Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.
Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»

Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»

«Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē. Stāsti tevi vajā, tie kož un medī.»

45. lapaspuse

Stāsts. Sens kā pasaule. Stāsts, kas redzējis tās radīšanu. Stāsts, kas zvilnējis Ēdenes dārzā. Grauzis ābolus, sārtus kā magones. Stāsts, kas kutinājis tiranozaura pēdas. Stāsts par Patiesību, kas riežas miesā, asa kā ērkšķi. Dedzina mēli kā pārsālītā ūdenī vārīti makaroni. Patiesība, kuru grūti ietērpt vārdos. Lielu un sāpīgu. Vīles plēš pušu. Tā atkal un atkal atkailinās. Atkal un atkal riežas miesā asa kā… Stāsts. Sens kā pasaule. Stāsts par drosmi. Par drosmi, kas jāpiedzīvo, lai palaistu vaļā. Palaistu vaļā to, kas bijis jānosargā.

«Daba ir kaut kas brīnumains, vai tev arī tā šķiet?
Mēs tik ļoti cenšamies to iznīcināt, bet dažkārt tieši tā mūs izglābj.»

140. lapaspuse

Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»Jāsaka, ka biju ļoti skeptiski noskaņota. Neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju apvija rakstnieka Patrika Nesa (Patrick Ness) stāstu «Septiņas minūtes pēc pusnakts» (A Monster Calls), kuru iedvesmojis pāragri mūžībā aizsauktās rakstnieces Šivonas Daudas (Siobhan Dowd) pieraksti: varoņu, notikumu un ievada skices. Par spīti bailēm sabojāt Daudas ideju, padarīt neatpazīstamu autores rokrakstu, Ness piekrita materializēt grāmatu lapaspusēs to, kas šķietami tika nolemts aizmirstībai, dodot Daudas izauklētajām domām jaunus apveidus. Pirkstu galiem netveramus plašumus, lai radītu stāstu, kas lasītāju ieved neierasti neparastā pasaulē, kas plosa no iekšas uz āru, kas sašķeļ driskās ticību labajam, un tajā pašā laikā saviļņo kā liega melodija, radot iespēju dzimt cerībām.
Līdzpārdzīvojums, kuram Ness liek iemājot katra lasītāja dvēselē, ir gaužām nepanesams.
Jāsaka, ka biju ļoti skeptiski noskaņota, jo, kas gan tāds mani varētu sagaidīt septiņas minūtes pēc pusnakts

«Stāsti ir kā savvaļas radības.
Kad tu tos palaid brīvībā, nav zināms, kādu haosu tie var radīt.»

61. lapaspuse

Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»Patriks Ness zem nosaukuma «Septiņas minūtes pēc pusnakts» radījis stāstu par Konoru – puiku, kuru teju katru nakti vajā viens un tas pats murgs. Tas ir bezcerības un tumsas pilns. Baiļu un sāpju okeāns. Kliedzieni nomācoši atbalsojas dvēselē. Murgs, kas apciemo Konoru, ir briesmīgākais, bet patiesākais, ko viņš jebkad ir redzējis. Piedzīvojis. Izdzīvojis. Bet ne pārdzīvojis… Tāpēc kādu dienu, septiņas minūtes pēc pusnakts, Konors aci pret aci sastopas ar briesmoni, taču ne to briesmoni, kuru ieradis ielaist savā zemapziņā īsi pēc pusnakts – briesmoni, kurš no Konora vēlas tikai vienu – patiesību – viņš vēlas, lai puika tam atklāj to, ko piedzīvo naktīs, kad pamostas, piepildot tukšumu tumsā ar skaļu brēcienu. Taču tieši šo murgu un patiesību, ko tas slēpj, Konors vēlas nosargāt visvairāk.

«Stāsti ir svarīgi. Tie ir svarīgāki par visu citu. Ja vien tie ir patiesi.»

151. lapaspuse

Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»Ness šķietami nelielajā grāmatā iekodējis daudz pasauļu saderību un nesaderību. Vārdu krustugunīs iedzinis situācijas, kuras bieži vien atstāj neatrisinātas. Atstāj sāpīgas. Kā rētas, kuras nedzīst, bet sulo līdz pārvēršas puvekļu perēkļos. Atstāj pusvārdā. Klusumā. Taisnības un netaisnības. Taisnīgas un netaisnīgas. Un cauri visam tam vijas drosme, kas ir vien rokas stiepiena attālumā. Un līdz ar drosmes skaršanu sabrūk tilts uz izlikšanos, ka viss ir kārtībā. Ka cerībām ir drošs pamats, taču… Stāšanās pretī patiesībai un galu galā tās pieņemšana ir viena no drosmīgākajām lietām, ar kurām jāsaskaras mums, muļķa divkājainajiem radījumiem. Taču autors triec dūri tieši lasītāju krūtīs, liekot drosmīgam būt divpadsmit gadus vecam zēnam – stāties pretī bailēm, kas draud pazudināt un atņemt visdārgāko.

«Ne jau vienmēr jābūt kādam labajam. Vai sliktajam. Lielākā daļa cilvēku ir kaut kur pa vidu.»

74. lapaspuse

Patriks Ness «Septiņas minūtes pēc pusnakts»Savos divdesmit astoņos gados drosmīgai man ir bijis jābūt vairākkārt. Vairākkārt esmu bijusi konors, stājoties pretī savai patiesībai. Saviem briesmoņiem, kas nedod miera. Esmu gaidījusi TO telefona zvanu, kas reizi par reizei izbeigtu mokošo neziņu un bailes, kas kā draudīga ēna stiepjas blakus cauri dienai. Dienu no dienas. Bez brīvdienām. Svētdienu pankūku rītiem. Un absolūti bezjēdzīgām pļāpām pie kafijas tases kādā naudas makam nedraudzīgā kafejnīcā. Esmu turējusi cieši, jo esmu baidījusies palaist vaļā. Un esmu palaidusi vaļā, jo man vairs nav bijis spēka nebūt drosmīgai. Esmu kaunējusies no šīm sajūtām. Ilgi. Varbūt pat gadiem. Kaunējusies no atvieglojuma, ko sniedz patiesības atzīšana. Pieņemšana. Piedzīvošana. Izdzīvošana. Pārdzīvošana. Kaunējusies. Varbūt pat gadiem. Līdz «Septiņas minūtes līdz pusnakts» man šo kaunu atņēma.
Patriks Ness saudzīgā, taču trillera cienīgā veidā atvieglo vainas apziņu, izgaismojot «robežas starp dažādām pasaulēm», kur vienā laiks stāv uz vietas, bet otrā – steidzas uz priekšu. Nesaudzīgi steidzas uz priekšu, negaidot tos, kas nespēj būt drosmīgi.

«Dažkārt cilvēkiem visvairāk gribas melot pašiem sev.»

72. lapaspuse

Patrika Nesa un Šivonas Daudas divbalsīgais dziedājums radījis patiesi suģestējošu stāstu, pret kuru neiespējami palikt vienaldzīgam pat lielākajam kretīnam. Grāmatu caurvij fantastiskas, šermuļus raisošas ilustratora Džima Keja (Jim Kay) ilustrācijas, kuru ritmiskais pavadījums neatsverami papildina «Septiņas sekundes pēc pusnakts».
Lasiet šo aizkustinošo stāstu un pieredziet vārdu dziedinošo spēku!

No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa;
Izdevējs: Zvaigzne ABC,
2015