POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: pasaka

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”

  • Marjus Marcinkevičs, Lina Dūdaite «Svizis»

    by

    “Kādā dzidrā ziemas dienā…”

    Svizis ir īstens mūsu ģimenes dzīvojamās platības pētnieks. Ekspedīciju laikā atklājot ne tikai vietas, kurās, izņemot zirnekļus un to austos tīklus, sen neviens nav bijis, bet arī vietas, kuru eksistencei es joprojām nespēju noticēt. Tajā pat laikā Svizis paviesojies arī vannasistabā uz vannas malas, balansējot starp ūdens peldi un dejām uz flīžu grīdas. Baudījis princešu multfilmas, zvilnot dzīvojamās istabas dīvānā starp pusizēstām čipsu pakām un gardu muti notiesātu šokolādes konfekšu papīrīšiem. Pievienojies gan uz brokastu kafiju, gan citām vēderprieku baudīšanām mūsu ģimenes ēdiena svētnīcā. Izbraukājies ar līdzsvara riteni. Bijis galvenais viesis tējas ballītē. Divreiz. Karaokes vakarā pārliecinoši izpildījis Cip, cip cālīšus un Ziemassvētku priekšvakarā ticis pats pie sava džempera ar ziemeļbriedi. Vienvārdsakot, Svizis ir īsts mūsu ģimenes loceklis.

    “Draugi vēroja, kā saule piesardzīgi, itin kā baidīdamās notraukt skaistās cepures, ripo pa koku galotnēm.”

    Šobrīd (tikai tīrākās veiksmes (un dažādu mazu mazītiņu sakritībiņu dēļ)) manas rokas sasniegusi grāmata, kura ikreiz, tajās nonākot, ar vārdiem – atdod, tā ir mana – tiek no tām tūlīt pat izravēta kā balanda no biešu vagas. Skaidrs, ka manai divgadniecei līdz burtu pavēlniecei vēl mazliet jāpastiepjas, taču acīmredzot ilustrācijas ir tieši tik vērtas, lai cīņā par tām, stātos pretī pat savai radītājai (un ar to es domāju – MAN, jo par to, vai visumam ir tētis vai mamma, igauņu zinātnieki vēl nespēj vienoties, tādēļ atbildes uz tik eksistenciāliem jautājumiem būs nedaudz…jāuzgaida). Un patiesi. Redzot Svizi grāmatnīcas plauktā, prātā neviļus iezogas jautājums – kāpēc Svizis atrodas šeit, nevis, piemēram, pārtikas veikalā? Saldumu nodaļā. Uz Sviža vāka noteikti pietrūkst uzraksta, ka tā neapšaubāmi ir grāmata, ne pārtikas izstrādājums, no kura bojājas zobi vai paaugstinās holesterīna līmenis. Ilustrācijas ir tieši tik krēmīgas un gaisīgas. Lai kā tu censtos to nepieļaut, siekalas vienalga atradīs ceļu uz taviem lūpu kaktiņiem. To, ka tagad nestāstu aplamības, apliecina arī tas, ka vienīgais, ko vēl bez šīs grāmatas mana meita tik privātīpašnieciski sargā, ir saldumi.

    “Tas KĀDS var būt KĀDS ĻOTI BĪSTAMS, tāds, kurš vienā kampienā var aprīt ne tikai Sivēnu, bet arī govi ar visām slidām.”

    Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites duets ir nevainojams. Latvieši teiktu – kā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Pasaku stāstnieks un ilustrāciju burve radījuši lielisku mākslas darbu, pie kura kavēties grib bērni visos vecumos (tajā skaitā arī bērni, kuru vecums pārsniedz divdesmit viena gada robežu). Priecē, ka autors šīs pasaku grāmatas mērķauditorijas uzrunāšanai izvēlējies tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem jācenšas apgūt pēc iespējas agrākā vecumā – draudzība un drosme baiļu pārvarēšanai. Lai šī lietuviešu pasaka, kura ir kā apliecinājums tam, ka, lai stātos pretī bailēm, nav nepieciešams bagātīgi aprīkots ekipējums (ja nu vienīgi opapa korķu viļķis) – vien īsta draudzība un kripatiņa drosmes, nonāktu arī mūsu mazo lasītāju grāmatu krātuvītēs, jāpateicas burvīgajai tulkotājai Dacei Meierei, kuras darbs kārtējo reizi neliek vilties. Tas ir kā dimants, kas nokritis no debesīm. Vajadzēs uzrakstīt par to dzejoli… (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Vajadzētu ar to Svizi sadraudzēties, jo mums, inteliģentiem zālēdājiem, kāds negants draugs allaž noder.”

    Pasakas centrā ir draudzība. Draudzība starp Sivēnu un govi Adelaidu (vai esat kādreiz redzējuši govi ar tik skaistu vārdu?). Kādā dzidrā ziemas dienā, kad Sivēns nolemj baudīt tās priekus, dodoties pastaigā pa aizsaluša strauta izveidotu taciņu, kuru ieskāvuši koki sniega cepurēs, taisni nezināmajam pretī, Sivēns atduras pret aizsalušu ezeru. Mazajam Sivēnam uzreiz ir skaidrs, kas ar šādu nejauši atklātu brīnumu ir jādara (mums, no ziemas teju atradušajiem, drīz vairs nebūs ne jausmas, kā ziema lietojama). Ir jāslido! Sivēns ātri vien saprot, ka baudīt ziemas priekus vienam, ir pilnīgs neprāts, tāpēc Sivēnam uz ledus pievienojas Adelaida. Govs uz slidām (šajā brīdī jāpiedomā pie tiem, kuri jebkad agrāk ir teikuši vārdus : “kad pūcei aste ziedēs”, “kad zaļos sētas mieti”, “kad govis slidos”… jāpiedomā pie tiem un “lietām”, kuras noteikti ar ŠO pašu mirkli sāk piepildīties). Un izrādās, ka slidot spēj pat šķietami lempīgi dzīvnieki, ja vien ir uzticīgs plecs, uz kura atbalstīties. Taču abu draugu ziemas idilli pēc neilga laika izjauc kādas baisas būtnes parādīšanās. Būtnes, kuru no Sivēna un Adelaidas, šķir vien ledus kārta. Tas ir briesmonis, kas mājo ezera dzīlēs. Un pat ļoti iespējams, tā dzimtas saknes plešas tālu, tālu, dziļi, dziļi Āfrikas ūdeņos. Tas ir Svizis. Ko viņš te dara, pieplacis pie ezera ledus vāka? Ko viņš grib no Sivēna un Adelaidas? Vai apēst, uzdzerot saldo ezera ūdeni? Aprīt divus inteliģentus zālēdājus un divus slidu pārus? Vai varbūt draudzība ir tā, ko Svizis grib? Vai palīdzība… Abiem draugiem nu jāizlemj, kam ļauties – bailēm vai drosmei.

    “Es viņam uzzīmēju āboliņlapu, sieru un puķi, bet viņš man – zivi un kaut ko nesaprotamu…”

    Dzīve jau visu laiku rit starp bailēm un drosmi. No rīta mēs pamostamies, baidāmies no tā, ko nesīs diena. Vai tā būs satraukumu pilna? Vai varbūt laimības? Varbūt laimēsi loterijā? Vai no darba e-pasta klientam nejauši nosūtīsi savu pašbildi… Taču izejot pa guļamistabas, dzīvokļa, mājas, vai kāpņu telpas durvīm, izejot pretī savai dienai, saviem ieguvumiem un zaudējumiem, mēs apņemamies būt stipri. Mēs apņemamies būt drosmīgi. Apņemamies būt drosmīgi, neatkarīgi no tā, ko dzīve ir ieplānojusi mūsu sakarā. Un ir tik labi, ka ir kāds, kuru ņemt pie rokas. Vai tas ir draugs, mīļotais. Vai brālis, māsa. Un drosmi nevis dalīt, bet reizināt un kāpināt. Tikai mūsu varā ir izlemt, kādi iziesim pretī savai dienai – baiļu vai drosmes pilni.

    Svizis ir neizsakāmi apburoša grāmata. Nav iespējams nesajust katrā grāmatas centimetrā (un pat milimetrā) ieguldīto mīlestību, kuru autoriem nav bijis žēl atdot mazajiem lasītājiem. Ir tik priecīgi, ka šim sirsnīgajam stāstam, kuram tik ļoti nevēlējos redzēt ne galu, ne malu (nu tā, lai šī pasaka un ilustrācijas turpinātos vēl ilgi iekš grāmatas vākiem), ir izdevies piepulcēties Jāņa Rozes apgāda 2019. gadā izdoto grāmatu sarakstam, lai dotu iespēju arī latviešu cilvēkbērniem saritināties šī stāsta burvībā.

    “Beigas.”