Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.
Agnese Zarāne «Laba meitene»

Agnese Zarāne «Laba meitene»

«Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa.»

54. lapaspuse

Agnese Zarāne «Laba meitene» Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?

«…mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas tos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie sievas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes.»

40. lapaspuse

Agnese Zarāne «Laba meitene»Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem «Slīdošās kāpnes», Agnese jau bija sākusi strādāt pie īso (autokorekts uzstājīgi pieprasa «īso» izlabot uz «īsto», un man šoreiz tik ļoti piekrist, ka taisni vai jānopaijā telefona ekrāns) stāstu krājuma. Toreiz jau bija skaidrs, ka šos stāstus pievienošu lasāmgabalu sarakstam – Agnese bija nozagusi manu sirdi ar savu tīro, nesamāksloto rokrakstu, izrakstot uz grāmatas lapaspusēm romāna tēlus un notikumus tā, lai ne brīdi nešķistu, ka tas ir kāda pumpainu tīņu seriāla, mērķēta ārzemju auditorijai, blāvs atspoguļojums latviešu mērcē (kā tas reizēm mēdz, piedodiet, atgadīties jaunajiem pašmāju autoriem). Pārkaisītā ar dillēm. Cauraugušu speķi.
Diemžēl, labo meiteņu stāsti, jeb, kā teica mans dēls: «grāmata ar smuko vāku», nāca neciešami ilgi, taču vecā labā seno divupiešu paruna – «kas ilgi nāk, tas labi nāk», arī šajā gadījumā ir nostrādājusi. Tieši tāpēc, tikko izkāpusi no smukās grāmatas lapaspusēm, prātoju, kā labāk pateikt, ka šis bija labāk, kā biju gaidījusi.

«Reizēm Sievietei šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie viņas ar spīdīgiem preču ratiņiem. «Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums – panika par puscenu! Vēl piedāvājumā, protams, ir arī uzmācīgas domas, sociālā fobija, depresīvs noskaņojums, vainas apziņa un «kaut ko aizmirsu» bailes. Un mūsu pircēju mīļākais produkts «Šausmas, kā es izgāzos!» Ko ņemsiet šodien?»»

23. lapaspuse

Agnese Zarāne «Laba meitene» Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.

«Es pati sev liekos dīvaina, izrunājot vārdus «Es tevi mīlu». It kā tas būtu kaut kāds «Man ir daudz mājas darbu» vai «Šodien spīd saule».

60. lapaspuse

Agnese Zarāne «Laba meitene»Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
Kā apnicīgas dziesmas, kas griežas galvā uz riņķi, rit dienas, jo nav spēka izkāpt no taktīm, kas atkārtojas. Atkal un atkal. Jo, lai to izdarītu, kaut kā drusciņ pietrūkst. Pietrūkst drosmes, pašpārliecinātības. Pietrūkst gribas. Viss, kas varētu izraut no apburtā loka, ir butaforija – laimes imitācija, jo kurš gan bez vārdnīcas palīdzības var nosaukt tās īsto definīciju? Meli, kuriem viegli noticēt. Lietas, vietas un cilvēki, kuriem viegli piedot. Teātra izrāde, kurā nospēlēt galveno. Atkarība no ovācijām, kas domātas ne tev, bet meitenei, kuru citi izlolojoši. Iznēsājuši kā māte dzemdē iznēsā bērnu. Kaķene kaķēnu. Kuce kucēnu. Cūka sivēnu. Laba meitene.

«Būt neapmierinātai – tas vienkārši nav loģiski un neierakstās nekādos priekšstatos par to, ko nozīmē būt jaunai un skaistai.»

5. lapaspuse

Agnese Zarāne «Laba meitene» Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem.
Labai meitenei.

«…palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši.»

101. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021