Vēstule ar pielikumu

Inese Dreimane «Vēstule ar pielikumu»

“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”

Ir tik sasodīti smagi. It kā mākoņi pa jokam, vai pus jokam, vai varbūt arī nē. Varbūt pavisam nopietni, draudīgi nokāpuši no debesīm, lai atslīgtu uz maniem pleciem. Neļautu gaisu elpot lieliem malkiem, bet liktu tvert pa mazumam vien. Jūtos apdullusi, kā pēc maijvaboļu lietus, augusta nepiekāpīgi trauslajās naktīs, kuru vienīgo glābiņu nes rīts, ietērpies miglas mantijā, bikli pārklājot zemi un to, kas pēc tādām naktīm var palikt pāri. Man salst. Un es nezināju, ka tas tik spēcīgi var sāpēt. It kā sals būtu izvagojis manu kailo miesu, atstādams tajā dziļas ledus rētas, kas plešas plašumā, neatstājot nevienu vietu tīru un svētu. Bet ir augusts. Un es tāpat, kā nepiekāpīgi trauslā nakts, gaidu savu pestītāju – rītu, kurš nāks un noņems no maniem pleciem smagumu, noņems no maniem pleciem draudošos mākoņus, lai pārvērstu miglā. Un es, kā tikko no mātes miesām nācis bērns, tveršu pēc savas pirmās, otrās un trešās elpas. Un tikai tad man paliks vieglāk. Paliks vieglāk no tā, ko izlaidu cauri ne tikai savām rokā, bet arī sirdij. Arī dvēselei. Paliks vieglāk no tā, kam ļāvu plosīt un saplosīt sevi no iekšienes. Jo šobrīd ir tik sasodīti smagi. Un es nezināju, ka grāmata var tik spēcīgi sāpēt.

“Es reizēm brīnos, kā tas bija iespējams: redzēt, piedzīvot un nesajukt pavisam.”

Inese Dreimane, vēsturniece un Okupācijas muzeja pētniece, sarakstījusi neparastu, sevišķi īpašu un ārkārtīgi spilgtu vēsturisko romānu. Tas nav autores pēkšņs fantāzijas lidojums, kurš gluži vienkārši bija jāiegrāmato, lai papildinātu grāmatnīcu plauktus. Tas ir līdzpārdzīvojums, kuram nav izslēgšanas pogas, lai cik ļoti tādu prasītos. Unikālu šo romānu padara fakts, ka tas veidots, vadoties ne tikai pēc autores vēsturnieces zināšanām zināšanām, bet arī Ineses Dreimanes pētījumiem, kuri balstīti uz čekas darbības pirmsākumiem Latvijā. Tas nozīmē, ka šajā romāna viss ir dzīvs. Viss ir patiess. Un neviens vārds neļaus sameloties. Bailes, kas elpo pakausī. Naids, kas ārda dvēseli ārā. Sāpes, kas nepamet ķermeni ne nomodā, ne miegā. Neuzticība, kas izjauc vistuvākās draudzības, visciešākās ģimenes. Nodevība, kas uzglūn no katra acu pāra, kas raugās pretī, vienalga, vai šie acu pāri ir pazīstami, vai bīstami sveši. Un pāri visam tam – mīlestība. Mīlestība, vienīgais, kam dzīvē bijusi jebkāda nozīme. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara.”

Vēstule ar pielikumu romāna darbība norīs Rīgā, 20. gadsimta 30. gadu beigās. Jauni, skaisti cilvēki, kuru sirdis staro mīlestībā, kura ir lielāka par viņiem pašiem, kļūst par sava laika upuriem. Upuriem, kurus nesaudzē neviens. Pat ne vissīkākais puteklītis. Vissīkākais puteklītis, kurš jebkurā brīdī draud kļūt par smacējošu putekļu vālu, kas nopļaus ikvienu, kurš stāsies tam ceļā. Ikvienu, kuram būs spēka pretoties tam, kas jau ilgu laiku ir briedis. Kā indīga maize abrā, kura nezina brīdī, kad stāt. Nezina to robežu, kuru pārkāpt nav brīv’. Jauni, skaisti cilvēki, kuru dzīvēs valda skaidri un saulaini smiekli, kas neļaus pārprast – šie cilvēki dzīvo viens otram, un viss, kas ir tiem apkārt, pakārtojas tiem, nevis otrādi. Pakārtojas tiem laimības brīžiem, kuriem labpatīk būt pārlieku īsiem. Jauni, skaisti cilvēki, kuros ir kaut kas, uz ko, lai kā censtos salauzt klauvējieni nakts vidū pie dzīvokļa durvīm, kas iztraucē vissaldāko miegu, nav spējīga neviena dzīva būtne. Tas ir kaut kas pārpasaulīgs. Kaut kas, ko nav iespējams saredzēt, satvert, izgriezt uz iekšu vai āru. Tas ir kaut kas, ko var tikai sajust. Sajust pakrūtē vērpjamies neremdināmus viesuļus – mīlestību.

“Jūnija vidū krievi nošāva mūsu robežsargus. Vēl pēc divām dienām tanki bija visur. Tas vairs nebija kārtējais neprāta mirklis. Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas.”

Vēstule ar pielikumu nav kārtējais romāns, kura galvenais vēstījums būtu par cilvēku masveida izsūtīšanu uz Sibīriju, ebreju iznīcināšanu, vai citām neiedomājamajām zvērībām, kuras tika pastrādātas zem 2. Pasaules kara nolādētajām debesīm. Jā, nenoliedzami, grāmatas autore pieskaras arī šīm tēmām, tik pat skaudri un dedzinoši, un sajūtas, kuras tās dod, nav iespējams tik viegli nokasīt nost no savām domām. Nepieskarties šīm tēmām nemaz nebūtu iespējams, pat, ja ar visām četrām spītīgi turētos tam pretī. Taču šajā romānā uzsvars tiek likts tieši uz tām necilvēcībām, ar kurām nodarbojās gan čeka, gan čekas savervētie cilvēki. Un šie cilvēki, kas ir vissāpīgākais, bija līdzcilvēki. Draugi, kaimiņi. Jebkurš uz ielas satikts cilvēks, jebkurš šim cilvēkam adresēts vārds, nepareizs acu skats, varēja pavērsties pret pašu. Cilvēkiem tas lika iemācīties teju dzīvot no jauna. Iemācīties cilvēkos runāt vienu, lai gan patiesībā pie sevis domāt kaut ko pavisam citu. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka tas paglāba daudzu cilvēku dzīvības.

“Vienīgais cilvēks, kuru patiešām no visas sirds mīlēju, svešas nelietības dēļ samaksājis visaugstāko cenu. (…) Mēs varam būt labi, stipri, godīgi, uzticami, mīloši, taču nevienlīdzīgā cīņā ar to ir par maz.”

Vēstule ar pielikumu ir galvenās varones cīņa ar netaisnību. Un viss, ko viņa dara, lai sasniegtu taisnības tribunālu, ir mīlestības dēļ. Visi lēmumu, kurus viņa pieņem, visi prātīgie un neprātīgie, pareizie un nepareizie. Atriebības, kuras izlolotas klēpī, kā mazs, mātes pamests kaķēns. Visi centieni noturēties virs ūdens brīdī, kad vienīgais, uz ko līdzcilvēki ir spējīgi, ir slīcināt tevi briesmīgas skaudības un ciestsirdības, nodevības un varmācības upēs. Mēģināt rast atbildes uz vienu vienīgu jautājumu, neskaitāmi daudzās interpretācijās – kāpēc? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk izgudrot melus, nekā teikt patiesību? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk ticēt sasodīti zemiskiem meliem, nevis ticēt patiesībai, kas balstīta uz visdziļākajām un tīrākajām jūtām? Kāpēc cilvēkam ir vieglāk otru samīt dubļos, nekā pasniegt palīdzīgu roku? Kāpēc tieši viņš? Kāpēc tieši mēs?

“Mēs viens otram bijām sirds un dvēsele. Atsevišķi – katra par sevi – tās taču nepastāv…”

Vēstule ar pielikumu ir jāizlasa ikvienam. Aiz pienākuma. Vēstule ar pielikumu ir kā labirints čekas piesmakušajos gaiteņos, kur aiz katrām durvīm stāv nepatiesības un iznīcības sargi, sargājot nebeidzami garus sarakstus ar apsūdzībām, kuras ir tik absurdas, ka šķiet, Zeme tūlīt sāks griezties pretējā virzienā. Tas ir kliedziens par salauztiem cilvēku likteņiem, kurus salabot nespēj pat laiks. Nespēj salabot neviens. Jo šo cilvēku vienkārši vairs nav. To asinis palika uz čekas pagrabu sienām un grīdām, centrālcietuma mūriem, lēģeru slimnīcu palagos. Ir tikai cilvēki, kuri nepaguruši gaidīja. Cīnījās. Lai tikai kaut uz brīdi vēl redzētu. Uz brīdi vēl dzirdētu. Uz brīdi vēl pieskartos. Uz brīdi pateiktu cik daudz tu man nozīmē. Un tas nozīmē visu. Taču beigu beigās paliek tikai teju tukšs cilvēks, ja tajā nebūtu trīs izjūtas, kuras nespēj izgaiņāt pat visspēcīgākā vētra. Kuras nespēj atņemt neviens. Pirmā ir atmiņas. Atmiņas par piedzīvoto laimi. Gaismu, kuru dzīvē ienesis otrs, bezrūpīgajām dienām, glāstiem, un vārdiem, kurus tā (un tikai tā) spēj izrunāt cilvēks, kurš mīl. Otrā ir cerība. Cerība par to, ka vismaz kaut ko no tā visa, kaut vismazāko mazumiņu, esi devis arī pretī. Un trešā. Trešā ir naids. Naids pret tiem, kas atņem mīlestību. Un ik katrai no tām var pievienot bezgalības zīmi.

“Piedodiet mums, dzīvajiem, ka tik maz esam darījuši, lai jūs atriebtu…”