POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: romāns

  • JANVĀRIS

    by

    Jauns gads, bet tā pati vecā es. Jo labām lietām kāpēc mainīties?
    Ja joprojām esi uzticīgs emuāra AUSTRA.LV lasītājs, neizsakāmi priecājos. Ja esi šeit nejauši iemaldījies un vēl nespēj aptvert notiekošo, nebēdz prom, bet uzklausi, kas man rakstāms.

    2021. gada janvāris bijis grāmatu ziņā ļoti ražīgs. Ja ņem vērā, ka mīlestība man jādala uz desmit galviņām (trīs bērnu, vīra, piecu kaķu un grāmatas). Šomēnes esmu izlasījusi piecpadsmit iespieddarbus. Saņēmusi nesverami daudz emociju. Prieku. Sarūgtinājumu. Smieklus. Asaras.
    (atveriet emociju skaidrojošo vārdnīcu, mani pāršalca tās visas)
    Emuārā plašāk janvārī runāju par divām lieliskām grāmatām, proti, spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu Vēja ēna un itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu Kolibri.
    Karsti…

    Lai mazliet atvēsinātu, šodien piedāvāju īsi ielūkoties arī tajā, kas emuāra galveno sienu nesasniedza:

    Tiem, kas pārskaitīja grāmatu skaitu (un to izdarīja tieši neviens), varēja rasties jautājums, kāpēc teicu, ka izlasītas piecpadsmit, bet šajā ierakstā atrodamas ziņas par četrpadsmit. Tiesa, ar matemātiku joprojām esmu uz jūs, taču šoreiz pārskaitījos tīši. Par pēdējo janvārī izlasīto grāmatu ierakstu pie emuāra galvenās sienas piespraudīšu jau jaunnedēļ.
    Kas ir šī noslēpumainā grāmata? Tas lai paliek nelielai intrigai.
    Vien piebildīšu, ka šobrīd šī grāmata kļuvusi par deficītu Latvijas grāmatu (internet)veikalos. Būs interesanti, tāpēc neejiet nekur tālu. Tepat līdz virtuvei pēc tējām un kafijām, un esiet atpakaļ!

    Lai smaidīga sēdēšana starp rakstnieku un grāmatu!
    TIEKAMIES FEBRUĀRĪ!

    Regīna Ezera
    …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis

    Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.

    “…mīlestība taču ir brīva un ar likumiem tai nav itin nekāda sakara. Tā ir kā domas, neiespundējama nekādos būros, visiem režģiem tā iet cauri kā vējš.”

    “…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis” sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.

    “Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.”

    Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
    Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: “Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.”

    (Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Kristina Rūšifte
    Visi skaitās

    Jau kādu laiku metu acu skatus uz izdevniecības liels un mazs paspārnē izdoto norvēģu autores un ilustratores Kristinas Rūšfites bilžu grāmatu Visi skaitās. Krāsainais grāmatas vāks nevar palikt nepamanīts pat visbiezākajā tumsā (vai putenī, kas šobrīd kā negudrais dauzās aiz loga (šos vārdus rakstu 12. janvāra pēcpusdienā)). Tā aicina pie sevis krāsu mīļus. Aicina sevī patverties no garlaicības. Un skaitīties. Uz viens. Divi. Trīs.
    Es jau sen klusībā gaidīju, ka manās rokās reiz nonāks tieši tāda bērnu grāmata, kura ne tikai mēmi žilbinās ar ilustrācijām, bet arī liks darboties muskuļiem. Arī tiem, kurus svēti slēpj galvaskauss.
    Visi skaitās sevī slēpj noslēpumus, kurus pati grāmata vilina atklāt. Pa vienam vien. Ir jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām neko. Pat ne vismazāko putekli uz grāmatas lapaspuses. Arī tāds sīkums var būt izšķirošs.
    Šajā mudžamgrāmatā sastapsies ar neskaitāmi (un skaitāmi) daudziem cilvēkiem. Vieni skaitīs savus sirdspukstus, otri kļūs par premjerministriem. Kamēr viens pateiks ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu, trešais labprātāk apmeklēs svešas kāzas. Un bēres. Kamēr viens izgudros vakcīnu, kas izglābs miljoniem dzīvību, otrs nokavēs lidojumu. Kamēr divi bibliotēkā atradīs kaut ko vairāk par grāmatām, trešais un ceturtais jutīsies lieliski, nokļūstot uz pjedestāla starp trim labākajiem.
    Par to, ka grāmatas autore ir sieviete, šaubu nav, jo pēc mana (un, visticamāk, arī citu) vīra vārdiem, tikai sievietes tā spēj sarežģīt (un samudžināt) vienkāršas lietas. Tāpat man nav šaubu, ka šo bibliotēkas eksemplāru iemainīšu pret tādu, ko pievienot savai (un bērnu) personīgajai kolekcijai, remdējot nogurušos vakarus ar malku detektīvu dziņu!
    Lieliska izklaide!

    (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Monta Kroma
    Trotuārs

    Neparastās latviešu dzejnieces Montas Kromas dzeju līdz šim biju lasījusi fragmentāri. Kaut kur uzpeldēja kāda rindiņa, un es to kāri ķēru, ieslēdzot apziņā. Un klusībā nosoloties, ka lieliskas izdevības gadījumā ar rakstnieces pantu bērniem iepazīšos arī tuvāk.
    2019. gadā Montas Kromas simtgadē, izdevniecība Neptūns laida klajā dzejas izlasi Trotuārs, kurā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma dzejoļi. Un daži, kuri savu mājvietu nebija raduši nevienā no krājumiem. Kā pliki bez mājām.
    Trotuārs priekšvārda autore literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte lutina dzejas baudītājus ar īsu ieskici dzejnieces literārajā un personiskajā dzīvē, ļaujot iepazīt un labāk izprast Montu Kromu vēl pirms paši esam ķērušies tam klāt.

    “…Rīgā,
    savam augumam piemērotā pilsētā,
    par mani nevienam nav daļas.
    Ļaužu šeit nav.
    Un planēta pieder man.”

    Trotuārs ir sadalīts kā kūka, pa gabaliņiem. Un katrs nākamais gabaliņš top arvien gardāks. Monta Kroma raksta netipiski savam laikam. Raksta par pilsētu. Cilvēkiem (zilās beretēs). Raksta par rokām. Pēdām. Lūpām. Raksta par tumsu un gaismu. Un to kārajiem pieskārieniem. Raksta saviem laikabiedriem. Raksta par dzīvi, par ikdienu. Par visu, kas atnāk un ik vakaru aiziet. Par ķermeņiem, kas satiekas un nesatiekas. Par ielām, kas iet un aiziet mums garām. Par trotuāriem.
    Izraksta sāpes. Izraksta mīlestību.
    Spēks, kuru dzejniece iekodējusi vārdos, pārliecinās ikvienu. Pārliecinās kļūt kaut par kailu Mēness suņusēni. Kļūt par violetu. Un dzeltenu. Par skumjām. Pārliecinās kļūt par dzeju.

    Divas dienas pavadīju kopā ar šo dzejas izlasi. Kopā ar Montu Kromu. Un tagad ir tāda mazuma piegarša. Laba mazuma piegarša.
    Manā priekšā izjaukta vesela dzejnieces pasaules puzle. Tagad katru gabaliņu meklēšu un šo pasauli kopā likšu.

    P.S. Lielisks, visaptverošs ieskats dzejnieces radošajā darbībā.
    P.P.S. Burvīgs grāmatas noformējums.

    “Lūpas. Tu.
    Lūpas. Es.
    No vēja sāļas lūpas. Tu.
    No vēja smilšainas lūpas. Es.
    Lūpas. Tu.
    Lūpas. Es.
    Acis. Tu.
    Acis. Es.
    Jūras acis. Tu.
    Zemes acis. Es.
    Acis. Tu.
    Acis. Es.
    Apvārsni. Tu.
    Apvārsni. Es.
    Krītošs un kāpjošs, un tik augsts, un uzmeties apvārsnis. Tu.
    Atplestas rokas, garas, lai aptvertu, rokas kā apvārsni. Es.
    Apvārsnis. Tu.
    Apvārsni. Es.”

    (Izdevējs: Neputns, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Velga Krile
    Kā mirdzošas būtnes

    Atceros, kā mūzikas skolotāja reiz brīdināja: “Jūs nekad neatcerēsieties, cik komponists sarakstījis simfonijas, kora balādes, operas, koncertus… bet vienmēr atcerēsieties, ar ko un kā viņš nomira”
    Skaudra patiesība, kas šķeļ pa pauri. Mēs bijām bērni, bet varu likt galvu ķīlā, ka mani klasesbiedri joprojām atceras, kā izdzisa Emīls Dārziņš.
    Mēs kaut kā mīlam nāvi romantizēt. It kā tās būtu rozes, ko dāvina mīļotajam cilvēkam. Atceros, ka pirmo reizi par dzejnieci, dramaturģi Velgu Krili dzirdēju tieši tā – pašnāvība. It kā tas būtu dzejnieces dzīves lielākais veikums. Lai šos maldus atšķaidītu, ķēros klāt pie viena no jaunākajiem Velgas Kriles dzejas krājumiem “Kā mirdzošas būtnes”.

    “Zibens pāršķēla pasauli divās daļās, no kurām viena bija skaista…”

    Teikšu godīgi – sākumā mani tā neuzrunāja. Nespēju atrast kontaktu, kurā iespraust savu sajūtu kontaktdakšu, lai starp mani un dzejnieci rastos elektrība. Tā šķita tīra, svaiga, kārtīga. Kā uz striķim sakārta veļa, kas žūst. Man patīk dzeja, kas pavelk uz zoba. Uzvelk kā pulksteni un palaiž, lai iet kur grib. Pēc kafijas. Vāzē sakārtot puķes. Internetā atrast perfektu pīrāgu recepti. Nošļūkt ar ragaviņām no kalna. Meklēt mirdzošas būtnes… Un es atradu. Atradu kontaktu un gaisma tapa. Un gaismā, pēc tik ilgas tumsas, mani apžibināja Velgas Kriles spēja atsaukt manī to sajūtu, pēc kuras dzejā tik ļoti tiecos. Ķidāt un pārķidāt. Paskrāpēt. Iekost. Samīlināt.

    “Kāpēc es pasauli mūždien meklēju tevī,
    Vai viņa manī pašā nevarētu būt?”

    Visvairāk šajā dzejas krājumā, kurā iespējams atrast iepriekš nepublicētas Velgas Kriles vārdrindas, mani savā varenībā iešūpoja dzejproza, kas ir viens no maniem mīļākajiem žanriem. Tajā es gribētu ieaugt un neizaugt.

    “Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un palika redzīgs, par visām aklajām dienām es raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail, ka arī dvēsele ir tikai telpa…”

    Kopumā? Man patika! Vai es meklēšu vēl kādus dzejnieces Velgas Kriles dzejas krājumus? Noteikti, jā! Es ticu, ka tas, ar ko man tikko nācās iepazīties, ir pats, pats mazumiņš. Vien niecīga daļa no pantu aisberga redzamās daļas dzejas okeānā.
    Es gribu dot iespējas šai dzejai sevi uzrunāt vēl un vēl.

    (Izdevējs: Mansards, 2012)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gunta Šnipke
    Ceļi

    “zviedri dāņi muhamedāņi
    visādu ticību geji un lesbietes
    un es pa to burzmu vēl es
    ar čemodānu
    no pirmsplūdu pirmskaru
    nekurienes”

    Dzejniece Gunta Šnipke, kā jau arhitekte, dzeju būvē lielu. Krauj bluķos. Ceļ mājas, kurās pēc dzejas izslāpušajiem patverties no izžūšanas sausiem. Ierakstīties kinofilmu titros vai salutēt pie spoguļa par godu Lestenē dusošajiem.
    Jauc javu, liek ķieģeli pie ķieģeļa un būvē. Būvē namus, kur traukus un bērneļus nomazgāt. Kur uz pannas čurkst aitu taukos ķiploki un čillī. Būvē tirgus paviljonus, kur romieši pārcilvēciski noguruši mēģina lasītājām iesmērēt Liepājas jūru. Uz vairākiem gadsimtiem.
    Dzejas krājumā Ceļi, kā tūriste izvējojos dzejniecei līdzi.
    Rīgā un Bulgārijā. Liepājā un Ziemeļitālijā.
    Pagātnē. Tagadnē. Nākotnē.
    Pilnas saujas smēlu iedvesmas. Smēlu vārdu rēbusus. Tinu. Šķetināju. Kavējos. Aizkavējos. Iesmējos. Iespurdzos. Apbrīnoju.
    Apmaldījos. Atrados. Aizklīdu neceļos. Ceļos.

    “nosunīt kādu telefoniski vicinot rokas itin kā otrajā galā varētu ieraudzīt dūrītes”

    Dzeja, kas paijās pret spalvu, tāpēc ne visus uzrunās. Bet mani uzrunāja.
    Tāda dzeja.
    Smeķīga dzeja.
    Dzeja bez bremzēm.

    (Izdevējs: Mansards, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    Sjón
    Skugabaldrs
    (Ēnu lapsa)

    Ja Islande nebūtu atrodama pasaules Atlanta vēdera dobumā, es domātu, ka tā ir izdomāta. Izsapņota. Taču neatkarīgi no tā, ka velkot pirkstu pāri kartes reljefam, pirksts atduras pret Islandes vārdi, joprojām domāju, ka tā patiesībā ir izrakstīta no pasaku grāmatas un pakārta kartē kā dekorācija. Kā tepiķis pie sienas. Katrā otrajā Purvciemā dzīvokli.
    Islande man vienmēr šķitusi mītiska. Nepieejama. Neapčubināma. Esmu tai ceļojusi cauri neskaitāmas reizes. Ceļojusi cauri fotogrāfijām interneta pārlūka meklētājā. Ceļojusi un murrājusi no labpatikās.
    Arī tagad murrājām mēs abas. Gan kaķene, man blakus satinusies kamolā, gan es, vārdu gleznu spozmes apžilbināta, jo manās rokās nonākusi ēnu lapsa.
    Islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) romāns Skugabaldrs (Ēnu lapsa), kas lasītāju aicina ienākt brīnumainā pasaulē. Pasaulē, kurā dabas spēks valda pār cilvēka garu. Un atmaksa par nodarīto ir vien rokas stiepiena attālumā.

    “Viņš gauži apraudājos savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvētas mencas galva.”

    Nepieradināmu ainavu burvība. Krāsas un smarža. Dievišķā klātbūtne. Un atziņa, cik tu, cilvēk, esi sīks Visvarenā priekšā.
    Lielisks tulkotāja darbs! Vārdi strauji kusa uz mēles, saldi kā ledenes (ceru, ka diabēts tagad man nedraud).
    Skaista literatūra dienai ar -17 grādiem aiz loga!

    P.S. Grāmatas dibenvāku ieskauj piezīme, ka rakstnieks Sjouns kļuvis par vienu no simts pasaules rakstniekiem, kurš tapis par daļu projekta “Nākotnes bibliotēka” (The Future Library). Tas nozīmē, ka 2114. gadā rakstnieka manuskripts tiks pirmo reizi publicēts, nonākot nākotnes lasītāju rokās. Un sirdīs.
    Apskaužu tos, kam būs lemts to lasīt!

    (No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Izdevējs: Mansards, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Sandra Vensko
    Vēstules naktssargam

    Pavisam skaista iepazīšanās ar dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Sandru Vensko vēstulēs, kas adresētas naktssargam. Bet varbūt ikvienam no mums?
    Vēstules, kas izstaro Nakti. Un naktī ir droši. Naktī var patverties. Naktī ir droši. Tur dzīvo naktssargs. Un visas viņam nosūtītās un nenosūtītās vēstules, kas kā putnu apstādījumi uzplaukst debesīs, spārnu švīkstoņā, kad tie triecas pret debesīm. Izziedējuši. Izsmaržojuši.

    “Mīļo cilvēku ir tik daudz, bet līniju ir vairāk. Cita tuvāk, cita tālāk. Kāds nolāpīti smagi satriec visu, ko domāju esam skaistu. Pārsteidzošākais ir tas, ka pat nepamanīju — kāds putns, varbūt erickiņš, nē, čunčiņš, noknābājis visas zilās vīnogas manā sirdī. Tas ir tik samtaini sāpīgi — saprast, ka esi tikai vīnstīga, nekas vairāk, jo ogu tev nav.”

    Vēstules naktssargam ir īsprozas darbs, kas rakstīts kā dienasgrāmata. Katru ierakstu ievada laiks. Cipari. Tīrākā matemātika. Tas ievibrē sajūtu. Liek iztēloties cik milzīgs sniegputenis, atkusnis, atkala, tveice, sausums un lietus straumes, plosījušas pasauli aiz loga, kamēr rakstnieces pildspalvas lodīte plosījusi nevainīga papīra ādu. No iekšas uz āru. No āra uz iekšu. Kā bezkaunīgs caurvējš. Caurvējš, kurš pelnījis tupēt kaktā. Uz ceļiem. Uz zirņiem.

    “Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri smaida un sit vienlaicīgi.
    Tie laikam ir dzīves labākie izsitēji.
    Dzīve nav rings, dzīves sākas un beidzas, reizēm tas ilgst gadiem — kā upeplūst. Ar janvāra pelēki sudrabaino skanējumu.”

    Šīs vēstules tik maigas un nesaudzīgas vienlaikus. Vienlaikus paijā un skrāpē. Katru teikumu gribas iegaumēt. Un gribas, lai katrs teikums iegaumē mani. Varbūt tas jau iegaumējis, un es vienkārši sevi lasu. Kā atvērtu grāmatu sevi lasu. Tāpēc tik pazīstami. Tāpēc tik tuvi.
    Vēstules naktssargam kā pūkains paklājs, kurā gribas pavārtīties. Iegrimt. Pazust.

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2012)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Inga Žolude
    1904

    Rakstnieces Ingas Žoludes garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, stāsta par gadu, kurā komponists Emīls Dārziņš saraksta vienu no skaistākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, kura nozīme latviešu klasiskajā mūzikā joprojām nav zaudējusi ne savu nozīmi, ne spozmi. Emīls Dārziņš uzraksta Melanholisko valsi, kurā ietērpj savu nepiepildīto mīlestību.

    “Mūžīgajam jau nav vienmēr jābūt iespējamam šajā dzīvē.”

    Emocionālo pārdzīvojumu pārspriegoto darbu autore
    radījusi balstoties uz patiesiem biogrāfiskiem faktiem un laikabiedru atmiņām. Inga Žolude lasītāju ieved pasaulē, no kuras negribas doties prom. Autore raksta saldi, raksta tumīgi. Vārdi šķiet tik viegli kā piena putas uz stipras kafijas pieres.
    1904 ir īsta vārdu glezna. Mīlestības un sāpju pilna. Ievainojoša un dziedinoša. Elēģija par cilvēku, kurš patiesi mīlēja un vienīgais, ko vēlējās, lai arī kāds viņu tik patiesi mīlētu.

    “Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistums šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai izskan cauri pasaulei.”

    Pavisam nelielo, pēc mazuma piegaršas stāstu par Emīlu Dārziņu papildina mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par komponistu, ka arī mākslas zinātnieces Dainas Auziņas pārspriedums par mākslinieka Ādolfa Zārdiņa daiļradi, kura mākslas darbs iemājojis grāmatas noformējumā.
    Abi – Dārziņš un Zārdiņš, ir laikabiedri, taču viņu ceļi nekrustojas. Tomēr kopīgs abiem ir viens – sava laika nesaprasti meistari.

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    Contra
    Tik grūti ir būt latvietim

    Dzejas krājuma Tik grūti ir būt latvietim priekšvārdā autors, dzejnieks Guntars Godiņš, kurš ir arī šī krājuma atdzejotājs, jautā “kurš gan nezina Contru?” Es nezinu. Bet biju (un esmu) gatava iepazīt. Dzejnieka Contras (īstajā vārdā Margus Konnula) interesi par Latviju un tās valodu atmodinājis dzejnieks Eduards Veidenbaums (ja viņš būtu dzīvs, labprāt paspiestu viņam roku (bet tas nav iespējams, jo Covid-19 , un galu galā viņam būtu 154 gadi). Contra mācījies latviešu valodu, tagad to pārvalda brīvāk nekā to dara maskačkas vai purvciema rēni plaukstošais zieds. Contra atdzejojis un tulkojis savā dzimtajā valodā daudzus latviešu autoru darbus (tostarp Noras Ikstenas Mātes piens).
    Priekšvārdā Guntars Godiņš atklāj interesantu stāstu, kas apvīts ap Contras pirmā dzejas krājuma izdošanu 1995. gadā (esam teju vienaudži).

    “Miglā zuda kumeliņš
    Viņam protams sveiciens
    Es nezinu kur ir viņš
    Tāpat kā divdabja teiciens”

    Tik grūti ir būt latvietim ir īpašs ar to, ka tas dalās divās daļās. Pusi no krājumā atrodamajām vārdu spēļu pērlēm no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, bet otru pusi latviešu mēlē rakstījis pats Contra.

    Tos dzejas mīļus, kuri no krājuma sagaida saviļņojošu emociju slūžu atvēršanos, rezervētu melanholiju, dziļdomīgas pārdomas – būs vīlušies, atskārtuši, ka krājums sastāv no ironijas, izzobošanas, asprātības, gaumīgiem (un mazāk gaumīgiem) jokiem. No visa tā, kam ierasti biklais latvietis met līkumu.

    “dirs ātrāk lācis nāks
    un ar tevi dancot sāks”

    Tik grūti ir būt latvietim ir atsvaidzinošs.
    Sarku. Bālēju. Krekšķēju. Spurdzu.
    Notrausu pēkšņa šķaudiena asaru.
    Plauktā neatstāšu (jo jānes atpakaļ uz bibliotēku), bet vismaz reizi dzīvē izbaudīt ieteikšu!

    “parasti kas satieku tevi
    tūlīt jūtos
    par desmit gadiem jaunāks

    ceturtajā reizē
    tev noteikti jādod man pups
    citādi būs beigas”


    (No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Regīna Ezera
    Zvaigžņu lietus

    “Guļu, piespiedusi ausi pie Zemes — puteklis uz Zemes vaiga. Es neesmu nekas. Ir tik viegli un brīvi būt puteklim. Būt Nekam.”

    Uztaisīju siermaizi. Aplēja krūzi ar kafiju. Piesēdu uzrakstīt domas par Regīnas Ezeras Zvaigžņu lietu. Piesēju dūšu. Piesēju domas. Lielas. Mazas. Slaikas. Apaļas. Tādas, kas uz vienu mirkli pazib gar acīm. Tādas, kas izklājās kā paklājs pa visiem dvēseles platuma grādiem. Ievieš savu zobu birsti. Matu ķemmi. Plova recepti. Ieņem vietu gultā. Sienas pusē. Aizņem vietu rindā uz tualeti. Uz palikšanu.

    “Bet taisni, te tuvumā, jūtu cik viņš tālu.”

    Miniatūru krājumā Zvaigžņu lietus Regīna Ezera uzzied kā ūdensroze. Skaista. Trausla. Neaizsniedzama. Atdzīvina dabas procesus. Piešķir tiem cilvēciskas īpašības. Cilvēciskākas nekā cilvēkam jebkad piederējušas. Savijas gadalaiku maiņā. Izputeņo cauri vasarai. Krāšņi uzzied ziemas spelgonī. Nobirdina lapas pavasarī. Un atver sirdi mīlestībai rudenī. Runā upes valodā. Runā mēness valodā. Dzīvības valodā runā. Un sejas pantu valodā aizrunājās.
    Nevainīgi pieskaras nāvei. Izaicinot. Pakavējos tās tuvumā. Līdz izmisumam. Notrausa baiļu ēnai sviedrus no pieres. Atmodina cilvēkā aizmigušo.

    “Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.”

    Man patīk tas stāvoklis, kurā mani iestata rakstniece. Uzspiež uz pogām. Iekodē režīmā. Un, kad sagrib, izkodē ārā. Zvaigžņu lietus krīt virs galvas un es neķeru pēc lietussarga. Es nebīstos. Ļauju lai mani apskādē.
    Tik skaisti tas ir.

    “Kāpēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?”


    (Izdevējs: Preses nams, 1994)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Imants Ziedonis
    Trioletas

    Tāds ziedonīgs laiks aiz loga. Koki pilni kupliem pārslu sniegiem. Zeme viz no baltuma. Un tādā skaistā, baltā ziedoņlaikā gribas kādam siltam plecam tuvāk pieglausties. Izkausēties.

    “Un negribas vairs dzīvot tālāk,
    Tā gribas dzīvot atpakaļ.”

    Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums beidzās ar vieglām trīsām pakrūtē, jo padusē ar mani kopā no grāmatu glabātuves iznāca un man uz mājām līdzi devās Imants Ziedonis. Trioletas.

    Ir grūti vērtēt Ziedoni.
    Grūti. Neiespējami.
    Tas, kā dzejnieks izloka vārdus cauri lappušu cilpām ir pārcilvēciski. Man nekad nav bijis šaubu, ka Imants Ziedonis nav no šīs Zemes. Es ticu, ka kaut kur Visuma plašajā pavēderē ir kāda planēta, uz kuras dzīvo tādi mazi ziedonīši un gaida savu kārtu. Ierasties.

    “Varbūt bij jānāk tieši vilties
    Šais cilvēkos, šai pasaulē.”

    Šis dzejas krājums klajā laists jau 2003. gadā. Tāpēc noteikti ir maz tādu, kuru rokas nav šūpojušas Trioletas, tomēr…
    ja tomēr vēl ir kāds, kurš tāpat kā es, aizkavējies astoņpadsmit gadus, lai baudītu šo skaisto dzejas kodu, kas liek visai emociju gammai labsajūtā noelsties, dariet to –
    ļaujieties.

    PS. Lielāko daļu krājuma lasīju skaļi savai nepilnus četrus mēnešus vecajai meitai. Viņa smaidīja, smējās, izbrīnā pleta acis un dudināja. Vai nu viņa tādējādi mēģināja man pateikt, ka viņai arī Ziedonis ir kļuvis dikti mīļš, vai arī to, ka man kaut kas iesprūdis starp zobiem.

    “Cik cilvēki ir vientulīgi!
    Kā akmeņi pa ceļmalām.”

    (Izdevējs: Pētergailis, 2003)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Džons Boins
    Puisēns svītrainā pidžamā

    Par Puisēns svītrainā pidžamā pagājušā gada vidū uzzināju, īsinot (un garinot) laiku jūtubā, skatoties  filmu tīzerus. Uzdūros filmai The Boy in the Striped Pyjamas, kas manī ievibrēja līdzjūtības stīgas. Tā nepārprotami vedināja uz domu, ka filma balstīta uz kādas grāmatas motīviem. Liels bija mans pārsteigums, ka grāmata patiesi ne vien ir, bet tā arī tulkota latviešu valodā. Divreiz man nebija jādomā, grāmata tika pievienota lasāmo grāmatu sarakstam, cerībā, ka tās lasīšanas brīdis pienāks drīz.

    Pēkšņo grāmatas popularitātes svārstu iekustināja izdevniecība Zvaigzne ABC, kura negaidīti grāmatu izdeva atkārtoti. Sociālos tīklus lauza neskaitāmas pozitīvas atsauksmes par īru rakstnieka Džona Boina jau 2006. gadā sarakstīto grāmatu, par kāda vācu zēna dzīves gadu 2. Pasaules kara laikā. Par deviņus gadus vecu zēnu, kurš, tēva paaugstinājuma dēļ, spiests atvadīties no draugiem, no vecvecākiem un skaistās (piecu stāvu) mājas, lai dotos uz Augšvicu (nepārrakstījos/nepārlasījāties). Lai dotos tur un piedzīvotu savas dzīves priekpilnākās un skumjākās dienas. Skaidrs, ka vairs nespēju gaidīt, un citu lasītāju ierosināta, ķēros šim stāstam klāt. Taču piedzīvoju tā milzīgu izgāšanos.

    Lai arī autora izveidotais stāsta skelets ir lielisks, autors to ar miesu apaudzējis ļoti pavirši. Stāstā ir ļoti daudz nepilnību, kuras lasot, gribējās aizvērt acis un norīt rūgtās siekalas, kas sakrājušās kaklā. Pievērt acis uz visu, atgādinot sev, ka tā ir bērnu grāmata, bet, ja es to lasītu ar bērna acīm, manuprāt, domātu tāpat. Vai vēl ļaunāk.

    Nekādu emociju. Nekādas dinamikas. Spriedzes. Kā plika baltmaizes šķēle (bez pievienota cukura) un viss.

    Ja esi lasītājs, kuru interesē literatūra par 2. Pasaules karu, literatūra par holokaustu – esmu brīdinājusi.

    P.S.

    Tagad došu iespēju filmai. Ļoti iespējams, ka šis būs tas retais gadījumā, kad filma būs labāka par grāmatu.
    Nu nevar taču būt tā, ka kāds tik lielisku stāstu nebūs mēģinājis paglābt no paša autora murgiem…

    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2013)

    ⭐⭐

  • Māris Bērziņš «Aizliegtais pianīns»

    by

    “Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav.
    (…)
    Tur, augšā, sen jau zina, ka tu kopš dzimšanas esi potenciāla likumpārkāpēja.”

    Kad pār mūsu mājas (dzīvokļa) slieksni (vairāku dūšīgu kungu pavadībā) tika pārnests pianīns sarkanais oktobris (Красный Октябрь – trešā populārākā Padomju Savienības eksportprece tūlīt aiz šņabja un lamu vārdiem), es biju stingri pārliecināta, ka šis mežonīgais koka veidojums, kura muti rotāja piena balti un ogļu melni zobi, ir ieradies šeit ne tikai, lai atņemtu man dzīvojamo platību, bet arī, lai likvidētu manas vienīgā bērna tiesības uz virtuves skapīša plauktu, kurā mamma glabāja šokolādes konfektes. Taču, kad uzzināju patiesos sarkanā oktobra ierašanās iemeslus, es tam biju gatava atdot visu – gan savu gultu, lelles, laiku pie televizora, gan to nolādēto šokolādes konfekšu plauktu. Bet bija par vēlu –
    manā dzīvē bija iestājies rudens.
    Jā, es esmu viena no tām nabaga dvēselēm, kura tik tikko iemācījusies vilkt kamoliņus un atpazīt alfabēta pirmos sešus burtus pēc formas, kā dekoratīvs elements tiku novietota mūzikas skolas gaiteņu sazarojumā, starp milzu dracēnām, līdakastēm un sienām, kuras piesūkušās mezglainu pirkstu atskaņotām etīdēm un gammām, sagaidījušas brīdi, kad krāsa, pēc atpestīšanas lūdzoša, pati lec nost no vertikālajiem veidojumiem, kas atdala telpu no telpas, asaru no asaras.
    Kad manas un mana mūžīgā rudens darba attiecības bija izskanējušas, kā gaisā aprauts, atrisinājumu nesagaidījis dominantes sekundakords, pianīnu iemainīju nevis pret lielo Fazer šokolādi ar veseliem lazdu riekstiem, kā to mēdz darīt muzikālās pekles absolventi, bet ļāvu to sadalīt sīkākās frakcijās, daļai materiāla nonākot pie saimniecības ēkas iekšsienām, kur marinēt ziemā izēstās trīs litru gurķu burkas, bet daļai – uz svelošās krāsns lūpas. Pagalam nepraktiska pianīna utilizēšana – šodien es izvēlētos Fazer šokolādi.

    “Zinām mēs tādus – uz lūpām lišķīgs smaids, bet aiz muguras paslēpts revolveris un tanks.”

    Ar rakstnieka Māra Bērziņa daiļradi pirmo reizi saskāros pirms aptuveni trīs gadiem. Toreiz vēl man gauži netipiskā vietā – grāmatnīcā. Tā kā vēlējos vīram Ziemassvētkos uzdāvināt kaut ko īpašu, kaut ko tādu, kas atšķaidītu koda dzejnieka vienmulīgo slīgšanu mirstīgajam cilvēkam neizprotamu funkciju okeānā, nolēmu šķīdinātāju meklēt grāmatu veikalā, starp stīvajām iespieddarbu mugurām. Grāmatu pasaulē orientējos apšaubāmi veiksmīgi, kā tumsā, basām kājām taustot grīdas segumu, meklējot Lego kauliņus, ar kuriem sadurt pēdas līdz nāvei. Lai pēc iespējas mazāk atgādinātu ar demenci sirgstošu cilvēku, riņķojot pa grāmatnīcas ejām, nesaprotot, kam īsti piesiet acis un naudasmaku, ņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – romānu Svina garša. Pārdevējas komentārs – lieliska izvēle, manā sejā tikai vairoja pašlepnuma dzirksti, kaut pie sevis domāju – tā ir tikai iesācēja veiksme (vai kā vēl to dēvē cilvēki, kuriem drusku skauž citu nejaušie panākumi).
    Nākamā reize, kad zem deguna līdzi rakstītajam tekstam buldurēju Māra Bērziņa vēstījumu, bija reize, kad manās rokās nonāca Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta numurs, kurā bija iekļauts humoristisks fragments (Rāmis un termometrs) ar pāri pārlietu absurda mērci no rakstnieka jaunākā romāna Aizliegtais pianīns. Toreiz nebija nekādu šaubu, ka romāns, kura galvenā darbība noris bērnudārzā, nevis Kanāriju salās starp palmām un dejojošām kokosriekstu pusītēm krūšu vietās, jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam, taču, lai nonāktu līdz pilna darba baudīšanai, bija jāgaida tieši gads.
    Runā, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un es gaidīju. Kā runcis krējumu. Taču tas, ko bibliotekāre man uzservēja uz šķīvja, šķita nedaudz… ieskābis.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Mauriņš ir gluds kā galds.
    Dzīve, tā gan ir nelīdzena.”

    Romāna Aizliegtais pianīns eskalācija no vienkāršas vēlmes atbrīvot savu dzīvojamo vietu no nevēlamas (viegli uzliesmojošas) taustiņkastes, kas jau sen izskanējusi no modes, līdz pat nonākšanai ierēdņu pārvaldes sistēmas bezjēdzīgās vajāšanas valgos, neveikli tenterējot cauri nebeidzamu papīru žūksņiem, piespiežot atvadīties no veselā saprāta pat cilvēkiem, kuru ikdiena, sniedzot palīdzīgu roku mazajiem cilvēkiem, kuri sper savus pirmos soļus sabiedriskajā dzīvē, rūdīta ugunī. Jāsaka gan, ka šī romāna lasīšanu iesāku vairākkārt. Vairākkārt ne tāpēc, lai atkal un atkal izdzīvotu aplamo peripetiju uzplaukumu, bet gan tāpēc, lai mēģinātu salikt kopā krāsainos kartona gabaliņus, kuri acīmredzot nākuši katrs no sava puzles komplekta (jo kuram gan ienāktu prātā doma salikt zirga dibenu kopā ar mežmalā ziedošiem viršiem). Tikai pēc trešā mēģinājuma ielasīties tekstā, kurš kāri vērās pretī, sapratu, ka lietu kārtošanai un pakārtošanai zemo startu ieņēmu pāragri, proti, vēl bija jāļaujas kopējam plūdumam, kaut instinkts pieprasīja glābties.
    Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu.
    Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus.

    “Nekad nevar zināt, ko no vecākiem gaidīt, vēl jo vairāk, ja viņi spēlē svarīgas lomas uz politiskās skatuves.”

    Lai arī pirmajā mirklī ūsās prasīt prasās ievīt smaidu, jo šķiet, kas gan sarežģīts varētu būt romāna, kura darbība noris bērnudārzā, mākslīgajā veidojumā pieaugušo ērtībām, tapināšanā, pats autors atzīst, ka pētnieciskais darbs, studējot pedagoģisko literatūru un normatīvos aktus, kā arī intervējot bērnudārza darbiniekus, prasījis tik pat lielu atdevi, kā darbs pie romāna Svina garša, ko bezdievīgi apstiprina romānā izmantoto avotu uzskaitījums grāmatas izskaņā. Arī pati Aizliegtā pianīna vadmotīva, pianīna dāvināšana bērnudārzam un izglītības departamenta aizliegums pieņemt dāvinājumu, raucot degunu šāda žēlsirdīga soļa speršanas dēļ, attīstīta, balstot patiesu notikumu ēnu, kas, savukārt, liek atskārst, ka birokrātiskās kāpnes ir tieši tik slidenas, lai vēlētos nopaijāt galvu ikvienam, kuram gadījies nošļūkt ar pēcpusi pa tām.

    “Cerēsim, ka tas ir tikai pilnmēness.”

  • Niklass Nats o Dāgs «1793»

    by

    “Lai labi melotu, ir nepieciešami divi cilvēki –
    viens, kurš stāsta pasakas, un otrs, kurš labprāt tās klausās.”

    Mednieks un medījums beržas viens gar otru kā zāģa neasie zobi, kas cenšas uzplēst koka ādu. Uzplēst ādu, lai sastingtu starp tā pusdzīvās dvēseles apdari, laika mutes apslienātu. Realitāte un iedomas saveļas kamolā kā sētas runči pēc peldes baldriānu skurbinošajās skavās. Cerību un ilgu aplauztie spārni kā sazvērestības orģiju dalībnieku starpnieki, nodod vēstis, kas iedveš asinsrites sistēmā bezpalīdzības eritrocītus.
    Vēlēties palikt atbildi parādā vējam, kas sev līdzi nes liegas nelaimes atskaņas. Atskaņas no dzīrēm, kurās nāve ar izkapti rokā priecīgi dejo.
    Smaga ieelpa, kas cietusi no baiļu apspiestības ņirdzīgajiem smiekliem. Un izelpa, laužot ceļu cauri iznīcības brikšņiem un krūmājiem, cerībā izbēgt no, kājas mokoši velkošu, ciešanu dramaturģiskā sacerējuma tēlu atveidojumiem.
    Pret upes straumi peldošās samazgas, melu un ļaunprātības atliekas, kas lauž skatu uz pasaules burvību. Varmācības garša uz mēles. Un vientulība, kuru nespēj izturēt pat ugunī rūdītais.
    Meklēt patvērumu pēc lapseņu pūžņa iekustināšanas cīņā par cilvēcības saglabāšanu necilvēcībā.
    Mednieks un medījums.

    “Cilvēki ir zemiski, un tas ir likums, kuram nav izņēmumu.”

    Zviedru rakstnieka un žurnālista Niklasa Nata o Dāga (Niklas Natt och Dag) kriminālromāns 1793 manu uzmanību saviem vākiem piesēja, pateicoties tieši tā niecīgajam, nepārsātinātajam nosaukumam. Apziņu caurstrāvojušās domas, ka aiz ciparu kombinācijas, kura tīši vai netīši norāda, ka autors romānu būvējis, ļaujot elpot vēsturisku notikumu atblāzmām sev pakausī, neļāva rimt vēlmei ienirt romāna īsajā raksturojumā, kas, apgāzts uz mutes, slēpj no kāriem acu skatiem savu iekšējo esību. Tas, ka romāns 1793 radis mājvietu kriminālromānu žanra ložā, uzšķīla manī tikai papildu izaicinājuma dzirksti.
    Pēcvārdā Niklass Nats o Dāgs atklāj, ka, rakstot romānu, balstījies uz neskaitāmiem vēstures avotiem, taču tajā pat laikā lasītājam atgādina, ka romāns 1793 joprojām jāuztver nevis kā zinātniskā, bet gan izklaidējošā literatūra, kurā vēstures elpas un baismu noziegumu mijiedarbība, veido romānu, kura izklāstu būs teju neiespējami aizmirst.
    Atceros, ka pirms septiņiem gadiem, kad biju sava pirmā bērniņa gaidībās, ieslīgu itāļu rakstnieka Mario Pjuzo skāvienā, lai ļautos neizsīkstoši reibinošu notikumu virpulim, kurā ierauta sicīliešu mafijas ģimene. Toreiz neapmierinātību par manis izvēlēto literatūru pauda vairāki ģimenes locekļi, liekvārdībām plūstot pār lūpu kaktiņiem, pūlēs norādīt, ka Krusttēvs noteikti nav piemērotākais iespieddarbs, kuru pārlapot topošajai māmiņai, liekot pasaulslavenajai kriminālromānu klasikai pretī vissaldākos mīlas romānus, no kuriem bira dzīvs ievārījuma cukurs. Nojauta, kas teiktu priekšā, ko manas ģimenes pārstāvji domātu šodien, uzzinot, ka sava trešā bērniņa gaidībās esmu iegrimusi romāna lapaspusēs, uz kura fona Krusttēvs ir vien apskurbuša klaidoņa šļupsti, ir devusies pusdienu pārtraukumā. Taču viens ir skaidrs – šis romāns nav tāds, kādu es to biju iedomājusies esam. Tas ir daudz nesaudzīgāks, cietsirdīgāks, šaušalīgāks. Un tajā pat laikā – dedzīgi aizraujošāks.
    (No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir kā divi ceļi, kas ved pretējos virzienos. Viens seko jūtām, bet otrs – saprātam.
    Un manējais vienmēr ir bijis otrais.”

    Romāns 1793 lasītāju aizvilina uz Zviedriju, astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmito gadu mijkrēslī, kur laime vaigu uzgriezusi, izkliedētas saules gaismas pavadījumā, plaukst noziegumi, kuri ceļas pāri cilvēcisku tieksmju izpausmēm. Pēc tam, kad sakropļotais kara veterāns Kardells no ezera mutes izvelk cilvēka līķi, kurš nepārprotami pirms nonākšanas piedrazotajā, biezajā un nekustīgajā ūdens zampā, nav pieredzējis ne drupatas žēlastības, tā ceļi krustojas ar Sesilu Vingi, vīru, kura prāts nenogurdināmi darbojas, par spīti ķermeņa vājumam, un kurš tiek lūgts izmeklēt un atšķetināt līdz šim nepieredzēta, bezjūtīga un nežēlīga nozieguma kodola centru. Abu vīru kopīgais uzdevums ir ne tikai neļaut savā starpā salapot draudzībai, kurai tiktu lemta vien ātra bojāeja, jo Sesila Vinges elpu un izelpu sprīži ir teju izsmelti, bet arī atklāt noslēpumu, kuru sev uz mūžību līdzi paņēmis gļotu piepildītajā ezerā atrastā cilvēka rumpja izmocītā dvēsele.

    “Noziegums, kurš mums jāizmeklē, ir ļoti neparasts. To nav pastrādājis vienkāršs noziedznieks. Padomā kādi resursi ir nepieciešami, lai varētu cilvēku paturēt gūstā tik ilgi, ka to var pakāpeniski sakropļot, turklāt palikt neatklāts!”

    Mani sevišķi pārsteidz autora izveidotā romāna konstrukcija. Vienubrīd tā strauji attālina lasītāju no daiļdarba centra, grūžot arvien jaunu varoņu, ļaužu, kuri savu likteni nav izvēlējušies paši, pārdzīvojumu jūtīs, liekot lasījumam stāties starp teikumu tumšajiem plīvuriem un mēģināt atsaukt atmiņā to, kāpēc vispār šī grāmata ir celta pie acīm, taču jau nākamajā brīdī, sasien jauniepazītos romāna tēlus ar nozieguma detaļām tik ciešās pīnēs, ka tie kļūst par galvenajiem pavedieniem visā brutalitāšu jūklī, kurā aci pret aci stājas varmācība, izvirtība, pazemošana, spīdzināšanu, bet visam pāri kāras alkas pēc dzīvības.

    “Cilvēki ir melīgi mūdži – bars asinskāru vilku, kuri nevēlas neko vairāk kā vien saplosīt cits citu gabalos, tiecoties pēc varas.
    Paverdzinātie nav labāki par paverdzinātajiem, viņi ir tikai vājāki.
    Nevainīgie saglabā savu nevainību vienīgi nekompetences vai spēju trūkuma dēļ.”

    Rakstnieks Niklass Nats o Dāgs mani piespiedis pie sienas. Man jāatzīst, ka es vienlaicīgi gan ienīstu, gan dievinu šo romānu. Bezdievīgi mulsinoši.
    Man vairākkārt nācās atsprāgt no grāmatā iegravētajiem burtiem, it kā acīs būtu ieskrējis no kursa nomaldījies kukainis, klaji mirkšķinot un nesaprotot, vai migla skatienam spēs izzust pavisam. Šis neparasti tumšais, necilvēcības cauraugušais romāns lika man uz savas ādas izjust gan tajā aprakstīto spozmi, gan postu. Sajust netīrību zem nagiem. Smakas, kas cēlās no burtu un teikumu izliektajiem reljefiem. Cīnīties ar nelabumu, kas kāpa augšup pa rīkli un nosprūda pusceļā, negausīgi ņirgājoties par mani, norādot, kurš no mums šajā veiklības izrādīšanā izrādījies spēcīgāks.
    Autoram nesatricināmi lieliski izdevies radīt īstu astoņpadsmitā gadsimta noskaņu, ka caur cauri visām neērtībām, es nevēlējos pārtraukt tā baudīšanu.
    Romānā 1793 nav pilnīgi nekā gaiša, ja neskaita baltās lapas, kurām tipogrāfijas ceptuvē uzspiesti nenodzēšami melnu burtu zīmogi, kuri kārtējo reizi apstiprina, ka briesmoņus sabiedrība izveido pati. Pati pēc savas līdzības.
    Augstas meistarības mālos mīcīts daiļdarbs. Spēji satricinošs, neatslābstoši urdošs romāns. Taču noteikti ne domāts katra grāmatmīļa grāmatu skapja papildināšanai.

    “Mēs esam tāds pats mērķis kā mūsu pretinieki.”

  • JŪLIJS 2020

    by

    Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”

  • Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    by

    “…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
    kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
    – Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.    “

    Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
    Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
    Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.

    “…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
    par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”

    Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
    Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
    Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)

    “— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
    — Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.
    Bet vajadzīgs labs šaujamais.”

    Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
    Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.

    “Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
    (..)
    Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
    Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”

    Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.

    “Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
    Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!

    “— Ja tavās acīs tuksnesis ir ienaidnieks, tad tu esi zaudējis cīņu.
    Neviens nevar uzvarēt tuksnesi.”

  • Italo Kalvīno «Ja reiz ziemas naktī ceļinieks»

    by

    “Teksts, kad tu to lasi pats, ir kaut kas tāds, kas tiešām pastāv un pret ko tu neizbēgami atduries; turpretī, kad tev to balsī tulko, tas ir kas tāds, kas vienlaikus pastāv un nepastāv un kam tu nevari pieskarties.”

    Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi. Tāpat kā nemēdzu iet divos virzienos vienlaicīgi, vai nemēģinu padzerties no vairākām krūzēm. Vienlaicīgi. Nekārtoju visas savas prāta vētras uz papīra lapas vienlaicīgi. Neatzīstos mīlestībā vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. Vienlaicīgi nemēdzu arī skatīties visās savās pagātnēs un nākotnēs vai vienlaicīgi būt par sevi un būt par kādu citu. Es nekad neatbildu uz vairākiem telefona zvaniem vienlaicīgi vai vienlaicīgi nezvanu vairākiem mobilo sakaru abonentiem. Vienlaicīgi neizrauju visas pasaules patiesības un nepatiesības no neesamības vai gluži pretēji – nenoslīcinu tās vienkopus neesamības okeāna bezgalībā. Vienlaicīgi. Nerunāju saliktos sakārtotos un saliktos pakārtotos teikumos vai pieturzīmes nekrauju vienu otrai virsū bez jēgas kā plānās pankūkas bez pildījuma. Vienlaicīgi. Es nerādu vienkāršus kāršu trikus iesācējiem, vienlaicīgi maisot biešu zupas biezumus katlā uz plīts. Vienlaicīgi neguļu gultā starp palagu un segu un zem gultas nekutinu putekļu ērcītēm pēdas. Vienlaicīgi. Nezaudēju. Un. Neuzvaru. Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi, taču kādu dienu manās rokās nonāca grāmata, kura man lika to darīt. Lika lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi, atstājot man tikai divas iespējas – tēlot absolūtu neziņu un padoties katram autora uzrakstītajam burtam vai bēgt no vēlmes šķirt lappusi pēc lappuses uz priekšu bez apstājas jau pašā sākumā – kamēr nav par vēlu, kamēr vēl neesmu sapinusies autora izliktajos slazdos, kas piesūcināti ar teikumu straumēm, kas reizēm pasaka visu, bet reizēm nepasaka neko. Es padevos.

    “Es neticu, ka viss Visums ir ietilpināms valodā; mana problēma ir tas, kas paliek ārpusē, neuzrakstītais, neuzrakstāmais. Man neatliek nekas cits kā rakstīt visas grāmatas, rakstīt visu iespējamo autoru grāmatas.”

    Neskaitāmas reizes savos bloga ierakstos esmu runājusi par to, cik svarīgs ir brīnumaino tipogrāfijas galaproduktu (grāmatu) tulkotājs. Reizēm bloga lasītājam varētu šķist, ka nepieklājīgi daudz. Tomēr, ja kādu dienu mēs pamostos pasaulē, kurā nebūtu neviena cilvēka, kura Curriculum Vitae varētu atrast burtu savienojumu, kas veidotu vārdu tulkotājs, mums pašiem nāktos stāties pretī gariem romāniem (kas mūsdienās esot pilnīga nejēdzība) rakstītiem valodās, kuras mums nav pa spēkam. Tāpēc ir viņi. Cilvēki, kuri zina vārdnīcas no galvas, kamēr mums (pārējiem) problēmas sagādā atcerēties kaut vai tikai to, kas šodien par dienu (vismaz man (vismaz šodienas apstākļos)). Neraugoties uz to, ka esmu lasītājs ar visai mazu aktīvas lasīšanas pieredzi (gads un četri mēneši), man jau ir izveidojusies shēma, kā zināt, ka grāmata, kura nonāks manā grāmatu plauktā, tur arī paliks. Vismaz līdz brīdim, kad mani mazmazbērni tās nodos makulatūrā. Proti, es neiedziļinos vārdā un uzvārdā, kas lepni uz vāka virs grāmatas nosaukuma slejas (kā Rīgas smailēs zelta gaiļi) un reizēm neizsaka pilnīgi neko. Es atveru grāmatas vāku un meklēju tur tulkotāja vārdu. Un tikai tā grāmatas nonāk manā grāmatu plauktā vai paliek grāmatnīcās, viena uz otru gulošas. Es ticu tulkotājam, ne autoram. Taču šoreiz tieši ticība tulkotājam, lasot Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, liks sekot grāmatas medībām, kuras, lai arī ko kāds mēģinātu apgalvot, liks Tev atkal un atkal vienlaikus dzīvot vairākas dzīves. Un galu galā, vai tad tieši tāda nav jebkuras grāmatas iecere?

    “Grāmata, ko es meklēju, ir tā, kas piešķir pasaulei jēgu pēc pasaules gala, jēgu, ka pasaule ir gals visam, kas pasaulē ir, un ka vienīgais, kas pasaulē ir, ir pasaules gals.”

    Italo Kalvīno (Italo Calvino), Kubā dzimušais itāļu rakstnieks, tiek dēvēts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem īsprozas meistariem, kurš brīvi eksperimentējis ne tikai ar literāru darbu formām un stilu, bet arī ar lasītāju prātiem, saistot tos važās ar pasauli, kura sairst un savā sabrukumā ievelk arī pašus lasītājus. Tas, kas man patiešām dara smaidīgu muti, ir tas, ka tulkotāja Dace Meiere veiksmīgi stājusies pretī Italo Kalvīno ne tikai Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, bet arī miniatūrajā romānā Neredzamās pilsētas, kārtējo reizi apliecinot (vismaz man), cik patiesi svarīgs ir vārds un uzvārds nevis uz grāmatas vāka, bet iekšpus, radot patiesu baudu lasīt katru vārdu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Katrā ziņā visi stāsti ved pie secinājuma, ka dzīve, ko cilvēks nodzīvo, ir tikai viena vien, viengabalaina un blīva kā savēlusies sega, kurā vairs nevar atšķirt atsevišķus pavedienus, no kuriem tā austa.”

    Romāns Ja reiz ziemas naktī ceļinieks pakļauj Lasītāju saviem spēles noteikumiem jau ar pirmajiem teikumiem. Tieši tik ļoti, ka vairs pat nav saprotams, kurš kuru pēc pāris mirkļiem centīsies aprīt, Lasītājs romānu vai romāns Lasītāju. Skaidrs, ka vienam no tiem jākļūst par vergu, kuram pēkšņi jāaprij jebkurš teksts, kas pagadās acu priekšā. Un šeit jau acīmredzami iezīmējas, kurš no abiem tas būs. Lasītājs pirmo reizi mūžā atver romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Un tāpat, kā romāna galvenais varonis, pirmo reizi mūžā izkāpj vilciena stacijā, vietā, kura šķietami atsauc atmiņā sen zaudētus laikus un vietas, radot ilūziju, ka šajā stacijā pavadīta teju vesela mūžība. Šāda manipulācija rada nepareizu īstenības uztveri, liekot domāt, ka ir iespējams nodzēst notikumu sekas un restaurēt to sākotnējo stāvokli. Taču nav. Tā ir tikai spēle, kuras noteikumi paredz, ka lapu pa lapai sekosi līdzi autora vārdu simfonijai, kas ievelk sevī kā lielveikala virpuļdurvis, no kurām nav izejas. Pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Kā reizēm apraujas rokas stiepiens pretī no papīra tik tikko izlobītai konfektei. Un viss, ko vari darīt, ir doties līdzi Lasītājam romāna turpinājuma meklējumos, ticot, ka viņš to atradīs.

    Drīz vien kļūst skaidrs, ka šīs valdzinošās spēles aizsācējs ir nevis autors, bet tulkotājs. Lai kur Lasītāju aizvestu īstā romāna meklējumi, tie vienmēr noved strupceļā – brīdī, kad šķiet, īstā romāna turpinājums ir Lasītāja acu priekšā, turpinot pārtrūkstošo gaitu, jau tūdaļ nākas atskārst, ka romānam, kuru viņš tur rokās, nav nekā kopīga ar to, kuru tas lasīja vakar. Taču arī nepareizais romāna turpinājums Lasītāju ievelk savos tīklos, sabradājot ilgas pēc īstā romāna meklējumiem, tādējādi jaunajam romānam pilnībā ļaujot pārņemt varu pār sevi un liedzot racionālajam saprātam kalpot iztēles labā. Un pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Lasītājs kārtējo reizi ir spiests atzīt sakāvi tulkotāja priekšā un atgriezties pie tā, kas šķietami kļuvis par ikdienišķu notikumu likumsakarību – romāna turpinājuma meklējumiem. Meklējumiem, naivi cerot, ka tulkotājs pārtrauks savas sazvērestības, ļaujot izbaudīt romānu līdz galam bez tā pārtrūkšanas visaizraujošākajā vietā. Taču tā joprojām ir spēle. Spēle, kurā tiek ierauti visi. Arī mēs.

    “Lasīt nozīmē doties pretī kaut kam, kas būs un par ko vēl neviens nezina, kāds tas būs…”

    Ja reizi mūžā esi redzējis kaut pāris sērijas no kāda meksikāņu seriāla, tad īstajai romāna garšai būtu jābūt ļoti tveramai – sērija tuvojas finālam, mūzika tiek sakāpināta, Konsuela tūlīt atklās Migelam, ka tieši viņš, nevis Huans, ir viņas gaidāmā bērna tēvs, karsti paliek ne tikai televizoram, bet arī tev, tāpēc pirmais, ko dari, centies atbrīvoties no džempera, kas jau teju piekusis pie miesas… Un viss. Sērija beidzas. Tu tver pēc televīzijas programmas, redzi, ka turpinājumā sekos nākamā sērija (pēc Bonux, RIMI mamutu dienu, priekšvēlēšanu aģitāciju reklāmām), taču sērijai, kura seko, nav pat tālas radniecības ne ar Konsuelu, ne Migelu, ne demogrāfijas celšanu otrpus Meksikas līcim. Tu protams vari sūdzēt tiesā televīzijas kanālu, liekot nosegt izdevumus, kas radušies, cenšoties ar nomierinošu preparātu palīdzību reanimēt centrālo nervu sistēmu, tomēr tu tāpat nekad neuzzināsi, kā Migels reaģēja uz Konsuelas sacīto. Lai remdētu slāpes, tu metīsies nākamā seriāla sērijā, kura, visticamāk, noslēgsies tieši tāpat.

    Italo Kalvīno radījis neaprakstāmi lielisku literatūras labirintu (un ar “neaprakstāmi” es domāju tieši tā – viss, ko rakstīju iepriekš, nav pat salīdzināms ar sajūtām, kuras valda romāna iekšienē), kuru baudāmu padarījis neapšaubāmi talantīgās tulkotājas Daces Meieres pieskāriens, kas, lai arī šķietami maigs, nevienā brīdi neļauj atslābt un atrauties no detaļu pārpilnības, kas caurvij visus grāmatā iesāktos romānus, kuri joprojām nav atraduši savus turpinājumus. Taču, kas to zina. Varbūt tā joprojām ir spēle. Joprojām. Šaipus romānam. Varbūt gan Lasītājam, gan mums nākas lasīt vienu un to pašu romānu. Atkal un atkal. Tikai nonākot pie tā turpinājuma, esam mainījušies paši un redzam lietas tādas, kādas iepriekš neredzējām. Varbūt mēs kļuvām par upuriem paši savam prātam. Varbūt.

    “Lai būtu kā būdams, šis ir tāds romāns, kurā vienreiz iekļuvuši, jūs gribētu doties tālāk neapstādamies.”

  • Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    by

    “Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.”

    Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas tapetēm, šķietami gadsimtiem izgājušām no modes. Sienām, kuras ar katru dienu cenšas iekarot arvien vairāk dzīvojamo kvadrātmilimetru, ielaužoties cilvēka privātajā telpā un saspiežot zem gadu gadiem neizgarojušajiem tapešu līmes tvaikiem, visu, kas cilvēkam dārgs. Atstājot dzīvu tikai pašu veiklāko. Domas. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esmu ne tikai mamma un sieva, kura mazgā no drēbēm ārā šokolādes un tomātu mērces traipus, kura berž no katlu dibeniem nost piededzinātos pelmeņu ķermenīšus, kura notrauš no putekļiem un zirnekļu tīkliem senaizmirstos hobijus, kura izlaiž pirkstus cauri biezajiem vīra matiem, bet arī sākumskolas skolotāja, kurai jāapgūst pacietības definīcija ne tikai teorijā, bet arī praksē, jāpiemirst par alerģiju pret matemātiskām darbībām un jāļauj ienākt dzīvē skaitļu virknējumiem, kas disonējošu skaņu caurvīti, aizzib gar acīm. Jo viss ir pārejošs. Arī šķietami nepārejošais. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā no cilvēkiem kļūstam par statistiku. Kļūstam par statistiku kliedzošos ziņu virsrakstos. Un uz kapakmeņiem, kuri apaugs ar sūnām un aizmirstību. Jo viss ir pārejošs. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā viss tiek atcelts, bet, paldies Dievam, grāmatas nē.

    “Es, tā teikt, cenšos sakārtot pasauli. Protams, ne jau visu pasauli, bet to nelielo pasaules daļu, kas ir iedalīta tieši man.”

    Ar Alesandro Bariko Jauno Līgavu man ir īpašas attiecības. Manā grāmatu plauktā tā nonāca jau pagājušā gada novembrī. Un līdz šai dienai manās rokās tā bija nonākusi vairākkārt. Nonākusi, lai to iesāktu un noliktu plauktā vairs neaizskartu. Līdz nākamajai iesākšanas un vairs neaizskaršanas reizei. Acīmredzot grāmatas pirmajās astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs bija kaut kas tāds, kas lika man dezertēt atkal un atkal, ļaujot, lai, grāmatas vāku rotājošo, kailo sievietes torsu silda nevis manas plaukstas, bet citu grāmatu muguras. Taču marta izskaņā, kad pēc vārdu un teikumu lavīnām izslāpusi tvēru pēc pirmās grāmatas, kura padevās manam rokas stiepienam, tā izrādījās tā pati nolādētā Jaunā Līgava, kuras astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēm centos tikt pāri jau vairākus mēnešus. Skaidrs, ka šo nejaušību es nespēju uztvert savādāk, kā vien izaicinājumu no tās pašas kailās (un izspūrušās) sievietes, kura, skatienu no lasītāja novērsusi, stāv iespiesta grāmatas vākos. Un skaidrs, ka beigu beigās ne jau viņa, bet es izrādījos muļķe, iesprūstot astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs, nemaz nenojaušot, cik patiesi brīnumainu stāstu atkal un atkal palaižu garām, piepeši uzradušos no neesamības.

    “Neviens nekad nenomirst pavisam, jo asinis turpinās, mūžīgi nesdamas līdzi visu labāko un ļaunāko, kas mūsos ir.”

    Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) ir itāļu rakstnieks, kura literārie bērni tulkoti un izdoti visā pasaulē. Un visā pasaulē Latvija nav izņēmums. Lai arī Jaunā Līgava ir mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar autoru, kurš lasītāju vidū ir ne tikai mīlēts un dievināts, bet arī pelts un nievāts, citi Bariko darbi manā lasāmo grāmatu saraksta ir jau sen. Taču fakta, ka izdevniecība Zvaigzne ABC nu pat no tipogrāfijas krāsns izcēlusi svaigi tulkotu Alesandro Bariko (pēc manām aplēsēm) meistardarbu, dēļ roka nevienu brīdi nenodrebēja, ceļot pie sava grāmatu plaukta lūpām šo itāļu desertu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ir ļoti pamācoši saredzēt, ka lietas neglabā sevī ne druskas no tās jēgas, ko mēs tām piešķiram.”

    Romāna Jaunā Līgava divsimt divdesmit četrās lapaspusēs (saprotu, ka šī bloga ieraksta ietvaros pieminēto skaitļu daudzuma dēļ radu nepareizu priekšstatu par savām attiecībām ar tiem, taču skaidrībai – es tos joprojām ienīstu) ieausti noslēpumaini īpaša likteņa iemītnieku dzīvesstāsti, kuri patvērumu raduši zem viena Nama jumta, kur melno tēju necieš, bet kumelīšu tēja ir domāta tikai slimajiem. Zem nama jumta, kur dienu secība ir vienaldzīga. Zem Nama jumta, kur grāmatas uztver kā paliatīvos līdzekļus. Taču kādu dienu šī paša Nama durvju zvans satricina ekstravagantās Ģimenes dzīvi, liekot tās noslēpumu vulkānam pamosties no dziļā ziemas miega, draudot izvirst un pazudināt ikvienu, kurš stātos tam pretī. Un tur jau viņa bija, šīs Ģimenes noslēpumu atšķetinātāja – Jaunā Līgava.

    Atgriezusies no tālienes, lai beidzot kļūtu par Dēla (sauksim viņu par Dēlu, jo viņu tā patiešām sauc) sievu, Līgava atskārš, ka Dēla Namā nemaz nav. Dēla vietā Jauno Līgavu sagaida Ģimene: Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis (sauksim viņus par Tēvu, Māti, Meitu un Tēvoci, jo viņus tā patiešām sauc), Modesto (Nama ierasto ritmu pārvaldnieks), pāris sulaiņu un mantojumā nodotās bailes, kuras ikviens Nama iemītnieks izjūt uz savas ādas, naktij iestājoties. Lai arī to, kad Namā atgriezīsies Dēls, nezina pat Ģimene, Līgava nolemj neatkāpties no vēlmes iekasēt prieku un baudu no tā, kas ticis apsolīts, gaidīt un sagaidīt mīļoto, neapzinoties, ka šis laiks būs bīstams ne tikai Ģimenei, bet arī Jaunajai Līgavai. Šis laiks pieliks lūpas pie Ģimenes noslēpumu kausa un, acis nepamirkšķinot, izsūks to sausu, liekot uz visiem laikiem mainīties ne tikai Ģimenes, bet arī pašas Līgavas dzīvei, vienlaicīgi savijot varoņu likteņa cilpas ciešākos mezglos un atsvabinot tās uz mūžīgiem laikiem. Taču, neraugoties uz to, ka Līgava pametīs Namu, kura sienas nu piesūcinātas ar žēli rūgtajiem noslēpumu pilieniem, Līgavas un Ģimenes ceļi atkal krustosies (jo mūžīgi laiki patiesībā ir vien vairāki gadi). Pienāks diena, kad Dēls atgriezīsies.

    Romānu caurstrāvo erotiskas ainas, kuras atmodinās ikvienu, kurš jau teju ieslīdzis snaudā, ceļojot cauri sarežģītajām burtu virknēm, kurām būtu jāatšifrē vēl neizzināmo, taču gluži pretēji, samudžina visu vēl vairāk. Šāda savstarpējā iedarbība tikai pastiprina vēlmi arvien ātrāk un ātrāk pievarēt ikvienu grāmatas lapaspusi, lai nonāktu pašā grāmatas kulminācijā. Taču, lai pavisam sarežģītu lasītāja dzīvi, autors vairākkārt strauji nomaina stāstītāja balsi, lai ne tikai censtos demonstrēt virtuozitāti, bet arī tādējādi radot efektu, ka šie noslēpumainie stāsti patiesībā nemaz nav atšķetināmi.

    “Atkārtojot vienas un tās pašas kustības, mēs noturam pasauli: tas ir līdzīgi kā turēt aiz rokas bērnu, lai tas nenomaldītos.”

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.

    “Viss, ko mēs rakstām, dabiski, ir saistīts ar to, kas mēs esam vai esam bijuši.”