Birka: Māra Poļakova

  • «Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud.
    Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.

    «Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»

    Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā.
    Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrā viesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.

    «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    Elijs Vīzels «Nakts»

    Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽ sarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
    Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!

    «Būt kā visiem nav obligāti.»

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»

    Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:

    10. Inga Grencberga «Sestā sieva»

    Inga Grencberga «Sestā sieva»
    Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata.
    Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.

    «Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

    Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
    «Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…

    «Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    «Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

    «Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)

    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»

    Tommi Kinnunens «Stikla upe»
    «Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.

    « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
    (181. lpp.)

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
    Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»

    Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
    «Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu.
    Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām.
    Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.)
    «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».

    «Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»

    Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
    Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.

    «Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.» (165. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    3. Elijs Vīzels «Nakts»

    Elijs Vīzels «Nakts»
    Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kur tagad ir Dievs?»
    (72. lpp.)

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
    Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.

    «Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)

    No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    1. Serhijs Žadans «Internāts»

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
    Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.

    «Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi!
    Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis!
    Tiekamies dzīvēs un grāmatās!

  • «Kad jāizvēlas starp nāvi un birokrātiju, dažreiz labāk izvēlēties nāvi.»

    14. lapaspuse

    viens,
    divi,
    trīs,
    četri,
    pieci,
    seši,
    septiņi,
    astoņi,
    deviņi,
    desmit un
    nemanot piezadzies rudens, plaukstām kaulainām un nepiekāpīgām, «ar tādām rokām veci skolotāji sliktās skolās rauj aiz ausīm divnieku karaļus». (64. lpp.) Kāpēc miers nepiezogas nemanot? Neiekāpj virtuvē pa logu un neapsēžas pie galda, uzspīlēti draudzīgu skatienu nepārliecas pār silti murrājošu boršča šķīvi. It kā nekas nebūtu noticis. It kā mēs nebūtu sadzīti uz kuģa bez glābšanas vestēm un laivām, dreifēt tuksneša vidū. «It kā dzīve sastāvētu tikai no gaismas, it kā šajā gaismā nāvei vispār nav vietas.» (244. lpp.) Varbūt miers vēl nav izvēlējies, kurā pusē nostāties? Varbūt miers dara tāpat, kā dara tie, kuri nav neviena pusē – «novērš acis, ietinas segās, ierokas savās drēbēs kā zivis, kas paslēpjas dūņās»? (56. lpp.) Varbūt miers cenšas mums iestāstīt, ka pirms divsimt četrdesmit piecām dienām mēs labprātīgi nokāpām ellē pa kāpurķēžu uzartām sliedēm
    un desmit,
    deviņi,
    astoņi,
    septiņi,
    seši,
    pieci,
    četri,
    trīs,
    divi,
    viens.

    «Šimbrīžam pasaule atgādina sniega kaudzīti siltās rokās: kūst, iztek, bet delnas ar katru brīdi kļūst arvien aukstākas, arvien mazāk tajās paliek siltu žestu, arvien vairāk ledaina stinguma.»

    8. lapaspuse

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Vai kāds atceras, cik precīzu laiku rādīja pulkstenis, kad cilvēks saslima ar bailēm no iznīcības? Tas bija pirms seniem laikiem. Senākiem par šodienu. Un rītdienu jau nu noteikti. Albērs Kamī reiz rakstīja: «Nu esam nostādīti jaunu baiļu priekšā, kas iespējams ieradušās šeit uz palikšanu», šodien par šīm bailēm raksta ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Serhijs Žadans (Сергій Жадан). Vārdi ir kā ierocis «un tu nezini, kurš būs tas cilvēks, pret kuru to vajadzēs pavērst» (32. lpp.), tāpēc vārdu lodes Žadana jaunākajā latviski izdotajā romānā «Internāts» (Інтэрнат) nesaudzīgi lido visos iespējamajos virzienos. Žadans acu priekšā uzbur pasauli, līdzīgu televizoram bez kineskopa – tu redzi to it kā starp rindiņām, it kā attālināti, it kā palēnināti, bet sajūti uz ādas. Vari pieskarties sāpēm un bailēm. Saod dvakojošu un izbiedētu cilvēkpūzni. Slapja suņa smaku. Kara smaku.
    Latvijas grāmatmīļi Serhija Žadana vārdu atpazīst pēc romāniem «Džezs pār Donbasu» (2016) un «Mezopotāmija» (2019), taču romāns «Internāts» to padarīs neaizmirstamu.

    «Nāve ir kaut kur tuvumā, tā tikai nogaida.»

    113. lapaspuse

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Romāns «Internāts» vēsta par jaunu ukraiņu valodas skolotāju, kurš, nenojaušot, ka patiesībā nāksies šķērsot īstu nāves ieleju no viena gala līdz otram (un atpakaļ), dodas uz internātu pēc sava māsasdēla. Pasaule ir mainījusies. Neviens neko nezina. Neviens nevienam neuzticas. Pat savā atspulgā, ja ļoti vērīgi ieskatās, iespējams saskatīt nesakritības. Nesaderības. Ir sācies karš, kurā neiespējami atrast piemērotu aritmētisko vienādojumu, kurš palīdzētu aprēķināt mūsējo un jūsējo. Atšķirt labo no ļaunā. Vai izšķirt labāko no ļaunumiem. Zeme rīb zem kājām. Dun gaiss. Putni ir zaudējuši balsi. Debesis ir pametušas Zemi. Trīs no četriem «apokalipses jātniekiem» ir devušies medībās, un nav iespējams paredzēt, kurš pēc tevis ieradīsies pirmais. Karš. Bads.
    Vai nāve.

    Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
    Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē –
    viens,
    divi,
    trīs,
    četri,
    pieci,
    seši,
    septiņi,
    astoņi,
    deviņi,
    desmit,
    deviņi,
    astoņi,
    septiņi,
    seši,
    pieci,
    četri,
    trīs,
    divi,
    viens.

    «Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.»

    231. lapaspuse

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • «Lai izdzīvotu, tev vajadzēs nomirt.»

    10. lapaspuse

    «Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš.»

    67. lapaspuse

    «Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.»

    165. lapaspuse

    Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
    Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.

    Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»

    «Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.»

    191. lapaspuse

    «Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.»

    71. lapaspuse

    «Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājumu laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir – atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī.»

    75. lapaspuse

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020

  • «Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»

    147. lapaspuse

    Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
    Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.

    «Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»

    30. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.

    «(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»

    34. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).

    «Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»

    101. lapaspuse

    Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»
    Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
    Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.

    «Mīlēt var arī nesaprotot.»

    124. lapaspuse

    No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • «Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.»

    * Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk jau septembra izskaņā, taču biju nolēmusi to atstāt krājam putekļus melnrakstu sadaļā. Šodien nolēmu savam lēmumam «iet ieskrieties»…

    Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» Ar krievu rakstnieces Janas Vagneres romāna «Dzīvi cilvēki» lasīšanu man gāja kā ar veļas mazgāšanu un žaušanu uz striķiem, lai žūst – lēni un negribīgi. Spītīgi nelaidu sevi pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Kad tiku līdz divdesmit pirmajai, šķīru atkal pirmo un sāku «ciklu» no sākuma. Un viss tikai tāpēc, ka man bezdievīgi riebjas «veļas žaušana». Bezdievīgi riebjas, ka burti velkas gausi. Nemaz netikuši līdz smadzeņu neironiem, vārdi atraujas no baltajām grāmatas lapām, izplēn nebūtībā. Nespēju atcerēties, ko izlasīju «pirms šī teikuma», un kur nu vēl «pirms lappuses un vēl». Ja prātā atsaucu Vagneres pirmo grāmatu («Vongezers»), gripas pandēmiju, kas vienpadsmit cilvēkiem izvērtās apokaliptiskā dzīvības glābšanas «operācijā», tad šī stāsta turpinājums («Dzīvi cilvēki») atgādināja realitātes šovu, kurā tā dalībnieki atstāti mājā uz neapdzīvotas salas, un tas, kurš izdzīvo pēdējais, tajā «izslēdz gaismu». Pirmais romāns ir par cilvēcības saglabāšanu necilvēciskos apstākļos, tas ir trilleris, kas liek uzvilkt «zosādas jaku» pie pirmā un nenovilkt līdz pat pēdējam šajā grāmatā iekodētajam vārdam, turpretī «Dzīvi cilvēki» šķita kā garš, bezcerīgs monologs, kurš manī ieinteresētību spēja noturēt vien pie pēdējām simts lapaspusēm. Es jutos iesprostota uz šīs nelaimīgās «glābšanas saliņas» kopā ar pārējiem dzīvi palikušajiem. Bet, kamēr viņi cerēja, ka slimība viņiem paies garām, apies ar līkumu, nesajūtot baiļu smaržu, kas strāvoja no katra vārda, kuru tikmēr mēģināju tvert, es cerēju, ka šī «sazvērestība pret nāvi» drīzāk beigsies un atbrīvos mani no šī bezkaislīgā palīgā sauciena, kas tik ļoti atgādina to, ko šobrīd piedzīvojam mēs. Taču «mēs nekur nevarējām aizbēgt». Un nevaram.

    «…mēs esam tikai mazmazītiņi, neredzami punkti, no mājām noklīdušas skudras, kas neatlaidīgi, lēni rāpo atpakaļ uz savu izpostīto, sabrukušo pūzni, kurš šo pazušanu nav pat pamanījis.»

    Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» – tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt – patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt – apskaust mirušos.

    «…tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»

    No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

    Alesandro Bariko «Zīds»

    Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā.
    Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :

    • Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
    • Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
    • Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    Lielākās vilšanās:

    Baudot DZEJAs dziedinošo iedarbību, sev atklāju:

    Lielākā vilšanās:

    Vilšanās, ka jau otro gadu pēc kārtas, vilšanās dzejā nenotika… ja vien to var saukt par vilšanos.

    STĀSTU KRĀJUMU šajā gadā bijis netipiski maz, taču tie, kas bijuši, bijuši tā vērti, lai atzīmētu šeit:

    TULKOTĀS LITERATŪRAS lielākie pārsteigumi:

    • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna» (Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
    • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
    • Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    Vilšanās:

    • Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
    • Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)

    PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:

    taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:

    «Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

    Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

    2021. gada TOP 10

    10. Inga Gaile «Skaistās»

    Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
    Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
    Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
    Meistarīgi!

    Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

    «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai.
    «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu.
    (Plašāk par romānu ŠEIT!)

    «Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

    (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs: izdevniecība Helios, 2021)

    8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

    «Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

    «Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

    7. Ramona Indriksone «Es biju cita»

    Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» (12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» (117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» (146. lpp.)
    (Plašāk par romānu ŠEIT!)

    (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)

    6. Sandro Veronēzi «Kolibri»

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.
    Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    «…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.
    (Plašāk lasi ŠEIT!)

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

    2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
    (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)

    «Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»

    Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
    «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
    Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
    Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»

    «Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»

    (Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

    2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?
    (Plašāk lasi ŠEIT!)

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    (No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)

    1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.
    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)

    «…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»

    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    «Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»

    Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

    Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.

    Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo!
    LAIMĪGU 2022. GADU!

  • Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu vecumā nemaz nebūtu ļaunākais, kas varētu notikt)). Kāda no angļu rakstnieces Sāras Pinboro romāna «Viņai nemanot» varonēm apcer mums atvēlēto laiku (vai nelaiku): «Man reizēm gadās par to domāt – par skaļu pulksteņu savairošanos pasaulē un kā tie nepagurdami mēra mūsu laika trūkumu. Mums uz tiem vajadzētu skatīties ar šausmām, tomēr šī vienmuļā tikšķoņa nezin kāpēc nomierina sirdi.» Izņemu no visām pukstētājām baterijas (pirms tam svinīgi ļaujot tām izlaist savu pēdējo «tik-tak») un dienas kļūst mēnešiem garas. Caur skrūvspīlēm vilktas. Ziedpumpuri uz iekšu plaukst. Lietus līst atpakaļ mākoņos. Cilvēki pārstāj zaudēt cilvēcību.

    Lai arī aprīlis nav bijis pateicīgākais mēnesis literatūras baudīšanai, izlasīto grāmatu konts papildināts ar sešām lieliskām (un mazāk lieliskām) grāmatām. Par vienu no tām, rakstnieka Džeimsa Boldvina romānu «Džovanni istaba», jau vēstīju iepriekš, daloties ar to uz emuāra galvenās sienas. Taču šodienas ieraksts, kā ierasts, top par godu grāmatām, kuras uz tās nenonāca:

    Tie, kas aptuveni pārzina augstākminēto grāmatu saturu, varētu ieķert smaidu virslūpas ūsiņās, starp tādiem nopietniem grandiem redzot arī vienu mazu (turku pupu) bērnu dzejas grāmatiņu (ar lielu dvēseli, protams). Aprīlis, kā zināms, ir LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) mēnesis, tāpēc, ķerot un grābjot pēdējā brīža iespēju izlasīt vēl kādu balvai nominētu darbu, izvēlējos tieši šo dzejas (un ilustrāciju) pērli bērniem (un ne tikai). Tieši šovakar, 30. aprīlī pulksten 21:00 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā ikvienam grāmatmīlim būs iespēja sekot līdzi Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai, lai grāmatu svētkus svinētu kopā. Ar visām 2021. gada nominācijām un nominantiem vari iepazīties ŠEIT, bet par mazu daļiņu no tiem esmu rakstījusi arī emuāra lapaspusēs:

    Mūža balvu saņems literatūrzinātnieks Gunārs Bībers, kā arī valodniece un rakstniece Lalita Muižniece, kuras stāstu grāmatas «Pēdas • Melita Rīgā» baudījumam esmu ļāvusies arī es.

    Šobrīd manā dienaskārtībā ir Jāņa Rozes apgāda nule izdotie franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāns «No un es», čehu autores Terēzas Sedivas grāmata bērniem «Kurmis melni baltā alā». Tāpat mani gaida iepazīšanās ar rakstniecēm Federīku Basko, Karu Hanteri un Paulu Hokinsu, bet par visu to – nākamreiz…

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES MAIJĀ!

    Emma Hīlija
    «Elizabete ir pazudusi»

    «Ja es novērsīšos, vai es aizmirsīšu, kas viņa tāda ir?»

    Smaga nopūta. Neaprakstāmi smaga. Kā svins. Un tādi svina vārdi šobrīd veļas pāri datora klaviatūras taustiņiem. Aizveļas rakstīšanas mašīnu dzīlēs. Aizrakstās līdz tavas viedierīces ekrānam un ar blīkšķi iekrīt acu kaktiņos. Aizslēpjas aiz plakstiņiem. Nomācošu pārdzīvojumu simfonija.
    Es ilgi nespēju izlemt, ko darīt ar savām sajūtām. Vai rakstīt par tām garākā emuāra ierakstā vai tomēr likt to kā komatu starp visām šajā mēnesī izlasītajām grāmatām. Komats.
    Britu jaunās rakstnieces Emmas Hīlijas (Emma Healey) romānu «Elizabete ir pazudusi» visu šo laiku (kopš tā parādīšanās manā redzeslokā) turēju no sevis drošā attālumā. Zināju, kas ir romāna viena no galvenajām vadlīnijām, tāpēc centos savu ziņkāri tajā ielūkoties noslāpēt ar sešām kafijas ar pienu krūzēm (beidzot esmu atradusi attaisnojumu savai atkarībai no kafijas) dienā. Centos izvairīties, jo zināju, ka šis ceļojums galvenās varones dzīves līkločos, aizvedīs mani atpakaļ pagātnē. Kur sāpjpilnas atmiņas, kurkstošu vēderu, gaida, kad atgriezīšos. Gaida, lai piestumtu māgu ar manām skumju asarām. Kas, kā atskabargas, uzar dvēseli kā sen atmatā aizlaistu zemi.

    «Laiks kļuvis tik staipīgs.»

    Romāna «Elizabete ir pazudusi» galvenā varone Moda meklē savu draudzeni, kaut vienīgā, kura ir pazaudējusies, ir pati Moda. Astoņdesmit divus gadus vecā Moda sirgst ar demenci. Ar katru dienu arvien vairāk izbalē Modas atmiņas. Kā pagalmā izkārta veļa. Saules un vēja izsmieta. Maldīšanās laikā un telpā ved Modu arvien tālāk prom no realitātes. Izšķīdina. Šķeļ Modas prātu arvien sīkākās driskās. Un nedomā salikt tās atpakaļ. Paralēli lasītājam ļauts piedalīties teju septiņdesmit gadus sena nozieguma atšķetināšanā. Rakstniece šos abus romāna motīvus savij kopā kā smalkus dzīparus. Rotaļa ar tekstu (lasītāja «mētāšana» dažādos laikos) ļauj labāk izprast to, kas notiek demences skarta cilvēka galvā. Un tieši šī Emmas Hīlijas spēja, likt man noticēt katram uzrakstītajam vārdam, katrai varoņu darbībai, lasot stāstu par Modu, simpatizēja visvairāk. Es zinu, ko nozīmē būt tuvumā cilvēkam, kurš sirgst ar demenci. Zinu, ko nozīmē meklēt avīzē ietītas lietas. Zinu, ko nozīmē atrunāt no «došanās mājās». Zinu, ko nozīmē atkal un atkal atgādināt par laiku, kurā dzīvojam un, ka «putniņi» uz mikroviļņu krāsns nav jābaro. Ka esam ģimene un neviens nevienu necenšas sazāļot ar kumelīšu tējas palīdzību.
    Tie bija tikai daži mēneši, bet šīs sāpīgās atmiņas nepametīs mani nekad.
    Ja ir interese ielūkoties ar demenci sirgstoša cilvēka ikdienā, sekot līdzi pagātnes notikumu ēnām, «Elizabete ir pazudusi» būs lielisks variants. Krāšņa debija. Lielisks tulkotājas darbs.
    Visas manas zvaigznes – Modai!

    «Cilvēki reizēm nodzīvo simts gadu un tā arī neuzzina, kas ir zem viņu kājām.»

    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Elizabete ir pazudusi» tapušas 7. aprīlī

    Alekss Maiklīdess
    «Klusējošā paciente»

    «…mēs visi esam savā ziņā traki, tikai katrs citādi.»

    Tikko aizvēru grāmatas vākus. Emocijas vēl nenogulsnējušās auļo. Triecas cauri ķermenim kā elektrība. Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.» Mainīgie. Nemainīgie. Vainīgie. Nevainīgie. Uz viens. Divi. Apkārt griezties.
    Sirdsapziņas pārmetumi. Un nē.
    Patiesība. Meli.
    Mīlestība, nodevība. Ļaunums. Vienā katlā vārās. Vārās savā sulā.
    Nekas nav bīstamāks par cilvēku, kuru nodod vienreiz. Bet vai esi gatavs uzzināt, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru nodod divreiz?
    Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.»

    «Mīlestība, kura nav balstīta uz godīgumu, nav pelnījusi mīlestības vārdu.»

    Ir lietas, kuras nav viegli atstāt pagātnē. Un ir lietas, kuras labāk atstāt tieši tur, tajos elles kambaros, kuros tās jau mīt. Ļaut izsāpēt un norimt, nesatricināmā noslēgtībā, ne bakstīt un uzplēst čūlainās rētas, kas kā sērga pakļaus iznīcībai ik vienu, kas tai tuvosies.
    Zinu, ka liela daļa manu domubiedru īpaši neaizraujas ar dižpārdokļu lasījumiem. Kas der visam, neder nekam. Taču reizēm man patīk (pavisam nejauši) iekrist autoru tīklos, kuri radījuši romānus, kurus lasītāji teju izķer vēl pirms tie paspējuši iznākt no drukas mašīnas. Šajā reizē ļāvos rakstnieka Aleksa Maiklīdesa (Alex Michaelides) debijas romānam «Klusējošā paciente» (The Silent Patient). Romāns var patikt. Var nepatikt. Var kaitināt vai prasīties uz tūlītēju pārlasīšanu. Cik labs tas ir. Pēdējā laikā pārliecinos, ka trillera žanru pārvaldošie autori savus pirmos kaķēnus rada tieši tādus, lai to nebūtu vēlme noslīcināt. Šis nebija izņēmums.

    «Es bailes vienmēr biju uztvērusi kā kaut ko stindzinoši aukstu, taču tā nav taisnība – bailes ir svelošas kā uguns.»

    Romāna vadmotīvs ir slepkavība un lēna tās anamnēze, lai rekonstruētu noziegumu, par kuru tās pastrādātāja (Alīša) nebilst ne vārda. Kāds ir motīvs? Ko viņa slēpj? Kuru viņa sargā?
    Pēc nozieguma pagājuši jau seši gadi, bet Alīša joprojām ir mēma. Joprojām vārdi pār viņas lūpām nekāpj, lai attaisnotu sevi. Mēģināt izdibināt patiesību, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ierodas psihoterapeits Teo, kurš ir pārliecināts, ka spēs sievietei palīdzēt. Spēs viņu atkal atgriezt dzīvē. Taču tas kļūst par tik pat sarežģītu uzdevumu kā tvarstīt kūstošas sniegpārslas – līdz ko šķiet, ka atrisinājums jau ir pirkstu galos, straujš notikumu pavērsiens atsviež Teo uz starta līnijas.

    «Viens no grūtākajiem soļiem cilvēka dzīvē ir atzīt sev, ka neesi mīlēts tad, kad tev visvairāk bija vajadzīga mīlestība. Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.»

    Maiklīdess radījis fantastisku spriedzes pilnu romānu, kura atrisinājums liek asinīm sastingt. Biju jau aplūkojusi citu lasītāju atsauksmes, tāpēc nojautu, ka atrisinājums būs negaidīts. Šī iemesla dēļ, lasot «Klusējošā paciente», pirmo reizi necentos aprēķināt, kurš izrādīsies vainīgais, kura rīcība tiks atzīta par nevainīgu – un tas izrādījās vislabākais lēmums.
    Lasiet un nedomājiet! Lasiet un baudiet!
    Ir tā vērts!

    «Neviens nepiedzimst ļauns.»

    (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Klusējošā paciente» tapušas 15. aprīlī

    Alesandro Bariko
    «Misters Gvins»

    «Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.»

    Kad mājās pārnesu Bariko, vīrs jau zina – būs svētki. Karbonāžu un vīna (uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu) vakars. Arī šodien, pāris stundas pēc tam, kad esmu izlasījusi kārtējo nesatricināmi valdzinošo itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) romānu par neizdibināmo Džesperu Gvinu, ļauju notikt maziem svētkiem uz savas IKEA pannas. Kamēr miltos un olā apviļātie gaļas gabali vienojas kopīgā čurkstu melodijā, atkal pārlapoju «Misteru Gvinu» (Mr Gwyn). Pārlaižu pirkstus pāri zīmuļu atstātajiem nospiedumiem ap skaistākajām (un pamestākajām) teikumu konstrukcijām. Kā nepiepildītu gaidu takām meža biezoknī, kurām līkumu met pat vispārdrošākie zvēri. Un cilvēki.

    «Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos.»


    «…viņam patīk likt vārdus rindā citu aiz cita, iestrādāt tos teikumos – līdzīgi varētu krikšķināt pirkstu locītavas.» Bariko ir smagsvara čempions. Rakstīšanā. Noliek visus burtus un pieturzīmes uz lāpstiņām. Un lasītājus. Bez piepūles. Ierušinās to prātos (un nedod Die’s sāk labpatikā murrāt). Rekonstruē dzēstās atmiņas. Vai nebijušās uzauž no jauna. Kā zirneklis tīklu. Bezdievīgi skaistu un trauslu. Nevainojamu. Un tēli, kurus no vārdiem izgrebj Bariko, ir tik dzīvi, tik īsti, ka, lasot tos ārā pa vienam no grāmatu lapaspusēm, jābaidās neuzkāpt uz ēnām. Īstu cilvēku. Īstām ēnām. Tās slāj blakus ikvienam rūpīgi izlasītajam (vai izlaistajam) vārdam.
    Kādā citā vientulībā mēs iespējams būtu «izglābušies no kaut kā baisa.» Kaut kā, kas mūs izģērbj kailus un liek sevi iepazīt no jauna. Kaut kā, kas iegrūž rīklē trulu patiesību. Vai vienkārši no savas dzīves.

    «Mēs esam spējīgi uz visu ko. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs ejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.»

    Radot «Misteru Gvinu», Bariko ir parūpējies par to, lai katrs lasītājs piedzīvotu nostāšanos Džespera Gvina liturģijas priekšā. Izjustu kaunu. Un saviļņojumu. Zaudējumu. Piepildījumu. Džespers Gvins ir izzūdošs lielums. Patiesība, kura sastopama reti. Bariko piemīt vārdiem neaprakstāma spēja pakļaut lasītāju sev. Manipulēt. Ievainot. Un uz autora spēju, cik plaši cilvēks spēj atvērt cilvēku, kļūst mokoši noraudzīties.
    «Misters Gvins» nenoliedzami ir meistardarbs, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kurš lūkojas lieliskas, emociju muskuļus audzējošas literatūras virzienā. Iespējams, šis būs tas atskaites punkts, kurā iemīlēsiet Bariko. Vai bez žēlsirdības ienīdīsiet…

    «Mīlestībā melojam mēs visi.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Misters Gvins» tapušas 23. aprīlī

    Marts Pujāts
    «Ej nu ej»

    «labu apetīti
    tikai nenosmērē tapetīti»

    Iespējams, viena no «garšīgākajām» šī gada LALIGABA nominantēm! «Ej nu ej», jūs teiksiet, bet izlasījušies (un gardi izsmējušies) cauri dzejnieka Marta Pujāta un ilustratores Lāsmas Pujātes radītajam mirkosmosam, jūs piekrītoši māsiet ar galvu. Māsiet uz visām debespusēm kā, pie auto paneļa piestiprināts, saules enerģiju alkstošs, (veikalā «viss par vienu latu» pirkts) dekors (suņa, kaķa vai pērtiķa veidolā).
    «Ej nu ej» ir dzejas mozaīka, kuru, reiz iesācis, kopā salikt vēlēsies ikviens.

    «skaties, mazais,
    (…)
    lai neiziet kā caunai, kura pazaudēja visus šīferus/
    lai neiziet kā pērnajam kovārnim, kas trīs reizes ievadīja/ nepareizu durvju kodu»

    Katrā lapaspusē kaut kas no bērnības. Un pieaugšanas arī. Darbi. Nedarbi. Smaržas. Nesmaržas. Koki. Logi. Siltumnīcas. Buljons ar lociņiem. Tramvajpieturas. Nepieturas. Laikazoba sagrauztas tantes un onkuļi. Čupakabras. Gurķu mizas uz pieres. Un papīra lidmašīnas (skaita horizontam ribas).

    Arī mūsu mājās zināms tas, cik tēta miegs ir svarīgs. Un nenosmērēt paklāju. Un tapetīti arī. Neaizmirst par ūdens (un mākoņu) skaitītājiem. Un, ka baltās jāņogas ir saldākas par sarkanajām. Tāpat mūsu mājās zināms tas, cik liels ir grāmatā ieausto vārdu spēks. Un, cik droši ir sekot katram tādam vārdam līdz pat pasaules (vai lapaspuses) malai (pat, ja tur var nokrist un (drusku) sasisties) vai vismaz līdz miglā ievīstītā bākai.
    Mani itin nemaz neizbrīna, ka Marta Pujāta vārds un uzvārds atrodams LALIGABA nominantu sarakstā.
    «Ej nu ej» ir mežonīgs piedzīvojums. Nepieradināms zvērs. Īsts dzejas rokenrols cilvēkiem visos vecumos.

    «es redzēju, kā mana mazā māsa
    bezgalīgā mežā dzērvenītes lasa
    es redzēju, kā mana māsa
    meža vaivariņos lēni reibst»

    (Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par dzejas krājumu bērniem «Ej nu ej» tapušas 28. aprīlī

    Sāra Pinboro
    «Viņai nemanot»

    «Īsta mīlestība nenorit gludi.»

    Sapņi ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kura kodolam piekļūt vēl nav spējis neviens. Neizdibināmas prāta (un neprāta) rotaļas, kurās cilvēkiem vienmēr iedalīta zaudētāja loma, var tulkot kaut tūkstoš mēlēs, taču patiesu apstiprinājumu tam, kas notiek aiz mūsu skaistajam pierēm, kad aizveram plakstus, lai ļautos vizuālo tēlu saldmei (vai gluži pretēji – slēptos paši no sevis radītu dēmonu kārajam mutēm), nav iespējams. Tomēr, vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kas notiktu, ja savus sapņus spētu kontrolēt? Pārkāpt pāri barjerām, kas šķir realitāti no miega smagās artilērijas zalvju lietus? Vai ļautu sapņiem kļūt par realitāti vai turpinātu turēt zemapziņas ieslodzījumā? Un cik bīstama patiesībā var izrādīties tāda spēle, uz kuras ir likts viss?

    «Tu nekad nevari par kādu zināt visu. Ja mēģināsi uzzināt, sajuksi prātā.»

    Angļu rakstnieces Sāras Pinboro (Sarah Pinborough) radīto romānu žanru dažādība pārsteidz, taču manā redzeslokā nonākusi, šķiet, vienīgā autores latviski tulkotā grāmata (labojiet mani, grāmatu draugi, ja alojos) «Viņai nemanot» (Behind Her Eyes). Tas ir absolūts psiholoģiskais trilleris, kurš gan nogurdina, gan, lasītāja vēlmē izzināt tālāk notiekošo, velk arvien dziļāk galveno varoņu slimajās fantāzijas un attiecību peripetijās. Mīlas trīsstūris ar 360 grādu leņķu summu. Teatrāli sižeta pavērsieni, kas reizēm liek zaudēt īstenības garšu. Un romāna atrisinājums? Tas šķiet tik netverams, ka «saskaroties ar gaismu, tas varētu sairt».
    Autore manipulē ar romāna tēliem, romāna tēli manipulē ar lasītāju. Visi kā viens kļūst pat lellēm, kuru auklas rausta neredzams spēks. Un no malas mēs izskatāmies pēc ievainotām stirnām, kuras skatās tieši mednieka bises tēmeklī. Jāsaka godīgi, ka ļoti ilgi nespēju romānu izjust. Sajust ne pirkstu galos, ne domu apcirkņos. Šķita, ka galvenie varoņi vienu un to pašu motīvu maļ uz riņķi. Kā no celiņa noskrējusi skaņu plate. Bija brīži, kad tas neizturami traucēja. Taču man patika ļauties rakstnieces neparastajām rokrakstam, ļauties mazliet sirreālajam stāstam un nokļūt tur, uz kurieni reizēm prāts nemaz nav rezervējis biļeti. Tas mani noturēja līdz pat negaidītajam romāna noslēgumam.
    Īpaši aizrauties ar «Viņai nemanot» izklāstu nevēlos – šķiet katrs vārds spētu atklāt nianses, kuras interesantāk būtu uzzināt no grāmatas lapaspusēm pašiem, ne no manas datorklaviatūras taustiņu atbalsīm.

    «Savādi, cik ļoti citādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar to, kādi patiesībā esam.»

    Liels uzsvars (teju vai izšķirošs) romāna likts uz sapņiem un ārpusķermeņa pieredzi (out-of-body experience). Ja šī tēma uzrunā, romāns šķitīs vēl pievilcīgāks.
    Ja ir iespēja, baudiet «Viņai nemanot» nervu kutinošo sabiedrību. Tā vai nu liks jums grāmatu iemīlēt. Vai ienīst.

    «Meli un patiesības ir tikai perspektīvas jautājums.»

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Viņai nemanot» tapušas 29. aprīlī