Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.

Renāte Punka

Terēza Sediva «Kurmis melni baltā alā»
  • Datums
  • maijs 17, 2021

Terēza Sediva «Kurmis melni baltā alā»

«Saule allaž atrod, ko apspīdēt.» Kāda gan būtu Pasaule, ja Radītājs būtu aizmirsis lietām (un vietām) piešķirt krāsas? Kāds būtu ābols, kura dēļ Ieva un Ādams tiktu padzīti no Ēdenes dārza? Kāds būtu debesu okeāns, pa kuru nepagurstoši slīd mākoņlaivas? Un kādas mākoņlaivas? Cik draudīgs tad izskatītos krokodils? Vai zemene garšotu tāpat? Kādi būtu ar …

Turpināt lasīt
  • Datums
  • aprīlis 30, 2021

APRĪLIS

Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu …

Turpināt lasīt
Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.
  • Datums
  • septembris 29, 2020

Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

“Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.” Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā. …

Turpināt lasīt