Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs»

«Iztēlojies, kādi mēs būtu, ja baidītos mazāk.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.

«Vai tas nav savādi? Mēs varam redzēt tikai ārpusi, bet gandrīz viss taču notiek iekšpusē.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.

«Nereti visgrūtāk ir piedot sev pašam.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.

«Dažreiz tu dzirdi vienīgi par naidu, taču šajā pasaulē ir vairāk mīlestības, nekā tu spēj iedomāties.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.

««Kā tu domā – kas ir veiksme?» puika jautāja
«Mīlēt,» kurmis atbildēja.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Vissvarīgākās lietas uz pasaules nav aptaustāmas (izņemot apskāvienu). Tikai apjaušamas.

«Asarām ir savs iemesls, un tas ir tavs spēks, nevis vājums.»

Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.

P.S. Es lasīju Antuāna de Sent-Ekziperī «Mazo princi» un tiku gandrīz līdz pusei, tāpēc nevaru apgalvot droši, bet, ja nojauta mani neviļ (un parasti tā neviļ), tad «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir mazā prinča vēl mazākais brālēns (no baltās ķēves trešajā augumā). Tāds vieglāk sagremojams, bet ne mazāk jūtelīgs, kutelīgs.
«Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir kā gadalaiks, kuru gribas pieturēt aiz astes, lai ilgāk pieredzētu brīnumu šaipus Visuma durvju slieksnim.

««Kas ir pats drosmīgākais, ko tu jebkad esi pateicis?» puika jautāja.
«Palīdzi,» zirgs atbildēja.»

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021