vientulība

Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»
  • Datums
  • 18 janvāris, 2022

Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»

«grūti apjaustviss ko esi uzrakstījisslēpts ievainojumsuz tumsas vaigakas dzīstkamērkāds tolasa» 85. lapaspuse Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.Es neesmu bez vainas.Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. …

Turpināt lasīt
Ramona Indriksone «Es biju cita»
  • Datums
  • 5 oktobris, 2021

Ramona Indriksone «Es biju cita»

«…domāju, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas – tik brīnumainas. Citas – parastas.» 88. lapaspuse Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo …

Turpināt lasīt
Federīka Bosko «Reiz mēs atkal tiksimies»
  • Datums
  • 13 maijs, 2021

Federīka Bosko «Reiz mēs atkal tiksimies»

«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne» Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar …

Turpināt lasīt
Vineta Trimalniece. Piepildīts.
  • Datums
  • 28 decembris, 2020

Vineta Trimalniece «Piepildīts»

“Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.” Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā …

Turpināt lasīt
Zane Zusta. Aiz durvīm.
  • Datums
  • 20 augusts, 2020

Zane Zusta «Aiz durvīm»

“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.” Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas …

Turpināt lasīt
Sofija Lundberja. Sarkanā adrešu grāmatiņa.
  • Datums
  • 9 jūnijs, 2020

Sofija Lundberja «Sarkanā adrešu grāmatiņa»

“No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.” Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi …

Turpināt lasīt
Tarjeijs Vēsoss. Ledus Pils.
  • Datums
  • 6 maijs, 2020

Tarjeijs Vēsoss «Ledus pils»

“Viņi pazaudē sevi te pie ledus pils. It kā būtu ar kaut ko pārņemti, meklē sev apkārt kā drudzī, kaut ko dārgu, kas nokļuvis nelaimē, kur paši iesaistīt.” Tukšums. Nebeidzami nepieradināms lielums. Bez formas. Nav iespējams tukšumu aptvert. Nav iespējams iesiet pavadā un izvest garā pastaigā. Nav iespējams sasildīt svelošo aukstumu, kas nāk no pilnīga …

Turpināt lasīt
Vientulības gals
  • Datums
  • 15 oktobris, 2019

Benedikts Velss «Vientulības gals»

“Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.” Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas …

Turpināt lasīt