Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.Maldies priekšstatos.Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī. Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes …
«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…» (179. lappuse) Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu …
«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne» Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar …
«Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.» Katru dienu viens un tas pats. Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. …
“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.” Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās …
“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.” Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas …
“Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.” Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc …
“Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”(dačuks un dvīņi) Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, …