Mani piemeklējušas «grāmatu paģiras» jeb stāvoklis, kuru varētu dēvēt par «vai ir dzīve pēc (bez) grāmatas», konkrētāk – «vai ir dzīve pēc (bez) «Kirkes»?»
Medlinas Milleres «Kirke» (Madeline Miller «Circe») ir kaut kas ne no šīs pasaules – vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Sengrieķu mitoloģija man ir kā tomātu audzēšanas instrukciju uzklausīšana no pieredzes bagātiem amata meistariem – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Agrāk domāju, lai atcerētos visus mītiskās pasaules tēlus, man būtu vajadzīgas divas galvas (bet ar vienu jau reizēm ir par daudz). Tas, protams, būtu ļoti neestētiski – un kurš gan mani tādu ņemtu par sievu, kas nezina bez Googles, kā tomātu izaudzēt. Un vēl tās divas galvas. Taču Millere uzbūrusi vārdu karuseli, kas ne brīdi nešķita svešāds – atpazinu katras Titānu un Olimpa dievības vareno dvašu, katra mirstīgā bezbailībā izvagoto seju, katra briesmoņa drausmo izsalkuma rēcienu; izjutu Kirkes skumjas un sāpes, kas iezīmējas ik sejas pantā, sajūsmu un baudkāri, kas liek ķermenim trīsuļot līdz pirkstu galiem. Dalīju dusmas un prieku. Sievišķīgu gudrību, caurvītu viltību audiem, un raizes, kuras dzimst no klēpja reizē ar bērnu. Ietinos kaunā. Un līdzjūtībā.
«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.
Ja jums patīk mitoloģija, lasiet šo romānu, ja tā nepatīk, arī tad lasiet – abos gadījumos jums būs iespēja piedzīvot ko dievišķu!
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas arī es varu teikt, ka «nekad neesmu satikusi tādu dievu, kam tik ļoti nepatīk tādam būt», debešķīgā Kirke – visas grāmatu (un debesu) zvaigznes tev!
No angļu valodas tulkojusi Anete Kona; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Aizsnieg pēdas. Aizsnieg parka solu zobu rindas. Aizsnieg ēnas. Aizsnieg neaizpogāti mēteļa pogu caurumi. Aizsnieg vārdi. Aizsnieg koku kailie pirksti. Aizsnieg debess. Aizsnieg plecu pie pleca piespiestu māju stikla acis. Aizsnieg smiekli. Sastingst smaidi. Soļi. Elpa. Laikam pakrūtē kņud. Laikam neskaitās. Laiks nesteidzas (kur steidzies tu?). Visu paspēs (un visu tāpat nepaspēs). Ziemas miegā iekrīt domas. Vēl nenodzīvotās dzīves. Sniegs nokusīs. Vai nokusīs domas? Vai smaids turpinās dejot uz viņas sejas? Vai tavs plecs turpinās konfrontēt manu? Vai krunciņas ap acīm iztaisnosies? Sniega eņģeļi, izslējuši augumus, drupina cepumus pie kājām (to, kas neaizsnigs, nosauks Delfīna zvaigznāja vārdā). Meklē tukšumu, ko aizpildīt. Ja paveiksies, atradīs. Ja neatradīs, arī paveiksies.
«(..) pasaule ir pilna ar neizskaidrojamām, fantastiskām lietām, ko mēs nesaprotam – tieši tas taču padara dzīvi dzīvošanas vērtu (..)»
141. lapaspuse
Jau kādu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grūti ticēt brīnumiem, taču kādā no mijkrēslī tītajiem zemapziņas nostūriem (iespējams tajā, kurš vēl pēc piecpadsmit gadiem ļauj atcerēties Blaumaņa «Tālavas taurētāja» vai Veidenbauma «Domāju es domas dziļas» dzejas rindas no galvas) ir (visticamāk, ar pirkstu) iebikstīts kods, kas cilvēkiem Ziemassvētku laiku liek iztēlot kā brīdi, kad brīnumi steidz (un nebeidz) piepildīties. Apgāds Zvaigzne ABC šo mūsu apziņas ģeķību tikai nostiprina, jo 2022. gada nogalē (tieši ap augstāk minēto laika posmu) izdeva brīnumskaistu grāmatu, kuru kā zīdaini, ja reiz esi paņēmis rokās, negribas no tām vairs izlaist (tikai atšķirībā no zīdaiņa, šo grāmatu patiesi no rokām var vairs neizlaist – tai nav jāmaina ne autiņi, ne jāgatavo kompozīcija rudens velšu izstādei, ne jāpalīdz 8. klases zinātniski pētnieciskā darba izstrādei par latviešu mitoloģiju – tikai jālasa, jāpapaijā un ik pa laikam jānoelšas, cik skaista tā ir). Norvēģu rakstniece Maja Lunde (Maja Lunde) raksta grāmatas ne tikai bērniem – Lunde raksta arī pieaugušajiem un Norvēģijā populāru seriālu veidotājiem, taču lasītājiem Latvijas grāmatu stepēs un taigās Majas Lundes vārds un uzvārds noteikti saistās ar latviešu valodā tulkotajām un izdotajām grāmatām: «Pasaulē foršākie bērni», «Bišu vēsture» un«Sniega māsa» (Snøsøsteren).
Ir iemesls priecāties – tuvojas Ziemassvētki un Juliana vienpadsmitā dzimšanas diena, taču šķiet, šoreiz Vilhelmsenu mājas sienas nepieskandinās bērnu smiekli, tapetes nepiesavinās pīrāgu un piparkūku smaržu, lustra nešūposies «Glade Jul, Hellige Jul» ritmā, pēdas neaizķersies aiz egles uz grīdas nomestajām skujām. Neviens neiedrošināsies pavērt istabas durvis, lai pa mazu spraugu pabāztu degunu un pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis nav aizmirsis par Julianu, mazo māsu Augustu, mammu un tēti… Neviens neskūpstīs pieri un nečuksēs ausī: «Daudz laimes, dēls!». Kopš vasaras, smiekli un čalas vairs nespēj atrast ceļu uz Vilhelmsenu ģimenes māju. Tas ir aizaudzis ar zaudējuma sāpēm. Sirds apaugusi biezu čaulu. Acis vairs nerunā, tās tikai apliecina nomodu vai snaudu. Vārdi nāk sausi un kokaini, un tieši tik daudz, lai zinātu, ka mutes muskuļi nav zaudējuši atmiņu. Kopš nomira Jūni, krāsas ir zaudējušas spilgtumu, lietas – apveidus. Vecāki ir zaudējuši bērnu, bērni ir zaudējuši māsu. «Ja tu peldi katru dienu, nevar neievērot, ka ar laiku tu peldi arvien ātrāk un ātrāk» (5. lpp.), kāpēc sāpes ar laiku tā nevar izsāpēt? Kāpēc sirds joprojām slēpjas cietoksnī? Kāpēc domas par priecāšanos iedveš bailes? Kāpēc Ziemassvētki vienkārši nevar būt Ziemassvētki? Kāpēc viss gaišais un jaukais šķiet nepareizs? Brīdī, kad Julians sāk samierināties ar domu, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nekad nebūs iespējams sasniegt sāpju okeāna krastu, lai cik ātri un pārliecinoši peldētu, zēns iepazīstas ar Hedvigu – brīnumainu meiteni, kas visas šaubas pārvērš cerībā – cerībā atgūt ģimenes laimi. Un Ziemassvētkus. Taču Hedvigai ir kāds noslēpums…
«(..) mani pārņēma sajūta, ka šī tikšanās kaut kādā ziņā ir svarīga… Bet to, ka Hedviga patiešām mainīs manu dzīvi, es nudien nebūtu spējis iztēloties.»
24. lapaspuse
«Sniega māsa» ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis kakls…» Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir. Pēkšņi mēs spējam saskatīt tikai to, kā mums vairs nav. Tikai to, kas mums vairs nepieder. Cilvēks pēkšņi kļūst akls, bet, cerībā atgūt acu gaismu, sāpes tiek apspiestas. Pārdzīvojums tiek aprīts kā uguns lode. Tas iesprūst kaklā. Un dedzina. Sevi un līdzcilvēkus. Taču zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.
«Ir jauki, ja kaut kas tik melns, tumšs un bīstams var kļūt par kaut ko tik vieglu, smalku un skaistu.»
80. lapaspuse
Varētu šķist, ka «Sniega māsa» ir tikai ziemā lasāmā grāmata, taču tā noteikti nav (kuram gan negribētos noķert (kā iesnas) Ziemassvētku sajūtu Līgo vakarā?) – grāmatas dziļais vēstījums ir nolasāms jebkurā gadalaikā. Un ilustrācijas – tām būtu jāpiešķir atsevišķs ieraksts bloga ārēs. Ilustratore Līsa Aisatū (Lisa Aisato) radījusi veselu mikropasauli, ļaujot dvēselē ielīt siltumam, pat visdrūmākajās šī stāsta lapaspusēs.
No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
«Lasīt avīzēs par karu un atzīmēt notikuma vietas ar kniepadatām kartē nav gluži tas pats, kas redzēt savām acīm.»
232. lapaspuse
«Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.»
351. lapaspuse
«Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu. Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām. Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.) «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».
«Es biju izdzīvojusi Rāvensbrikā. Vai tad parasta dzīve varēja būt smagāka par to?»
421. lapaspuse
No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
«Domas ir kā sapņi. Katru rītu tu pamosties no sapņu pasaules. Tieši tāpat ir jāiemācās pamosties no domām – vajag izlīst ārā no domu mākoņainās miglas, lai iegūtu skaidrību.»
28. lapaspuse
«Reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas» (119. lpp.) – jāapstājas kaut vai pie grāmatu plaukta, jāielaiž pirksti starp grāmatu muguriņām (kā pārķemmējot matus no kreisās uz labo pusi pirms pases foto uzņemšanas Latvijas Republikas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēkā, kuras saulē izbalējusī ārsienu krāsa ar varu raujas nost no tās fasādes miesas, protestējot pret klimata pārmaiņām un «Panorāmas» jauno raidlaiku), medījot Luīzes Pastores grāmatu «Laimes bērni», lai nokļūtu tik lielā dēku kārdinājuma varā, ka teju vai jāzaudē veselais saprāts, ļaujoties lietām un notikumiem, kurus ir grūti izprast, ja neesi piedzīvojis to, pēc kā mēs visi tik ļoti cenšamies aizsniegties; piedzīvojis to, ko izsapņojam zem acu plakstiņiem un zemapziņas slāņiem; piedzīvojis to, ko meklējam zīmēs ik uz soļa, kā apliecinājumu, ka «ilūzija» ir tikai vientuļš vārds skaidrojošajā vārdnīcā – brīnumu. Kā dārznieks, kas uzticas zemē iedēstītai sēkliņai, gaida, kad acu priekšā no zemes garozas izsprauksies ārā pirmie paradīzes dārza asni, es sēdēju klusumā un starp vārdu sēklām un ilustrāciju pieturzīmēm redzēju sabiezējam īstu džungļu pasauli – tā vijās kā liānas ap augumu, apņēma savā skaudrajā mīlestībā un pielēja dvēseli pilnu bezbailības (beidzot varu piezvanīt uz ārsta praksi un pieteikt vizīti) – lasiet šo grāmatu priekšā bērniem, dodiet to lasīt viņiem un lasiet tikai paši priekš sevis – pieredziet to laimi kļūt par «Laimes bērniem»!
P.S. Grāmata «Laimes bērni» ir pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts, kura pamats būvēts uz leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfijas faktiem.
«Cilvēki, kuri lasa grāmatas, nekad nevar būt vientuļi.»
42. lapaspuse
«Dažreiz vajag aizmirst visus likumus, aizmirst visu, ko jūs zināt, un vienkārši piedzīvot.»
144. lapaspuse
Ilustrējusi Evija Pintāne; Izdvējs: liels un mazs, 2021
«Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis.»
98. lapaspuse
«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…
«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.»
119. lapaspuse
« (..) apkārtējie kalni nav pasaules robeža un apvārsni atrodas tālu aiz tiem.»
40. lapaspuse
« (..) man bija jāiemācās dzīvot, uzlūkojot nāvi kā nelūgtu un neatvairāmu viesi, tomēr skaidri apzinoties: ja arī es mirstu, mana dzīve turpinās līdz pat nāves brīdim.»
124. lapaspuse
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
«Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»
76. lapaspuse
Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.
«Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.»
94. lapaspuse
«Vienīgie spoki, kuriem es ticu, ir atmiņas.»
83. lapaspuse
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Klusums. Caururbjošs. Bada bungādiņas. Klusums. Viena pēc otras pārņem stafeti dienas, kad gribas izvemt sāpes no salauztās miesas. Salabot sevi pamostoties, bet ik reizi, kad acis sastop gaismu, domu vētras turpina plosīt to, kas palicis pāri no dienām (un vētrām), kuras pārlaidām nesaskaitījuši. Un tomēr… nav vētru, pēc kurām neizklīstu mākoņi. Es gaidu skaidras debesis. No tevis gaidu. Bet tagad klusums. Tik dziļš un sāpīgs, ka padara kurlu.
«Reizēm vissīkākā, visneievērojamākā lieta var izstāstīt kādu interesantu stāstu.»
51. lapaspuse
Mākonis, kas izskatās pēc zivs. Mākonis (parastais). Kafijas biezumi. Tulpes dobē. Tulpe tuvplānā. Bērns rozā pidžamā. Tas pats bērns (tā pati pidžama) ar netīru muti. Kafija izlieta uz galda. Skrīnšots. Pulkstenis pie sienas. Mākonis, kas izskatās pēc pastaigā izvesta suņa. Akmens pie jūras (un mīlnieki kāpās). Pašportrets. Putns pie(līmēts) debesīm. Koks. Daudz(āk) koku. Aukstā zupa. Kaķis (ne aukstajā zupā). Koku galotnes un Mēness. Balerīna. Bizbizmārīte uz rokas. Bērns uz velosipēda. Upe, par kuru nezināju. Automašīna, kuras logā uzlīme «PASAULES LABĀKAIS BRAUCĒJS». Baznīca. Delfīnes de Vigānas grāmatas. Suns. Cepta ola uz pannas. Dēla zīmīte «Es jūs mīlu :D». Cilvēks, kurš bēga, bet tomēr nokļuva kadrā… Es varētu turpināt, bet ētera laiks ir nelokāms. Fotogrāfija ir viena no skaistākajām valodām visā valodu sistēmā. Tā var pateikt tik daudz (un pat vairāk), nepasakot ne vārda – tās gluži kā grāmatas spēj mūs aizvest vēl nebijušās vietās. Iepazīt nekad nesatiktus cilvēkus… Un tomēr palikt nesatikti. Nebijuši. Mēs varam par bezgalīgiem padarīt mirkļus, kas steidzas un aizsteidzas mums garām. Ieslodzīt rāmī un piekārt pie sienas. Šķietami mūžībai. Krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmata bērniem (un ne tikai) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» («Давай поедем в Уналашку!») vēsta tieši par to – fotogrāfijas valodu. Par noslēpumiem, kurus spēj glabāt viens sastindzis uzņēmums fotofilmā. Kādas sižetiskās līnijas izspēlē katra tajā notvertā detaļa. Atmiņas un fotogrāfijas ar laiku izbalē, taču sajūtas, kuras dzimst kadrā (un aizkadrā) paliek nemainīgi košas. Neizgaistošas. Tādas ir arī manas sajūtas par «Unalašku».
«Fotografēšana nav vienkārši izklaide, bet īsta māksla.»
75. lapaspuse
«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» galvenais varonis ir Marks, deviņus gadus vecs zēns, kuru mamma mīļi iesaukusi par Markovkinu. Markam, kuram šķiet, ka, vakariņās ēdot picu, domas par skolu kļūst mazliet paciešamākas, bez mammas, kurai ļoti patīk visu fotografēt ar telefonu un uzreiz publicēt savā Instagram profilā, ir arī tētis, kurš dzīvo kopā ar savu Meiču, kurai ir cūciņas Pepas tetovējums; vecmāmiņa, kura dzīvo netālu un pārtiek no griķiem (un kefīra, lai zarnas darbotos); kaķis, kurš dzīvo turpat, kur Marks – mājā, kurā kāds uz pakāpieniem atzinies mīlestībā; un Vilhelms – zaķis, kurš no Marka (vai Marks no Vilhelma) nav šķīries kopš dienas, kad zēns un viņa mamma tika izrakstīti no dzemdību nama. Vēl Markam ir sapnis nokļūt Unalaškā, pilsētiņā, kuru pavisam nejauši Marks atrada Google kartēs – taču tas ir teju neiespējami, jo no Krievijas uz Unalašku vilcieni gandrīz nemaz nekursē, lai neteiktu, ka nekursē nemaz. Tomēr vairāk par visu zēna prātu nodarbina tas, kur palicis viņa vectēvs – šai sarunai nav gatavs neviens, ne vecmāmiņa, kura ir stingri pārliecināta, ka viņas meitai tēva nemaz nekad nav bijis (un viņu pārliecināt par pretējo būtu neiespējami, jo ja «vecmāte nebūtu vecmāte, viņa noteikti būtu kļuvusi par ģenerāli», bet varbūt viņa vienkārši «vectēvu nejauši sabučojusi līdz nāvei un pēc tam noslēpusi viņa mirstīgās atliekas» (81. lpp.)), ne mamma, kurai vienkārši ir svarīgākas lietas, ko darīt (piemēram, steidzami noorganizēt filmēšanu desmit cilvēkiem, trim lapsām un divdesmit piecām pelēm, kuras ģērbtas violetosmēteļos), tāpēc Markam pie vectēva meklēšanas jāķeras pašam. Par pirmo pavedienu kļūst fotogrāfija, kurā redzama vecmamma, bet spogulī aiz vecmammas muguras pretī raugošais fotoaparāta objektīvs, kuru rokā tur cilvēks, kurš varētu būt Marka vectēvs, vai vismaz varētu zināt kaut ko vairāk par to, kur vectēvs palicis. Tā aizsākas zēna ceļojums fotogrāfijas iemīlēšanā un savas ģimenes sakņu izzināšanā.
«Ar pieaugušajiem tā vienmēr: kaut ko pasaka, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē.»
70. lapapuse
Ar laikmetīgo mākslu ir tā – «nekad nezini, vai tas tiešām ir izcili vai arī pilnīgs mēsls». (70. lpp.) Ar «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir pavisam vienkārši – tā ir izcila! Vienkārši, neizturami izcila! Šis neparastais, bet bezgala sirsnīgais, komisko elementu visaptverošais stāsts manī atvēra cerību slūžas. Es joprojām dzīvoju realitātē, ar abām kājām ieurbusies zemē, kura šobrīd uz saviem pleciem iznes visu sāpju un asaru smagumu… un tomēr «Unalaškai» izdevās manī iedegt to lampiņu, uz kuras aukliņas rakstīts: ticība labajam. Ir jābeidz dzīvot kaut kur pa vidu, kur «rudens jau ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies.» (67. lpp.) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir brīnumaina recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – kad to atvēru, attapos tikai tad, kad jau lasīju beigu vārdus (tiešā un pārnestā nozīmē). Īsts ceļojums laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām. Ja uz ielas, kafejnīcā, veikala rindā vai internetā kāds jūs uzrunā, sakot, ka jums (vai jūsu bērniem) noteikti ir jāizlasa «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!», ticiet uz vārda – šādas «nejaušības nav nejaušas» (45. lpp.) Paņemiet no tās visas gudrības (un jokus)! Atrodiet to, ko meklējat un nepazaudējiet to, kas jums jau ir!
«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»
235. lapaspuse
Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad? Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»
34. lapaspuse
Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.
«Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»
168. lapaspuse
Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk. Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.
«Sēras padara cilvēku mēmu.»
235. lapaspuse
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).
Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»
118. lapaspuse
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
