Birka: vēsture

  • «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    41. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)

    «Es ticu Hitleram vairāk nekā jebkuram citam. Viņš vienīgais ir turējis savus solījumus ebrejiem.»

    88. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…

    «Ir tūkstoš un vieni vārti, kas ved uz mistiskās patiesības dārziem. Katram cilvēkam ir savi vārti. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu, ieejot šajā dārzā pa citiem, nevis saviem vārtiem. Tas ir bīstami tam, kurš ieiet, un arī tiem, kuri jau tur ir.»

    11. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.

    «Līdz pēdējam brīdim mūsu sirdīs palika cerības asns.»

    21. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kādā pēkšņas apgaismības brīdī man likās, ka mēs esam nolemtās dvēseles, kas klīst kādā puspasaulē, dvēseles, kas nolemtas klīst telpā, kamēr cilvēku paaudzes beigsies, meklējot savu izpirkšanu, meklējot izlīgumu – bez cerībām to atrast.»

    43. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus.
    Vīzels manī iesējis kaunu. Es lasīju un man bija kauns par katru nākamo vārdu, kas sekoja, it kā manas rokas būtu piedalījušās šajā baismajā epopejā. It kā mani pirksti būtu nāves pirksti, kuri tver aiz rīkles ikvienu, kurš zaudējis modrību.
    Man nav spēka. Ir sajūta, ka būtu tikusi pie abonementa uz karātavām. Un tagad ilgi un baisi tur karājos. Kā sienas pulksteņa pendele. Ding-dong. Ding-dong. Ding-dong. «Hitlers ir skaidri pateicis: pirms pulkstenis sitīs divpadsmit, viņš iznīcinās visus ebrejus, pirms viņi dzird pēdējo sitienu.» (88. lpp.)

    P.S. Grāmata «Nakts» izdevumu latviešu valodā piedzīvojusi pirms divdesmit viena gada, tāpēc tā noteikti ir grūti nomedījama. Taču, ja rodas iespēja, izmantojiet to. Izlasiet. Nodrebiet šausmās. Padomājiet, kāpēc mēs visu laiku piesaucam «mācīšanos no kļūdām», taču ne velna neesam spējīgi iemācīties.

    «Kur tagad ir Dievs?»

    72. lapaspuse

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001

  • “Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
    Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

    Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

    “Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
    Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

    Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
    Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

    “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

    Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
    Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

    “Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
    ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

    Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
    Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
    Lasiet!

    “Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
    kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

  • “…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
    kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
    – Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.

    Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
    Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
    Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.

    “…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
    par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”

    Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
    Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
    Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)

    “— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
    — Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.

    Bet vajadzīgs labs šaujamais.”

    Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
    Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.

    “Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
    (..)
    Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
    Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”

    Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.

    “Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
    Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!

    “— Ja tavās acīs tuksnesis ir ienaidnieks, tad tu esi zaudējis cīņu.
    Neviens nevar uzvarēt tuksnesi.”

  • “Es dzīvošu, līdz tikšu ārā no šīs vietas. Es iziešu no šejienes kā brīvs cilvēks. Ja pastāv elle, es redzēšu, kā šie slepkavas deg tās ugunīs.”

    Jau teju nedēļu, no rītiem mostoties, kafiju vajag ne tikai ķermenim (un dvēselei), bet arī tai smadzeņu daļai, kura atbild par laika, datuma (un vietas) apzināšanu, jo tā lietiņa (bez pamatīgas kafijas apstrādes) negrib darboties. Ir grūti ik dienu pieķerties pie domas, ka ir jau 2020. gads, un pagājis vesels gads, kopš grāmatu lapu šķirstīšana un latviešu valodas vārdnīcās atrodamo vārdu locīšana dažādās formās (gan ģeometriskās, gan ne tik), kļuvusi par nepieciešamību. Tūlīt aiz kafijas (un citām izpriecām, bez kuru uzskaitīšanas iztiksim, jo mamma lasa). Pirms gada lasīšanas izaicinājuma latiņu pacēlu līdz piecdesmit grāmatu atzīmei, vēlāk to palielinot līdz simtam, nekaunīgi pārspējot arī to. Šogad, gribētos teikt, esmu nedaudz pieticīgāka. Lai arī lasīšanas izaicinājumā metos iekšā ar vēlmi izlasīt sešdesmit sešas grāmatas, īpaši necentīšos šo grāmatu skaitu pārspēt. Mana apņemšanās ir lasīt grāmatas lēnāk – tā, it kā man nebūtu jāsteidzas izlasīt visas pasaules grāmatas, jo kāds to varētu izdarīt pirms manis. Esmu pierādījusi sev, ka vajadzības gadījumā to arī izdarītu. Un ar to man pietiek.

    “Tev pieder tikai tā vieta, kuru tu pats sev iekaro.”

    Skatoties uz grāmatu kaudzīti, kura, pateicoties manai decembra atpūtai (rudens un Ziemassvētku depresijai, paijājot vienai otras rociņu un bužinot muguriņu zem lāpstiņām), kļuvusi tumīga, bija jāsāk domāt, kurai ķerties klāt kā pirmajai, lai to (kaudzīti) ne tikai paretinātu, bet pabarotu arī savu sirdsapziņu, kura mani, kā satrūcinātu un ar pērienu iebaidītu bērnu, bija atstājusi novārtā. Šoreiz izvēle krita par labu Heteres Morisas Aušvicas tetovētājam. Un ne tikai tāpēc, ka šīs grāmatas lasīšanas brīdi gaidu jau sen – kopš brīža, kad uzzināju, ka kaut kur pasaulē eksistē vēl līdz latviešu lasītāju grāmatu plauktiem (un sirdīm) nenonākusi grāmata, bet arī tāpēc, lai atbrīvotu, stāvus griestos augošo, grāmatu kaudzīti no tā smaguma, kas šķietami lauzās ārā ne tikai no grāmatas nosaukuma, bet arī no tās vākiem. Un tādu smagumu ir neiespējami noturēt. Pat ja esi grāmata ar cietiem, bieziem vākiem. Rakstot šī ieraksta pirmo citātu, kaklā savijas kamols. Es zinu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Kas slēpjas aiz izmisuma un sāpēm, kurās ietērptas šo vārdu zilbes. Kas slēpjas aiz grāmatā sastapto varoņu likteņiem. Kā tie vijušies un aizvijušies, lai nekad neizstāstītie stāsti un nekad neizsāpētās sāpes iegūtu burtu un vārdu apveidus. Un nonāktu mūsu – lasītāju vērtējumā. (No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Šajā vietā nemainīga ir tikai nāve.”

    Aušvicas tetovētājs ir Jaunzēlandē dzimušās rakstnieces Heteres Morisas debijas romāns. Tas pirmo reizi publicēts 2018. gadā. Piecpadsmit gadus pēc tam, kad Hetere Morisa iepazinās ar šī romāna galveno varoni Lali, kura atmiņu stāstījums nu kalpo kā viena no liecībām zvērīgajiem notikumiem, kuri tika pastrādāti pret gūstekņiem aiz koncentrācijas nometņu sienām. Divpadsmit gadus no tiem, šis stāsts neatlaidīgi pastāvējis kā kinoscenārijs. Tomēr, pateicoties lielākām un mazākām apstākļu sakritībām, Lali stāsts uz mūžīgiem laikiem ticis atdzīvināts grāmatu lapaspusēs, kas mums – grāmatu gardēžiem – izrādījies vareni sātīgs kumoss. Ne velti romāna Aušvicas tetovētājs pārdoto eksemplāru skaits pārsniedzis trīs miljonus. Tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēku interese par vienu no vēstures tumšākajiem un baisākajiem posmiem joprojām nav zudusi, bet arī to, ka Lali un Gitas mīlasstāsts iekarojis lasītāju sirdis vairāk nekā piecdesmit valstīs visā pasaulē. Rakstniece Hetere Morisa Lali iepazina īsi pēc Gitas nāves. Mīļotās zaudējums arī bija Lali pamudinājums izstāstīt šo stāstu. Lali kvēlākā vēlme bija doties pie savas mūža mīlestības, taču pirms tam viņš juta pienākumu izstāstīt savu stāstu. Stāstu, kuru saglabāt man un jums. Saglabāt nākotnei. Lai tas nekad vairs nenotiktu.

    “Glābt vienu nozīmē glābt pasauli.”

    Ludviga Eizenberga (Lali) stāsts grāmatā sākas ar 1942. gada aprīli. Lopu vagonam kratoties cauri nepazīstamiem lauku plašumiem pretī vēl nezināmajai, kontūru nesaskatāmajai nākotnei, Lali iespiests starp citiem vīriešiem, kuri, tāpat kā Lali, savu likteni neapzinādamies, dodas pretī vilciena galapunktam, kurš kļūs par laimīgas dzīves beigu (un pazemojumiem, nāves draudiem pilnu gadu sākuma) punktu. Lai cik pārliecinošs Lali nejustos, redzot naidīgos skatienus, kuri vērsti viņa virzienā, gludinātā uzvalka, tīrā, baltā krekla un kaklasaites dēļ, Lali saprot, ka tie ir tikai māņi. Viņš no nezināmā ir tikpat nobijies kā pārējie. Taču tas, kas viņā vēl uztur gaismu, ir tas, ka viņš zina, ka no šāda pat likteņa ir izglābis savu ģimeni. Kad kādu dienu tiek izziņots, ka katrai ebreju ģimenei ir jānodod viens bērns (astoņpadsmit vai vairāk gadu vecumā), lai tas strādātu vācu valdības labā, Lali ir tas, kurš pats labprātīgi uzņemas šo lomu, nenojauzdams, ka pēc divu dienu pavadīšanas lopu vagonā, kurš to vedis nezināmā virzienā, noklaudzēs bultas, vagona durvis atvērsies, un Lali atradīsies lielākā un nežēlīgākā koncentrācijas nometņu tīkla priekšā, kuras dzelzs vārtu pašu augšu rotā metālā kalti vārdi (kuri mūsdienu cilvēkam rada zosādu) – ARBEIT MACHT FREI. Darbs dara brīvu. Nenojauzdams, ka jau pēc pāris mirkļiem zaudēs savu identitāti, kļūstot vien par cietumnieku ar numuru 32407. Numuru, kurš uz mūžīgiem laikiem, ietetovēts uz kreisās rokas apakšdelma, kļūs par atgādinājumu vienam no cilvēces lielākajiem noziegumiem. Noziegumam, kurš varēja nenotikt.

    “Ja ņem vērā apstākļus, kādos mēs atrodamies, tavs spēks var būt vājums. Pievilcība un laipns smaids tevi ievedīs nepatikšanās.”

    Sākas Lali un pārējo gūstekņu cīņa par izdzīvošanu. Izdzīvošanu vietā, kurā sienas vaid un raud par tiem, kuri no rīta aiziet un vakarā neatgriežas. Lali veiksmes stāsts sākas ar to, ka viņš izceļas ieslodzīto vidū ne tikai ar savu izsmalcināto izskatu un stāju, ņemot vērā notiekošā apstākļus, bet arī ar savām valodas zināšanām, kurām visas barjeras ir nolīdzinātas, brīvi pārvaldot vairākas valodas, un citām prasmēm, kuras aiz koncentrācijas nometnes mūriem lieti noder. Tādēļ no smaga darba darītāja Lali salīdzinoši ātri tiek privileģēts amatam, kurā viņam nāksies satikt tūkstošiem cilvēku, kuriem atņemtas ģimenes, salauztas dzīves. Cilvēkus, kuri ir tādi paši kā viņš. Un starp tiem viņš ieraudzīs Viņu. Sievieti, kuras dēļ viņš nosolīsies darīt visu, kas viņa spēkos, lai izdzīvotu viņš, lai izdzīvotu viņa. Lai viņi abi izietu no šī cietuma kā brīvi cilvēki. Cilvēki, kuri pelnījuši dzīvot un piedzīvot laimības brīžus. Kļūstot par Aušvicas tetovētāju (Tätowierer), Lali satiks Gitu. Uzplauks jūtas, kuras apslāpēt nespēs pat vārdiem neaprakstāmās un prātam neaptveramās šausmas un noziegumi, kuru pārestību apmēri liek asinīm sastingt.

    “- Vai zini ko, Tätowierer? Varu saderēt, ka tu esi vienīgais žīds, kurš iegājis gāzes kamerā un iznācis no tas atkal ārā.”

    Rakstnieks Kurts Vonnegūts ir teicis, ka divi galvenie Visuma virzītāji ir laiks un veiksme. Šķiet, ka tieši veiksme un laiks bija tie, kas virzīja Lali visuma centru pretī tai dienai, kad viņš atkal būs brīvs. Ne vairs cilvēks, kura identitāti nosaka bezpersonisks numurs uz rokas, bet cilvēks, kurš ir pats sava likteņa lēmējs. Ir ļoti grūti būt šīs grāmatas vēstnesei, censties nepateikt neko lieku, tikai mazliet iekārdināt, radīt interesi jums pašiem ķerties pie šī ārkārtīgi skaistā un iekšējo emociju plosošā romāna. Un ir tik pat grūti runāt bez personīgu (apzinātu un neapzinātu) jūtu izpausmju (un no kaimiņzemēm nākušu lamuvārdu) iejaukšanās stāstījumā. Lasot Lali stātu, vairākkārt gribējās no grāmatas novērst skatu, triekt to pret sienu…bet ne jau grāmata ir vainīga salauzto likteņu priekšā. Tie ir cilvēki, kuri domāja, esam augstāk par citiem. Cilvēki, kuri uzskatīja, ka ir spējīgi lemt, kuram dzīvot un kuram nē. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Romāna lasīšanas laikā pat dažus no tiem domās piefiksēju, lai izstāstītu šeit. Taču, kad beidzot bija pienācis brīdis dalīties ar jums savās sajūtās, sapratu, ka tas nebūtu godīgi. Ne pret Lali. Ne pret jums. Gribu, lai jūs paši izlemjat, vai vēlaties ļaut emocijām izvirt pār Aušvicas tetovētāju, vai tomēr nocietināt savu sirdi un stāstu, kurš pa mazu, mazu caurumiņu ļautu ielūkoties sāpīgi skumjajā vēstures lapaspusē, tajā neielaist. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Taču katru no tiem gribas pavadīt ar vārdiem – tā ir tikai un vienīgi veiksme. Veiksmes un nekas cits. Jo kā gan ir iespējams nonākt tādā bezdibenī un tikt no tā ārā…

    “Lēmums dzīvot ir izaicinājums.”

    Lasot romānu Aušvicas tetovētājs (un to uzsver arī pati romāna autore Hetere Morisa), noteikti jāatceras, ka šis romāns ir atmiņu vēstījums, ne vēsturisku faktu uzziņas avots. Tas ir vēl viens aculiecinieka stāsts visā šo zvērību aculiecinieku okeānā. Tikai šis stāsts ir spējis noklusēts izdzīvot cauri gadiem un tikai tad tapt izstāstīts, pateicoties mīlestībā dotajam solījumam. Cilvēki, kuri izdzīvoja, ir varoņi. Viņu izdzīvošanas alkas daļēji bija arī pretošanās nacistu veiktajām pārestībām. Pretošanās liktenim, no kura šķietami varētu izbēgt, tikai nāvei lūdzot palīdzību, deva iespēju gūstekņiem atgriezties no vietas, no kuras nekad neviens vēl nav atgriezies. Atgriezties no elles.

    “Šajā vietā nemainīga ir tikai nāve.”

    Hetere Morisa. Aušvicas tetovētājs.