«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»
235. lapaspuse
Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad?
Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.
34. lapaspuse
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»
Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.
«Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»
168. lapaspuse
Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk.
Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.
«Sēras padara cilvēku mēmu.»
235. lapaspuse
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).
Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas.
Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»
118. lapaspuse
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
