«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
260. lapaspuse
Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.
«Tā ir pasaule, kuras esamību mēs nespējam aptvert.»
62. lapaspuse
Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja.
Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.
«Robeža starp iekšējo un ārējo ir zudusi diezgan sen.»
212. lapaspuse
Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.
«Kad apzinies, ka nelabojamas drāmas var sagraut dzīvi vienā mirklī, miers iegūst vēl lielāku vērtību.»
171. lapaspuse
Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā.
Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.
Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…
Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
«Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk.
Bez atkāpēm no malas.
«Kāda jēga slēpties, ja esam tik redzami – tā, šķiet, spriež cilvēki; un ja nu viņiem ir taisnība?»
213. lapaspuse
No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.
Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.
Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.
Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.
Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.
Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).
«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» (72. lpp.) izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». (20. lpp.)
Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.
Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).
Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
Jāsaka, ka biju ļoti skeptiski noskaņota. Neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju apvija rakstnieka Patrika Nesa (Patrick Ness) stāstu «Septiņas minūtes pēc pusnakts» (A Monster Calls), kuru iedvesmojis pāragri mūžībā aizsauktās rakstnieces Šivonas Daudas (Siobhan Dowd) pieraksti: varoņu, notikumu un ievada skices. Par spīti bailēm sabojāt Daudas ideju, padarīt neatpazīstamu autores rokrakstu, Ness piekrita materializēt grāmatu lapaspusēs to, kas šķietami tika nolemts aizmirstībai, dodot Daudas izauklētajām domām jaunus apveidus. Pirkstu galiem netveramus plašumus, lai radītu stāstu, kas lasītāju ieved neierasti neparastā pasaulē, kas plosa no iekšas uz āru, kas sašķeļ driskās ticību labajam, un tajā pašā laikā saviļņo kā liega melodija, radot iespēju dzimt cerībām.
Patriks Ness zem nosaukuma «Septiņas minūtes pēc pusnakts» radījis stāstu par Konoru – puiku, kuru teju katru nakti vajā viens un tas pats murgs. Tas ir bezcerības un tumsas pilns. Baiļu un sāpju okeāns. Kliedzieni nomācoši atbalsojas dvēselē. Murgs, kas apciemo Konoru, ir briesmīgākais, bet patiesākais, ko viņš jebkad ir redzējis. Piedzīvojis. Izdzīvojis. Bet ne pārdzīvojis… Tāpēc kādu dienu, septiņas minūtes pēc pusnakts, Konors aci pret aci sastopas ar briesmoni, taču ne to briesmoni, kuru ieradis ielaist savā zemapziņā īsi pēc pusnakts – briesmoni, kurš no Konora vēlas tikai vienu – patiesību – viņš vēlas, lai puika tam atklāj to, ko piedzīvo naktīs, kad pamostas, piepildot tukšumu tumsā ar skaļu brēcienu. Taču tieši šo murgu un patiesību, ko tas slēpj, Konors vēlas nosargāt visvairāk. 
Ness šķietami nelielajā grāmatā iekodējis daudz pasauļu saderību un nesaderību. Vārdu krustugunīs iedzinis situācijas, kuras bieži vien atstāj neatrisinātas. Atstāj sāpīgas. Kā rētas, kuras nedzīst, bet sulo līdz pārvēršas puvekļu perēkļos. Atstāj pusvārdā. Klusumā. Taisnības un netaisnības. Taisnīgas un netaisnīgas. Un cauri visam tam vijas drosme, kas ir vien rokas stiepiena attālumā. Un līdz ar drosmes skaršanu sabrūk tilts uz izlikšanos, ka viss ir kārtībā. Ka cerībām ir drošs pamats, taču… Stāšanās pretī patiesībai un galu galā tās pieņemšana ir viena no drosmīgākajām lietām, ar kurām jāsaskaras mums, muļķa divkājainajiem radījumiem. Taču autors triec dūri tieši lasītāju krūtīs, liekot drosmīgam būt divpadsmit gadus vecam zēnam – stāties pretī bailēm, kas draud pazudināt un atņemt visdārgāko. 
Savos divdesmit astoņos gados drosmīgai man ir bijis jābūt vairākkārt. Vairākkārt esmu bijusi konors, stājoties pretī savai patiesībai. Saviem briesmoņiem, kas nedod miera. Esmu gaidījusi TO telefona zvanu, kas reizi par reizei izbeigtu mokošo neziņu un bailes, kas kā draudīga ēna stiepjas blakus cauri dienai. Dienu no dienas. Bez brīvdienām. Svētdienu pankūku rītiem. Un absolūti bezjēdzīgām pļāpām pie kafijas tases kādā naudas makam nedraudzīgā kafejnīcā. Esmu turējusi cieši, jo esmu baidījusies palaist vaļā. Un esmu palaidusi vaļā, jo man vairs nav bijis spēka nebūt drosmīgai. Esmu kaunējusies no šīm sajūtām. Ilgi. Varbūt pat gadiem. Kaunējusies no atvieglojuma, ko sniedz patiesības atzīšana. Pieņemšana. Piedzīvošana. Izdzīvošana. Pārdzīvošana. Kaunējusies. Varbūt pat gadiem. Līdz «Septiņas minūtes līdz pusnakts» man šo kaunu atņēma.
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām. 
Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē. 
Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.
«Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»
«Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.