Kategorija: lasu

  • Es lasu tevi kā atvērtu grāmatu.
    Kā gājputni lasa debesis. Kā naktī garāmpeldoši kuģi lasa viļņus jūrā.
    Pa vienam. Pa diviem.
    Klavieru taustiņi uzlasa notis. Pulksteņi uzlasa minūtes. Stundas.
    Es bēgu no vārdu pavedieniem. Un cilvēkiem, kas palēnina gaitu, lai blenztu uz autoavārijām.
    Pelēkiem cilvēkiem. Pelēkās mājās. Pelēkās pilsētās.
    Viss kā parasti.
    Esam pārprasti. Dažkārt un tikai mazliet.
    Viss labais reiz beidzas. Beidzas arī viss sliktais.
    Beidzas viss.

    Bet es. Es ieslēdzu mūsu virtuvē gaismu.
    Bet es.
    Es turpinu lasīt tevi kā atvērtu grāmatu.

    «Dažreiz, pat ja sāc no pēdējās lappuses un domā, ka visu jau zini, grāmata atrod veidu, kā tevi pārsteigt.»

    245. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»
    Neprasi man, kur paliek laiks (skaidrs, ka tas skrien kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam), kā pierast pie ziemas un kur ir mans 2024. gada grāmatu tops. Mana mute pilna klusēšanas. Taču, kā vienmēr, vari man pajautāt, kas bija pēdējā grāmata, kuru izlasīju (aplēju ar kafiju/boršču/karstām asarām) – tad es nebaidos (ar visu savu kailo ķermeni) ienirt vārdu jūrā (kaut joprojām neprotu peldēt), kamēr stāvi krastā un vēro šo nebeidzamo maiguma (reizēm raupjuma pilno (tad pret vārdu vaļņiem es noberžu celi jēlu)) tirādi.

    «(..) tieši tāpēc es iemīlējos lasīšanā – tu acumirklī peldi straumē, īstās pasaules problēmas izšķīst un visas raizes pēkšņi ir drošā attālumā kaut kādas metafiziskas sienas otrā pusē.»

    191. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»
    Es precīzi nezinu, cikos sāksies pavasaris, bet uz brīdi bija sajūta – dzirdu gājputnus pārrodamies mājās – tik silti un labi es jutos, lasot Emīlijas Henrijas (Emily Henry) romānu «Grāmatmīļi» (Books Lovers). Ar Emīliju Henriju pirmo reizi sastapos, pateicoties Mairitai un Pirmajam Latvijas grāmatu blogeru forumam. «Pludmales romāns» man deva pārliecību, ka ne visi romāni par mīlestību, ir domāti tantēm – tām, kuras maija vidū siltumnīcā dēsta tomātus vai hobija līmenī mājsaimniecības preču veikalā (ik pārnedēļas) nokaitina zāles darbiniekus, nespējot izlemt par labu vaskadrānai ar krustdūriena vai saulespuķu rakstu. Tāpēc brīdi, kad beidzot varēšu ķerties klāt «Grāmatmīļiem», gaidīju jau ar krūtīs briestošu sajūsmu, kura mani pavadīja visu trīssimt trīsdesmit sešu lappušu garumā (un, kas zina, varbūt arī platumā).

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    «Kad grāmata ir visa tava dzīve, tu iemācies diezgan precīzi uzminēt, kā virzīsies stāsts» (7. lpp.) – īpaši, ja runa ir par mazpilsētas mīlas romāniem – tad ir sajūta, ka visi iztēles dievi ir pievērsušies Slavenības bez filtra scenārija autoriem, pārējiem atlicinot vien kaut ko līdzīgu, kā, ja «ceļmalas ēdnīcai un kantrī bāram būtu piedzimis bērns, un tagad šis bērns ir pusaudzis, kurš pietiekami bieži neiet dušā un košļā džempera piedurknes» (69. lpp.) paternam, kas nolietots kā Ventspils – Kolka šoseja (lai debesu tētis nogrābstās!). Šādu mīlas romānu virzību «Grāmatmīļu» pirmajās lapaspusēs iezīmē galvenā varone. Un tas ir brīdis, kad saprotu – šis romāns būs nevainojams!

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    Lai arī paredzamības ziņā «Grāmatmīļi» īpaši neatšķiras no jebkura cita romāna, kurā autors necenstos apvienot divas dzīves apbružātas sirdis, man nācās pakļauties Emīlijas Henrijas stāstnieces meistarībai un atzīt, ka, manā skatījumā, šī romāna neparastā pievilcība slēpjas nevis tajā, kas, bet gan tiek pastāstīts.
    «Grāmatmīļu» pirmo pusi izbaudīju nevis lasot, bet (skaļi) ķiķinot. Iegrimu stāstā kā cukurbiete auglīgā zemē. Komiskas situācijas un brīnišķīgi, asprātīgi un gaisīgi dialogi, bez jebkādas sveškauna piegaršas. Kā arī stāstā tik organiski iepītie tēli no citiem Henrijas romāniem, atsaucot atmiņā jau iemīļotus personāžus (piemēram, Janvāri Endrūsu no «Pludmales romāna»), šķita tik gudrs un simpātisks paņēmiens, lai iepriecinātu rakstnieces daiļrades cienītājus – paspertu soli tuvāk, pastieptu roku… Tobrīd kā sniegs izkusu domās, kuras mani atrod ikreiz, kad lasu izcilu stāstu – ka «gribu, lai tas viss turpinās, un gribu zināt, kā tas beigsies. Es gribu to pabeigt, un man vajag, lai tas turpinās mūžīgi.» (249. lpp.) Taču, jo tuvāk nāca « lai tas turpinās mūžīgi», jo vairāk es izplūdu līdzcietībā. Man virs galvas bija jūra, zem kājām – debesjums. Es ieskatījos romāna varoņos, kā vienmēr biju vairījusies skatīties sevī.
    Pašaizsardzības vairogs bija kritis.

    «Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk stāsti. Visas šīs iespējas sākt no jauna, izdzīvot dzīves, kādu mums nekad nebūs.»

    321. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    Vai tu klausījies, ko fizikas stundā zem ūsām burkšķēja skolotājs, vai, gluži kā es, blenzi uz pulksteni, iztēlojoties, ka esi laiks, kas auļo kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam? Tā reiz nejauši dzirdēju – pretpoli pievelkoties. Tāds esot dabas likums (vai kaut kas tamlīdzīgs). Arī grāmatmīļi pievelkas viens pie otra. Mīlestība pret grāmatām ir tik pat brīnumaina kā apgāztas debesis.
    Un «Grāmatmīļi» ir kā pastaiga mākoņos.

    Emīlijai Henrijai izdodas iezagties lasītāja prāta dzīlēs, neatstājot pēdu nospiedumus. Viegli (lipīgiem smiekliem) rakstīt par būtisko – ģimeni, attiecībām, karjeru, traumām, atsvešināšanos, bailēm, sevis (ne)pieņemšanu, mīlestību un, protams, grāmatām.
    Mēs mākam runāt.
    Rakstīt burtus, gludināt buktes, smērēt sviestmaizes, nomainīt automašīnām eļļas filtrus, bet nemākam klausīties – citos, bet jo īpaši sevī.
    Parādība, kas cilvēku atšķir no kafijas galdiņa…

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    «Grāmatmīļu» sižeta līnijas izklāsts būtu noziedzība pret cilvēci (gluži kā Zelta Mikrofona 2025 pasniegšanas ceremonija), tāpēc detaļās neieslīgšu (nekas nav bīstamāks par grāmatmīli, kurš ticis pie spoilera), vien teikšu – labas grāmatas dara lasītājus laimīgus, bet šī grāmata ir… izcila!

    No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone;
    Izdevējs: Evita, 2024

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Revolūcija.
    Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
    Upuru kalns.
    Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs neesi klinšu grēda, kas aizsedz apvārsni. Es redzu beigas sākuma galā.
    Nekas cits aiz tā nepastāv.

    Revolūcija.
    Ir nāve droša.
    Nesatricināma pārliecība.
    Zeme ir izsalkusi miesas. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs necenties noliegt, ka esmu ēsma. Es joprojām gaidu, kad teiksi, ka mīli mani visu.
    Neceri – šī nav brīnumzeme, kurā piepildās mazu meiteņu sapņi.

    Revolūcija.
    Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
    Es tās dēļ mirtu simtiem reižu.
    Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs neesi tikai zēns ar vīrieša seju. Es izžūstu kā glāze uz nenotikušu svētku galda.
    Netici visam, ko redzi.

    Netici visam, ko redzi.

    «Mīlestība savā būtībā ir cerība. Cerība uz rītdienu. Cerība uz to, kas varētu būt. Cerība, ka cilvēks, kam esi uzticējusi visu, to pasaudzēs un aizsargās. Un cerība? Nolādēts, vieglāk nogalināt pūķi nekā cerību.»

    29. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Labrīt, labdien, labvakar (atkarībā no tā, kuram laika strēmeles nogrieznim esat pieķērušies), dārgie pūķotāji!
    Ja jūtat svaigi ceptu pīrādziņu smaržu, visticamāk, jūsu tuvumā ir svaigi cepti pīrādziņi – taču, ja jūtat karstumu izplešamies ne tikai telpā, bet arī zem ādas, visticamāk (ir sākusies apkures sezona), esat atvēruši durvis uz «Empyrean» sērijas grāmatu numurdivi «Dzelzs liesma» (Iron Flame), kuru, tāpat kā minētās sērijas pirmo grāmatu «Ceturtais spārns» (Fourth Wing), izdevusi izdevniecība Helios, bet rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) vēstījumu latviešu valodā (pār)savijusi tulkotāja Ieva Melgalve.

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Ja «Ceturtais spārns» mainīja manu nostāju pret (tumšās/romantiskās) fantāzijas žanru, tad «Dzelzs liesma» to ir pavisam nostiprinājusi – (lai man piedod visi nobeli, bukeri un puliceri) literatūras dievi pārāk reti piespēlējuši man kaut ko tik (bez pārspīlējuma) elpu aizraujošu un vibrējošu emociju piepildītu.
    Protams, tagad būtu par skaļu teikt, ka fantāzijas žanrs ir mans, jo taka, kuru esmu sākusi iestaigāt, šobrīd ir vien smalka strīpiņa, bet (ak dievi!) sasodīti suģestējoša strīpiņa!

    «Pirmajā gadā daži no mums zaudē dzīvību. Otrajā gadā pārējie zaudē cilvēcību.»

    118. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    «Dzelzs liesma» ir organisks «Ceturtā spārna» turpinājums. Un tikpat organiska ir arī lasītāju viedokļu apmaiņa, kurā tāpat, kā pirmajā reizē, netrūkst gan fanātiķu, gan skeptiķu.
    Es joprojām piederu pie tiem, kuri dedzīgi aizstāv (un cīnās par) šīs grāmatas (pienācīgo) vietu zvaigžņotajā literatūras debesjumā.

    «Dzelzs liesma» ir tikpat satriecoša un izaicinoša, nežēlīga un bezjūtīga, kā tās pirmgājēja.
    Jutekliski piesātināta.
    Nervus kutinoša.
    Revolucionāra.

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Ir neaprakstāmi grūti runāt par «Dzelzs liesmu», neizklausoties pēc mazliet prātu zaudējušas pielūdzējas, kur nu vēl meklēt (un uzskaitīt) TĀS nepilnības – šajā ziņā esmu vājredzīga.
    Kad tiku pie sava «grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi» eksemplāra, manu absolūto sajūsmu nespēja nomākt pat grāmatas ievērojamais apjoms. Līdz pat pēdējai izlasītajai lapaspusei netiku sevi apgrūtinājusi ar lappušu skaitīšanas maratonu, jo tam vienkārši nebija nozīmes – līdz ar pirmajiem izlasītajiem «Dzelzs liesmas» vārdiem, es biju TĀS gūstekne. Un viss pārējais, kas griezās ap mani (vīrs, bērni, nemazgāti trauku un negludinātas veļas kalni), šķita kā no citas pasaules.
    Es eksistēju citur…

    «Vārdi var uzšķērst tāpat kā zobens.»

    284. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Jauns gads.
    Vecie izaicinājumi.
    Aiz (un iekš) Baskiatas kara koledžas mūriem (joprojām) katra diena ir cīņa ar nāvi. Meitas un dēli, māsas un brāļi, draugi un ienaidnieki – tiek uztrīti ieroči cīņai pret ļaunumu, kura (pār)spēku tie nemaz neapjauš. Zināt – tas ir nāves spriedums, taču dzīvei daļējās puspatiesībās (vai galējos melos) ir pārāk trauslas robežas, tāpēc šoreiz grāmatas galvenajiem varoņiem (un viņu pūķiem) jāapzinās savas patiesās spējas un jānostiprina ticība tam, ka visi mērķi ir tā vērti, lai pieņemtu vēl nešaubīgākus un drosmīgākus lēmumus, kuri skars ne tikai pašu, bet arī visa Kontinenta likteni.

    Viņi būs vienlīdzīgi. Viņi būs nodevēji. Viņi būs varoņi.
    Viņi izturēs sāpes – «lauzti kauli (man) ir parasta otrdiena» (233. lpp.). Viņi apmānīs vainas apziņu, kas draud tos apēst dzīvus. Viņi izpētīs un iepazīs viens otra tumšo pusi, gūstot dzelžainu pārliecību tam, ka cilvēks ir radījums, kurš vienlaikus var būt gan tuvs un pazīstams, gan pilnīgi svešs un neizzināms.

    Un mīlestība – tai joprojām pietrūks sajēgas izbeigties. To bagātinās mežonīga un reibinoša kaisle. Tā sirgs ar neprātību. Tā atraus ādu no kauliem. Izraus sirdi no krūtīm. Piepildīs klēpi ar siltumu. Tā padarīs atkarīgu. Padarīs dzīvu.
    Un mīlestība – tā sadragās ilūzijas. Noslīks neuzdotu un neatbildētu jautājumu dumbrājā.
    Jo ne jau tikai «noslēpumi mirst līdz ar cilvēkiem, kuri tos glabā» (111. lpp.)

    «Ja nāksiet ar mums, nevaru solīt, ka izdzīvosiet. Bet, ja paliksiet, skaidri zinu, ka mirsiet nepareizajā frontes pusē.»

    391. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Vai ir dzīve pēc «Ceturtā spārna»? Jā – to sauc par «Dzelzs liesmu»!
    Vai būs dzīve pēc «Dzelzs liesmas»? Jā – to sauks par «Oniksa vētru»!

    Ar (vēl nebijušu) nepacietību gaidīšu šī stāsta turpinājumu, jo acīmredzot (gaidīti) negaidītais «Dzelzs liesmas» (atvērtais) noslēgums, kā lasītāju kacināšanas līdzeklis, ir attiecīgi iedarbojies – ne viens vien fanātiķis (un skeptiķis) jau izteicis varbūtības (teorēmas) par tēmu – licis likmes uz to, kā autore atrisinās (vai vēl vairāk samudžinās) visa veida dzīvības formu pastāvēšanas jautājumus Kontinentā.

    Ja vien grāmatu vāki spētu runāt

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Labdien! (tagad nospied divus enterus)

    Rakstu Jums saistībā ar plaisām Mūsu attiecībās! (kāpēc tu raksti «mūsu» ar lielo burtu, it kā Mēs būtu kaut kas īpašs kā sarkanvīns pie ātri vārāmajām nūdelēm) Jūsu vienaldzība (kā viņa pretblaugznu šampūna smarža iesūkusies spilvendrānā) dziļi aizskar. Ievaino(jums ir nāvējošs, un to saka nevis tava iekšējā drāmas karaliene, bet diploms par astoņu Doktora Hausa un divdesmit Grejas Anatomijas sezonu noskatīšanos). Man nebija ne jausmas (tu patiesībā zināji to pirms laikiem (un dislaikiem)), ka reiz Mums piederēs pagātne, kuru Jūs nevēlēsieties atgūt (tāpat, kā to ķīniešu vāzi, pasūtītu no kādas tiešsaistes iepirkšanās platformas (tev nemaksā par reklāmu, nomierinies), kas tagad stāv nobāzta sekcijas viņā galā aiz vodkas (un tonika) glāzēm, vai herpes vīrusu). Kur lai es tagad lieku tās ēnas? (patiesībā nekādu ēnu nav (un nevar būt), šajā bēdu ielejā saule nav spīdējusi jau deviņsimt astoņdesmit sešas dienas (nolādēts, tu joprojām tās skaiti)) Vai tās beigs krist pašas no sevis? (tev izbeigušies plāksteri, šoreiz tu nevarēsi sevi izārstēt). Un ja nē – vai pienāks diena, kad man tās būs jānožmiedz? (man vajag, lai viņš pasaka, ka man jānopērk paklājs, zem kura paslaucīt savas bēdas) Es (jau iepriekš (vēl pirms bijām dzimuši)) ļoti atvainojos, ka Mums tā (ne)sanāca. (tu gribēji redzēt, kā viņš noveco; kā gadu no gada mainās tapešu raksts uz dzīvojamās istabas sienām)
    Mēs gribējām ticēt tam, ko redzējām, bet noticējām visam, ko neredzējām. (tad kāpēc viņš negrib ticēt pagātnei (tu labāk pajautā, vai viņam pakausī ir acis))

    Paldies par klausīšanos! (nē, nē, nē, dzēs nost)

    Pielikumā nosūtu Jums savu salauzto sirdi! (neaizmirsti pievienot pielikumu, visi, kuri to aizmirst izdarīt, izskatās drusku pēc muļķiem (vai līkročiem))

    «Cilvēka balss ir tas pavediens, kas saista dvēseles. (..) Tā ir tikpat būtiska kā pati dzīve, jo tā mums palīdz mīlēt un tikt mīlētiem.»

    257. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Kāds gudrs cilvēks (tā laikam būšu es) ir teicis: «Sviniet grāmatas, ne gadus!», tāpēc es tikko nosvinēju savu šī gada simto (izlasīto) grāmatu. (vainojiet mani, taču) Ļoti iespējams, esmu atklājusi ilgas dzīvošanas recepti (tā mazliet smaržo pēc tipogrāfijas krāsas, ziniet)!
    Ja līdz šim es domāju, ka labākais veids, kā izdzīvot svētkus (un dienu), ir līdz padusēm (ar kūkas dakšiņu) ierakties Cielaviņā, tad tagad – ka nav nekā labāka, kā svinēt, lasot grāmatu par… grāmatām.
    Šoreiz par tiešu trāpījumu (sirdī un) simtniekā varu teikt paldies izdevniecībai Evita, kura lutina latviešu lasītājus, novācot (un lasītājiem piedāvājot) augstvērtīgu un izsmalcinātu (pilnīgi bez sarkasma) romantiskās daiļliteratūras ražu. Ja būtu turpinājusi (pirms gadiem aizsākto) tradīciju, rakstīt par katru izlasīto grāmatu, starp bloga lapaspusēm, noteikti būtu pamanījuši arī manas izrakstītās sajūtas par Emīlijas Henrijas «Pludmales romānu» (kas bija lielisks (manas piecas Goodreads zvaigznes neļaus samelot)!).
    Ja iepriekš romantisko literatūru lasīju pusslepus (ar plaukstu aizsedzot vāciņu), tad tagad šķiet, ka Evita ir pacēlusi šo žanru citā – augstākā līmenī, un no grāmatu kules publiskā vietā izvilkt grāmatu par mīlestību vairs nešķiet neglaimojoši vai «izmeklētas literatūras lasītāja» statusu demoralizējoši, bet gluži pretēji – pašpārliecināti (un seksīgi).
    Tāds ir arī Džūlijas Vīlenas (Julia Whelan) romāns «Paldies par klausīšanos» (Thank You for Listening), kuru no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa.

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Tas, ko varu atklāt bez apkārt(vārdu)ceļiem – romāns «Paldies par klausīšanos» īpaši uzrunās tos, kas grāmatas mīl lasīt ne tikai ar acīm, bet arī ausīm, jo tā pamatā ir stāsts, kas atklāj ne tikai audiogrāmatu ierunāšanas burvību, bet arī līdzi nesošās grūtības, kuras Džūlija Vīlena, būdama (ne tikai aktrise (grāmatā atspoguļojot arī kino industrijas dzelmes un virsotnes) un rakstniece, bet arī) audiogrāmatu ierunātāja, nav izdomājusi Mēness fāžu ietekmē.

    «Mēs nevaram nodzīvot vairākas dzīves un beigās izvēlēties to, kuru gribam. Diemžēl.»

    418. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Viņa – dzīves apbružāta («satriecoši viduvēja sieviete ar acs apsēju») izbijusi aktrise, kura pievērsusies audiogrāmatu ierunāšanai. Viņš – romantisko audiogrāmātu ierunātājs, kura balss dēļ sievietes (un, bez šaubām, daļa vīriešu) pamestu savus partnerus, lai turpmāko mūžu pārtiktu no balss saišu simfonijām. Taču, ja ir kāds, kurš vislabāk zina, «kāda ir sajūta, kad pasaule izklājusies tev pie kājām un tu pār to paklūpi» (215. lpp.), tad tā ir Viņa. Un tas ir Viņš.
    Viņa gaida, kad kāds pametīs glābšanas riņķi (jo negrib mācīties peldēt). Viņš – ka no okeāna atkal pārtaps par smiltīm.
    Viņi abi vienlaikus ilgojas un baidās atgūt to, kas tiem agrāk piederējis. Un to, kas tie agrāk bijuši. Taču, vai viņi būs pietiekami drosmīgi, lai spertu soli pretī viens otram, pieredzot to, ko nozīmē dzīvot pa īstam, neizraisot katastrofu?

    «Mēs lūstam tik daudzos dažādos veidos. Bet tas nenozīmē, ka esam salauzti.»

    392. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    «Paldies par klausīšanos» man (par citiem atbildību neuzņemos) šķita, kā ne tikai straujš, aizraujošs, nerimstoši asprātīgs un, protams, (veselīgi) romantisks skrējiens cauri dažādu formu un satura attiecībām – gan tuvām un tālām draudzībām, (izstaipītām) ģimenes saitēm un to, kas liek sirdij izpukstēt ārpus ritma – bet arī dziļu pārdomu un klusuma caurvīts motīvs, caur kuru saprast, kam (kuram un kāpēc) mūsu dzīvēs ir iedalīta titulloma.
    Bet galvenokārt šajā romānā es dzirdēju tiešo runu par sevis pieņemšanu. Un skaistumu, kuru patiesi varam saskatīt, ja vien protam ielūkoties savas dvēseles spogulī.
    Mums katram ir tiesības justies tā, kā mēs jūtamies. Mēs esam parādā tikai un vienīgi sev, taču tas nenozīmē, ka mums jāpaliek parādniekiem.

    «Ja vēlaties citiem kaut ko dot, tad dodiet viņiem patiesību.»

    45. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    (sentimentāla atkāpe) Romāns «Paldies par klausīšanos» mani uzrunāja ne tikai visa augstāk minētā, bet arī dziļi personīgu paralēļu dēļ.

    Kamēr Vieni romāna varoņi cer aizmirst pagātni, Otri no pagātnes aizmiršanas nespēj izvairīties. Tas rosināja domāt par to, kā tad īsti ir – «pirms dzīves beigām aizmirst visu, kas padarījis dzīvošanas vērtu, ir nežēlība vai žēlsirdība»? (193. lpp.) Arī mana (tāpat, kā Viņas) vecmāmiņa sirga ar demenci, tomēr tikai līdz ar šī romāna lapaspusēm, es spēju rast (nelielu) mierinājumu sev – ka (ļoti), iespējams, tā nebija nežēlīga sindroma izpausme, bet augstāko spēku labvēlība.

    Tāpat (teju uz ādas) līdzizdzīvoju Viņas apjukumu, izjūtot tik spēcīgu saikni ar kādu, kuru nekad neesi redzējis.
    Manā (mūsu) stāstā – mūs kopā saveda viena elektroniskā pasta vēstule, kurai sekoja vairākus mēnešus gara sarakste. Tās laikā tā arī neapmainījāmies ar saviem (Mārītes foto kompanijas) portreta foto. Mēs nezinājām, kādā krāsā ir mūsu balsis, vai kā garšo mūsu smiekli, bet jau bijām izsapņojuši savus bērnus un hipotekāro kredītu. Tas bija pirms četrpadsmit gadiem. Divpadsmit no tiem esam precējušies.

    Esmu pārliecināta, ka Džūlija Vīlena spējusi iedvest cerību ne tikai sava romāna varoņos, bet arī lasītājos (paceļu roku (varbūt pat abas)) – ikviens, zaudējis savu sapņus, var atkal iemācīties tiem noticēt!

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Ja arī jūs mirstat badā (uztaisiet taču sviestmaizi ar desu!) pēc romantikas (kuru nemaz nav tik neiespējami piedzīvot, kā rāda arī mana pieredze) bez liekām pārgudrībām, bet lielu devu humora, «Paldies par klausīšanos» būs lielisks papildinājums «izlasāmo» un «izlasīto» grāmatu sarakstam!

    Un neaizmirstiet būt LLMG!

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
    Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
    Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.

    «Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»

    8. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.

    Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).

    «Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»

    57. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
    Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
    Un šī reize nav izņēmums.

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.

    «Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»

    42. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršanabubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».

    Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
    Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
    Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.

    «Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
    Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.

    «No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
    “Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»

    36. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
    Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.

    TRĀPĪTS!
    GRIMST!

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!