Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni. Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.
Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.
2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu. Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var. 2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).
Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.
Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk. Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos! Lai brīnišķīgs 2024. gads!
GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS
bez vietu iedalījuma
Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»
Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.
Elpu (un domas) aizraujoša.
P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Jā Džasi «Mājupiešana»
Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem. Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā. Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Viktorije Hanišova «Sēņotāja»
Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos. Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.
Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…
Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!
No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2023
Olli Jalonens «Debesu lode»
Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Valodu māja, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023
Medlina Millere «Kirke»
«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.
Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.
No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023
Dace Rukšāne «Džikī»
Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».
Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.
Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023
Ešlija Odrēna «Krustojums»
Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.
Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.
No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023
Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»
Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!
Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Pētergailis, 2021
«Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»
Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud. Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.
«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā. Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrāviesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.
«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»
Elijs Vīzels «Nakts»
Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽsarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām. Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!
«Būt kā visiem nav obligāti.»
Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:
10. Inga Grencberga «Sestā sieva»
Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata. Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…
«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem. « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.» (181. lpp.)
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un fotoŠEIT
6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi. Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.»(98. lpp.)«Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,»(290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.
«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
«Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu. Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām. Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.) «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».
«Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
3. Elijs Vīzels «Nakts»
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.) «Kur tagad ir Dievs?» (72. lpp.)
No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers; Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001 Vairāk teksta un foto ŠEIT
2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.
«Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
1. Serhijs Žadans «Internāts»
Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu. Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.
«Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi! Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis! Tiekamies dzīvēs un grāmatās!
«Pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.»
60. lapaspuse
Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem. Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā.
«Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz… Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.»
«Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš.»
67. lapaspuse
«Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.»
165. lapaspuse
Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.
«Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.»
191. lapaspuse
«Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.»
71. lapaspuse
«Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājumu laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir – atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī.»
75. lapaspuse
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Alesandro Bariko «Zīds»
Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā. Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:
«Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusiInta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Karloss Ruiss Safons«Vēja ēna»(Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Vilšanās:
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)
PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:
Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),
taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:
«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
2021. gada TOP 10
10. Inga Gaile «Skaistās»
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu. Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem. Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. (Plašāk par romānu ŠEIT!)
«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs:izdevniecība Helios, 2021)
8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
7. Ramona Indriksone «Es biju cita»
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.) (Plašāk par romānu ŠEIT!)
(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)
6. Sandro Veronēzi «Kolibri»
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami. Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021)
5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»
Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem. (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒ Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.»
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)
4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki. «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus. Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»
«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids? (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»
(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)
1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»
2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies. Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām. Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā. (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)
«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
«Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»
Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»
Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.
Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo! LAIMĪGU 2022. GADU!
Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas. Krīt uz palodzes. Un, ja paveicas – nositas… Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas, kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt. Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33». Bērnu gaida. Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida. Nakti bez bezmiega gaida. Ziemu aizejot gaida. Un sagaida.
Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr… Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā». Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just. Gribot. Negribot. Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MARTĀ!
Oidira Ava Olafsdotira «Rabarberu sarkanais»
“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”
Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst. Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam. Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.
“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”
Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!) Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām. Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.
“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”
Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla. Un uzvar.
“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”
Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas. Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties. Bauda!
“…laiks ir tikai smiltis.”
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Romana Romanišina, Andrijs Lesivs «Zvaigznes un magoņu sēkliņas»
“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”
Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.
Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.
“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”
Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs. Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.
(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Inga Gaile «Skaistās»
Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu. “Sieviete ir skaista, ja tam tic.”
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
“Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”
Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Bianka Bellova «Ezers»
“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”
Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm. Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.
“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”
Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.
“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”
Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.
(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)
⭐⭐⭐
Ronalds Briedis «Asaru gāze»
«Dažkārt viņa klusē dienām Un man nav ne jausmas, Kādā valodā ar viņu runāt. Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»
Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):
«Ar tādu pašu kaisli Kā pirmo reizi Skūpstu savu mīļoto Un domāju:
Ja es kaut ko daru Simto reizi Es pirmo reizi to daru Simto reizi»
Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.
«Salieku savos grāmatplauktos šillerus gētes baironus šekspīrus un voltērus
Stāv visi rindiņā kolektīvi muguras man pagriezuši»
Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo… Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.
(Izdevējs: Neputns, 2004)
⭐⭐⭐⭐⭐
Agnese Rutkēviča «Vietām cilvēki»
«tu manī esi tik dziļi kā rēta kā pietura noņemta no maršruta grafika»
Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).
«stacijas pulkstenis nolādēts mūžīgi atkārtoties»
Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.
«atkusnis vietām atkailinājis zemi līdz grūtsirdībai»
Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti. Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju. Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?
«gaismā acis atgādina rētas kuras katram ir tikai divas – dzīvība un nāve viss pārējais tā ir nejauša saruna tumsā starp daudziem svešiniekiem»
(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Arvis Viguls «5:00»
«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»
Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.
«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu, kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi tu domā, ka pie manis bijusi cita, es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk, kā skopas vēstis par tās eksistenci»
Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.
«es skatos uz tavu seju, rītam austot, kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls, un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā, ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki. cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»
Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši(un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.
«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas — kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Žozē Žorži Letrija, Andrē Letrija «Ja es būtu grāmata»
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»
Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu. Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne). Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes. Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»
Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»
«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus. Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»
(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)
⭐⭐⭐⭐⭐
Vija Laganovska «Pirms un pēc»
«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»
Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.
«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»
«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.
«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»
Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.
«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Jānis Hvoinskis «Mūza no pilsētas N.»
«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»
Sēžu. Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos. Saglabāju šo domu. Melnrakstos.
«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»
Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.
«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža vienā tu otrā viņi»
Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.
«šeit tagad es šeit tagad vājprātīgi smejos es»
Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt. Ielasījos. Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.
Jauns gads, bet tā pati vecā es. Jo labām lietām kāpēc mainīties? Ja joprojām esi uzticīgs emuāra AUSTRA.LV lasītājs, neizsakāmi priecājos. Ja esi šeit nejauši iemaldījies un vēl nespēj aptvert notiekošo, nebēdz prom, bet uzklausi, kas man rakstāms.
2021. gada janvāris bijis grāmatu ziņā ļoti ražīgs. Ja ņem vērā, ka mīlestība man jādala uz desmit galviņām (trīs bērnu, vīra, piecu kaķu un grāmatas). Šomēnes esmu izlasījusi piecpadsmit iespieddarbus. Saņēmusi nesverami daudz emociju. Prieku. Sarūgtinājumu. Smieklus. Asaras. (atveriet emociju skaidrojošo vārdnīcu, mani pāršalca tās visas) Emuārā plašāk janvārī runāju par divām lieliskām grāmatām, proti, spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu Vēja ēna un itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu Kolibri. Karsti…
Lai mazliet atvēsinātu, šodien piedāvāju īsi ielūkoties arī tajā, kas emuāra galveno sienu nesasniedza:
Tiem, kas pārskaitīja grāmatu skaitu (un to izdarīja tieši neviens), varēja rasties jautājums, kāpēc teicu, ka izlasītas piecpadsmit, bet šajā ierakstā atrodamas ziņas par četrpadsmit. Tiesa, ar matemātiku joprojām esmu uz jūs, taču šoreiz pārskaitījos tīši. Par pēdējo janvārī izlasīto grāmatu ierakstu pie emuāra galvenās sienas piespraudīšu jau jaunnedēļ. Kas ir šī noslēpumainā grāmata? Tas lai paliek nelielai intrigai. Vien piebildīšu, ka šobrīd šī grāmata kļuvusi par deficītu Latvijas grāmatu (internet)veikalos. Būs interesanti, tāpēc neejiet nekur tālu. Tepat līdz virtuvei pēc tējām un kafijām, un esiet atpakaļ!
Lai smaidīga sēdēšana starp rakstnieku un grāmatu! TIEKAMIES FEBRUĀRĪ!
Regīna Ezera …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
“…mīlestība taču ir brīva un ar likumiem tai nav itin nekāda sakara. Tā ir kā domas, neiespundējama nekādos būros, visiem režģiem tā iet cauri kā vējš.”
“…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis” sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
“Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.”
Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: “Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.”
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
⭐⭐⭐⭐⭐
Kristina Rūšifte Visi skaitās
Jau kādu laiku metu acu skatus uz izdevniecības liels un mazs paspārnē izdoto norvēģu autores un ilustratores Kristinas Rūšfites bilžu grāmatu Visi skaitās. Krāsainais grāmatas vāks nevar palikt nepamanīts pat visbiezākajā tumsā (vai putenī, kas šobrīd kā negudrais dauzās aiz loga (šos vārdus rakstu 12. janvāra pēcpusdienā)). Tā aicina pie sevis krāsu mīļus. Aicina sevī patverties no garlaicības. Un skaitīties. Uz viens. Divi. Trīs. Es jau sen klusībā gaidīju, ka manās rokās reiz nonāks tieši tāda bērnu grāmata, kura ne tikai mēmi žilbinās ar ilustrācijām, bet arī liks darboties muskuļiem. Arī tiem, kurus svēti slēpj galvaskauss. Visi skaitās sevī slēpj noslēpumus, kurus pati grāmata vilina atklāt. Pa vienam vien. Ir jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām neko. Pat ne vismazāko putekli uz grāmatas lapaspuses. Arī tāds sīkums var būt izšķirošs. Šajā mudžamgrāmatā sastapsies ar neskaitāmi (un skaitāmi) daudziem cilvēkiem. Vieni skaitīs savus sirdspukstus, otri kļūs par premjerministriem. Kamēr viens pateiks ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu, trešais labprātāk apmeklēs svešas kāzas. Un bēres. Kamēr viens izgudros vakcīnu, kas izglābs miljoniem dzīvību, otrs nokavēs lidojumu. Kamēr divi bibliotēkā atradīs kaut ko vairāk par grāmatām, trešais un ceturtais jutīsies lieliski, nokļūstot uz pjedestāla starp trim labākajiem. Par to, ka grāmatas autore ir sieviete, šaubu nav, jo pēc mana (un, visticamāk, arī citu) vīra vārdiem, tikai sievietes tā spēj sarežģīt (un samudžināt) vienkāršas lietas. Tāpat man nav šaubu, ka šo bibliotēkas eksemplāru iemainīšu pret tādu, ko pievienot savai (un bērnu) personīgajai kolekcijai, remdējot nogurušos vakarus ar malku detektīvu dziņu! Lieliska izklaide!
(No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
Monta Kroma Trotuārs
Neparastās latviešu dzejnieces Montas Kromas dzeju līdz šim biju lasījusi fragmentāri. Kaut kur uzpeldēja kāda rindiņa, un es to kāri ķēru, ieslēdzot apziņā. Un klusībā nosoloties, ka lieliskas izdevības gadījumā ar rakstnieces pantu bērniem iepazīšos arī tuvāk. 2019. gadā Montas Kromas simtgadē, izdevniecība Neptūns laida klajā dzejas izlasi Trotuārs, kurā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma dzejoļi. Un daži, kuri savu mājvietu nebija raduši nevienā no krājumiem. Kā pliki bez mājām. Trotuārs priekšvārda autore literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte lutina dzejas baudītājus ar īsu ieskici dzejnieces literārajā un personiskajā dzīvē, ļaujot iepazīt un labāk izprast Montu Kromu vēl pirms paši esam ķērušies tam klāt.
“…Rīgā, savam augumam piemērotā pilsētā, par mani nevienam nav daļas. Ļaužu šeit nav. Un planēta pieder man.”
Trotuārs ir sadalīts kā kūka, pa gabaliņiem. Un katrs nākamais gabaliņš top arvien gardāks. Monta Kroma raksta netipiski savam laikam. Raksta par pilsētu. Cilvēkiem (zilās beretēs). Raksta par rokām. Pēdām. Lūpām. Raksta par tumsu un gaismu. Un to kārajiem pieskārieniem. Raksta saviem laikabiedriem. Raksta par dzīvi, par ikdienu. Par visu, kas atnāk un ik vakaru aiziet. Par ķermeņiem, kas satiekas un nesatiekas. Par ielām, kas iet un aiziet mums garām. Par trotuāriem. Izraksta sāpes. Izraksta mīlestību. Spēks, kuru dzejniece iekodējusi vārdos, pārliecinās ikvienu. Pārliecinās kļūt kaut par kailu Mēness suņusēni. Kļūt par violetu. Un dzeltenu. Par skumjām. Pārliecinās kļūt par dzeju.
Divas dienas pavadīju kopā ar šo dzejas izlasi. Kopā ar Montu Kromu. Un tagad ir tāda mazuma piegarša. Laba mazuma piegarša. Manā priekšā izjaukta vesela dzejnieces pasaules puzle. Tagad katru gabaliņu meklēšu un šo pasauli kopā likšu.
“Lūpas. Tu. Lūpas. Es. No vēja sāļas lūpas. Tu. No vēja smilšainas lūpas. Es. Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Acis. Tu. Acis. Es. Jūras acis. Tu. Zemes acis. Es. Acis. Tu. Acis. Es. Apvārsni. Tu. Apvārsni. Es. Krītošs un kāpjošs, un tik augsts, un uzmeties apvārsnis. Tu. Atplestas rokas, garas, lai aptvertu, rokas kā apvārsni. Es. Apvārsnis. Tu. Apvārsni. Es.”
(Izdevējs: Neputns, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Velga Krile Kā mirdzošas būtnes
Atceros, kā mūzikas skolotāja reiz brīdināja: “Jūs nekad neatcerēsieties, cik komponists sarakstījis simfonijas, kora balādes, operas, koncertus… bet vienmēr atcerēsieties, ar ko un kā viņš nomira” Skaudra patiesība, kas šķeļ pa pauri. Mēs bijām bērni, bet varu likt galvu ķīlā, ka mani klasesbiedri joprojām atceras, kā izdzisa Emīls Dārziņš. Mēs kaut kā mīlam nāvi romantizēt. It kā tās būtu rozes, ko dāvina mīļotajam cilvēkam. Atceros, ka pirmo reizi par dzejnieci, dramaturģi Velgu Krili dzirdēju tieši tā – pašnāvība. It kā tas būtu dzejnieces dzīves lielākais veikums. Lai šos maldus atšķaidītu, ķēros klāt pie viena no jaunākajiem Velgas Kriles dzejas krājumiem “Kā mirdzošas būtnes”.
“Zibens pāršķēla pasauli divās daļās, no kurām viena bija skaista…”
Teikšu godīgi – sākumā mani tā neuzrunāja. Nespēju atrast kontaktu, kurā iespraust savu sajūtu kontaktdakšu, lai starp mani un dzejnieci rastos elektrība. Tā šķita tīra, svaiga, kārtīga. Kā uz striķim sakārta veļa, kas žūst. Man patīk dzeja, kas pavelk uz zoba. Uzvelk kā pulksteni un palaiž, lai iet kur grib. Pēc kafijas. Vāzē sakārtot puķes. Internetā atrast perfektu pīrāgu recepti. Nošļūkt ar ragaviņām no kalna. Meklēt mirdzošas būtnes… Un es atradu. Atradu kontaktu un gaisma tapa. Un gaismā, pēc tik ilgas tumsas, mani apžibināja Velgas Kriles spēja atsaukt manī to sajūtu, pēc kuras dzejā tik ļoti tiecos. Ķidāt un pārķidāt. Paskrāpēt. Iekost. Samīlināt.
“Kāpēc es pasauli mūždien meklēju tevī, Vai viņa manī pašā nevarētu būt?”
Visvairāk šajā dzejas krājumā, kurā iespējams atrast iepriekš nepublicētas Velgas Kriles vārdrindas, mani savā varenībā iešūpoja dzejproza, kas ir viens no maniem mīļākajiem žanriem. Tajā es gribētu ieaugt un neizaugt.
“Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un palika redzīgs, par visām aklajām dienām es raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail, ka arī dvēsele ir tikai telpa…”
Kopumā? Man patika! Vai es meklēšu vēl kādus dzejnieces Velgas Kriles dzejas krājumus? Noteikti, jā! Es ticu, ka tas, ar ko man tikko nācās iepazīties, ir pats, pats mazumiņš. Vien niecīga daļa no pantu aisberga redzamās daļas dzejas okeānā. Es gribu dot iespējas šai dzejai sevi uzrunāt vēl un vēl.
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐
Gunta Šnipke Ceļi
“zviedri dāņi muhamedāņi visādu ticību geji un lesbietes un es pa to burzmu vēl es ar čemodānu no pirmsplūdu pirmskaru nekurienes”
Dzejniece Gunta Šnipke, kā jau arhitekte, dzeju būvē lielu. Krauj bluķos. Ceļ mājas, kurās pēc dzejas izslāpušajiem patverties no izžūšanas sausiem. Ierakstīties kinofilmu titros vai salutēt pie spoguļa par godu Lestenē dusošajiem. Jauc javu, liek ķieģeli pie ķieģeļa un būvē. Būvē namus, kur traukus un bērneļus nomazgāt. Kur uz pannas čurkst aitu taukos ķiplokiun čillī. Būvē tirgus paviljonus, kur romieši pārcilvēciski noguruši mēģina lasītājām iesmērēt Liepājas jūru. Uz vairākiem gadsimtiem. Dzejas krājumā Ceļi, kā tūriste izvējojos dzejniecei līdzi. Rīgā un Bulgārijā. Liepājā un Ziemeļitālijā. Pagātnē. Tagadnē. Nākotnē. Pilnas saujas smēlu iedvesmas. Smēlu vārdu rēbusus. Tinu. Šķetināju. Kavējos. Aizkavējos. Iesmējos. Iespurdzos. Apbrīnoju. Apmaldījos. Atrados. Aizklīdu neceļos. Ceļos.
“nosunīt kādu telefoniski vicinot rokas itin kā otrajā galā varētu ieraudzīt dūrītes”
Dzeja, kas paijās pret spalvu, tāpēc ne visus uzrunās. Bet mani uzrunāja. Tāda dzeja. Smeķīga dzeja. Dzeja bez bremzēm.
(Izdevējs: Mansards, 2018)
⭐⭐⭐⭐
Sjón Skugabaldrs (Ēnu lapsa)
Ja Islande nebūtu atrodama pasaules Atlanta vēdera dobumā, es domātu, ka tā ir izdomāta. Izsapņota. Taču neatkarīgi no tā, ka velkot pirkstu pāri kartes reljefam, pirksts atduras pret Islandes vārdi, joprojām domāju, ka tā patiesībā ir izrakstīta no pasaku grāmatas un pakārta kartē kā dekorācija. Kā tepiķis pie sienas. Katrā otrajā Purvciemā dzīvokli. Islande man vienmēr šķitusi mītiska. Nepieejama. Neapčubināma. Esmu tai ceļojusi cauri neskaitāmas reizes. Ceļojusi cauri fotogrāfijām interneta pārlūka meklētājā. Ceļojusi un murrājusi no labpatikās. Arī tagad murrājām mēs abas. Gan kaķene, man blakus satinusies kamolā, gan es, vārdu gleznu spozmes apžilbināta, jo manās rokās nonākusi ēnu lapsa. Islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) romāns Skugabaldrs (Ēnu lapsa), kas lasītāju aicina ienākt brīnumainā pasaulē. Pasaulē, kurā dabas spēks valda pār cilvēka garu. Un atmaksa par nodarīto ir vien rokas stiepiena attālumā.
“Viņš gauži apraudājos savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvētas mencas galva.”
Nepieradināmu ainavu burvība. Krāsas un smarža. Dievišķā klātbūtne. Un atziņa, cik tu, cilvēk, esi sīks Visvarenā priekšā. Lielisks tulkotāja darbs! Vārdi strauji kusa uz mēles, saldi kā ledenes (ceru, ka diabēts tagad man nedraud). Skaista literatūra dienai ar -17 grādiem aiz loga!
P.S. Grāmatas dibenvāku ieskauj piezīme, ka rakstnieks Sjouns kļuvis par vienu no simts pasaules rakstniekiem, kurš tapis par daļu projekta “Nākotnes bibliotēka” (The Future Library). Tas nozīmē, ka 2114. gadā rakstnieka manuskripts tiks pirmo reizi publicēts, nonākot nākotnes lasītāju rokās. Un sirdīs. Apskaužu tos, kam būs lemts to lasīt!
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Izdevējs: Mansards, 2017)
⭐⭐⭐⭐
Sandra Vensko Vēstules naktssargam
Pavisam skaista iepazīšanās ar dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Sandru Vensko vēstulēs, kas adresētas naktssargam. Bet varbūt ikvienam no mums? Vēstules, kas izstaro Nakti. Un naktī ir droši. Naktī var patverties. Naktī ir droši. Tur dzīvo naktssargs. Un visas viņam nosūtītās un nenosūtītās vēstules, kas kā putnu apstādījumi uzplaukst debesīs, spārnu švīkstoņā, kad tie triecas pret debesīm. Izziedējuši. Izsmaržojuši.
“Mīļo cilvēku ir tik daudz, bet līniju ir vairāk. Cita tuvāk, cita tālāk. Kāds nolāpīti smagi satriec visu, ko domāju esam skaistu. Pārsteidzošākais ir tas, ka pat nepamanīju — kāds putns, varbūt erickiņš, nē, čunčiņš, noknābājis visas zilās vīnogas manā sirdī. Tas ir tik samtaini sāpīgi — saprast, ka esi tikai vīnstīga, nekas vairāk, jo ogu tev nav.”
Vēstules naktssargam ir īsprozas darbs, kas rakstīts kā dienasgrāmata. Katru ierakstu ievada laiks. Cipari. Tīrākā matemātika. Tas ievibrē sajūtu. Liek iztēloties cik milzīgs sniegputenis, atkusnis, atkala, tveice, sausums un lietus straumes, plosījušas pasauli aiz loga, kamēr rakstnieces pildspalvas lodīte plosījusi nevainīga papīra ādu. No iekšas uz āru. No āra uz iekšu. Kā bezkaunīgs caurvējš. Caurvējš, kurš pelnījis tupēt kaktā. Uz ceļiem. Uz zirņiem.
“Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri smaida un sit vienlaicīgi. Tie laikam ir dzīves labākie izsitēji. Dzīve nav rings, dzīves sākas un beidzas, reizēm tas ilgst gadiem — kā upeplūst. Ar janvāra pelēki sudrabaino skanējumu.”
Šīs vēstules tik maigas un nesaudzīgas vienlaikus. Vienlaikus paijā un skrāpē. Katru teikumu gribas iegaumēt. Un gribas, lai katrs teikums iegaumē mani. Varbūt tas jau iegaumējis, un es vienkārši sevi lasu. Kā atvērtu grāmatu sevi lasu. Tāpēc tik pazīstami. Tāpēc tik tuvi. Vēstules naktssargam kā pūkains paklājs, kurā gribas pavārtīties. Iegrimt. Pazust.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Inga Žolude 1904
Rakstnieces Ingas Žoludes garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, stāsta par gadu, kurā komponists Emīls Dārziņš saraksta vienu no skaistākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, kura nozīme latviešu klasiskajā mūzikā joprojām nav zaudējusi ne savu nozīmi, ne spozmi. Emīls Dārziņš uzraksta Melanholisko valsi, kurā ietērpj savu nepiepildīto mīlestību.
“Mūžīgajam jau nav vienmēr jābūt iespējamam šajā dzīvē.”
Emocionālo pārdzīvojumu pārspriegoto darbu autore radījusi balstoties uz patiesiem biogrāfiskiem faktiem un laikabiedru atmiņām. Inga Žolude lasītāju ieved pasaulē, no kuras negribas doties prom. Autore raksta saldi, raksta tumīgi. Vārdi šķiet tik viegli kā piena putas uz stipras kafijas pieres. 1904 ir īsta vārdu glezna. Mīlestības un sāpju pilna. Ievainojoša un dziedinoša. Elēģija par cilvēku, kurš patiesi mīlēja un vienīgais, ko vēlējās, lai arī kāds viņu tik patiesi mīlētu.
“Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistums šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai izskan cauri pasaulei.”
Pavisam nelielo, pēc mazuma piegaršas stāstu par Emīlu Dārziņu papildina mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par komponistu, ka arī mākslas zinātnieces Dainas Auziņas pārspriedums par mākslinieka Ādolfa Zārdiņa daiļradi, kura mākslas darbs iemājojis grāmatas noformējumā. Abi – Dārziņš un Zārdiņš, ir laikabiedri, taču viņu ceļi nekrustojas. Tomēr kopīgs abiem ir viens – sava laika nesaprasti meistari.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)
⭐⭐⭐⭐
Contra Tik grūti ir būt latvietim
Dzejas krājuma Tik grūti ir būt latvietim priekšvārdā autors, dzejnieks Guntars Godiņš, kurš ir arī šī krājuma atdzejotājs, jautā “kurš gan nezina Contru?” Es nezinu. Bet biju (un esmu) gatava iepazīt. Dzejnieka Contras (īstajā vārdāMargus Konnula) interesi par Latviju un tās valodu atmodinājis dzejnieks Eduards Veidenbaums (ja viņš būtu dzīvs, labprāt paspiestu viņam roku (bet tas nav iespējams, jo Covid-19 , un galu galā viņam būtu 154 gadi). Contra mācījies latviešu valodu, tagad to pārvalda brīvāk nekā to dara maskačkas vai purvciema rēni plaukstošais zieds. Contra atdzejojis un tulkojis savā dzimtajā valodā daudzus latviešu autoru darbus (tostarp Noras Ikstenas Mātes piens). Priekšvārdā Guntars Godiņš atklāj interesantu stāstu, kas apvīts ap Contras pirmā dzejas krājuma izdošanu 1995. gadā (esam teju vienaudži).
“Miglā zuda kumeliņš Viņam protams sveiciens Es nezinu kur ir viņš Tāpat kā divdabja teiciens”
Tik grūti ir būt latvietim ir īpašs ar to, ka tas dalās divās daļās. Pusi no krājumā atrodamajām vārdu spēļu pērlēm no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, bet otru pusi latviešu mēlē rakstījis pats Contra.
Tos dzejas mīļus, kuri no krājuma sagaida saviļņojošu emociju slūžu atvēršanos, rezervētu melanholiju, dziļdomīgas pārdomas – būs vīlušies, atskārtuši, ka krājums sastāv no ironijas, izzobošanas, asprātības, gaumīgiem (un mazāk gaumīgiem) jokiem. No visa tā, kam ierasti biklais latvietis met līkumu.
“dirs ātrāk lācis nāks un ar tevi dancot sāks”
Tik grūti ir būt latvietim ir atsvaidzinošs. Sarku. Bālēju. Krekšķēju. Spurdzu. Notrausu pēkšņa šķaudiena asaru. Plauktā neatstāšu (jo jānes atpakaļ uz bibliotēku), bet vismaz reizi dzīvē izbaudīt ieteikšu!
“parasti kas satieku tevi tūlīt jūtos par desmit gadiem jaunāks
ceturtajā reizē tev noteikti jādod man pups citādi būs beigas”
(No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Regīna Ezera Zvaigžņu lietus
“Guļu, piespiedusi ausi pie Zemes — puteklis uz Zemes vaiga. Es neesmu nekas. Ir tik viegli un brīvi būt puteklim. Būt Nekam.”
Uztaisīju siermaizi. Aplēja krūzi ar kafiju. Piesēdu uzrakstīt domas par Regīnas EzerasZvaigžņu lietu. Piesēju dūšu. Piesēju domas. Lielas. Mazas. Slaikas. Apaļas. Tādas, kas uz vienu mirkli pazib gar acīm. Tādas, kas izklājās kā paklājs pa visiem dvēseles platuma grādiem. Ievieš savu zobu birsti. Matu ķemmi. Plova recepti. Ieņem vietu gultā. Sienas pusē. Aizņem vietu rindā uz tualeti. Uz palikšanu.
“Bet taisni, te tuvumā, jūtu cik viņš tālu.”
Miniatūru krājumā Zvaigžņu lietus Regīna Ezera uzzied kā ūdensroze. Skaista. Trausla. Neaizsniedzama. Atdzīvina dabas procesus. Piešķir tiem cilvēciskas īpašības. Cilvēciskākas nekā cilvēkam jebkad piederējušas. Savijas gadalaiku maiņā. Izputeņo cauri vasarai. Krāšņi uzzied ziemas spelgonī. Nobirdina lapas pavasarī. Un atver sirdi mīlestībai rudenī. Runā upes valodā. Runā mēness valodā. Dzīvības valodā runā. Un sejas pantu valodā aizrunājās. Nevainīgi pieskaras nāvei. Izaicinot. Pakavējos tās tuvumā. Līdz izmisumam. Notrausa baiļu ēnai sviedrus no pieres. Atmodina cilvēkā aizmigušo.
“Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.”
Man patīk tas stāvoklis, kurā mani iestata rakstniece. Uzspiež uz pogām. Iekodē režīmā. Un, kad sagrib, izkodē ārā. Zvaigžņu lietus krīt virs galvas un es neķeru pēc lietussarga. Es nebīstos. Ļauju lai mani apskādē. Tik skaisti tas ir.
“Kāpēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?”
(Izdevējs: Preses nams, 1994)
⭐⭐⭐⭐⭐
Imants Ziedonis Trioletas
Tāds ziedonīgs laiks aiz loga. Koki pilni kupliem pārslu sniegiem. Zeme viz no baltuma. Un tādā skaistā, baltā ziedoņlaikā gribas kādam siltam plecam tuvāk pieglausties. Izkausēties.
“Un negribas vairs dzīvot tālāk, Tā gribas dzīvot atpakaļ.”
Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums beidzās ar vieglām trīsām pakrūtē, jo padusē ar mani kopā no grāmatu glabātuves iznāca un man uz mājām līdzi devās Imants Ziedonis. Trioletas.
Ir grūti vērtēt Ziedoni. Grūti. Neiespējami. Tas, kā dzejnieks izloka vārdus cauri lappušu cilpām ir pārcilvēciski. Man nekad nav bijis šaubu, ka Imants Ziedonis nav no šīs Zemes. Es ticu, ka kaut kur Visuma plašajā pavēderē ir kāda planēta, uz kuras dzīvo tādi mazi ziedonīši un gaida savu kārtu. Ierasties.
“Varbūt bij jānāk tieši vilties Šais cilvēkos, šai pasaulē.”
Šis dzejas krājums klajā laists jau 2003. gadā. Tāpēc noteikti ir maz tādu, kuru rokas nav šūpojušas Trioletas, tomēr… ja tomēr vēl ir kāds, kurš tāpat kā es, aizkavējies astoņpadsmit gadus, lai baudītu šo skaisto dzejas kodu, kas liek visai emociju gammai labsajūtā noelsties, dariet to – ļaujieties.
PS. Lielāko daļu krājuma lasīju skaļi savai nepilnus četrus mēnešus vecajai meitai. Viņa smaidīja, smējās, izbrīnā pleta acis un dudināja. Vai nu viņa tādējādi mēģināja man pateikt, ka viņai arī Ziedonis ir kļuvis dikti mīļš, vai arī to, ka man kaut kas iesprūdis starp zobiem.
“Cik cilvēki ir vientulīgi! Kā akmeņi pa ceļmalām.”
(Izdevējs: Pētergailis, 2003)
⭐⭐⭐⭐⭐
Džons Boins Puisēns svītrainā pidžamā
Par Puisēns svītrainā pidžamā pagājušā gada vidū uzzināju, īsinot (un garinot) laiku jūtubā, skatoties filmu tīzerus. Uzdūros filmai The Boy in the Striped Pyjamas, kas manī ievibrēja līdzjūtības stīgas. Tā nepārprotami vedināja uz domu, ka filma balstīta uz kādas grāmatas motīviem. Liels bija mans pārsteigums, ka grāmata patiesi ne vien ir, bet tā arī tulkota latviešu valodā. Divreiz man nebija jādomā, grāmata tika pievienota lasāmo grāmatu sarakstam, cerībā, ka tās lasīšanas brīdis pienāks drīz.
Pēkšņo grāmatas popularitātes svārstu iekustināja izdevniecība Zvaigzne ABC, kura negaidīti grāmatu izdeva atkārtoti. Sociālos tīklus lauza neskaitāmas pozitīvas atsauksmes par īru rakstnieka Džona Boina jau 2006. gadā sarakstīto grāmatu, par kāda vācu zēna dzīves gadu 2. Pasaules kara laikā. Par deviņus gadus vecu zēnu, kurš, tēva paaugstinājuma dēļ, spiests atvadīties no draugiem, no vecvecākiem un skaistās (piecu stāvu) mājas, lai dotos uz Augšvicu (nepārrakstījos/nepārlasījāties). Lai dotos tur un piedzīvotu savas dzīves priekpilnākās un skumjākās dienas. Skaidrs, ka vairs nespēju gaidīt, un citu lasītāju ierosināta, ķēros šim stāstam klāt. Taču piedzīvoju tā milzīgu izgāšanos.
Lai arī autora izveidotais stāsta skelets ir lielisks, autors to ar miesu apaudzējis ļoti pavirši. Stāstā ir ļoti daudz nepilnību, kuras lasot, gribējās aizvērt acis un norīt rūgtās siekalas, kas sakrājušās kaklā. Pievērt acis uz visu, atgādinot sev, ka tā ir bērnu grāmata, bet, ja es to lasītu ar bērna acīm, manuprāt, domātu tāpat. Vai vēl ļaunāk.
Nekādu emociju. Nekādas dinamikas. Spriedzes. Kā plika baltmaizes šķēle (bez pievienota cukura) un viss.
Ja esi lasītājs, kuru interesē literatūra par 2. Pasaules karu, literatūra par holokaustu – esmu brīdinājusi.
P.S.
Tagad došu iespēju filmai. Ļoti iespējams, ka šis būs tas retais gadījumā, kad filma būs labāka par grāmatu. Nu nevar taču būt tā, ka kāds tik lielisku stāstu nebūs mēģinājis paglābt no paša autora murgiem…
(No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2013)
«Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»
Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»
Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi. 2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi. Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru. Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.
«Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi. Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.»
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam. Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.
“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”
Zane Zusta «Aiz durvīm»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:
Rasa Bugavičute-PēcePuika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
Evelina Dacjūte, Aušra KjudulaiteLaime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)
Lielākās vilšanās:
Viesturs ĶerusMeža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:
Artis OstupsFotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
Merike EimeNeierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
Rupi KauraSaule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)
Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.
Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:
Goli TaraghiCitur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
Vladis SpāreGājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
Delfīne de VigānaLojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite,Jāņa Rozes apgāds, 2020)
Gābriels SkotsAvots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa,Izdevniecība u.c., 2019)
Italo KalvīnoJa reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:
Metjū VolkersKāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
Seleste NGIzkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)
Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:
Leons BriedisVilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
Laura VinogradovaUpe (Zvaigzne ABC, 2020)
«Cilvēks ir kā koks. Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»
Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»
Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā. Lai nu kā, šeit tas ir –
2020. gada TOP 10
Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kriss Bodžaljans«Tuksneša meitenes»
Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi. Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā. Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa BodžaljanaTuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim! (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks… Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību. (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)»
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi! (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»
Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jana Egle «Dzimšanas diena»
Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Olga Gromova «Cukura bērns»
Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits. Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem… (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»
Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm. Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu. Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi. (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»
Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem. Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi. Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Laura Vinogradova «Upe»
Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom. Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt. Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu). (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”
Laura Vinogradova «Upe»
Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))! Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus! Tiksimies pavisam drīz!
