Birka: pašnāvība


  • Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
    Šī nekam nederīgā ziema.
    Un karš.
    Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.

    Rīt.
    Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
    es kā pupas bēršu vārdus.
    Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
    Visu pārējo – meli.
    Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
    Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
    Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
    Mīlestība.
    Bezcerība.
    Cietsirdība.
    Žēlsirdība.

    Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
    Jo nekam no tā… beigu nav.

    Hanja Janagihara «Mazliet dzīvības»
    Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»


    Hanja Janagihara «Mazliet dzīvības»
    Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
    Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.

    Hanja Janagihara «Mazliet dzīvības»
    Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
    Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
    Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.


    P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.

    /Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
    Zvaigzne ABC, 2021/

  • «Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.»

    116. lapaspuse

    Inga Grencberga «Sestā sieva»
    Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
    Inga Grencberga «Sestā sieva»

    «- Zini, ko es vēl teiktu viņai? Toreizējai sev? Ka būs tādi brīži, kad zaudēt un palaist vaļā, iespējams, būs labākais, kas var notikt.»

    341. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020

  • «Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»

    105. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Es esmu es.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
    Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
    Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
    Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
    Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
    Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
    Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
    Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
    Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» (141. lpp.) Esmu mazuļa pirmais smaids.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu es.

    «Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»

    145. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.

    «Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»

    97. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
    Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» (43. lpp.) un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» (96. lpp.) jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». (100. lpp.) Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»

    255. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»

    291. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)

    P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • “Cilvēki domā, ka dievs ir briesmīgi gudrs un īpašs, bet man šķiet, ka viņš ir tāds pats, kā visi pārējie.”

    Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Gribētu ticēt, ka tikai un vienīgi tāpēc, ka man nepatīk skriet. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne pa dzīvnieku iemītām meža takām, kas kā artērijas sazarojas sīkos kapilāros, sazarojas līdz izgaist ne reizi neaizskartos sūnu laukumos, ne pa jūras izrobotām vagām, kur atpūtnieki saules staru apskatei izliek savus puskailos ķermeņus. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne domās, ne sapņos. Ne uz papīra lapām, kuras labsajūtā gurkst kā smiltis ik reiz, kad pildspalvas lodīte pieskaras tās celulozes ādai, lai uz mūžiem saplūstu kopā ar to kodētos tintes traipos, kas citiem neizsaka neko. Skriešana ir pārvērtēta. Tāpat, kā pārvērtēta ir kafija ar pienu rīta skurbumā, šokolādes saldējums. Un nāve. Tāpat, kā pārvērtēts ir viss, bez kā mēs, šķietami vērtīgie dabas veidojumi, varētu iztikt.

    “Cilvēki, kas skrien, no kaut kā bēg. Viņiem ir problēmas. Un cilvēkiem, kuri skrien daudz, problēmas acīmredzot ir lielākas nekā tiem, kuri skrien maz.”

    Par to, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuras ražošanas procesā iesaistījies arī otrreizējās pārstrādes papīrs, kas izgatavots, ievērojot visus labas ražošanas prakses nosacījumus, bet uz vāka attēlota krītoša, visticamāk, kādas Āfrikas lidsabiedrības pasažieru lidmašīna (un varbūtība, ka lidmašīna veic savu pēdējo lidojumu virs Sahāras tuksneša, lai pēcāk nosēstos metāllūžņu pieņemšanas punkta laukuma pašā vidū, ir diezgan augsta), man nebija šaubu, jo kopš brīža, kad maldoties pa datortīklu okeāna dziļvagām, biju uzzinājusi par šādas grāmatas eksistenci, mani pārņēma vēlme mesties iekšā šīs grāmatas meklējumos. Tomēr reizēm mūsu rokas ir tieši tik garas, cik tās ir. Un reizēm (lielākoties) tās nesniedzas tik tālu, cik tālas ir mūsu vēlmes. Apziņa, ka Mulejs nav pieejams ne vietējā bibliotēkā, ne grāmatu veikalos, uzspieda mūsu attiecību statusam tiksimies, kad tiksimies zīmogu. Kad pagājušā gada izskaņā mani uzrunāja izdevniecība u.c., biju patīkamu gaidu saviļņota, jo e-pastā, kurš vēstīja, ka Gābriela Skota romāns Avots ir ceļā, lai šķērsotu teju pusi Kurzemes un nonāktu ne tikai manās rokās, bet arī šī bloga lappusēs, bija melns uz balta rakstīts, ka kopā ar Avotu pie manis ceļo vēl divas citas grāmatas, kuru šūpulis kārts citas izdevniecības paspārnē, tomēr ar daļu izdevniecības u.c. komandas darba. Kad atvēru sūtījumu un sapratu, ka manā priekšā ir Mulejs, mazliet noziedzīgi iedomājos, ka nekad mūžā neesmu bijusi tik priecīga ieraudzīt krītošu lidmašīnu.

    “Cilvēkiem nevajadzētu iegādāties mājdzīvniekus. Un ģimeni ne tik. Ir pārlieku sāpīgi, kad tās vairs nav.”

    Ērlenns Lū (Erlend Loe) ir norvēģu rakstnieks, tulkotājs un scenārists. Tie, kuri iepriekš bijuši pazīstami ar Ērlenna Lū latviski tulkotajiem darbiem (Naivi. Super.; Doplers; Kurts četrās grāmatās), pārlapojuši tos lapu pa lapai pirms gulētiešanas, starp vilcienu pieturpunktiem vai pie vakariņu galda, atjaucot izlasīto ar kartupeļiem un mērci, zinās, ka rakstniekam piemīt stils, kuru būtu grūti sajaukt ar kaut ko citu (piemēram, viskiju). Tāpat ir ļoti grūti nevilkt paralēles starp viņa ironisko un provokatīvo varoņu redzējumu, notikumu virzību un to, ka pats rakstnieks reiz strādājis par slimnieku kopēju psihiatriskajā slimnīcā – vietā, kur rakstāmais materiāls pats lec uz papīra, lai to iegrāmatotu. Jāteic, ka šī ir pirmā reize, kad tiekos ar Ērlennu Lū kādā no viņa darbiem, tāpēc mani pārsteidzis viss, taču visvairāk – rakstnieka spēja iemiesoties astoņpadsmit gadus vecas meitenes ādā, radot dienasgrāmatu, kuras lasīšanas laikā mēs – lasītāji, tiekam izvesti cauri neticami skaudriem, taču zobgalīgiem notikumiem, kuri, kā veļas mašīnas centrifūga, liek meitenes dzīvei atkal un atkal kūleņot. Un līdztekus arī mums. (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Nordisk, 2012)

    “Vēlēšanās atņemt sev dzīvību rodas, kad sāpes, kas pārņēmušas cilvēku, šķiet nesamērojami lielākas par resursiem, kas pieejami, lai tiktu ar tām galā. Lielākā daļa no tiem, kas apsver iespēju izdarīt pašnāvību, ilgojas atbrīvoties no sāpēm un izjust atvieglojumu, bet atvieglojums ir sajūta. Ja cilvēks atņem sev dzīvību, viņš vairs nevar izjust nekādu atvieglojumu.”

    Grāmatas (dienasgrāmatas) Mulejs galvenā varone ir tik tikko astoņpadsmit gadus sasniegusī Jūlije. Meitene, kura vienā dienā zaudē trīs ceturtdaļas savas ģimenes – tēvu, māti un brāli, teju visneiespējamākajā veidā – triecienā pret Āfrikas kontinentu. (Aviokatastrofā). Diena, kad Jūlije savā telefonā saņem īsziņu ar tekstu – Mēs krītam. Mīlu tevi. Dari, ko vēlies. Tētis., kļūst par atskaites punktu neizbēgamajam – meitenes neremdināmajai vēlmei mirt. Pēc pašas Jūlijes aprēķiniem nāve viņu apciemos vien pēc astoņdesmit gadiem, taču tik daudz laika, lai gaidītu kaulainās pieskārienu, meitenei nav. Tāpēc drošākais veids, kā pēc iespējas ātrāk satikt starp cilvēkiem milzu respektu ieguvušo [nāvi], ir doties tai pretī. Taču Jūlije vēl nenojauš, ka nāve nepieņem nelūgtus viesus, un katrs mēģinājums izdarīt pašnāvību ne tikai cietīs neveiksmi, bet arvien vairāk attālinās no tās.

    Lai arī Jūlije ir pilna apņēmības mirt, viņa apzinās, ka neatkarīgi no tā, ka kuru katru brīdi var atņemt sev dzīvību, viņai katru dienu ir jāceļas no gultas, jāuzvelk tīras drēbes un jātver diena tāda, kāda tā ir. Un vēl vairāk. Tas, ka cilvēks prāto par pašnāvības izdarīšanu, nav nekāds attaisnojums nevīžīgai ārienei vai ilgai gulēšanai. Un pat tad, ja tā ir tikai maska. Jūlije joprojām (savtīgu iemeslu vadīta) savā tuvumā patur cilvēkus – gan draudzeni Konstansi, kuras pareizība ir tik uzkrītoši nepanesama, ka ilgāka uzturēšanās viņas sabiedrībā dedzina acis spēcīgāk nekā saule (vismaz man), gan Kšištofu – poļu viesstrādnieku, flīžu līkšanas speciālistu (ar šķietami nesliktu ārieni) un psihoterapeitu Geiru (psihogeiru) – likteņa ironiju jeb cilvēku, kurš pelna iztiku ar citu cilvēku analizēšanu, taču tajā pat laikā sirgst ar apbrīnojamu fantāzijas un iekšējās dzīves nabadzību. Visus šos (un arī citus) kolorītos Muleja personāžus lasītājs iepazīst tikai no skata punkta, no kura tos redz pati Jūlije, tāpēc bieži vien ir grūti saprast, kurā brīdī raksta meitenes prāts un kurā neprāts. Taču Jūlije raksta. Un šķiet, ka tieši rakstīšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc katrs solis pretī nāvei tikai attālina.

    “Veselie nespēj saprast, kā ir būt slimam, un cilvēki, kuri grib dzīvot, nespēj aptvert, kāpēc kāds grib mirt. Tā vienkārši ir.”

    Kādu dienu Jūlije nolemj bēgt. Lai arī pati meitene apgalvo, ka lielākajai daļai sabiedrības ir romantizēta attieksme pret nāvi, it kā tā būtu kas varens, it kā nāve būtu sākums kam lielam, Jūlije, esot prom no zemes, lidojot nezināmā virzienā (ar cerību, ka iespējams tieši pretī nāvei), nolemj, ka mirt vēlas tieši tāpat, kā viņas ģimene – metāla putnam (lidmašīnai) ietriecoties Centrālās Āfrikas miesā, sadegot un sajaucoties ar tuksneša smiltīm. Taču cilvēki, kuriem ir lemts kaut uz mirkli pāršķērsot meitenes dzīvi, tai esot ceļā, kura galamērķis ir satikšanās aci pret aci ar nāvi, to arī pagarina. Tas, ka cilvēkiem bez teikšanas jāsaprot, ko citi jūt vai domā, ir sarežģīti un nejēdzīgi – un to, ka ir tieši tā un ne savādāk, Jūlije izmanto savā labā – gan to, ka neviens pat nenojauš Jūlijes plānus, gan to, ka zem savas sirds jau kādu laiku nēsā mazuli.

    Ja šķietami mātes jūtām būtu jāieslēdz visi pašsaglabāšanās instinkti, tas nenotiek, jo kaut ko tik sīku kā augli, kurš mīt mātes klēpī, Jūlijei ir grūti uztvert nopietni. Man, savukārt, kā lasītājai (un mātei) ir grūti uztvert pašsaprotami faktu, ka kaut kas tik brīnumains (kā mātes miesās briestošais mazulis) nespēj iedarbināt mehānismu, kas spētu apturēt nenovēršami tuvojošos bezjēdzību. Taču, lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tas, ka nenovēršamais tuvojas, liek Jūlijei pārdomāt un no visas sirds vēlēties, kaut šī diena nekad nebūtu pienākusi.

    “Es gribēju mirt, taču man tas neizdevās, un tagad, kad es beidzot gribu dzīvot, es miršu.”

    Kad cilvēks grib mirt, viņš jūtas stiprs un neuzveicams, taču, kad šis brīdis pienāk, kad pienāk brīdis mirt, vēlme dzīvot aizēno visu, kas iepriekš šķitis tik ļoti nepieciešams. Nenoliegšu, ka lielāko daļu šīs dienasgrāmatas nodaļu, es dusmojos uz galveno varoni (iespējams, ka pat pirmo reizi mūžā kāds grāmatas varonis mani reizē gan saniknojis, gan licis dziļās līdzi jušanas sāpēs piemiegt acis) par tādu absurda dramaturģijas izvešanu uz grāmatas lapaspušu skatuves. Taču saprotot, ka katram ir tiesības izjust un izdzīvot sēras ar individuālu attieksmi pret īstenības formām un bezformām, manas dusmas konvertējās žēlumā, pakāpeniski pāraugot vienā vienīgā vēlmē – aizpaijāt visas Jūlijes sāpes prom.

    Romāns Mulejs kā puzle, pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā liekama. Un, kad beigu beigās tie būs salikti, galā vienalga iznāks kaut kāda sūda bilde

    “Šis viss acīmredzami ir man pašai adresēta vēstule.”