sāpes

Sandro Veronēzi. Kolibri.
  • Date
  • janvāris 21, 2021

Sandro Veronēzi «Kolibri»

“Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.” Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu …

Read More
Laura Vinogradova. Upe
  • Date
  • janvāris 8, 2021

Laura Vinogradova «Upe»

“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.” Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās …

Read More
Vineta Trimalniece. Piepildīts.
  • Date
  • decembris 28, 2020

Vineta Trimalniece «Piepildīts»

“Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.” Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā …

Read More
Ēriks Emanuēls Šmits. Oskars un Rozā dāma.
  • Date
  • decembris 21, 2020

Ēriks Emanuēls Šmits «Oskars un Rozā dāma»

“Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.” Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar …

Read More
Rupi Kaura. Saule un viņas puķes.
  • Date
  • novembris 2, 2020

Rupi Kaura «Saule un viņas puķes»

es varēju būt jebkurašajā pasaulēbet es gribēju būt viņējā Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), …

Read More
Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.
  • Date
  • septembris 29, 2020

Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

“Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.” Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā. …

Read More
Zane Zusta. Aiz durvīm.
  • Date
  • augusts 20, 2020

Zane Zusta «Aiz durvīm»

“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.” Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas …

Read More
Dace Rukšāne. Krieva āda.
  • Date
  • jūlijs 22, 2020

Dace Rukšāne «Krieva āda»

“Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.” Jau pāris mazus brītiņus …

Read More