Birka: Piezīmes uz šaubu malām

  • Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni.
    Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.

    Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.

    2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu.
    Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var.
    2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).

    Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.

    Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk.
    Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos!
    Lai brīnišķīgs 2024. gads!

    GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS

    bez vietu iedalījuma

    Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

    Tas pats izmisums, tikai ar puķēm

    «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.

    Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!

    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

    Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»

    Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.

    Elpu (un domas) aizraujoša.

    P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023

    Jā Džasi «Mājupiešana»

    Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem.
    Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā.
    Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

    Viktorije Hanišova «Sēņotāja»

    Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos.
    Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.

    Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…

    Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!

    No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš;
    Izdevējs: Pētergailis, 2023

    Olli Jalonens «Debesu lode»

    Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
    «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Valodu māja, 2023

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

    Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

    Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023

    Medlina Millere «Kirke»

    «Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.

    Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.

    No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023

    Dace Rukšāne «Džikī»

    Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».

    Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.

    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023

    Ešlija Odrēna «Krustojums»

    Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.

    Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.

    No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu;
    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023

    Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»

    Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!

    Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.

    No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana;
    Izdevējs: Pētergailis, 2021

  • «Varbūt visi šaubu un neizdošanās scenāriji galvā tiek izspēlēti nevis tāpēc, ka mums bail palikt mīnusos, bet tāpēc, ka mums bail, ka var arī izdoties…»

    214. lapaspuse

    Viņas ir klāt. Autobuss pienāca vien sev zināmā laikā.
    Bet tur viņas ir. Un viņu ēnas. Tās zvārojas uz perona kā tievā diegā iekārtas porcelāna lelles. Bīstami trauslas. Nekaunīgi skaistas.
    Saule mijas ar mākoņiem. Ēnas te kūst kā piparmētru ledenes uz mēles, te atkal uzrodas kā tā neglītā pumpa uz deguna skolas fotografēšanās dienas rītā.
    Tām patīk spoguļoties. Un sēdēt autobusā pie loga. Pirms laika ierakstīt parādnieku sarakstā visus vēl nepiepildītos sapņus. Es viņas redzu. Viņas mani arī. Bet vairāk.
    Vai es drīkstu tā justies?
    Vai es drīkstu nepagūt?
    Vai es drīkstu tik viegli būt?

    Un dejot trakāk?
    Domu satiksme uz laiku ir apturēta – kā luksofors apstādina pie sarkanās gaismas. Tā ir gaisma, kas nepāriet. Un nelīdz ne plāksteri, ne ceļmallapas. Ne iedvesmojoši citāti uz noplēšamā kalendāra lapiņām.
    Kad lietas novalkājas, tām vajadzīga tehniskā apkope. Ar slapju lupatu, sentimentu notraucot.
    Es zinu.
    Šodien man nekas nesanāks. Viņas ir klāt.
    Rīt.
    Rīt es celšos un mana pirmā doma būs par tevi (un kafiju ar pienu, mazliet), otrā – par to, ka nekas mani vairs nesatrauc.
    Šaubas.
    Ja vien viņas atkal nebūs klāt. Ja vien tas autobuss, kas pienāk vien sev zināmā laikā…

    «Tas ir tik cilvēcīgi gribēt zināt, ka par šo mums visiem beigās kaut kas būs.»

    122. lapaspuse

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
    Man bija nepilni divpadsmit gadi, kad pirmo reizi redzēju latviešu tautasdzies…tpfū, grupas Astro’n’out dziesmas Daļa Rīgas videoklipu. Tolaik biju Rīgā bijusi četras ar pusi reizes (uz šodienu nav gluži vairāk), bet toreiz tai meitenei, kuru redzēju televizora ekrānā, izdevās mani pārliecināt par to, ka manā sirdī ir vieta ne tikai pirmajai mīlestībai, bet arī Rīgai. Jāatzīst, ka neesmu no tiem ventilatoriem (lasīt: faniem), kas zina visu grupas Astro’n’out dziesmu vārdus un albumu piedzimšanas svētku gadadienas no galvas, taču šo gadu laikā manā mūzikas atskaņošanas sarakstā uz palikšanu iedzīvojušās tieši tik daudz grupas dziesmu, lai varētu sevi nosaukt par mazu Astro’n’out ventilatoriņu (lasīt: fans saprāta robežās). Zinu, ka mums katram ir sava mūzikas gaume – izsapņota ideālā festivāla skatuve, uz kuras pulcējas mīļākie (šoreiz domāju tikai par pašmāju) mākslinieki. Uz manas skatuves to nav daudz, taču, pārstāvot plašu žanru diapazonu, maniem sapņu festivāla māksliniekiem (kuru starpā ir arī Astro’n’out) ir kāda kopīga iezīme – spēja būt autentiskiem, nepazaudējot dabiskumu… un cilvēcību – lai arī esmu cilvēks, kurš mīl ar ausīm, ir lietas, kuras manā uztverē stāv pāri visam. Un šodien, teju divdesmit gadus vēlāk, lasot Māras piezīmes, saprotu, ka mans čujs toreiz bija pilnībā pareizs – šī ir viena no krutākajām meitenēm uz latviešu mūzikas skatuves.

    «Pieņemt lēmumus ir bailīgi. Uzņemties atbildību ir bailīgi. Iziet pirmajā rindā ir bailīgi.
    Bet palikt malā un skatīties, kā dzīve paslīd garām, ir vēl biedējošāk…»

    214. lapaspuse

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
    Īsti nevar uzminēt, ko no grāmatas sagaida tās topošais lasītājs (un ko sagaidījis jau izlasītājs), taču uzreiz varu pateikt, ka «Piezīmes uz šaubu malām» nav ideālo formulu grāmata (jo, «ideālas formulas» nepastāv (pat 2+2=5)) – šajā grāmata nav apkopoti galvenie darbību likumu kopumi, lai izveidotu veiksmīgu un daudzsološu karjeru, dibinātu klausītāju iemīlētu mūzikas grupu vai sarakstītu dziesmu, kas folklorizējoties iedzīs latviešu mūzikas ārēs saknes tik dziļi, lai pēc gadu desmitiem Mežaparka estrādē to dziedātu tūkstošiem tautastērpos tērptu dziedātāju, nemaz nerunājot par perfektu laulību un bērniem, kas ēd dārzeņus un vakaros laicīgi dodas pie miera. «Piezīmes uz šaubu malām» ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats Māras Upmanes-Holšteines radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

    Man ir sajūta, ka ar šo grāmatas formāta atkāpi, Māra ir vēlējusies ko vairāk, kā pierādīt, ka spēj uzrunāt ne tikai klausītājus, bet arī lasītājus. Māras piezīmes es uztvēru kā uzsaucienu tiem, kas iztēlojas skatuves māksliniekus kā izredzētos – kā tos, kas saņem aplausus pie katras mazākās kustības. Un nopūtas. Taču patiesībā tas ir smags darbs visos slāņos. Būt māksliniekam ne vienmēr nozīmē būt veiksmīgam, mīlētam, atzītam. Līdz tam ir jāizaug. Savs šaubu okeāns jāpārpeld. Un ar to arī vēl nav gana.
    «Piezīmes uz šaubu malām» izgaismo daudz personīgu pārdzīvojumu, atklājot to, kas slēpjas dziļi aiz populāras mūziķes ādas. Tur ir sieva, tur ir mamma, tur ir meita. Māsa un draudzene. Taču galvenokārt tur ir sieviete, kas zina, ka vajadzības gadījumā apkārt būs īstie cilvēki, kuri nedomājot sadosies rokās, lai palīdzētu. Lai nosargātu.

    «Šaubas nekad nepāries, bet pieaugs drosme mēģināt un riskēt, neskatoties uz tām.»

    54. lapaspuse

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
    Šo dienu laikā, kopš «Piezīmes uz šaubu malām» nonākušas pie lasītājiem, acis uz pāris teikumiem ieslīdējušas arī citu atstātajās atsauksmēs, kurās bieži tiek pieminēta vēlme samīļot Māru, samīļot grāmatu, samīļot bērnu, ģitāru, klavieru taustiņus. Nopirkt multivitamīnu multipaku.
    Pārlasīt Ziedoni, kā uzmācīga melodija manī skan šie divi vārdi. Pārlasīt Ziedoni. Bet vispirms samīļot Māru. Un patiesi – pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta, ka gribas samīļoties. Atnāca sen neredzēta draudzene un izstāstīja, kā viņai iet. Kā viņai patiešām iet. Esmu ļāvusi viņas šaubu mākonim izlīt. Līdz nākamam mākonim. Kad tas būs, to rādīs laiks.
    Ja vien mēs zinātu, kur paliek laiks.

    Šodien Māra man šķiet līdzīga taurenim, kurš varbūt nemaz īsti neapzinās savu skaistumu un devumu pasaulei.
    Bet mēs to ļoti labi saredzam.
    Sajūtam.

    «Dzīves upe tevi nes. Un dažreiz viss, ko vari, ir ticēt, ka straume iznesīs pareizajā vietā.»

    122. lapaspuse

    P.S. Es varētu arī izstāstīt par visām tām reizēm, kad, lasot «Piezīmes uz šaubu malām», apraudājos, taču tas ir tieši tik nepieklājīgi daudz, lai beigu beigās pastāstītu tikai par to vienu – pašu pēdējo, kad aizvērusi grāmatas vākus mēģināju aptvert visu, ko tikko izlasīju. Aizgāju pie vīra, kurš tobrīd bija blakus istabā, un teicu, ka tikko izlasīju Māras piezīmes. Vīrs nopētīja mani un jautāja, kā bija. Un vienīgais, kā tobrīd spēju atbildēt – norādot ar pirkstu uz asarām piemirkušo t-krekla priekšpusi.

    Izdevējs: SIA «ASTRO MUSIC», 2023
    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!