«Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»
105. lapaspuse
Es esmu es.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» (141. lpp.) Esmu mazuļa pirmais smaids.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu es.
«Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»
145. lapaspuse
No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.
«Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»
97. lapaspuse
«Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» (43. lpp.) un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» (96. lpp.) jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». (100. lpp.) Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.
«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»
255. lapaspuse
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.
«Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»
291. lapaspuse
Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)
P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021