“Kur atrodas bezgalība? (vaicā Tomā, 8 gadi) – Bezgalība atrodas mūsos. Tā ir mūsu domu un to dzemdināto sapņu dzīves telpa. Bezgalība spēj pakļaut pat tukšumu un nebūtību.”

Bērnība ir tas mazais un niecīgais dzīves posms, kurā cilvēks ir vispatiesākais. Ne tikai lietās, kuras dara, bet arī domās, kuras domā, vārdos, kurus izsaka. Bērns divreiz nedomā, bērns dara. Un tāpat viņš arī saka. Saka visu, kas ir uz mēles, kamēr mēs pieaugušie, tik daudz domājam, ko teikt, kamēr pārdomājam jēgu un beigu beigās paliek tikai klusēšana. Kad pati biju šajā vēlos visu izzināt un uzzināt posmā, bieži uzdevu jautājumus, uz kuriem ne mani vecāki, ne vecvecāki nespēja rast atbildes. Neguvusi atbildes, reizēm tās izdomāju pati. Reizēm tās izdomāja lelles vai plīša dzīvnieki no manas mantu kastes. Un mums visiem bija taisnība. Taču laikam ejot, pāraugot šo robežu, šo domu un vārdu vaļību, sapratu, ka taisnība nebija nevienam. Un atbildes uz daudziem jautājumiem, neesmu guvusi vēl šodien.

“Vai varētu būt tā, ka es savu dzīvi tikai nosapņoju? (vaicā Ada, 6 gadi) – Kāpēc ne!? Šādā gadījumā sapnis būtu īstenība un pamostoties mēs iemigtu. Sapnis – tā ir iespēja ceļot bez maksas. Mēs ļaujam vaļu iztēlei un lidināmies virs realitātes.”

Šobrīd esmu tajā dzīves posmā, kad jautātāja un visa izzinātāja esmu nevis es, bet abi mani bērni – sešus gadus vecais dēls un tik tikko divu gadu robežai pāri pārkāpusī meita. Mans uzdevums ir meklēt atbildes. Tas, kas man ir skaidrs, bērni negaida līdz perfektumam precīzas atbildes kā pa taisno no enciklopēdijām vai vikipēdijas. Bērni no saviem jautājumiem sagaida interesantus stāstus, kas ne tikai mazliet attālinās no patiesības, bet aizved domu lidojumā kaut kur tālu izplatījumā, liekot mazā cilvēka iztēlei darbināt tādus apziņas skečus, kas nav pat pa spēkam mums. Pieaugušajiem. Un mēs taču esam pieredzējuši tik daudz. Taču dažreiz klausoties bērnos, klausoties viņu jautājumos (un to jūs pamanīsiet arī lasot Kāpēc es neesmu tu?), šķiet, ka bērni īstenībā zina vairāk, nekā izliekas zinām. Sajūta, ka viņi zina atbildes uz visiem saviem jautājumiem, tikai vēlas pārliecināties, vai tās zinām arī mēs. Beigu beigās mēs attopamies pie atziņas, ka nezinām nevienu atbildi. Vai varbūt vienkārši esam to piemirsuši?

“Kas ir laiks? (vaicā Samuels, 4 gadi) – Laikam nav pirmsākuma, tas ir mūžības daļa. (…) Sekundes apskauž stundas, nedēļas ir greizsirdīgas uz gadiem, savukārt gadsimti nožēlo izdarīto. Pakāpeniski laiks tika apaudzēts ar aprēķiniem un iespīlēts mērīšanas sistēmā, par kuru tam pašam viens pīpis.”

Šobrīd manās rokās ir nonākusi pavisam, pavisam svaiga, vēl tipogrāfijas ceptuves smaržu nezaudējusi, Jāņa Rozes apgāda izdota grāmata, kuras āriņu rotā tik pat filozofisks jautājums, cik filozofisku jautājumu virkne seko arī iekšiņā – Kāpēc es neesmu tu? Grāmatas autors ir mākslinieks Tomijs Ungerers. Ungerers ieguvis pasaules slavu pateicoties nenogurdināmai apņēmībai un darbam, kurš nesis tikai un vienīgi augļus. Sava mūža laikā Ungerers izdevis vairāk nekā 140 bērnu grāmatu, kuras bagātinātas ar paša ilustrācijām, paudis krasi atšķirīgus uzskatus par politiku un mākslu gan dažādās karikatūrās, gan plakātos. Darbojies arī tēlniecības un arhitektūras jomā. Pieminēšanas vērts, manuprāt, ir arī fakts, ka Ungerers ir vienīgais mākslinieks Francijā, kuram par godu atklāts muzejs, vēl dzīvam esot. Tas jau vien nenoliedzami pierāda to, ka Tomija Ungerera atstātais mantojums (baidos apmaldīties, tāpēc nesaukšu skaitļos, jo matemātika nav mana stiprākā puse) ir nenovērtējami bagātīgs un vērtīgs. Grāmatā Kāpēc es neesmu tu? apkopotas interesantākās slejas no žurnāla Philosophie Magazin. Šajās slejās Ungerers atbild uz bērnu iesūtītajiem jautājumiem, dodot tiem ne tikai atbildes, bet arī sagatavojot augsni daudziem citiem jautājumiem, kuru atbildes nu paliek vecāku un vecvecāku ziņā. Grāmatu skaisti papildina arī ilustrācijas, kuras tapušas pateicoties paša Tomija Ungerera roku pieskārienu maģijai. (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Kā var zināt, ka mūs kāds mīl? (vaicā Emma, 6 gadi) – Kā zināt, ka Tevi mīl? To jūt instinktīvi. Un, ja nejūt neko, ir jāmeklē citviet. Mīlestība ir vai nu tepat, vai arī gaida tevi kaut kur citur.”

Pirmais, ko ievēroju, lasot Kāpēc es neesmu tu?, ir tas, cik gan trāpīgus un, no pirmā burta līdz pēdējam, īstus jautājumus spēj uzdot bērni. Piemēram, Vai cilvēks var domāt arī pēc nāves? Ko jūs atbildētu sešu gadus vecam bērnam, kurš jums uzdotu šādu jautājumu, tā, lai izsprūkot no viena jautājuma, nerastos veselas čupas jaunu jautājumu? Vai, piemēram, Vai akmeņiem sāp? Arī mani bērnībā nomocīja šis jautājums, kuram joprojām neesmu guvusi atbildi. Pat internets nesniedz pilnīgu atbildi, jo ierakstot šo jautājumu Google, vienīgais, ko meklētājs atgriež, ir 101 veids kā diagnosticēt nierakmeņus mājas apstākļos (joks, protams). Vai, Kāpēc aizverot acis, es redzu bildītes? Aizverot acis, kas ir tas, ko redzam mēs? Tumsa. Pilnīga vai nepilnīga tumsa. Taču, ja pieslēdzam plakstiņiem kabeļtelevīziju (iztēli)? Kas to zina, ko ar mums tad izspēlēs zemapziņas teātris…

“Man nepatīk zaudēt – vai tas ir slikti? (vaicā Kamijs, 12 gadu) – Ja nepatīk zaudēt, nav vērts spēlēt.”

Dažās no atbildēm Tomijs Ungerers izplūst gari, atbildot ne tikai uz jautājumiem, bet daloties arī savā pieredzē, ne tikai piedzīvotajā bērnu dienās, bet esot arī sirmā vecumā. Izplūst tik ļoti, ka ir nepieciešamas pat veselas divas lappuses, tieši tam jau arī domas brīvība ir domāta, vai ne? Taču dažiem jautājumiem Ungerers rod vienkāršu atbildi, kura ietilpst vienkāršā paplašinātā teikumā. Un vairāk nemaz nav nepieciešams.

“Ja cilvēks nakti pavada nomodā, kur paliek viņa sapņi? (vaicā Simons, 5 gadi) – Šie sapņi ir kā emigranti – tie rod patvērumu mūsu iztēlē.”

Grāmata Kāpēc es neesmu tu? ir ļoti sevišķa. Ļoti neparasta. Nevarētu teikt, ka piekrītu visām Tomija Ungerera atbildēm, taču ne jau tas šajā grāmatā ir svarīgākais. Šajā grāmatā autors ir ne tikai smalki asprātīgs, dziļi godīgs, bet arī neizsakāmi drosmīgs. Skaidrs, ka grāmatā Kāpēc es neesmu tu? pareizās un nepareizās atbildes vienkārši nav, mēs varam tikai piekrist vai nepiekrist Ungerera domāšanas veidam, kas, galvenokārt, ved caur humora prizmu. Īstas un akadēmiskas atbildes būs jāmeklē kaut kur citur. Šī grāmata piedāvā smalkus akrobātikas gājienus uz virves, gan no jautājumu uzdevēju, gan atbildētāja puses, kur naivums un bērnišķība mijas ar realitāti un briedumu. Un tā patiesi ir māksla.

“Atbilde ne vienmēr atbrīvo mūs no jautājuma.”

“Un te pēkšņi pāri tai visai ellei pārlaidās balodis.”

Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt. Tieši tā iemesla pēc, ka reizēm jau paši grāmatu apraksti mēdz būt tik skaisti un sāpīgi, ka pat nemanot, no acs kaktiņiem, kā krātiņā turētas, izsalkušas lauvas, izlaužas mazas asaru tērcītes un pakrūtē nedaudz iesmeldzas. Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt tieši tā iemesla pēc, ka tādos brīžos, augstāk minētajos, ir jāizdomā, kur likt savas piesarkušās acis un stīvais ķermenis, kuru pārņēmis īsais, bet smeldzošais grāmatas vēstījums. Šo publisko raudāšanu ierasti es aizstāju ar apraudāšanos pie datora ekrāna, kad tās pašas pāris rindiņas grāmatas apraksta, kuras kā bites dzēliens, atradīs visjūtīgāko vietu, kurā iedēstīt savu nomiršanu, izlasu grāmatnīcu mājaslapās. Viena no tādām pēdējām reizēm bija tad, kad lasīju anotāciju Jāņa Rozes grāmatnīcas mājaslapā par grāmatu Balodis un zēns. Jau tajā brīdī sapratu, ka mūsu sastapšanās būs neizbēgama, mana un šīs grāmatas. Taču, pateicoties Jāņa Rozes apgādam, tas notika ātrāk, nekā biju iedomājusies. Un nākamā reize, kad šīs grāmatas dēļ apraudājos, bija automašīnā, kad tajā atgriezos tik tikko no grāmatnīcas, taču jau kopā ar savu Balodis un zēns eksemplāru. Bet tādas mazas apraudāšanās šīs grāmatas dēļ būs vēl daudz. Tikai to es vēl nezināju. Tikai iztālēm nojautu.

“Viņa acis skatījušas to, ko manas nav redzējušas. Viņa ausis dzirdējušas, manas saklausīja vien atbalsis. Viņa smadzenes bija atmiņu krātuve, bet manas spēja tikai iztēloties.”

Meirs Šalevs ir ievērojams Izraēlas rakstnieks. Rakstniecībai pievērsies vien četrdesmit gadu vecumā, bet tas nav liedzis sarakstīt ne tikai daudzas augsti novērtētas bērnu grāmatas, reliģiska rakstura darbus, bet arī astoņus romānus, no kuriem viens saņēmis arī augstāko Izraēlas literāro apbalvojumu – Brennera balvu – tieši tas, kura muguru nu vēroju savā grāmatu plauktā. Meirs Šalevs ir viens no Izraēlas veiksmīgākajiem rakstniekiem, taču diemžēl ne pazīstamākais ārpus savas valsts robežām. Šajā ziņā Šalevu apsteidz paša tautietis Dāvids Grosmans, kurš ir slavenā romāna Bārā ienāk zirgs (Jāņa Rozes apgāds) autors.

“Tagad es vairs īsti nezināju, kāds bija šo atmiņu uzplūda īstais iemesls: visi šie vārdi, dzēriens, es pats, tēli no viņa atmiņām. Kas noticis patiesībā un kas bija viņa atmiņu augļi?”

Pirms beidzot ķeros klāt tam, ko sevī slēpj šīs grāmatas 384 lappuses, vēlos mazliet pieskarties (atkal) tam, ko slēpj pats grāmatas vāks. Nezinu īsti, kā nosaukt to sentimentu, kas mani pēkšņi ķer un tur kā trieka, ikreiz, kad paņemu grāmatu rokā, bet man neizsakāmi patīk tas, kas redzams uz tās. Vairākas reizes pieķēru sevi vienkārši sēžam dīvānā, glāstot balodi, kas iegravēts uz grāmatas vāka, it kā vēlēdamās izglāstīt no tā ārā visu, ko tas slēpj aiz savas muguras. Izglāstīt to, ko tas slēpj iesprostotu zem šīs grāmatas vāka. Izglāstīt to, ko slēpj šis Lielais pelēkais. (No ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, mākslinieciskais noformējums: Gita Treice, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Tā ir cilvēka patiesā vērtība – nevis nauda, bet laiks.”

Romāns Balodis un zēns ietver un glabā sevī divus mīlestības stāstus. Tos šķir pieci gadu desmiti, un vienīgais, kas tos šķietami vieno, ir kaisle, ilgas, nezūdošā mīlestība. Taču patiesībā tos vieno, kas vairāk. Kaut kas prātam neaptverams. Kaut kas, kas pirmajā brīdī pēc izlasītā liek apstāties. Padomāt. Padomāt. Atgriezties un pārlasīt visu vēlreiz. Lai nosēžas. Lai iesakņojas visās saprāta šūniņās. Jo tas, ko mūsu acu priekšā uzbur autors, tas, kā viņš meistarīgi sasaistījis tos vienā veselumā, ir īsts brīnums.

“Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai justu mīlestību, bet par jaunu, lai piedzīvotu vilšanos.”

Pirmā stāsta galvenie varoņi ir baložu kopēji. Zēns un meitene. Un pasta baloži, protams. Šis stāsts pierāda, ka ikviens var patiesi mīlēt, neatkarīgi no vecuma. Un vēl jo vairāk – justies mīlēts un spēt to novērtēt. Spēt novērtēt pat mazumiņu, ko viens var otram dot. Šis stāsts neaprobežojas tikai ar mīlestību un ilgām. Šis stāsts arī daudz pastāsta, palīdz izzināt un pierāda, ka pasta baložu nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tie visos laikos ir nesuši ziņas, pat neapzinoties, cik lielu postu, vai gluži pretēji, savu spārnu nestās ziņas slēpj. Patiesībā baloži ir tādi paši kā mēs. Tie kaujas savā starpā, tie ir spējīgi viens otru nodot, tos pat spēj ķert sirdstrieka, taču pats svarīgākais, kas cilvēkus vieno ar baložiem, ir ilgas pēc mājām. Tieši tāpat kā cilvēki, baloži vienmēr atgriežas mājās.

” – Nenovērs no tā savu skatienu, jo tas pazudīs aiz apvāršņa ātri vien, daudz ātrāk, nekā vari iedomāties. – Tas pazudīs skatam mirklī, kad to ieraudzīs tas, kurš to gaida.”

Šim mīlas stāstam punktu (patiesībā komatu) pieliek tieši balodis, kurš atnes ziņu. Ziņu, kurā nebūs ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, ne silts, ne auksts. Ziņu, kas saraus gabalos, ziņu, kas atkal visu saliks pa gabaliņam kopā. Ziņu, kas vēstīs par zēna likteni. Likteni, kuram patika spēlēties. Likteni, kurš nevēlējās zēnu nodot nāvei ne tad, kad māte to pameta, nepaņemdama līdzi uz savu dzimto zemi, kur kļuva par koncentrācijas nometnes upuri, ne dienā, kad pamāte gāja bojā nelaimes gadījumā. Liktenis vēlējās nāves rokās zēnu atdot brīdī, kad jaunais putnu kopējs nosūtīs savu pēdējo balodi.

“Kas vispār cilvēkam ir vajadzīgs? Nekas daudz – kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz kuru lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt.”

Otrs stāsts, kurš norisinās pēc piecdesmit gadiem, varētu pat teikt, ka ir vairāk savas vietas meklēšanas stāsts, nekā mīlas. Mīlestība, aizraušanās un kaisle šeit ir atliku likām, tomēr galvenā varoņa centienos atrast savu vietu, atrast savas mājas, šķiet, ir vairāk kaisles un degsmes, nekā varoņu attiecībās. Iespējams, ka šī, varētu pat teikt, apsēstība no varoņa puses ir tādēļ, ka jau kopš dzimšanas viņš nav spējis iederēties nekur. Pat ne savā ģimenē. Justies pilnīgam svešiniekam savā ģimenē, neatrast viņu atblāzmu ne savos sejas pantos, ne kustībās, ne runas veidā, tas lauž. Un uzreiz ir grūti pateikt, kurā virzienā. To parāda tikai laiks.

“Tā ir liela laime, ka ar gadiem zaudējam krietnu daļu atmiņu, citādi vecumā, kad vairs daudz ko nevar panest, plecos būtu pārāk liela nasta.”

Šos abus mīlestības stāstus autors ir salicis pa slāņiem, tie nevis seko viens otram kā lietus lāse lietus lāsei, bet viens otru pārklāj kā bezdievīgi gards rupjmaizes kārtojums. Lai arī reizēm tas ir traucēklis, šis romāns no tā tikai iegūst, jo ar nepacietību gribas doties tajā tālāk iekšā, lai drīzāk nonāktu pie atrisinājuma, kas liek asinīm uz brīdi apstāties, un tad atsākt riņķot arvien straujāk un straujāk ar jaunu jaudu. Šis romāns parāda, ka ikvienu dvēseli ir iespējams sadziedēt, neatkarīgi no tā, cik daudz un cik dziļi ir ievainojumi. Tomēr tas maina ikvienu. Maina uz neatgriešanos. Mēs varam būt tik stipri, cik vien iedomājamies, sevi esam, tomēr ir vētras, pēc kurām lūzt arī visstiprākie koki. Un tas arī ir. Uz neatgriešanos.

“Atrast savas mājas – ir kas līdzīgs gravitācijas likumam, kam esam pakļauti mēs visi. Gluži kā upes plūst uz jūru, nepazīdamas kartes, un gaisā uzmestam akmenim nav vajadzīgs kompass, lai atgrieztos uz zemes.”

” – Re kā, es te sēdēju un jutos tik vientuļš, bet tad ierodies tu.”

Starp visām nopietnajām un mazliet mazāk nopietnajām grāmatām, kuras ikdienā lasu – gan tās, ar kurām dalos savā blogā, gan tās, kuras izlasu klusībā – tā, lai neviens neredz (kā parasti paslepus no bērniem vecāki mēdz notiesāt pa kādai šokolādes tāfelītei..vai divām), jo reizēm gribas un pat vajag, lai grāmata paliek tikai man vienai (reizēm vienkārši tā notiek, tāpat kā ar tām šokolādes tāfelītēm, goda vārds), cauri manām lūpām un domām izsoļo arī pa kādai mazajiem cilvēkiem domātai grāmata. It kā nekas neparasts, zinot, ka esmu divu bērnu mamma, un bērnu grāmatām caur manām rokām vajadzētu rotēt kā sviestmaizēm pie brokastu galda, taču ne katrs no šiem stāstiem šķiet tik īpašs, lai ar to dalītos. Stāsts par Berru, Ulfu un Nilsonkuli ir dalīšanās vērts.

“” – Tur tu atradīsi sev vectēvu. Tur ir pilns ar večukiem.” Es pamāju veco ļaužu aprūpes nama virzienā.”

Ulfs Starks (Ulf Stark) zviedru rakstnieks, kurš rakstījis visu, sākot ar bilžu grāmatām pavisam mazākajiem, līdz pat romāniem pusaudžiem un pat pieaugušajiem. Sava mūža laikā Ulafs Starks sarakstījis teju 30 grāmatu, no kurām vairums pārtapušas ne tikai filmu scenārijos, bet arī televīzijas seriālos un pat mūziklā. Lasot publikācijas par Ulafu Starku, daudzviet piemin, ka rakstnieks grāmatās centies ieaust savas bērnības iespaidus, un šķiet, šī grāmata nebūs izņēmums, jo tieši vienu no grāmatas Proti svilpot, Juhanna? galvenajiem varoņiem sauc Ulfs. (Māklsiniece Anna Hēlgunda (Anna Höglund), no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane, Izdevējs: liels un mazs)

” – O, cik jūs esat līdzīgi, Nils! – Jā, mums abiem uz zoda ir plāksteris.”

Berra un Ulfs ir draugi. Viņiem ir kopīgi piedzīvojumi, prieki un smiekli, kā arī pa kādam kārtīgam nedarbam, kā jau nopietniem septiņus gadus veciem zēniem pieklājas. Taču Berru no Ulfa atšķirīgu dara tas, ka Berram nav vectēva. Nav un viss. Bez vienkārša iemesla. Tikmēr Ulfs par savu vectēvu ir sajūsmā. Pie vectēva nevar tik vienkārši tikt, tas abiem zēniem ir skaidrs, tomēr Ulfam ir kas padomā. Tikai atceries, ja dosies abiem zēniem līdzi šajā piedzīvojumā, būs jāiet garām kapličai!

” – Es gandrīz nodomāju, ka Tu biji tikai sapnis.”

Berra un Ulfs nonāk veco ļaužu aprūpes namā, kurā mitinās daudz tādu onkuļu, kuri varētu būt Berras vectēvs, tomēr kāds pavisam tumšs gaitenis, kurš zēnus aizved pie puspavērtām durvīm, saved kopā abus zēnus ar Nilsonkuli, vectēvu, ar vislabāko sirdi pasaulē. Šīs neparastās sastapšanās brīdī top draudzība, kura ir tik ļoti nepieciešama ne tikai Berram un Ulfam, bet arī vecajam Nilsonkulim.

” – Vai jūs dzirdat putnus? – onkulītis vaicā. – Jā, – mēs apstiprinām. – Vai jūs sajūtat arī smaržas? – viņš tincina. – Nu saprotams! – Berra atbild. – Neaizmirstiet to nekad! – onkulītis piekodina.”

Lasiet šo grāmatu sev. Lasiet šo grāmatu bērniem. Lasiet un padomājiet. Lasiet un lūdziet padomāt bērniem. Šis īsais, mazliet humoristiskais, tomēr ļoti aizkustinošais Ulfa Starka stāsts, kuru lieliski papildina Annas Hēglundas ilustrācijas, aiz kurām acis aizķeras un pielīp tām tik ļoti, ka ir teju neiespējami tikt pie nākamajām lapas pusēm, šķiet ļoti vienkāršs, taču būtībā, šī stāsta ideja slēpjas kaut kur dziļāk. Kaut kur mūsos. Mūsu bērnībā. Mūsu vecumdienās. Caur bērna acīm var ieraudzīt tik daudz patiesu lietu, kuras mēs vienkārši neievērojam, par kurām piemirstam atcerēties, vai vienkārši uzskatām, ka tās nav mūsu prioritātes. Tomēr veci cilvēki ir. Gan tie, kuriem esam piederīgi, gan tie, kuriem neesam, un kuriem pat šādā gadījumā neviena cita nav. Veci cilvēki ir kā bērni. Tiem vajag rūpes un uzmanību, un lai apmīļo. Taisīt pūķus, gaidīt vēju, svinēt dzimšanas dienu, kad tās nemaz nav. Ēst kūkas, kāpt ķiršu kokos, izpīpēt cigāru, kamēr debesīs kā baltas vizbulītes uzplaukst zvaigznes. Nosvilpot dziesmiņu par Juhannu…

” – Kas to būtu domājis, ka man reiz būs tāds mazdēls kā tu, – viņš beidzot nosaka. – Jā. Un ka man reiz būs tāds vectēvs kā tu, – Berra piebilst.”

“Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

Vai atceries sevi vienpadsmit gadu vecumā? Kādu mūziku Tev patika klausīties? Kādā krāsa bija Tavs mīļākais džemperis? Kāds saldējums Tev vislabāk garšoja? Kādus noslēpumus dalīji ar savu labāko draugu? Tas viss šķiet ļoti tāls, teju neaizsniedzams, tāpēc, lai es pati atcerētos, kas es biju un kāda es biju, man jāielūkojas klases fotogrāfijā, kurā man ir vienpadsmit gadu. Varbūt divpadsmit. Un šādu es sevi īsti neatceros. Fotogrāfijā redzu meiteni, kurai vajadzētu būt man. Meiteni, kas izskatās mazliet vecāka, par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet garāka par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet kārnāka par lielāko daļu klasesbiedru…un, jo ilgāk es skatos uz to, jo vairāk es sāku atcerēties. Sevi. Vienpadsmit gadu vecumā. Varbūt divpadsmit. Arvien vairāk sāku atcerēties, kas notika manā prātā. Kādi negaisa mākoņi plosīja manas domas un dzina tās pilnīgi pretējā virzienā, iepriekš uzņemtajam kursam. Tāpat kā Zivs kokā galveno varoni – Elliju.

“Mums bieži jautā, par ko mēs gribam kļūt, kad izaugsim. Es zinu, kas gribu būt, bet nezinu, kas esmu tagad.”

Pateicoties apgāda Zvaigzne ABC izdotajai grāmatai Zivs kokā, man beidzot bija iespēja iepazīties ar Elliju, un to biju vēlējusies izdarīt, kopš pamanīju grāmatu, kādā no Zvaigznes ABC grāmatnīcas plauktiem. Iepazīties ar Elliju – vienpadsmit gadus veco meiteni, kuras vienīgā vēlme ir būt tādai, kādi ir visi citi, bet tas nav iespējams, jo ir kas tāds, ko Ellija no visiem ir prasmīgi slēpusi. Ellija sevi bieži salīdzina ar Alisi Brīnumzemē, meiteni, kura atrodas pasaulē, kurā nekas nav tā, kā tam būtu jābūt. Šī grāmata man ir ļoti īpaša. Kaut vai vien tāpēc, ka mana ikdiena aizrit kopā ar mazu cilvēku, kurš, kā Ellija, atšķiras no citiem maziem cilvēkiem. Taču patiesībā, vienīgais, kas atšķirīgajiem patiešām ir nepieciešams, ir ticība, ka viss neiespējamais ir iespējams.

“Viens – tas ir tad, kad cilvēks ir viens pats un apkārt nav neviena cita. (…) Reizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.”

Linda Malelija Hanta (Linda Mullaly Hunt) ir amerikāņu rakstniece. Pirms pilnībā nodevusies grāmatu rakstīšanai, rakstniece strādājusi par skolotāju, kas ļāvis autorei vērot un iepazīt bērnu uzvedību no malas. Bērnu attiecības ne tikai ar saviem vienaudžiem, bet arī pašiem ar sevi. Taču rakstīt grāmatu Zivs kokā, rakstnieci iedvesmojusi tieši pašas pieredze, vēl esot bērnam. Tās pašas nesaskaņas, tās pašas cīņas, tās pašas uzvaras. Ar sevi. Mācīties no savām kļūdām, jo tieši tā arī ir patiesā panākumu atslēga. Šķiet, ka tikai skolotāji var uzrakstīt grāmatu par bērniem tā, it kā to būtu darījuši paši bērni, jo tieši skolotāji ir tie, kas spēj saskatīt katrā bērnā to unikālo, ko šis bērns, apkārtējo vienaudžu spiediena rezultātā, ir dziļi sevī iekapsulējis pat neapjaušot, kāds milzīgs spēks un talants slēpjas pašā iekšā. Kas slēpjas tādā mazā cilvēkā. Tāpēc, lasot grāmatu Zivs kokā, vietām domas pašas no sevis ņēma un sāka vilkt paralēlas ar kādu citu, apgāda Zvaigzne ABC izdotu grāmatu, proti, Lindas Šmites Rainīti, (par kuru arī var lasīt manā blogā, pāris grāmatu atpakaļ). Arī Rainīša autore, Linda Šmite, ir skolotāja. Arī Rainīša autore raksta par bērnu, kurš ir savādāks, nekā citi bērni. Bērnu, kurš pasauli izgaršo daudz savādāk, daudz krāšņāk un brīnumaināk. Bērnu, kuram jāmēģina rast sevī spēks, lai stātos pretī izaicinājumiem, neatkarīgi no tā, cik spēcīgi tie var izrādīties. Tāda ir arī Ellija. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

” – Kuru radību tu izvēlētos, ja tev būtu jāatrodas ar vienu no tām baseinā – zobenvali vai akmeņzivi? – Kurš gan izvēlētos zobenvali? – Zobenvaļi nekad neuzbrūk cilvēkam, bet akmeņzivij ir trīspadsmit indīgi dzeloņi, līdz ar to tā ir daudz bīstamāka. Tas ir tikai vārdu spēks. Ja šo vali sauktu par “draudzīgo”, neviens no tā nebaidītos.”

Ellija zina, cik briesmīga ir tā sajūta, neviļus kļūt par apsmieklu. Viņa zina, cik briesmīga un pazemojoša var būt sajūta, smieties kopā ar citiem. Par ko? Par sevi! Ellijai nav draugu, jo biežās pārvākšanas un skolu maiņas dēļ, draudzības ir tik pat grūti izveidot, cik grūti ir iztēloties ziloni lēkājam uz batuta. Skola Ellijai ir milzu pārbaudījums, ne vien tāpēc, ka kļūt par klasesbiedru apsmiekla objektu ir tik pat vienkārši, cik vienkārši ir darbināt plaušas, lai saņemtu pelnīto skābekļa daudzumu, bet arī tāpēc, ka Ellija sapņo būt tāda pati kā citi, nemaz nenojaušot, ka būt tādai, kā citi – tas nozīmētu, ne vien zaudēt vientulību, bet arī saprast, ka reizēm vientulība nemaz nav tas sliktākais variants. Taču kādu dienu viss mainās. Mainās dienā, kad pār klases durvju slieksni kāpj jaunais Ellijas skolotājs. Misters Danielss.

“Pēkšņi rodas iespaids, ka viņš redz man cauri, zina, cik nelaimīga es esmu. Sajūta ir tāda, it kā viņš sniegtu man lukturīti tumšā telpā.”

Ellijas mūžīgā cīņa ar sevi ir saprast, kāpēc viņai nepadodas lasīšana. Kāpēc tas, kas sestajā klasē vienaudžiem nesagādā pilnīgi nekādas grūtības, viņai izraisa fiziskas sāpes un galvas reiboņus. Kāpēc melnās aitiņas, alfabēta burtu izskatā, lēkā pa grāmatas baltajām lapas pusēm, neļaujot Ellijai izlasīt pilnīgi nevienu vārdu. Tieši misters Danielss ir tas, kurš pamana to, ko gadiem nav pamanījis neviens. Ellijai ir disleksija. Ellija nespēj lasīt. Taču, ja kaut ko izdodas izlasīt, viņa izlasīto nespēj uztvert. Tajā mirklī sākas cīņa par to, ko Ellija vēlējusies visu mūžu, cīņa, kuras galvenā balva ir tāds sīkums, kā izlasīta grāmata. Taču Ellijai tas nozīmē visu.

“Lasot jūtos tā, it kā kaut kas būtu pakritis zem gultas un es censtos sagramstīt to putekļainā tumsā. Kolīdz šķiet, ka meklētais tūlīt būs rokā, tas atkal paslīd dziļāk.”

Taču tas, kas Elliju padara patiešām īpašu, ir neparasts talants – saredzēt vienkāršas lietas ārpus likumiem un rāmjiem. Tie ir brīži, kad Ellijā parādās cerība. Cerība par to, ka viņa nemaz nav tik bezcerīgs gadījums. Brīži, kad Ellija ar zīmuli rokās apsēžas pie baltas lapas, ļaujot, lai pašas iedomu tēli uz tās izspēlē rūpīgi nostrādātas teatrālas ainiņas – sniegavīru, kurš strādā centrālapkures katlu rūpnīcā, kūpošus vulkānus un dinozaurus, kas dzer kafiju un spriež par debesīs lidojošiem milzu meteorītiem. Taču par visneiespējamāko lietu, kuru varētu uzzīmēt, kļūst Ellija, kura dara lietas pareizi.

” – Savā ziņā tu esi gudrāka par citiem bērniem, jo spēj to, ko nespēj viņi. Nu, kaut vai tavi zīmējumi – tu taču esi īsta māksliniece! Tev noteikti ir talants šajā jomā! Ko tu par to teiksi? – Domāju, tas ir tāpat, kā sacīt: “Man ir ļoti žēl, ka tu mirsi, bet tev vismaz nesīs puķes.””

Rakstniece Zivi kokā ir pārvērtusi par šaha spēli, kurā jābūt pilnīgi pārliecinātam, lai veiktu nākamo gājienu. Jāsakauj pārējie, pirms tie paspēj sakaut Tevi pirmie. Šī grāmata ne vien paver iespēju izprast to, ko nozīmē disleksija un mācīšanās traucējumi, bet arī liek saprast, ka nekas nav neiespējams, ir tikai jāsaņem drosme un jālūdz palīdzība. Šī grāmata katram no mums iemāca nebūt skarbiem pret sevi. Nekad. Un. Nekādos. Apstākļos. Pat brīžos, kad šķiet, uz zemes nav nekā muļķīga par mani… Būt citādam nenozīmē, ka tas ir slikti. Tas nozīmē vienīgi to, ka par visām varītēm nav jācenšas kaut kur iederēties, bet ir jāturpina izcelties. Tikai tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Arī zivs var iemācīties uzkāpt kokā.

“Galvenais ir nepadoties – reizēm arī bandinieks ieņem dāmas vietu.”

“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”

Ir tik sasodīti smagi. It kā mākoņi pa jokam, vai pus jokam, vai varbūt arī nē. Varbūt pavisam nopietni, draudīgi nokāpuši no debesīm, lai atslīgtu uz maniem pleciem. Neļautu gaisu elpot lieliem malkiem, bet liktu tvert pa mazumam vien. Jūtos apdullusi, kā pēc maijvaboļu lietus, augusta nepiekāpīgi trauslajās naktīs, kuru vienīgo glābiņu nes rīts, ietērpies miglas mantijā, bikli pārklājot zemi un to, kas pēc tādām naktīm var palikt pāri. Man salst. Un es nezināju, ka tas tik spēcīgi var sāpēt. It kā sals būtu izvagojis manu kailo miesu, atstādams tajā dziļas ledus rētas, kas plešas plašumā, neatstājot nevienu vietu tīru un svētu. Bet ir augusts. Un es tāpat, kā nepiekāpīgi trauslā nakts, gaidu savu pestītāju – rītu, kurš nāks un noņems no maniem pleciem smagumu, noņems no maniem pleciem draudošos mākoņus, lai pārvērstu miglā. Un es, kā tikko no mātes miesām nācis bērns, tveršu pēc savas pirmās, otrās un trešās elpas. Un tikai tad man paliks vieglāk. Paliks vieglāk no tā, ko izlaidu cauri ne tikai savām rokā, bet arī sirdij. Arī dvēselei. Paliks vieglāk no tā, kam ļāvu plosīt un saplosīt sevi no iekšienes. Jo šobrīd ir tik sasodīti smagi. Un es nezināju, ka grāmata var tik spēcīgi sāpēt.

“Es reizēm brīnos, kā tas bija iespējams: redzēt, piedzīvot un nesajukt pavisam.”

Inese Dreimane, vēsturniece un Okupācijas muzeja pētniece, sarakstījusi neparastu, sevišķi īpašu un ārkārtīgi spilgtu vēsturisko romānu. Tas nav autores pēkšņs fantāzijas lidojums, kurš gluži vienkārši bija jāiegrāmato, lai papildinātu grāmatnīcu plauktus. Tas ir līdzpārdzīvojums, kuram nav izslēgšanas pogas, lai cik ļoti tādu prasītos. Unikālu šo romānu padara fakts, ka tas veidots, vadoties ne tikai pēc autores vēsturnieces zināšanām zināšanām, bet arī Ineses Dreimanes pētījumiem, kuri balstīti uz čekas darbības pirmsākumiem Latvijā. Tas nozīmē, ka šajā romāna viss ir dzīvs. Viss ir patiess. Un neviens vārds neļaus sameloties. Bailes, kas elpo pakausī. Naids, kas ārda dvēseli ārā. Sāpes, kas nepamet ķermeni ne nomodā, ne miegā. Neuzticība, kas izjauc vistuvākās draudzības, visciešākās ģimenes. Nodevība, kas uzglūn no katra acu pāra, kas raugās pretī, vienalga, vai šie acu pāri ir pazīstami, vai bīstami sveši. Un pāri visam tam – mīlestība. Mīlestība, vienīgais, kam dzīvē bijusi jebkāda nozīme. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara.”

Vēstule ar pielikumu romāna darbība norīs Rīgā, 20. gadsimta 30. gadu beigās. Jauni, skaisti cilvēki, kuru sirdis staro mīlestībā, kura ir lielāka par viņiem pašiem, kļūst par sava laika upuriem. Upuriem, kurus nesaudzē neviens. Pat ne vissīkākais puteklītis. Vissīkākais puteklītis, kurš jebkurā brīdī draud kļūt par smacējošu putekļu vālu, kas nopļaus ikvienu, kurš stāsies tam ceļā. Ikvienu, kuram būs spēka pretoties tam, kas jau ilgu laiku ir briedis. Kā indīga maize abrā, kura nezina brīdī, kad stāt. Nezina to robežu, kuru pārkāpt nav brīv’. Jauni, skaisti cilvēki, kuru dzīvēs valda skaidri un saulaini smiekli, kas neļaus pārprast – šie cilvēki dzīvo viens otram, un viss, kas ir tiem apkārt, pakārtojas tiem, nevis otrādi. Pakārtojas tiem laimības brīžiem, kuriem labpatīk būt pārlieku īsiem. Jauni, skaisti cilvēki, kuros ir kaut kas, uz ko, lai kā censtos salauzt klauvējieni nakts vidū pie dzīvokļa durvīm, kas iztraucē vissaldāko miegu, nav spējīga neviena dzīva būtne. Tas ir kaut kas pārpasaulīgs. Kaut kas, ko nav iespējams saredzēt, satvert, izgriezt uz iekšu vai āru. Tas ir kaut kas, ko var tikai sajust. Sajust pakrūtē vērpjamies neremdināmus viesuļus – mīlestību.

“Jūnija vidū krievi nošāva mūsu robežsargus. Vēl pēc divām dienām tanki bija visur. Tas vairs nebija kārtējais neprāta mirklis. Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas.”

Vēstule ar pielikumu nav kārtējais romāns, kura galvenais vēstījums būtu par cilvēku masveida izsūtīšanu uz Sibīriju, ebreju iznīcināšanu, vai citām neiedomājamajām zvērībām, kuras tika pastrādātas zem 2. Pasaules kara nolādētajām debesīm. Jā, nenoliedzami, grāmatas autore pieskaras arī šīm tēmām, tik pat skaudri un dedzinoši, un sajūtas, kuras tās dod, nav iespējams tik viegli nokasīt nost no savām domām. Nepieskarties šīm tēmām nemaz nebūtu iespējams, pat, ja ar visām četrām spītīgi turētos tam pretī. Taču šajā romānā uzsvars tiek likts tieši uz tām necilvēcībām, ar kurām nodarbojās gan čeka, gan čekas savervētie cilvēki. Un šie cilvēki, kas ir vissāpīgākais, bija līdzcilvēki. Draugi, kaimiņi. Jebkurš uz ielas satikts cilvēks, jebkurš šim cilvēkam adresēts vārds, nepareizs acu skats, varēja pavērsties pret pašu. Cilvēkiem tas lika iemācīties teju dzīvot no jauna. Iemācīties cilvēkos runāt vienu, lai gan patiesībā pie sevis domāt kaut ko pavisam citu. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka tas paglāba daudzu cilvēku dzīvības.

“Vienīgais cilvēks, kuru patiešām no visas sirds mīlēju, svešas nelietības dēļ samaksājis visaugstāko cenu. (…) Mēs varam būt labi, stipri, godīgi, uzticami, mīloši, taču nevienlīdzīgā cīņā ar to ir par maz.”

Vēstule ar pielikumu ir galvenās varones cīņa ar netaisnību. Un viss, ko viņa dara, lai sasniegtu taisnības tribunālu, ir mīlestības dēļ. Visi lēmumu, kurus viņa pieņem, visi prātīgie un neprātīgie, pareizie un nepareizie. Atriebības, kuras izlolotas klēpī, kā mazs, mātes pamests kaķēns. Visi centieni noturēties virs ūdens brīdī, kad vienīgais, uz ko līdzcilvēki ir spējīgi, ir slīcināt tevi briesmīgas skaudības un ciestsirdības, nodevības un varmācības upēs. Mēģināt rast atbildes uz vienu vienīgu jautājumu, neskaitāmi daudzās interpretācijās – kāpēc? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk izgudrot melus, nekā teikt patiesību? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk ticēt sasodīti zemiskiem meliem, nevis ticēt patiesībai, kas balstīta uz visdziļākajām un tīrākajām jūtām? Kāpēc cilvēkam ir vieglāk otru samīt dubļos, nekā pasniegt palīdzīgu roku? Kāpēc tieši viņš? Kāpēc tieši mēs?

“Mēs viens otram bijām sirds un dvēsele. Atsevišķi – katra par sevi – tās taču nepastāv…”

Vēstule ar pielikumu ir jāizlasa ikvienam. Aiz pienākuma. Vēstule ar pielikumu ir kā labirints čekas piesmakušajos gaiteņos, kur aiz katrām durvīm stāv nepatiesības un iznīcības sargi, sargājot nebeidzami garus sarakstus ar apsūdzībām, kuras ir tik absurdas, ka šķiet, Zeme tūlīt sāks griezties pretējā virzienā. Tas ir kliedziens par salauztiem cilvēku likteņiem, kurus salabot nespēj pat laiks. Nespēj salabot neviens. Jo šo cilvēku vienkārši vairs nav. To asinis palika uz čekas pagrabu sienām un grīdām, centrālcietuma mūriem, lēģeru slimnīcu palagos. Ir tikai cilvēki, kuri nepaguruši gaidīja. Cīnījās. Lai tikai kaut uz brīdi vēl redzētu. Uz brīdi vēl dzirdētu. Uz brīdi vēl pieskartos. Uz brīdi pateiktu cik daudz tu man nozīmē. Un tas nozīmē visu. Taču beigu beigās paliek tikai teju tukšs cilvēks, ja tajā nebūtu trīs izjūtas, kuras nespēj izgaiņāt pat visspēcīgākā vētra. Kuras nespēj atņemt neviens. Pirmā ir atmiņas. Atmiņas par piedzīvoto laimi. Gaismu, kuru dzīvē ienesis otrs, bezrūpīgajām dienām, glāstiem, un vārdiem, kurus tā (un tikai tā) spēj izrunāt cilvēks, kurš mīl. Otrā ir cerība. Cerība par to, ka vismaz kaut ko no tā visa, kaut vismazāko mazumiņu, esi devis arī pretī. Un trešā. Trešā ir naids. Naids pret tiem, kas atņem mīlestību. Un ik katrai no tām var pievienot bezgalības zīmi.

“Piedodiet mums, dzīvajiem, ka tik maz esam darījuši, lai jūs atriebtu…”

“Nav ne paradīzes, ne elles. Paradīze ir laime, bet elle ir ciešanas un mokas. Un mūsu Kungs Dievs ir visur ne tikai tāpēc, ka Viņš ir visvarens, bet arī tāpēc, ka dzīvo tajos neredzamajos pavedienos, kas mūs vieno.”

Cilvēkiem patīk migrēt. Pārvietoties pāri teritorijām, šķērsot robežas, kā redzamas, tā neredzamas, kā pārkāpjamas, tā nepārkāpjamas. Tā tas ir bijis jau gadu tūkstošiem, un skaidrs, ka šobrīd es jums nepavisam neatklāju jaunu Ameriku vai neparādu unikālu velosipēda kopāsalikšanas mākslu. Cilvēkiem patīk ceļot. Taču reizēm cilvēkam vienkārši nav iespējas iekāpt automašīnā, piespiest gāzes pedāli un braukt tur, kur rāda acis. Vai nopirkt pēdējā brīža biļeti, iekāpt lidmašīnā un cauri mākoņu padevīgajiem plīvuriem, traukties pretī piedzīvojumiem, kaut kur ārpus uztveršanas zonas. Reizēm vienīgais ceļojums, kuram cilvēks var ļauties, ir gājiens līdz lielveikalam un atpakaļ. Vai no viesistabas dīvāna līdz virtuvei, kur to jau gaida nodevīgi smaržojošie, pie katliņa dibena pievārītie, makaroni. Arī man patīk ceļot. Taču bez ceļošanas, kur, ļaujot, lai kondicionieris apsaldē visas vārīgās vietas, vai bez ceļošanas, kur iedzīvoties milzīgās galvassāpēs plānošanas kur? ko? kā? dēļ, man patīk ceļot arī vienkārši lasot grāmatas. Tas ir pavisam ērts un lēts veids, kā ieraudzīt un izbaudīt pasauli, sēžot tajā pašā viesistabas dīvāna, mūsu mīļās Baltijas jūras krastā, vai kaut kur Zemgales līdzenumos starp sienāžu koriem un citiem kukaiņiem, kuru nosaukumus neatceries, jo bioloģijas stundās mīļāks par kukaiņiem, tomēr izrādījās pulkstenis pie sienas, kurš mēmi skaitīja laiku līdz stundas beigām. Ir tikai mazliet jāieslēdz iztēle. To apstiprinās jebkurš grāmatmīlis, kurš dodas šādos galvu reibinošos ceļojumos. Un šoreiz, nevienam neprasot atļauju, ceļojumā es devos līdzi rakstniecei Narinē Abgarjanai, nobaudot mazmazītiņu mazumiņu no Armēnijas. Bet, ja jūs zinātu, cik gan daudz pēcgaršas tāds mazumiņš var atstāt. Ak!

“Pasaule ir maza, bet mēs – lieli, kaut arī aiz muļķības un vientiesības visu mūžu esam pārliecināti par pretējo.”

Narinē Abgarjana ir armēņu rakstniece, kura jau vairāk kā divdesmit gadus dzīvo tepat mums kaimiņos – Krievijā. Teju ar roku aizsniedzama, varbūt arī tāpēc šī saikne starp rakstnieci un jebkuru šī dvēseliskā romāna lasītāju, šķiet ārkārtīgi īsta. Dziļi izjusta. It kā tas būtu noslēpums, kuru atklāj tikai vistuvākajam. Tik īpaši. Sākot rakstīt par nomaļo ciematiņu augstu kalnos, kurš ar saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem, kuri pārsvarā ir tikai gados veci, un īpaši ne ar ko neatšķiras no citiem ciemiem, rakstniece nav nojautusi, ka raksta romānu. Taču zvaigznes nostājas tā, kā tam patīk nostāties, un šie dzīvie stāsti, par mazliet savādajiem, mazliet īgnajiem ciematiņa iedzīvotājiem un viņu dzīves līkločiem, spēja savīties kopā tik ļoti spēcīgi, radot ārkārtīgi skaistu, intensīvu sajūtu romānu, kas aizskar līdz pat vistālākajiem sirds dziļumiem, par kuriem jūs, līdz pat šīs grāmatas izlasīšanai, nebūsiet nojautuši. (No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Jūs esat ļoti skaisti un… kā no akmens. Man šķiet, ka Maranā viss ir no akmens. Mājas. Koki. Cilvēki. Jūs esat kā no akmens…(…) Kā no akmens izcirsti.”

No debesīm nokrita trīs āboli romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Lai gan sākumā šķiet, ka tas ir parasts ciemats, kuru atstājis ikviens, labākas dzīves meklētājs, vai ikviens, kuram vienkārši nav bijis slinkums, katrs vārds, katrs teikums, izskaidro to, kāpēc ciematā palikuši teju tikai gados vecie iedzīvotāji. Mazais ciematiņš piedzīvojis teju visu – gan karu, kas paņēma daudzu jaunu vīriešu dzīvības, gan zemestrīci, kas aprija ne tikai veselas ģimenes, bet arī daļu paša ciemata, kukaiņu uzbrukumu, pēc kura bija grūti atgūties ne tikai cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī dabai, badu, kas nesaudzēja pilnīgi nevienu – ne bērnu, ne sirmgalvi, ne māti, kas tik tikko devusi dzīvību mazulim. Tik daudz apstākļu, kuri piespieda mainīties ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Un dabai. Taču visas šis pārestības, kuras piedzīvo romāna varoņi, pierāda, ka cilvēki, pierāda, ka visa dzīvā radība, pierāda, ka daba spēj piecelties, spēj atgūties, pretoties un nepadoties tam, kas no visa spēka cenšas sagraut un nospiest uz ceļiem.

“Nav nekā postošāka par bezdarbību. Bezdarbība un laiskums laupa dzīvei jēgu.”

Romānā nav nekā sarežģīta. Tas vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts, taču tajā pašā laikā saglabā vieglumu un vienkāršumu. Un, jo vienkāršāks kaut kas šķiet, jo dziļāku jēgu tajā var rast. Un šajā aspektā šo romānu gribas salīdzināt ar pasaku. Ar visiem reiz sensenos laikos un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, kā tas ierasts. Tajā spilgti tiek parādīta armēņu kultūra, tradīcijas. Cilvēka vērtības. Un sajūta, ka patiesībā lasu kādu armēņu pasaku, no manis neatstājās līdz pat brīdim, kad nemanāmi jau biju nonākusi pie grāmatas beigām, un vienīgais, kas mani spēja pamodināt no šīs burvības, lai brīdinātu, ka diemžēl neatliks nekas cits, kā vien atgriezties realitātē, ir satura rādītājs.

“Ciems klusēja, auklēdams savās mūra skaujās neizsakāmas skumjas.”

Maranieši tic sapņiem, tic zīmēm, kuras tie nes sev līdzi. Reizēm šķiet, ka tā kļūst par drošības saliņu, vienīgo iespēju izglābties, no briesmām, kuras gatavas baroties, no cilvēku sāpēm, asarām un vaimanām, vai gluži pretēji – sagaidīt laimi atplestām rokām, laist to pār mājas slieksni, ielaist to sirdī, ieslēgt to tur, jo laimes brīdis var būt ļoti īss. Maranieši to zina vislabāk no visiem. Katrs šajā ciematā ir zaudējis kaut ko, kā dēļ sirds nekad nepārstās dedzinoši sāpēt. Dažu brīdi pat šķiet, ka tas, kuram dzīvē ir dots vismazāk, beigu beigās ir ieguvējs, jo zaudēt īsti nav bijis ko. Bet tik pat daudz Maraniešiem ir arī dots. Tikai viņiem pašiem to ir grūti ieraudzīt. To spēj ieraudzīt tikai cilvēks no malas. Cilvēks no malas kā es, Tu, viņš, viņa.

“Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis – īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. (…) Pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.”

Mani apbur ar kādu vieglumu rakstniece spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Un tas, ka tik skaisti un saistoši šo vēstījumu var pārnest latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas nopelns. Šeit man gribas piezīmēt, lielos otas triepienos, ka mums ir ārkārtīgi paveicies ar to, ka mums ir tik spilgta un bagāta valoda. Valoda, kuru gribas vienkārši paņemt klēpī, samīļot katru burtu, katru vārdu, to valodu, kura ir tik ļoti mūsu. Un tas ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu atgādināt katru dienu, ne tikai citiem, bet arī sev pašiem. Neticu, ka kādā citā tulkojumā, No debesīm nokrita trīs āboli, būtu iespējams pārveidot tik brīnišķīgi tīri un burvīgi.

“Nakts lai sargā viņas laimi un ritina maigās, vēsās plaukstās trīs ābolus, kurus pēcāk nometīs zemē, kā teikts Maranas pasakās, – vienu tam, kas redzēja, otru tam, kas stāstīja, trešo tam, kas klausījās un ticēja labajam.”

“Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas – takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.”

Nespēju noticēt. Nespēju noticēt sev un tam, ka tik ilgi esmu ļāvusi nogulēt šai grāmatai grāmatu plauktā. Ar pirkstu galiem, velkot pāri grāmatu biklajām mugurām, ļāvusi tiem atkal un atkal pārlēkt pāri tieši šai, tik mīlestības pilnai. Tik sāpju pilnai. Tik kupliem un pilnīgiem teikumiem no vāka līdz vākam pilnai.

Vai kādreiz esat spēlējuši to spēli? Spēli, kurā izvēlies kādu nejaušu garāmgājēju uz ielas, stāvot veikala rindā ar maizes batonu vienā, ar kafijas bundžu otrā rokā, vai vienkārši sēžot sabiedriskajā transportā, skaitot sekundes no vienas pieturvietas līdz otrai? Spēli, kurā izvēlies cilvēku kafejnīcā, kurš pāris galdiņus no tevis, kāru muti ēd napoleona kūku, noskalojot to ar malku stipras un melnas kafijas, kas iztālēm atgādina darvu? Vai esi spēlējis to spēli, kurā nejaušam cilvēkam izdomā dzīvi? Izdomā tam īstu dzīvi. Īstu kaut vai uz piecām minūtēm. Piecām minūtēm, kamēr šis cilvēks ir Tavā redzes diapazonā. Kā viņu sauc? No kurienes viņš nāk? Kā skan viņa smiekli? Vai mājās viņu gaida kāds?

“Ir viegli stāstīt garāmgājēju stāstus. Grūtāk ir palikt pašai savā stāstā.”

Vai iedomājušies, ko īsi pirms fotoaparāta nevainīgā klik domājuši fotogrāfijās redzamie cilvēki. Ko darījuši īsi pirms? Kādus vārdus laiduši pār lūpām, pirms uz mūžu saglabāti šajā mirklī? Tikai un vienīgi šajā. Aiz šīm cilvēku sejām ir veselas pasaules, veselas dzīves, kuras mums nekad nebūs lemts ne uzzināt, ne uzminēt. Un šajā grāmatā, šajā patiesībā, ir daudz kā tāda, ko mēs varam tikai iztālēm apjaust, bet apstiprinājumu tam negūsim nekad.

“Vienīgais veids, kā pasauli padarīt par patiesību, ir mīlēt.”

Riika Pulkkinen (Rīka Pulkinena) ir somu rakstniece. Patiesība ir rakstnieces otrais romāns, taču nu jau tam piepulcējušies vēl, kas nenoliedzami norāda uz to, ka ne tikai somu, bet arī latviešu lasītāji par šo jauno rakstnieci dzirdēs (un lasīs) vēl ne reizi vien. Ziemeļvalstu rakstnieku darbus neesmu lasījusi daudz, bet tas, ko esmu, vienmēr ir priecējis manu sirdi un prātu ar fantastiski lielisku literatūru, par kuru gribas runāt atkal un atkal. Un tikai tad, kad jau piecpadsmito reizi kādam prasi, vai es tev stāstīju par to lielisko “ziemeļvalstu” rakstnieka grāmatu, kuru lasīju, un tev atbild, es to jau zina no galvas, tad zini, ka vēl divas reizes jāizstāsta un tad jau būs gana. Ziemeļvalstu rakstniekiem piemīt kaut kas tāds, kas prot lasītājus glāstīt ar vārdiem, un vienīgais, ko tu vari iesākt, ir tam pakļauties. Un šī reize nav izņēmums. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Apgāds Mansards)

“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”

Anna ir divdesmit piecus gadus veca sieviete, kura ir zaudējusi ticību mīlestībai. Anna ir tā, kura allaž spēlē spēli ar nejaušajiem garāmgājējiem un izdomātajām dzīvēm. Tas ir tas, ko Anna labprātāk dara, iztēlojas citu dzīvi, savu paturot noslēpumā. Taču viss mainās brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk?

“Ko tad vēl nozīmē dzīvot, ja ne zaudēt sevi citu dēļ un atrast sevi no jauna citos cilvēkos.”

Grāmata Patiesība ir kā glezna. Vismaz es to tā iztēlojos. Kā glezna, kura top no Marti rokas, no tā paša, kurš ir viens no grāmatas galvenajiem varoņiem. Vīrietis. Tajā ir savas gaišās puses. Virsotnes. Tajā ir savas ēnas puses. Ielejas. Tajā ir smiekli un asaras. Mīlestība un naids. Tajā ir nodevība un piedošana. Tas ir ceļš, kurš var ilgt sekundes, un tas ir ceļš, kurš var ilgt mūžību. Un lasītājs neviļus kļūst par šī stāsta varoņu ceļa līdzgaitnieku. Cauri ilgām un sapņiem, kuriem nav lemts piepildīties. Cauri likteņiem, kuri lēnām kļūst par to nesēju cietumiem.

“Cilvēkam ir iespējams iziet no savas dzīves neatvadoties, nepaskaidrojot iemeslus. Ir iespējams pārkāpt slieksnim, atstāt citus raudam, kliedzam, dienām ilgi guļam uz priekšnama grīdas. Ir iespējams pateikt “tiksimies rīt”, skaidri zinot, ka tikšanās vairs nebūs nekad.”

Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu vārdiem. Tas, ko gribu iezīmēt, tas, ko man šķita svarīgi izcelt šajā grāmata, ir ģimene. Kāpēc šķietami laimīgās ģimenēs spēj iezagties šī sērga – krāpšana? Kas ir tas, kas pieļauj to, ka starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl, spēj nostāties kāds cits? Cits, kuru gribas noglāstīt, cits, kuru gribas noskūpstīt, cits, kuru gribas iekārot. Kāds cits, kur smaidu gribas ierāmēt un pielikt pie sienas, cits, kura smaržu gribas iemācīties no galvas. Ģimenēs, kurās ir mīlestība, ilgas pēc citiem cilvēkiem nerodas tāpat vien. Varbūt tas ir dienas straujajā skrējienā aizmirsts glāsts, aizmirsts mīļš vārds, aizmirsts skūpsts uz pieres pēc brokastīm vai pazaudēts īsi pirms iemigšanas kaut kur starp baltiem, čabošiem palagiem. Varbūt tā ir iestrēgšana dienās, kad šķiet, viss šis jau ir bijis, pat iespējams reizes desmit. Varbūt tā vienkārši ir pārāk pārdroša sekošana saviem sapņiem. Pārāk pārdroša tiekšanās pēc ideāliem. Pārāk pārdroša aizmiršanās. Patiesībā ir iespējas gūt atbildes uz kaudzi no šiem jautājumiem.

“Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.”

Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom.

“Lūgdams piedošanu, cilvēks lūdz, lai viņu saredz tādu, kāds viņš ir, par spīti rīcībai. Savukārt, atsaukšanās uz to ir dziļākā mīlestība, uz kādu cilvēks spējīgs.”