Laura Vinogradova. Upe

Laura Vinogradova «Upe»

“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās pēdas mani nes uz priekšu. Uz priekšu, kaut tava smarža vilina atpakaļ. Vien pāris soļus atpakaļ. Ne vairāk.
Sniegs mani nenodod. Sniegs aizputina vismazākās manas ekspedīcijas liecības. Vējš steidzina. Vai es atpalieku no grafika? Varbūt man sameklēt pieturu? Piesēst uz apledojuša sola lūpām un gaidīt, kad pie manām kājām ar skaļu nopūtu pieripos mans dīzeļdzinēja glābējs? Bet mēs taču abi zinām, ka tik tuvu vientulībai nekursē pat autobuss.
Vējš steidzina. Man sametas šķērmi. Vai kādreiz spēšu rast ceļu atpakaļ? Un kā ar ceļu atpakaļ pie tevis?
Sasalusī zemes āda raupja kā viltus laipnība. Berž un svilina pēdas. Apdedzina līdz jēlumam. Vai maz iespējams, ka uz zemes spēj mist tāds saltums?
Koki gar ceļa malām sastinguši stāv sardzē. Uzvilkuši uz saviem asajiem durkļiem sniega dūraiņus. Sargā mežu no iebrucēja. Tāpat kā tu mani sargāji no svešu skatienu un pieskārienu iebrucējiem. Beznosacījuma mīlestība, tu teici, un izrullēji kā pergamentu papīra lapu. No vienas vietas norakstītu ar savu beznosacījumu.
Tagad es vientulību meklēt eju. Un sniegs joprojām aizputina manas vismazākās ekspedīcijas liecības. Tev nevajadzēja mani pārliecināt. Es taču pati zinu, ka, lai tiktu pie vientulības, nāksies pārkāpt pāri zemes malai.
Es taču pati zinu. Esmu liela meitene. Jau.
Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Pat apsnigušie, grāvī gulošie akmeņi cenšas izrauties no ledus kristālu skavām, lai draudzīgi sveicinātu nācēju. Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Un smarža. Manas vienmēr salstošās pēdas mani atnesušas pie tevis. Kā skatītāju acīm nodrillētā amerikāņu romantiskajā komēdijā.

“Tad, kad viņš pieskārās manai plaukstai, es pēkšņi atcerējos tavu roku. Kad mēs bijām mazas un ar mazām rokām.
Dina, vai atceries, cik tās rokas bija laimīgas?”

Es drusku raustos no latviešu autoriem (jā, zinu, ka esmu to teikusi neskaitāmas reizes un vēl neskaitāmas reizes teikšu). Raustos, jo baidos apdedzināties. Baidos lappuses vidū attapties, ka nerunājam vienā valodā. Ka sirds nepukst vienā ritmā. Acis neiedegas vienā spožumā. Baidos saslavēt vai nopelt. Par daudz. Baidos.
Pagājušajā gadā, par spīti augstāk minētajam, bieži sastapos ar latviešu autoru darbiem, kuri nekādi nespēja atstāt vienaldzīgu. Tomēr, es ilgi pretojos rakstnieces Lauras Vinogradovas upei. Pretojos par spīti tam, ka bez elpas mani iepriekš bija atstājis rakstnieces stāstu krājums izelpas. Toreiz priecājos, ka pie mūsu zvaigžņotās literātu debess spoži iemirdzējusies zvaigzne, kas spēj lasītāju apžilbināt ar savu spožumu tā sāpīgi skaisti. Tā, lai kamols kaklā nožņaudz, bet smaids uz lūpām neizdziest. Bet Upei es pretojos. Kā jau pretojos visam, ka ļaužu saslavēts (piemēram, KFC vistas stilbiņu spainītim). Bet es salūzu (kā jau visi krāmi). Salūzu, padodoties kārdinājumam, gada izskaņā ielūkoties tajā, ko slēpj trauslais zieds uz grāmatas vāka.
Upe bija skaistākā padošanās, kuru piedzīvoju 2020. gadā. Un kā jau solīju savā iepriekšējā emuāra ierakstā (71 grāmata 366ās dienās jeb 2020. gada TOPs), beidzot savas pārdomas ietērpju vārdos.
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

“Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”

Garstāsts Upe lasītāju nes cauri Rutes dzīves līkločiem. Reizēm rāmi un līdzeni, reizēm samaļ lēveros putu mākoņos. Tā lokās pāri sāpēm. Pāri zaudējumiem. Pāri bērnības rūgtajai garšai, kas stīvu padara lasītāja mēli. Un aukslējas. Padara nejūtīgu. Paralizē.
Rute likteņa badīta. Un liktenis kā čūska izlokās no atbildības. Tas atņēmis bērnību. Atņēmis pēdējos desmit gadus. Atņēmis viņu – Dinu. Māsu, kas bija līdzās, kad, vēl mazām esot, kā slimi putnēni tika grūstas ārā no ligzdas. Bija līdzās un uzklausīja ik vaidu, kad māte atkal un atkal sūkstījās un noniecināja tēvu, kuru tā arī neiepazina. Bija blakus, kad māte mīlēja vīrieti pēc vīrieša. Bija blakus, guļot aiz skapja piečurātos palagos un elpojot sekli, lai neuzmodinātu no miega mātes jauno mīlestību. Dzīves pabērni.
Tagad Dinas vairs nav. Nav arī mātes, kas kāpdama uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, ievainojusi bērnus. Sakropļojusi dzīves. Līdz nepazīšanai. Dina ir pazudusi. Māte ir cietumā. Ilgas un cerības uztur Ruti pie dzīvības. Un vienlaikus smacē. Rute grib prom. Prom no cilvēkiem. Prom no sevis. Rute grib pārkāpt upei pāri. Tikt otrā krastā. Sadziedēt sevi. Sadziedēt to, kas vēl palicis pāri.
Ja palicis.

“Starp Ruti un māti upe ir aizsalusi. Ledus ir tik biezs, ka straume to nespēj iekustināt.”

Rute mēģina māsu paturēt dzīvu. Raksta vēstules, uz kurām necer sagaidīt atbildi. Bet tas ir tik cilvēcīgi. Tik cilvēcīgi meklēt vieglāko ceļu. Censties nezaudēt prātu. Nezaudēt pēdējās cerību atliekas.
Rutes vēstules bradāja pa manu sirdi. Spārdīja. Ārdīja. Šķita, ka savās vēstulēs Rute patiesībā uzrunā mani. Es esmu Dina. Un es esmu tepat. Gribējās kliegt un dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Izsist grāmatai zobus. Dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Sadzird, ka esmu tepat. Un mūs nešķir ne vēstuļpapīrs, ne desmit gadi. Lai Rute sadzird, ka esmu gatava krist ap kaklu un lūgt piedošanu par klusēšanu. Par savu pazušanu. Par visu, ko esmu izdarījusi. Bez vainas.
Dziedējot sevi, Rute sadziedēja arī mani.
Es iemiesojos grāmatā. Un tā bija tīrākā bauda.

“Stefans nekad par tevi nerunā, bet nesen teica: “Es saprotu, kāpēc tu gaidi Dinu. Es arī tevi gaidīju. Nav iespējams negaidīt.” Tas ir skaistākais, ko viņš man jebkad ir teicis.”

Mūs katru kaut kur gaida kāda upe. Upe, kurā atmiekšķēt jūtas. Noberzt no sevis nost visu ilgi kārtu kārtām krāto. Berzt līdz asinīm nost. Pārvērst driskās to, kas velk zem ūdens. Palaist vaļā. Atdot straumei.
Atbrīvot sevi jaunai dzīvei. Atvērt sirdi mīlestībai.
Nav sevi jāpeļ par vēlmi aizbēgt. Aizbēgt, lai no jauna atrastos. Netīrie trauki izlietnē pagaidīs. Saskābusī zupa pieliekamajā kambarī pagaidīs. Arī mašīna sētā pārstās rūsēt. Riet pārstās kaimiņu suns. Tie pagaidīs. Arī cilvēki pagaidīs. Un upe.
Zeme negriežas tik ātri, cik reizēm tiecamies pierādīt.
Dot sev laiku ir visskaistākā dāvana, kuru varam sev pasniegt.

Upe ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.

“Mās!
Kādreiz tiksimies. Meklē mani pēc sirmajiem matiem un kaulainā dibena. Man būs daudz, daudz gadu. Es būšu izņēmusi protēzes, tāpēc droši vien izskatīšos dīvaini.
Tikai vēl ne. Vēl ne. Jo tagad es eju dzīvot.
Mīlu!”

  1. Jan 29, 2021 10:40 pm

    Tik skaisti uzrakstīts:) burvīgi, paldies:)

    • Jan 31, 2021 4:40 pm

      @Elina

      Paldies, ka aizkavējies pie tā, kas man sakāms! 🙂