienā, lai ļautos neizsīkstoši reibinošu notikumu virpulim, kurā ierauta sicīliešu mafijas ģimene. Toreiz neapmierinātību par manis izvēlēto literatūru pauda vairāki ģimenes locekļi, liekvārdībām plūstot pār lūpu kaktiņiem, pūlēs norādīt, ka Krusttēvs noteikti nav piemērotākais iespieddarbs, kuru pārlapot topošajai māmiņai, liekot pasaulslavenajai kriminālromānu klasikai pretī vissaldākos mīlas romānus, no kuriem bira dzīvs ievārījuma cukurs. Nojauta, kas teiktu priekšā, ko manas ģimenes pārstāvji domātu šodien, uzzinot, ka sava trešā bērniņa gaidībās esmu iegrimusi romāna lapaspusēs, uz kura fona Krusttēvs ir vien apskurbuša klaidoņa šļupsti, ir devusies pusdienu pārtraukumā. Taču viens ir skaidrs – šis romāns nav tāds, kādu es to biju iedomājusies esam. Tas ir daudz nesaudzīgāks, cietsirdīgāks, šaušalīgāks. Un tajā pat laikā – dedzīgi aizraujošāks.
(No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

“Dzīve ir kā divi ceļi, kas ved pretējos virzienos. Viens seko jūtām, bet otrs – saprātam.
Un manējais vienmēr ir bijis otrais.”

Romāns 1793 lasītāju aizvilina uz Zviedriju, astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmito gadu mijkrēslī, kur laime vaigu uzgriezusi, izkliedētas saules gaismas pavadījumā, plaukst noziegumi, kuri ceļas pāri cilvēcisku tieksmju izpausmēm. Pēc tam, kad sakropļotais kara veterāns Kardells no ezera mutes izvelk cilvēka līķi, kurš nepārprotami pirms nonākšanas piedrazotajā, biezajā un nekustīgajā ūdens zampā, nav pieredzējis ne drupatas žēlastības, tā ceļi krustojas ar Sesilu Vingi, vīru, kura prāts nenogurdināmi darbojas, par spīti ķermeņa vājumam, un kurš tiek lūgts izmeklēt un atšķetināt līdz šim nepieredzēta, bezjūtīga un nežēlīga nozieguma kodola centru. Abu vīru kopīgais uzdevums ir ne tikai neļaut savā starpā salapot draudzībai, kurai tiktu lemta vien ātra bojāeja, jo Sesila Vinges elpu un izelpu sprīži ir teju izsmelti, bet arī atklāt noslēpumu, kuru sev uz mūžību līdzi paņēmis gļotu piepildītajā ezerā atrastā cilvēka rumpja izmocītā dvēsele.

“Noziegums, kurš mums jāizmeklē, ir ļoti neparasts. To nav pastrādājis vienkāršs noziedznieks. Padomā kādi resursi ir nepieciešami, lai varētu cilvēku paturēt gūstā tik ilgi, ka to var pakāpeniski sakropļot, turklāt palikt neatklāts!”

Mani sevišķi pārsteidz autora izveidotā romāna konstrukcija. Vienubrīd tā strauji attālina lasītāju no daiļdarba centra, grūžot arvien jaunu varoņu, ļaužu, kuri savu likteni nav izvēlējušies paši, pārdzīvojumu jūtīs, liekot lasījumam stāties starp teikumu tumšajiem plīvuriem un mēģināt atsaukt atmiņā to, kāpēc vispār šī grāmata ir celta pie acīm, taču jau nākamajā brīdī, sasien jauniepazītos romāna tēlus ar nozieguma detaļām tik ciešās pīnēs, ka tie kļūst par galvenajiem pavedieniem visā brutalitāšu jūklī, kurā aci pret aci stājas varmācība, izvirtība, pazemošana, spīdzināšanu, bet visam pāri kāras alkas pēc dzīvības.

“Cilvēki ir melīgi mūdži – bars asinskāru vilku, kuri nevēlas neko vairāk kā vien saplosīt cits citu gabalos, tiecoties pēc varas.
Paverdzinātie nav labāki par paverdzinātajiem, viņi ir tikai vājāki.
Nevainīgie saglabā savu nevainību vienīgi nekompetences vai spēju trūkuma dēļ.”

Rakstnieks Niklass Nats o Dāgs mani piespiedis pie sienas. Man jāatzīst, ka es vienlaicīgi gan ienīstu, gan dievinu šo romānu. Bezdievīgi mulsinoši.
Man vairākkārt nācās atsprāgt no grāmatā iegravētajiem burtiem, it kā acīs būtu ieskrējis no kursa nomaldījies kukainis, klaji mirkšķinot un nesaprotot, vai migla skatienam spēs izzust pavisam. Šis neparasti tumšais, necilvēcības cauraugušais romāns lika man uz savas ādas izjust gan tajā aprakstīto spozmi, gan postu. Sajust netīrību zem nagiem. Smakas, kas cēlās no burtu un teikumu izliektajiem reljefiem. Cīnīties ar nelabumu, kas kāpa augšup pa rīkli un nosprūda pusceļā, negausīgi ņirgājoties par mani, norādot, kurš no mums šajā veiklības izrādīšanā izrādījies spēcīgāks.
Autoram nesatricināmi lieliski izdevies radīt īstu astoņpadsmitā gadsimta noskaņu, ka caur cauri visām neērtībām, es nevēlējos pārtraukt tā baudīšanu.
Romānā 1793 nav pilnīgi nekā gaiša, ja neskaita baltās lapas, kurām tipogrāfijas ceptuvē uzspiesti nenodzēšami melnu burtu zīmogi, kuri kārtējo reizi apstiprina, ka briesmoņus sabiedrība izveido pati. Pati pēc savas līdzības.
Augstas meistarības mālos mīcīts daiļdarbs. Spēji satricinošs, neatslābstoši urdošs romāns. Taču noteikti ne domāts katra grāmatmīļa grāmatu skapja papildināšanai.

“Mēs esam tāds pats mērķis kā mūsu pretinieki.”