tulkojums

Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
  • Date
  • marts 22, 2021

Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

«Mēs visi esam nevainīgi līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais.» Patiesība. Viens vārds. Četras zilbes. Deviņi burti. Meli. Viens vārds. Divas zilbes. Četri burti. Meli apņem patiesību. Bet tādām «melu apņemtām patiesībām» skaita nav. Tās uzglūn no stūriem. Uzbrūk bez brīdinājuma. Satver aiz rokas. Piespiež pie sienas. Elpo sejā savu sīpolu un rūgtas kafijas smaržu. …

Read More
Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»
  • Date
  • marts 8, 2021

Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»

«Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.» Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo …

Read More
Sandro Veronēzi. Kolibri.
  • Date
  • janvāris 21, 2021

Sandro Veronēzi «Kolibri»

“Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.” Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu …

Read More
Karloss Ruiss Safons. Vēja ēna.
  • Date
  • janvāris 13, 2021

Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

“…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.” Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto …

Read More
Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.
  • Date
  • septembris 29, 2020

Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

“Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.” Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā. …

Read More
Jurga Vile, Lina Itagaki. Sibīrijas haiku.
  • Date
  • augusts 10, 2020

Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

“Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs. Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.” Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, …

Read More
Niklass Nats o Dāgs. 1793
  • Date
  • augusts 7, 2020

Niklass Nats o Dāgs «1793»

“Lai labi melotu, ir nepieciešami divi cilvēki – viens, kurš stāsta pasakas, un otrs, kurš labprāt tās klausās.” Mednieks un medījums beržas viens gar otru kā zāģa neasie zobi, kas cenšas uzplēst koka ādu. Uzplēst ādu, lai sastingtu starp tā pusdzīvās dvēseles apdari, laika mutes apslienātu. Realitāte un iedomas saveļas kamolā kā sētas runči pēc …

Read More
Delfīne de Vigāna. Lojalitātes.
  • Date
  • jūlijs 27, 2020

Delfīne de Vigāna «Lojalitātes»

“Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.” Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc …

Read More