Kāda gan būtu Pasaule, ja Radītājs būtu aizmirsis lietām (un vietām) piešķirt krāsas? Kāds būtu ābols, kura dēļ Ieva un Ādams tiktu padzīti no Ēdenes dārza? Kāds būtu debesu okeāns, pa kuru nepagurstoši slīd mākoņlaivas? Un kādas mākoņlaivas? Cik draudīgs tad izskatītos krokodils? Vai zemene garšotu tāpat? Kādi būtu ar krītu asfaltā ieaustie vārdi? Vai kaktuss spētu tikpat sāpīgi kost? Kā skanētu «Dzeltenās kurpes»? Kā tiktu šķirotas mazgājamās drēbes, īsi pirms nonākšanas baiļu iedvesošajā veļasmašīnas rīklē? Kā atšķirtu labo no ļaunā? Dienu no nakts? Kādas gan būtu etiķetes uz produktiem veikalu plauktos? Un reklāmas televīzijas ekrānos? Kāda būtu jēga no sapņiem? Modes skatēm? Vīstošiem ziediem vāzē? Melni balts vējš meklētu patvērumu melni balta meža galotnēs. Melni baltas cilvēku ēnas slīdētu gar melni baltiem veikalu skatlogiem, zaglīgi iekšā veroties. Melnā baltumā. Melni balts noslēpums gulētu uz cieši sakniebtām melni baltām lūpām. Melni baltas asaras lītu pāri vaigu bedrītēm. Melni balta prieka. Melni baltu skumju. Melni balta pļava tiektos pretī melni baltām debesīm. Melni baltas saules ieskautām. Melni balts klusums melni baltu patiesību stāsta – par krāsu pilnu pasauli melni baltas nekurienes vidū.
«Ja gribi atrast krāsas, tās ir jāmeklē.»
Bērnu grāmatas ikdienā izmantoju kā šķīdinātāju. Vai antidepresantus. Atbrīvoju sevi no smagām domām un grāmatu lasīšanas blakusparādībām – gar acīm ņirbošām burtu rindām un tajos iekodētām sentencēm. Ikreiz, kad manu bērnu grāmatu skapim pievienojas jauns ģimenes loceklis, absolūtā (un nebaidos šī vārda) skaudībā noelšos. Nu, kā var radīt kaut ko tik skaistu un palikt nesodīts – neapbērts slavinājumu un «lūdzam (nē, pieprasām!) vēl» vārdiem. Iespējams, ja mana bērnība būtu pagājusi pie grāmatu plauktiem, kas pilni krāsu bagātībā mirkstošām, bērniem paredzētām literatūrām, ne vienkārši marijas, bagātie arī raud un čigānu mīlas atreferējumiem, manā dzīvē būtu mazāk vietas drāmai – vairāk grāmatām. Šoreiz skaudību manī iedegusiJāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu saraksta melni baltais papildinājums – čehu ilustratores Terēzas Sedivas (Tereza Sediva) mākslas darbs trīsdesmit lapaspušu garumā – «Kurmis melni baltā alā» (Mole in a Black and White Hole). Grāmatai ir neparasts vizuālais noformējums, kā arī ilustrāciju radīšanai pielietotā tehnika – linogriezums. Ja Google meklētājs nav tālu, klikšķiniet tajā burtus un meklējiet kaut ko vairāk par šo tehniku. Lai to aprakstītu, nespēju atrast vārdus, tāpēc ieslēdzu savu žargonvārdu ģeneratoru – tas ir kaut kas patiesi kruts! Jau teju pusotru gadu mūsu mājās ekspluatētākā grāmata bija Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites nevainojamis duets – Svizis. Reiz jau rakstīju par to, cik spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem šis duets atstāj. Gluži kā savulaik Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Rassell un Sabīne Berezina. Dēls pat atteicās no cūkgaļas (un joprojām nav pieteicies atpakaļ). Taču šobrīd pavisam noteikti varu teikt, ka kurmis no melni baltās alas ir potenciāls drauds Sviža laišanai pensijā. Melnā (un baltā) šajā nelielajā grāmatiņā ir daudz, taču kopīgiem spēkiem, šķirot lapaspusi no lapaspuses uz lapaspusi, iespējams atrast vēl nepieredzētu, košu un krāsām pārpilnu pasauli.
«Dzīve nav melnbalta un vientuļa.»
Grāmatas «Kurmis melni baltā alā» vēstījums tik precīzi trāpa visvārīgākajā vietā – kā Parīda izšautā bulta, kas meklē (un atrod) Ahileja papēdi. Tajā ikviens var sekot līdzi bailīga kurmja vienmuļajai dzīvei alā, dziļi zem zemes, kurā vienīgais gaismas stars ir kurmja koši sārtais draugs – Kroņlukturis (kas ne visai attāli atgādina kādu krustziežu dzimtas pārstāvi). Viss pārējais, ko kurmis pazīst, ir viena vienīga melna tumsa, kuru sedz bagātīgas augsnes virskārtas griesti. Lai arī kā kurmis necenstos būt drosmīgs, bailes vienmēr ņem virsroku, un par to, kas notiek ārpus, kurmim nekad nav bijusi ne jausma. Tik vien, cik Kroņluktura stāstītās pasakas un teikas par māju jumtiem, kas, saules apspīdēti, atmirdz dažādās krāsās, un mēness flirtu ar sauli, kad tie satiekas, lai debesjumā mainītos lomām. Lai cik labs stāstnieks nebūtu Kroņlukturis, nekas nespēj kļūt par pamudinājumu kurmja ceļojumam ārā no melni baltās alas. Taču kādu dienu viss mainās – lai atrastu savu pazudušo draugu, jāsaņem drosme un jāpalūkojas ārpus. Ejot roku rokā ar mūsdienu tendencēm, šeit noteikti būtu jāseko tekstam: «…un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam» un apšaubāmai saitei, kurai, ceļojot līdzi, datora/telefona ekrānos uzņirb kāju pretsēnīšu ziedes reklāma, kurai nav iespējams atrast izslēgšanas funkciju, taču ne šoreiz. Ne šoreiz.
Lasiet par «Kurmi melni baltā alā». Lasiet bērniem un ļaujiet, lai viņi lasa. Velk ārā no grāmatas lapaspusēm vārdus un sēj dziļi zemapziņas apcirkņos. Pārstāsim dzīvot kā kurmji savās alās. Cieši noslēgti no ārpasaules. Iziesim no savas mākslīgi radītās («Latvijas Sarkanajā grāmatā» sauktas arī par «komforta zonu») pasaules. Izkāpsim no saviem viedajiem aparātiem, kuros paiet minūtes un stundas, dienas un mēneši, ar pirkstu ritinot lietojumprogrammu paklājus. Šurpu turpu. Pārstāsim pasauli skatīt tikai visu nokrāsu melnajos un baltajos toņos. Būsim drosmīgi! Ļausimies dzīves atklāšanai! Ļausimies krāsām! Ļausimies brīnumu pilnai pasaulei!
No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
«Tās nebija tikai krāsas, tā bija brīnumiem pilna pasaule.»
Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu vecumā nemaz nebūtu ļaunākais, kas varētu notikt)). Kāda no angļu rakstnieces Sāras Pinboro romāna «Viņai nemanot» varonēm apcer mums atvēlēto laiku (vai nelaiku): «Man reizēm gadās par to domāt – par skaļu pulksteņu savairošanos pasaulē un kā tie nepagurdami mēra mūsu laika trūkumu. Mums uz tiem vajadzētu skatīties ar šausmām, tomēr šī vienmuļā tikšķoņa nezin kāpēc nomierina sirdi.» Izņemu no visām pukstētājām baterijas (pirms tam svinīgiļaujot tām izlaist savu pēdējo «tik-tak») un dienas kļūst mēnešiem garas. Caur skrūvspīlēm vilktas. Ziedpumpuri uz iekšu plaukst. Lietus līst atpakaļ mākoņos. Cilvēki pārstāj zaudēt cilvēcību.
Lai arī aprīlis nav bijis pateicīgākais mēnesis literatūras baudīšanai, izlasīto grāmatu konts papildināts ar sešām lieliskām (un mazāk lieliskām) grāmatām. Par vienu no tām, rakstnieka Džeimsa Boldvina romānu «Džovanni istaba», jau vēstīju iepriekš, daloties ar to uz emuāra galvenās sienas. Taču šodienas ieraksts, kā ierasts, top par godu grāmatām, kuras uz tās nenonāca:
Tie, kas aptuveni pārzina augstākminēto grāmatu saturu, varētu ieķert smaidu virslūpas ūsiņās, starp tādiem nopietniemgrandiem redzot arī vienu mazu (turku pupu) bērnu dzejas grāmatiņu (ar lielu dvēseli, protams). Aprīlis, kā zināms, ir LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) mēnesis, tāpēc, ķerot un grābjot pēdējā brīža iespēju izlasīt vēl kādu balvai nominētu darbu, izvēlējos tieši šo dzejas (un ilustrāciju) pērli bērniem (un ne tikai). Tieši šovakar, 30. aprīlī pulksten 21:00 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā ikvienam grāmatmīlim būs iespēja sekot līdzi Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai, lai grāmatu svētkus svinētu kopā. Ar visām 2021. gada nominācijām un nominantiem vari iepazīties ŠEIT, bet par mazu daļiņu no tiem esmu rakstījusi arī emuāra lapaspusēs:
Mūža balvu saņems literatūrzinātnieks Gunārs Bībers, kā arī valodniece un rakstniece Lalita Muižniece, kuras stāstu grāmatas «Pēdas • Melita Rīgā» baudījumam esmu ļāvusies arī es.
Šobrīd manā dienaskārtībā ir Jāņa Rozes apgāda nule izdotie franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāns «No un es», čehu autores Terēzas Sedivas grāmata bērniem «Kurmis melni baltā alā». Tāpat mani gaida iepazīšanās ar rakstniecēm Federīku Basko, Karu Hanteri un Paulu Hokinsu, bet par visu to – nākamreiz…
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MAIJĀ!
Emma Hīlija «Elizabete ir pazudusi»
«Ja es novērsīšos, vai es aizmirsīšu, kas viņa tāda ir?»
Smaga nopūta. Neaprakstāmi smaga. Kā svins. Un tādi svina vārdi šobrīd veļas pāri datora klaviatūras taustiņiem. Aizveļas rakstīšanas mašīnu dzīlēs. Aizrakstās līdz tavas viedierīces ekrānam un ar blīkšķi iekrīt acu kaktiņos. Aizslēpjas aiz plakstiņiem. Nomācošu pārdzīvojumu simfonija. Es ilgi nespēju izlemt, ko darīt ar savām sajūtām. Vai rakstīt par tām garākā emuāra ierakstā vai tomēr likt to kā komatu starp visām šajā mēnesī izlasītajām grāmatām. Komats. Britu jaunās rakstnieces Emmas Hīlijas (Emma Healey) romānu «Elizabete ir pazudusi» visu šo laiku (kopš tā parādīšanās manā redzeslokā) turēju no sevis drošā attālumā. Zināju, kas ir romāna viena no galvenajām vadlīnijām, tāpēc centos savu ziņkāri tajā ielūkoties noslāpēt ar sešām kafijas ar pienu krūzēm (beidzot esmu atradusi attaisnojumu savai atkarībai no kafijas) dienā. Centos izvairīties, jo zināju, ka šis ceļojums galvenās varones dzīves līkločos, aizvedīs mani atpakaļ pagātnē. Kur sāpjpilnas atmiņas, kurkstošu vēderu, gaida, kad atgriezīšos. Gaida, lai piestumtu māgu ar manām skumju asarām. Kas, kā atskabargas, uzar dvēseli kā sen atmatā aizlaistu zemi.
«Laiks kļuvis tik staipīgs.»
Romāna «Elizabete ir pazudusi» galvenā varone Moda meklē savu draudzeni, kaut vienīgā, kura ir pazaudējusies, ir pati Moda. Astoņdesmit divus gadus vecā Moda sirgst ar demenci. Ar katru dienu arvien vairāk izbalē Modas atmiņas. Kā pagalmā izkārta veļa. Saules un vēja izsmieta. Maldīšanās laikā un telpā ved Modu arvien tālāk prom no realitātes. Izšķīdina. Šķeļ Modas prātu arvien sīkākās driskās. Un nedomā salikt tās atpakaļ. Paralēli lasītājam ļauts piedalīties teju septiņdesmit gadus sena nozieguma atšķetināšanā. Rakstniece šos abus romāna motīvus savij kopā kā smalkus dzīparus. Rotaļa ar tekstu (lasītāja «mētāšana» dažādos laikos) ļauj labāk izprast to, kas notiek demences skarta cilvēka galvā. Un tieši šī Emmas Hīlijas spēja, likt man noticēt katram uzrakstītajam vārdam, katrai varoņu darbībai, lasot stāstu par Modu, simpatizēja visvairāk. Es zinu, ko nozīmē būt tuvumā cilvēkam, kurš sirgst ar demenci. Zinu, ko nozīmē meklēt avīzē ietītas lietas. Zinu, ko nozīmē atrunāt no «došanās mājās». Zinu, ko nozīmē atkal un atkal atgādināt par laiku, kurā dzīvojam un, ka «putniņi» uz mikroviļņu krāsns nav jābaro. Ka esam ģimene un neviens nevienu necenšas sazāļot ar kumelīšu tējas palīdzību. Tie bija tikai daži mēneši, bet šīs sāpīgās atmiņas nepametīs mani nekad. Ja ir interese ielūkoties ar demenci sirgstoša cilvēka ikdienā, sekot līdzi pagātnes notikumu ēnām, «Elizabete ir pazudusi» būs lielisks variants. Krāšņa debija. Lielisks tulkotājas darbs. Visas manas zvaigznes – Modai!
«Cilvēki reizēm nodzīvo simts gadu un tā arī neuzzina, kas ir zem viņu kājām.»
(No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018) ⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Elizabete ir pazudusi» tapušas 7. aprīlī
Alekss Maiklīdess «Klusējošā paciente»
«…mēs visi esam savā ziņā traki, tikai katrs citādi.»
Tikko aizvēru grāmatas vākus. Emocijas vēl nenogulsnējušās auļo. Triecas cauri ķermenim kā elektrība. Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.» Mainīgie. Nemainīgie. Vainīgie. Nevainīgie. Uz viens. Divi. Apkārt griezties. Sirdsapziņas pārmetumi. Un nē. Patiesība. Meli. Mīlestība, nodevība. Ļaunums. Vienā katlā vārās. Vārās savā sulā. Nekas nav bīstamāks par cilvēku, kuru nodod vienreiz. Bet vai esi gatavs uzzināt, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru nodod divreiz? Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.»
«Mīlestība, kura nav balstīta uz godīgumu, nav pelnījusi mīlestības vārdu.»
Ir lietas, kuras nav viegli atstāt pagātnē. Un ir lietas, kuras labāk atstāt tieši tur, tajos elles kambaros, kuros tās jau mīt. Ļaut izsāpēt un norimt, nesatricināmā noslēgtībā, ne bakstīt un uzplēst čūlainās rētas, kas kā sērga pakļaus iznīcībai ik vienu, kas tai tuvosies. Zinu, ka liela daļa manu domubiedru īpaši neaizraujas ar dižpārdokļu lasījumiem. Kas der visam, neder nekam. Taču reizēm man patīk (pavisam nejauši) iekrist autoru tīklos, kuri radījuši romānus, kurus lasītāji teju izķer vēl pirms tie paspējuši iznākt no drukas mašīnas. Šajā reizē ļāvos rakstnieka Aleksa Maiklīdesa (Alex Michaelides) debijas romānam «Klusējošā paciente» (The Silent Patient). Romāns var patikt. Var nepatikt. Var kaitināt vai prasīties uz tūlītēju pārlasīšanu. Cik labs tas ir. Pēdējā laikā pārliecinos, ka trillera žanru pārvaldošie autori savus pirmos kaķēnus rada tieši tādus, lai to nebūtu vēlme noslīcināt. Šis nebija izņēmums.
«Es bailes vienmēr biju uztvērusi kā kaut ko stindzinoši aukstu, taču tā nav taisnība – bailes ir svelošas kā uguns.»
Romāna vadmotīvs ir slepkavība un lēna tās anamnēze, lai rekonstruētu noziegumu, par kuru tās pastrādātāja (Alīša) nebilst ne vārda. Kāds ir motīvs? Ko viņa slēpj? Kuru viņa sargā? Pēc nozieguma pagājuši jau seši gadi, bet Alīša joprojām ir mēma. Joprojām vārdi pār viņas lūpām nekāpj, lai attaisnotu sevi. Mēģināt izdibināt patiesību, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ierodas psihoterapeits Teo, kurš ir pārliecināts, ka spēs sievietei palīdzēt. Spēs viņu atkal atgriezt dzīvē. Taču tas kļūst par tik pat sarežģītu uzdevumu kā tvarstīt kūstošas sniegpārslas – līdz ko šķiet, ka atrisinājums jau ir pirkstu galos, straujš notikumu pavērsiens atsviež Teo uz starta līnijas.
«Viens no grūtākajiem soļiem cilvēka dzīvē ir atzīt sev, ka neesi mīlēts tad, kad tev visvairāk bija vajadzīga mīlestība. Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.»
Maiklīdess radījis fantastisku spriedzes pilnu romānu, kura atrisinājums liek asinīm sastingt. Biju jau aplūkojusi citu lasītāju atsauksmes, tāpēc nojautu, ka atrisinājums būs negaidīts. Šī iemesla dēļ, lasot «Klusējošā paciente», pirmo reizi necentos aprēķināt, kurš izrādīsies vainīgais, kura rīcība tiks atzīta par nevainīgu – un tas izrādījās vislabākais lēmums. Lasiet un nedomājiet! Lasiet un baudiet! Ir tā vērts!
«Neviens nepiedzimst ļauns.»
(No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) ⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Klusējošā paciente» tapušas 15. aprīlī
Alesandro Bariko «Misters Gvins»
«Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.»
Kad mājās pārnesu Bariko, vīrs jau zina – būs svētki. Karbonāžu un vīna (uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu) vakars. Arī šodien, pāris stundas pēc tam, kad esmu izlasījusi kārtējo nesatricināmi valdzinošo itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) romānu par neizdibināmo Džesperu Gvinu, ļauju notikt maziem svētkiem uz savas IKEA pannas. Kamēr miltos un olā apviļātie gaļas gabali vienojas kopīgā čurkstu melodijā, atkal pārlapoju «Misteru Gvinu» (Mr Gwyn). Pārlaižu pirkstus pāri zīmuļu atstātajiem nospiedumiem ap skaistākajām (un pamestākajām) teikumu konstrukcijām. Kā nepiepildītu gaidu takām meža biezoknī, kurām līkumu met pat vispārdrošākie zvēri. Un cilvēki.
«Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos.»
«…viņam patīk likt vārdus rindā citu aiz cita, iestrādāt tos teikumos – līdzīgi varētu krikšķināt pirkstu locītavas.» Bariko ir smagsvara čempions. Rakstīšanā. Noliek visus burtus un pieturzīmes uz lāpstiņām. Un lasītājus. Bez piepūles. Ierušinās to prātos (un nedod Die’s sāk labpatikā murrāt). Rekonstruē dzēstās atmiņas. Vai nebijušās uzauž no jauna. Kā zirneklis tīklu. Bezdievīgi skaistu un trauslu. Nevainojamu. Un tēli, kurus no vārdiem izgrebj Bariko, ir tik dzīvi, tik īsti, ka, lasot tos ārā pa vienam no grāmatu lapaspusēm, jābaidās neuzkāpt uz ēnām. Īstu cilvēku. Īstām ēnām. Tās slāj blakus ikvienam rūpīgi izlasītajam (vai izlaistajam) vārdam. Kādā citā vientulībā mēs iespējams būtu «izglābušies no kaut kā baisa.» Kaut kā, kas mūs izģērbj kailus un liek sevi iepazīt no jauna. Kaut kā, kas iegrūž rīklē trulu patiesību. Vai vienkārši no savas dzīves.
«Mēs esam spējīgi uz visu ko. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs ejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.»
Radot «Misteru Gvinu», Bariko ir parūpējies par to, lai katrs lasītājs piedzīvotu nostāšanos Džespera Gvinaliturģijas priekšā. Izjustu kaunu. Un saviļņojumu. Zaudējumu. Piepildījumu. Džespers Gvins ir izzūdošs lielums. Patiesība, kura sastopama reti. Bariko piemīt vārdiem neaprakstāma spēja pakļaut lasītāju sev. Manipulēt. Ievainot. Un uz autora spēju, cik plaši cilvēks spēj atvērt cilvēku, kļūst mokoši noraudzīties. «Misters Gvins» nenoliedzami ir meistardarbs, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kurš lūkojas lieliskas, emociju muskuļus audzējošas literatūras virzienā. Iespējams, šis būs tas atskaites punkts, kurā iemīlēsiet Bariko. Vai bez žēlsirdības ienīdīsiet…
«Mīlestībā melojam mēs visi.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Misters Gvins» tapušas 23. aprīlī
Marts Pujāts «Ej nu ej»
«labu apetīti tikai nenosmērē tapetīti»
Iespējams, viena no «garšīgākajām» šī gada LALIGABA nominantēm! «Ej nu ej», jūs teiksiet, bet izlasījušies (un gardi izsmējušies) cauri dzejnieka Marta Pujāta un ilustratores Lāsmas Pujātes radītajam mirkosmosam, jūs piekrītoši māsiet ar galvu. Māsiet uz visām debespusēm kā, pie auto paneļa piestiprināts, saules enerģiju alkstošs, (veikalā «viss par vienu latu» pirkts) dekors (suņa, kaķa vai pērtiķa veidolā). «Ej nu ej» ir dzejas mozaīka, kuru, reiz iesācis, kopā salikt vēlēsies ikviens.
«skaties, mazais, (…) lai neiziet kā caunai, kura pazaudēja visus šīferus/ lai neiziet kā pērnajam kovārnim, kas trīs reizes ievadīja/ nepareizu durvju kodu»
Katrā lapaspusē kaut kas no bērnības. Un pieaugšanas arī. Darbi. Nedarbi. Smaržas. Nesmaržas. Koki. Logi. Siltumnīcas. Buljons ar lociņiem. Tramvajpieturas. Nepieturas. Laikazoba sagrauztas tantes un onkuļi. Čupakabras. Gurķu mizas uz pieres. Un papīra lidmašīnas (skaita horizontam ribas).
Arī mūsu mājās zināms tas, cik tēta miegs ir svarīgs. Un nenosmērēt paklāju. Un tapetīti arī. Neaizmirst par ūdens (un mākoņu) skaitītājiem. Un, ka baltās jāņogas ir saldākas par sarkanajām. Tāpat mūsu mājās zināms tas, cik liels ir grāmatā ieausto vārdu spēks. Un, cik droši ir sekot katram tādam vārdam līdz pat pasaules (vai lapaspuses) malai (pat, ja tur var nokrist un (drusku) sasisties) vai vismaz līdz miglā ievīstītā bākai. Mani itin nemaz neizbrīna, ka Marta Pujāta vārds un uzvārds atrodams LALIGABA nominantu sarakstā. «Ej nu ej» ir mežonīgs piedzīvojums. Nepieradināms zvērs. Īsts dzejas rokenrols cilvēkiem visos vecumos.
«es redzēju, kā mana mazā māsa bezgalīgā mežā dzērvenītes lasa es redzēju, kā mana māsa meža vaivariņos lēni reibst»
(Izdevējs: liels un mazs, 2020) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par dzejas krājumu bērniem «Ej nu ej» tapušas 28. aprīlī
Sāra Pinboro «Viņai nemanot»
«Īsta mīlestība nenorit gludi.»
Sapņi ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kura kodolam piekļūt vēl nav spējis neviens. Neizdibināmas prāta (un neprāta) rotaļas, kurās cilvēkiem vienmēr iedalīta zaudētāja loma, var tulkot kaut tūkstoš mēlēs, taču patiesu apstiprinājumu tam, kas notiek aiz mūsu skaistajam pierēm, kad aizveram plakstus, lai ļautos vizuālo tēlu saldmei (vai gluži pretēji – slēptos paši no sevis radītu dēmonu kārajam mutēm), nav iespējams. Tomēr, vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kas notiktu, ja savus sapņus spētu kontrolēt? Pārkāpt pāri barjerām, kas šķir realitāti no miega smagās artilērijas zalvju lietus? Vai ļautu sapņiem kļūt par realitāti vai turpinātu turēt zemapziņas ieslodzījumā? Un cik bīstama patiesībā var izrādīties tāda spēle, uz kuras ir likts viss?
«Tu nekad nevari par kādu zināt visu. Ja mēģināsi uzzināt, sajuksi prātā.»
Angļu rakstnieces Sāras Pinboro (Sarah Pinborough) radīto romānu žanru dažādība pārsteidz, taču manā redzeslokā nonākusi, šķiet, vienīgā autores latviski tulkotā grāmata (labojiet mani, grāmatu draugi, ja alojos) «Viņai nemanot» (Behind Her Eyes). Tas ir absolūts psiholoģiskais trilleris, kurš gan nogurdina, gan, lasītāja vēlmē izzināt tālāk notiekošo, velk arvien dziļāk galveno varoņu slimajās fantāzijas un attiecību peripetijās. Mīlas trīsstūris ar 360 grādu leņķu summu. Teatrāli sižeta pavērsieni, kas reizēm liek zaudēt īstenības garšu. Un romāna atrisinājums? Tas šķiet tik netverams, ka «saskaroties ar gaismu, tas varētu sairt». Autore manipulē ar romāna tēliem, romāna tēli manipulē ar lasītāju. Visi kā viens kļūst pat lellēm, kuru auklas rausta neredzams spēks. Un no malas mēs izskatāmies pēc ievainotām stirnām, kuras skatās tieši mednieka bises tēmeklī. Jāsaka godīgi, ka ļoti ilgi nespēju romānu izjust. Sajust ne pirkstu galos, ne domu apcirkņos. Šķita, ka galvenie varoņi vienu un to pašu motīvu maļ uz riņķi. Kā no celiņa noskrējusi skaņu plate. Bija brīži, kad tas neizturami traucēja. Taču man patika ļauties rakstnieces neparastajām rokrakstam, ļauties mazliet sirreālajam stāstam un nokļūt tur, uz kurieni reizēm prāts nemaz nav rezervējis biļeti. Tas mani noturēja līdz pat negaidītajam romāna noslēgumam. Īpaši aizrauties ar «Viņai nemanot» izklāstu nevēlos – šķiet katrs vārds spētu atklāt nianses, kuras interesantāk būtu uzzināt no grāmatas lapaspusēm pašiem, ne no manas datorklaviatūras taustiņu atbalsīm.
«Savādi, cik ļoti citādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar to, kādi patiesībā esam.»
Liels uzsvars (teju vai izšķirošs) romāna likts uz sapņiem un ārpusķermeņa pieredzi (out-of-body experience). Ja šī tēma uzrunā, romāns šķitīs vēl pievilcīgāks. Ja ir iespēja, baudiet «Viņai nemanot» nervu kutinošo sabiedrību. Tā vai nu liks jums grāmatu iemīlēt. Vai ienīst.
«Meli un patiesības ir tikai perspektīvas jautājums.»
(No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Viņai nemanot» tapušas 29. aprīlī
Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas. Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas. Joprojām. Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām. Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:
Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES APRĪLĪ!
Katrīna Rudzīte «Ērti pārnēsājami spārni»
«reizēm es domāju nez vari arī es kādam esmu tāds cilvēks (…) kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»
Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt spožās skarainās skumjas». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.
«ja tu lasi šo dzejoli es esmu apmaldījusies labirintā»
Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos. Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds. «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa. Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»
«tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī varētu būt ieplēsis ass objekts varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»
(Izdevējs: Neputns, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Toms Treibergs «Biezoknis»
«Gaisma aiziet kā ārsts, tikko pateicis sliktas ziņas.»
Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu). Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.
«Es vēl arvien atceros tavu smaržu. Un tā man sāp kā nozāģēti pirksti uz šķūnītī uzkonstruēta lentzāģa.»
Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.
«Vienīgie, kuri atceras un saglabā visu cilvēku piedzīvoto, ir koki.»
«Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.
«Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens tev nedarīs pāri.»
Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»
(Izdevējs: Neputns, 2019) ⭐⭐⭐⭐⭐
Aija Bley «8. b klase»
«Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»
Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.
«Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»
Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.
«Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»
Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss. Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).
P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu«8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.
(Izdevējs: On the Road, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Amanda Aizpuriete «Pirms izvākšanās»
«ir tādas naktis kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»
Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē. Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti. Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.
«nerimstas tikai putni viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»
«Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam. Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.
«nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā ja esat pārdozējis – zvaniet līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»
Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus. Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām. Pēc visa beigām. «Pirms izvākšanās beigām». Bauda maņām.
(Izdevējs: Neputns, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Alesandro Bariko «Zīds»
«…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»
Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve? Bet tie jau ir divi.
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).
«Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»
Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss. Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos. Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.
«…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016) ⭐⭐⭐⭐
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības»
«Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»
Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.
«Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»
Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.
«Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»
Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos. «35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.
«Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»
(No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008) ⭐⭐⭐
Juris Kronbergs «Rudens mani raksta»
«un laiks virina dienas kā durvis un es virinu laiku»
Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir! Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi! Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.
«Vai dzeja var pasauli padarīt Par nedaudz labāku vietu?»
Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.
«Varbūt visa dzīve ir traucējoša šalkoņa»
Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu. Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.
«Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»
Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem. Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie. Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki. «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.» Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm. Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus… «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»
«Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»
Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd Mölck–Tassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt. Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu. Cilvēki kāpj atpakaļ kokos. «Mēs —cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem. Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā. Pazust likumsakarībās. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)
«Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»
«Mēs —cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu). Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla… «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.
«Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»
«Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi. «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.
Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas. Krīt uz palodzes. Un, ja paveicas – nositas… Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas, kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt. Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33». Bērnu gaida. Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida. Nakti bez bezmiega gaida. Ziemu aizejot gaida. Un sagaida.
Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr… Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā». Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just. Gribot. Negribot. Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MARTĀ!
Oidira Ava Olafsdotira «Rabarberu sarkanais»
“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”
Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst. Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam. Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.
“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”
Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!) Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām. Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.
“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”
Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla. Un uzvar.
“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”
Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas. Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties. Bauda!
“…laiks ir tikai smiltis.”
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Romana Romanišina, Andrijs Lesivs «Zvaigznes un magoņu sēkliņas»
“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”
Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.
Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.
“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”
Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs. Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.
(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Inga Gaile «Skaistās»
Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu. “Sieviete ir skaista, ja tam tic.”
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
“Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”
Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Bianka Bellova «Ezers»
“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”
Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm. Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.
“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”
Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.
“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”
Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.
(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)
⭐⭐⭐
Ronalds Briedis «Asaru gāze»
«Dažkārt viņa klusē dienām Un man nav ne jausmas, Kādā valodā ar viņu runāt. Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»
Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):
«Ar tādu pašu kaisli Kā pirmo reizi Skūpstu savu mīļoto Un domāju:
Ja es kaut ko daru Simto reizi Es pirmo reizi to daru Simto reizi»
Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.
«Salieku savos grāmatplauktos šillerus gētes baironus šekspīrus un voltērus
Stāv visi rindiņā kolektīvi muguras man pagriezuši»
Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo… Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.
(Izdevējs: Neputns, 2004)
⭐⭐⭐⭐⭐
Agnese Rutkēviča «Vietām cilvēki»
«tu manī esi tik dziļi kā rēta kā pietura noņemta no maršruta grafika»
Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).
«stacijas pulkstenis nolādēts mūžīgi atkārtoties»
Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.
«atkusnis vietām atkailinājis zemi līdz grūtsirdībai»
Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti. Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju. Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?
«gaismā acis atgādina rētas kuras katram ir tikai divas – dzīvība un nāve viss pārējais tā ir nejauša saruna tumsā starp daudziem svešiniekiem»
(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Arvis Viguls «5:00»
«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»
Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.
«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu, kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi tu domā, ka pie manis bijusi cita, es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk, kā skopas vēstis par tās eksistenci»
Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.
«es skatos uz tavu seju, rītam austot, kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls, un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā, ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki. cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»
Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši(un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.
«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas — kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Žozē Žorži Letrija, Andrē Letrija «Ja es būtu grāmata»
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»
Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu. Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne). Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes. Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»
Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»
«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus. Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»
(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)
⭐⭐⭐⭐⭐
Vija Laganovska «Pirms un pēc»
«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»
Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.
«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»
«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.
«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»
Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.
«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Jānis Hvoinskis «Mūza no pilsētas N.»
«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»
Sēžu. Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos. Saglabāju šo domu. Melnrakstos.
«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»
Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.
«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža vienā tu otrā viņi»
Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.
«šeit tagad es šeit tagad vājprātīgi smejos es»
Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt. Ielasījos. Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.
“Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”
Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu. Nolādētais viedierīču laikmets! Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes. Mīlestību. Aplaiza lūpas. Un saēd. Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās. Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes. Liek pazemoties. Vārdiem. Viedierīču laikmets.
(Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))
Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā. (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)
Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu. Piecelties. Elpot. Dzīvot.
“…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”
Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī. Gardai vārdu izplosīšanai no tā. Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi. Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)
“Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.
“Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”
Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina. Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt. Palikt uz vietas.
“Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi. Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “
Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.
“Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”
Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra. Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.) Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
“…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”
«Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»
Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»
Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi. 2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi. Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru. Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.
«Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi. Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.»
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam. Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.
“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”
Zane Zusta «Aiz durvīm»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:
Rasa Bugavičute-PēcePuika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
Evelina Dacjūte, Aušra KjudulaiteLaime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)
Lielākās vilšanās:
Viesturs ĶerusMeža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:
Artis OstupsFotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
Merike EimeNeierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
Rupi KauraSaule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)
Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.
Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:
Goli TaraghiCitur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
Vladis SpāreGājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
Delfīne de VigānaLojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite,Jāņa Rozes apgāds, 2020)
Gābriels SkotsAvots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa,Izdevniecība u.c., 2019)
Italo KalvīnoJa reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:
Metjū VolkersKāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
Seleste NGIzkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)
Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:
Leons BriedisVilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
Laura VinogradovaUpe (Zvaigzne ABC, 2020)
«Cilvēks ir kā koks. Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»
Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»
Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā. Lai nu kā, šeit tas ir –
2020. gada TOP 10
Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kriss Bodžaljans«Tuksneša meitenes»
Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi. Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā. Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa BodžaljanaTuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim! (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks… Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību. (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)»
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi! (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»
Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jana Egle «Dzimšanas diena»
Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Olga Gromova «Cukura bērns»
Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits. Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem… (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»
Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm. Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu. Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi. (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»
Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem. Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi. Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Laura Vinogradova «Upe»
Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom. Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt. Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu). (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”
Laura Vinogradova «Upe»
Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))! Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus! Tiksimies pavisam drīz!
Ierasti, rudens un ziemas mēneši velkas lēni. Kā viena mikroviļņu krāsns minūte. Vismaz. Taču šogad novembrim un decembrim izdevies apsteigt mani zemajā startā. Un, knapi elpu ievilkdama, saprotu, ka jau šovakar jākāpj jaunam gadam pāri. Šajos divos mēnešos izlasītas 11 grāmatas, kuras bijušas gan milzīgi atklājumi, gan sāpīgas vilšanās. Bijušas prieki un asaras. Gan laimes. Gan skumju. Par dažām no tām esmu jau paspējusi runāt emuāra lappusēs:
Taču par vienu no visskaistākajām šogad lasītajām grāmatām runāšu… nākamgad. Tāpat, īsi pēc Jaunā gada mijas, neatkāpjoties no iepriekšējā gadā ieviestās tradīcijas, dalīšos ar savu 2020. gada grāmatu TOP 10! Esiet tepat netālu!
Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!
Tiekamies JAUNAJĀ GADĀ!
Džeroms K. Džeroms Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
“Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”
(No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
Roberts Zētālers Viss mūžs
Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies. Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (unneapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs, pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.
“Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”
(No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)
⭐⭐⭐⭐
Jans Ikes 12
Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai. Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT. Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm. Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā. Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…
(Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Edgars Valters Kaķītis un Ūpītis
Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.
(No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐
Cepu, cepu kukulīti
Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājāsnonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators. Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.
(Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)
