Goli Taraghi. Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli.

Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

“Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.”

Ja ir kaut kas spēcīgāks par Zemes pievilkšanas spēku, tad tikai spēks, kurš mūs tur pie savām mājām. Saviem asajiem smilšu graudiem, kas kā metāla skavas griežas basajās kājās, trauslajiem zāles asniem, kurus bail skart pat ar acīm un ūdens pilieniem, kuri izgarojot pārvēršas saldās cukura vatēs, piekarinātām pie debesu bļodas dibena, lai kādu dienu atgrieztos pie saviem pirmsākumiem. Savas zemes. Savām saknēm. Saknēm, kuras neesam izvēlējušies mēs paši, bet ar pirmo elpas vilcienu, tik tikko no mātes klēpja nākušiem, esam pasludinājuši par savējām. Un tikai. Tas ir spēks, kura dzīslas ir necaurredzamas. Nesaraujamas. Neiznīdējamas. Kā mazi bērni mēs turamies pie tām, kā pie mātes priekšauta malas atplēstās strēmeles, sakostiem zobiem un balti iekrāsotiem, citkārt miesas krāsas, pirkstiem. Pat ja augsne nav auglīga un lemta bojāejai, debesis virs tām vienmēr ir vienā krāsā, dodot cerību, ka rītdiena spēs uzplaukt vēl nepieredzētu dimensiju spektrā. Taču reizēm debesis spiestas iekrāsoties ne saldi sulīgi zilajā, kas no domu mutuļiem prātā vien liek tām mutē kust kā pekanriekstu un kļavu sīrupa kūka, krāsā, bet gan draudoši sārtā. Sāpīgu priekšnojautu sārtumā, kā granātābolu sulai izdalot dzelzs smārdu, veidojot blīvi saaugušu priekškaru starp pagātni un tagadni, nākotnei atvēlot vien divas iespējas – palikt zem šīm sārtajām debesīm, norijot bailes, sausas kā rupjmaizi, vai doties prom, savas saknes pārstādot svešā zemē, skaidri zinot, ka uz ikviena Zemes pleķīša būsi tik pat vēlams kā blusa suņa kažokā.

“Dzīve ir tikai gaistošu notikumu un īslaicīgu aizraušanos virkne.”

Ja reiz esat piedzīvojuši mazos svētkus, atrodot bikšu kabatā, no kurām jau sen dibens un vēders izauguši, banknoti divu burgeru komplektu apmērā, tad aptuveni varat iedomāties manus mazos svētkus, kad e-pastā starp surogātpasta vēstuļu kaudzēm, kuras ierasti tiek dzēstas pat neizlasītas, pamanīt vēstuli, kuras iekšiņa ir tikpat kārdinoša kā atrastā banknote iespīlētajās džinsauduma biksēs. Mani uzrunājošajā apgāda ALI S vēstulē, saņēmu piedāvājumu ielūkoties irāņu rakstnieces Goli Taraghi stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli. Tas, kas uzreiz pievērsa manu (nu jau ieinteresēto) uzmanību, bija fakts, ka lielākā daļa Irānā dzimušās, Francijā dzīvojošās, rakstnieces publicētie darbi, dzimtajā zemē pakļauti cenzūras kombainam. Tas lika noprast, ka stāstos iekodēti vārti, kuri plaši atvērti uz irāņu dzīvi, atkailinot tos pašu ikdienībā un ļaujot lasītājiem ienirt tautas kultūrā, kuru nereti ierobežojam vispārpieņemtos uzskatos. Šī nav pirmā reize, kad savu lasīšanas laiku atvēlu irāņu rakstnieka mēmajam kliedzienam grāmatu lapaspusēs. Reiz mana sirds piederēja irāņu rakstniecei Golnāzai Hašemzādei Bundei (Tie bijām mēs), nu pienākusi diena, kad bez liekām pārdomām un ilgām vilcināšanās pauzēm to nododu Goli Taraghi pārziņā.
(No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; Izdevējs: apgāds ALI S, 2018)

“Ja Irānā nebūtu kara, es atgrieztos mājās. Ja man nebūtu bail no bombardēšanas un reaktīvajiem šāviņiem, es šeit nepaliktu nevienu dienu. Bet īstais kaujaslauks patiesībā ir šeit. (..) uz mums pastāvīgi notēmēts neredzams automāts. (..) Un mēs kā kara gūstekņi aizliekam rokas aiz galvas un kaunā un pazemojumā padodamies. Patiesībā mūs tik verdziskus padara mūsu nespēja saprast franču valodu un sazināties tajā. Ienaidnieks uzbrūk ar vārdu zobenu, un mēs paliekam neaizsargāti.”

Stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli apkopoti desmit savstarpēji nesaistīti stāsti. Katrs no tiem lasītāju ieved pasaulē, kurā galvenie varoņi balansē uz robežas – virves, kas spītīgi novilkta pār trauslu telpu, apgrieztu kājām gaisā, un bezdibeni pašā centrā, kurā krītot pastāv iespēja kļūt par pasaules klaidoni, liekot jēdzienam mājas kļūtu par tālu un šajā dzīvē vairs nesasniedzamu lielumu. Stāstiem piemīt daudzpusīgs vēstījums. Tie ļauj lasītājam aptaustīt irāņu tautas eksistences un kultūras slāņus gan vaigu pieglaudušiem pie dzimtās zemes vaiga, gan esot svešumā, kur ik ieelpas un izelpas brīdi vari būt tikai bez uzaicinājuma ieradies ciemiņš. Pamesls, kurš pat esot pietiekami drošā attālumā, kļūst par traucēkli ikvienam svešās zemes saimniekam. Šie stāsti liek izstrādāties iejūtības un dziļas izpratnes hormoniem. Ar katru teikumu, kas ieved arvien dziļāk attiecīgā stāsta kodolā, domas tiek sasietas stingrākos mezglos. It kā tās būtu kurpju auklas un kāds ar tām mācītos siet cilpas, kas attāli atgādina ar trakumsērgu slimu taureni. It kā katrs stāsts būtu mīkla, kas jāatšķetina, balvā saņemot nākamo emociju piesātināto stāstu. Un likumsakarīgi – sajūtas tiek restartētas jauniem domu mezglu vijumiem. Tas, kas man visvairāk šajos stāstos liek izjust dziļas simpātijas, ir tas, ka nevienu stāstu nav iespējams aizmirst. Tie visi (kā dzīvi) stāv acu priekšā, dodot iespēju jebkurā laikā tiem veikli atkal un atkal pārskriet pāri, kā interaktīvās televīzijas iespēja jebkurā brīdī attīt atpakaļ savu mīļāko raidījumu un izbaudīt to it kā pirmoreiz. Neviens no tiem nekliedz pēc aizmirstības nepieciešamības. Tas, ka kādā stāstu krājumā nav atrodams neviens stāsts, kurš liktu man saraukt pieri astoņās rievās un skaitīt lapaspuses līdz garlaicības takas iemīto teikumu beigām, ir retums. Tieši tik liels retums, ka jāsaka, šī ir pirmā reize, kad ikviens krājuma stāsts noturējis mani nomodā – savienojumā ar nesalaužamo irāņu dvēseli.

Šie stāsti šķir un atkal apvieno ģimenes. Zem Irānas un svešiem karogiem. Tie atklāj bailes un spītu, kas ir neaizstājam ikdienas sastāvdaļa. Kā sāls jebkurā receptē. Tie neskaitāmas reizes uzdod jautājumus – kas mēs bijām, kas esam un būsim. Būsim pēc rītdienas, ja tādai būs lemts pienākt. Tie stāsta par viltu un nodevību gan sadzīvē, gan politiskās norisēs. Tie stāsta par dīvainām lietām, kas kļuvušas dīvaini normālas. Dīvaini normālā ikdienā, kas turpinās kaut kur starp miegu un nomodu. Tie stāsta par smagiem laikiem un vēsturi, kas uzgulst uz varoņu pleciem tik smagi, ka trūkst gaisa (atveriet logus plašāk). Tie stāsta par apmierinātību un laimību, kas katram noteikta savā veidā. Stāsta par sievām un vīriem. Par vīriem, kas saceļ jezgu, bet patiesībā ir kā apmaldījušies bērni, kam vajadzīga māte. Par sievām, kas nolēmušas pārvērst vīrus pēc sava prāta (un līdzības). Stāsta par to nežēlību. Gļēvumu. Par pušumiem, kas grauž no iekšienes. Par esamību un neesamību. Par nāvi, klīstošu pa pilsētu kā valdzinoša staigule. Un tās šķietami pazīstamo seju. Tie stāsta par revolūciju. Nemieriem un demonstrācijām, arestiem un miesas sodiem. Par kara likumiem. Stāsta par pirmo mīlestību kā pēdējo. Dabas likumiem un rietumiem, kas sabojā cilvēkus. Reliģiju un dievišķo, kas slēpjas it visā. Par vēstulēm, kurās katrs teikums ir pretrunā ar iepriekšējo. Par oļiem, kas berž atmiņu membrānas, un iespējām, kas biksta kā sāpes pēkšņi izlīdušā gudrības zobā. Stāsta par durvīm, aiz kurām gaida droša un pazīstama pasaule. Un, protams, par Granātābolu kundzi un viņas dēliem.

“- Ja Dievs savā gudrībā kādas durvis aizver,
Tad savā žēlastībā Viņš atver citas.”

Manī mīt neizsakāms prieks, ka apgāds ALI S tik jauši (un nejauši) ļāvis maniem un rakstnieces Goli Taraghi ceļiem krustoties, jo jūtu (un zinu), ka citkārt tas nebūtu noticis. Es ar baudu vēroju, kā rakstniece veido stāstus. Tik filigrāni un organiski pat neizturami emocionāli sāpīgās tēmas pamanīties caurvīt ar veselīgi ironisku humoru, ir vesela zinātne, kuras izķidāšanai pietrūktu gan laika, gan papīra (un tintes). Un saprāta. Goli Taraghi patiesi ir izcila stāstniece (un tas pat nav apspriežams), un tas, kas paslēpts aiz grāmatas vākiem (un neskaitāmi daudzām granātābolu sēkliņām, izvirdušām no tā sieniņām) ir ne pārāk bieži sastopams dārgums.

“Vīrietis steidzas. Viņš aizver koferi, priecīgs par savu veiksmi ielec pirmajā taksometrā un traucas mājup. Viņš agri dodas gulēt un pamostas rītausmā. Viņš ierodas darbā pirms visiem saviem kolēģiem, tiek uz priekšu un saņem paaugstinājumu amatā. Viņš ir čempions dzīves un nāves sacīkstēs. (..) Viņš būs pirmais, kurš iekļūs pa debesu vārtiem.”