“Tolaik es nezināju, tolaik es to nesapratu – arī mēs todien nomirām. Mums bija divdesmit gadu, bet mūsu dzīve tik daudzējādā ziņā bija galā. Viss, kas notika pēc tam, bija neveikls mēģinājums aizstāt to, ko bijām zaudējuši tur, tajā dienā. (…) Tonakt mums bija vajadzējis nomirt, un visi tie gadi, kas sekoja pēc tam, bija aizlienēti.”

Tie bijām mēs no grāmatu plaukta vēroja mani jau kādu laiku, taču es, satikšanos ar šo grāmatu, visu laiku atliku. Ne tāpēc, ka domātu, ka tā nav gana laba, jo kā gan citādi tā būtu nonākusi manā grāmatu plauktā? Man vienkārši šķita, ka vēl neesmu tai gatava. Tīri. Emocionāli. Taču pagājušās nedēļas nogalē, roka pati ne no šā, ne no tā stiepās pēc tās, gluži kā parasti tas notiek lielveikalos starp saldumu plauktiem, kad roku vada neredzams spēks, un viena pēc otras groziņā krīt šokolādes tāfelītes, atsitoties tajā kā lietus pakšķi vientuļās peļķēs. Ļāvu, lai sudraba saknes uz zilās grāmatas vākiem, uz brīdi kļūst arī par manām. Lai tās uz brīdi iesakņojas. Lai tās uz brīdi ievibrē visu to milzīgo emociju gammu, ko lasītājam sagatavojušas šīs nieka 208 lappuses.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar vecākiem, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā, kur ģimene sākusi jaunu dzīvi. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles, jo arī abos Golnāzas Hāšemzādes Bundes romānos, vēstīts par irāņu ģimenēm, kurām nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē, cerot, ka šīs saknes spēs aizlāpīt dvēselē izrautos caurumus, nesot augļus, kurus dot jaunās zemes saimniekiem, ne tik daudz sevis, kā sabiedrības spiediena dēļ. Nest augļus, lai izvairītos no nosodošajiem skatieniem tirdzniecības vietās, sabiedriskajā transportā, vai vienkārši izejot ikdienišķā pastaigā cauri parkam. Lai izvairītos no skatieniem, kas vēsta jūs esat ieradušies šeit, lai paņemtu to, kas nav jūsu. (No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Bieži domāju par mūsu bēgšanu. Prātoju vai tas bija pareizi. Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izspriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina un atmiņas ir sapiņķerējušās. Dažreiz es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi kā pateikt vienu un to pašu.”

Nāhidai ir tikai astoņpadsmit gadu, kad smiltis zem viņas kājām pēkšņi sāk plūst, draudot jebkurā brīdī pakļaut jauno meiteni neremdināmi rūgtam un nožēlas pilnam brīvajam kritienam, vēlāk aprijot to bez sāls. Tieši tik izsalcis ir liktenis, kurš paredzējis Nāhidai zaudējumiem, vainas apziņas, sapņiem par laimīgu nākotni pilnu mūžu. Nāhida dzimusi ģimenē, kurā aug tikai meitas. Katras mātes lielākais prieks. Ne dēli, kas jāuzaudzina, lai atdotu karam. Ne dēli, kas jāapraud karam beidzoties. Taču šajā ģimenē arī sievietes ir karotājas. Bērnībā mēs vēlamies kļūt par kosmonautiem, glābējiem, dziedātājiem. Nāhidas un viņas draugu bērnišķīgais sapnis ir kļūt par revolucionāriem. Vismaz tas sākas kā balts un nevainīgs, bērnišķīgs sapnis, taču izvēršas tas milzīgā traģēdijā, kas maina ne tikai Nāhidas, bet arī daudzu citu irāņu ģimeņu dzīves.

“Mums bija viss. Mums patiesībā bija viss, ko cilvēks varēja vēlēties. Mēs bijām izvilkuši laimīgāko lozi, kāda mūsu valstī bija iespējama. Mūs gaidīja nākotne, kuru mēs varējām uzcelt pašu rokām. (…) Bet nē. Mēs būvējām principus. Mēs alkām pēc patiesas brīvības. (…) Naivi, idiotiski bērni.”

Cilvēki vienmēr tiecas pēc brīvības, lai kādā formā tā nebūtu. Taču tiekties pēc tās ir ellišķīgi smags darbs, kurš reizēm paņem nesamērīgi daudz. Cilvēki nereti ir pārāk impulsīvi savās darbībās, īpaši, ja runa ir par brīvību. Neviens cilvēks uz šīs pasaules nekad nebūs līdz galam brīvs, ja visupirms neatbrīvos savu prātu. Citādi tas būtu tāpat, kā dzīvot krātiņā, kura durvis visu laiku ir vaļā. Nebūt līdz galam brīvam nekad. Tā notiek arī ar Nāhidu. Tāpēc kopā ar vīru un mazulīti uz rokām, nespējot rast mieru uz savas dzimtās zemes, ģimene dodas bēgļu gaitās, visbeidzot nonākot Zviedrijā. Taču par pārbaudīju nekļūst vien savu sakņu izraušana no dzimtās Irānas zemes un mēģināšana atkal iesakņoties svešā zemē. Par milzu pārbaudījumu kļūst arī mātes loma, kurai Nāhida nejūtas piemērota ne mazākajā aspektā. Mīlēt un ienīst savu bērnu vienlaicīgi. Tās ir jūtas, no kurām kaunas, ja esi sieviete. Ja esi māte.

“Vai ir iespējams, ka tas, kurš dzīvo intensīvi, iztērē dzīvi ātrāk? Cilvēki allaž teikuši, ka es smejoties pārāk skaļi. Padomā tik, ja nu katri smiekli, katri pārāk skaļie smiekli, ir atņēmuši dienas manai dzīvei. Padomā, ja nu cilvēkam ir piešķirts noteikts elpas vilcienu skaits un tie izbeidzas ātrāk, ja tu smejies skaļi.”

Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā izmisums. Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā vēzis. Runā vientulība. Sāpes par noklusēto un sāpes par pateikto. Stundas, dienas, nedēļas, mēneši un gadi, kas vēl ir palikuši – tie ir tie, kas runā ar Nāhidas balsi. Vēlme pēc miera no visiem un visa, un vēlme dzīvot, izdzīvot. Vēlme būt kaut kam piederīgai. Vēlme būt piederīgai zemei. Atstāt aiz sevis kādu, kurš savas saknes nepārnes no svešas vietas, bet ieauž tās zemē jau ar pirmo elpas vilcienu.

“Domāju, ka pēc šī brīža esmu ilgojusies visu mūžu. Ilgojusies saņemt zīmi, ka neesmu bijusi lieka. Ka esmu, kas vairāk nekā tikai nodevēja. Esmu vēl kaut kas, ne tikai citu nāves un nelaimju cēlonis.”

Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists.

“Tā biju es, kas Tevi atveda šurp. Tie bijām mēs.”

“Cauri visām redzamībā un neredzamībā saglabātajām lietām un jūtām es vīdu kā cits cilvēks, un ar to citu es vēlos iepazīties. Paslēptuvē pie tā cita ir aizbēdzis tas, ko es rakstu, un tas, kāpēc es vēl aizvien esmu.”

Pavisam, pavisam svaigas vēsmas rodamas Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos, kurus tikai īsu brīdi rotā fantastiskā somu rakstnieces Rītas Jalonenas grāmata Skaidrums. Grāmatu uzreiz gribas paņemt rokā, ne tikai lai pāršķirstītu un apskatītu, kas tad īsti tajā skaidrumā ir noslēpies, bet arī, lai aptaustītu to no visām pusēm, jo skaidrums nenoliedzami piesaista ar savu neparasto vāka dizainu. Pateicoties visiem debesu spīdekļiem, kuri tīši vai netīši nostājušies par labu man, arī man pašai bija gan iespēja aptaustīt, gan ielūkoties tajā, kas slēpjas aiz skaidruma vāciņiem. Un, ziniet, tas bija skaudri, spēcīgi, aizkustinoši, skaisti.

Rīta Jalonena (Riita Jalonen) ir somu rakstniece, kura raksta grāmatas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Romāns Skaidrums ir rakstnieces divpadsmitais romāns. Par šī romāna vadmotīvu ņemti jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas neparasti rūgtie un nepagurstoši izaicinošie dzīves līkloči. Savās grāmatās Rīta Jalonena meklē savu atspulgu, un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, daļu no tā atradusi jaunzēlandiešu rakstniecē, par kuras eksistenci nejauši uzzinājusi teju pirms divdesmit pieciem gadiem, kad vēl nepavisam nenojauta, cik ļoti intensīvi Dženetas Freimas biogrāfija ietekmēs pašu, lai pēc divdesmit gadiem taptu meistardarbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Dažus mirkļus es gribu aizmirst un dažus paturēt pie sevis, taču ne saplūst vienā attēlā, laba un slikta dzīve, abās rokās neglītais un skaistais, sāpju pretstats ir prieks, skumjām nav pretstata. Skumjas ir vientuļais ceļinieks, tām obligāti jāatrod savs ceļš.”

Kā jau minēju iepriekš, romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties autores dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija.

“Kopā ar mani tajā pašā laikā būtu vajadzējis piedzimt arī otram cilvēkam. (…) Mēs kopā bijām auguši mātes dzemdē, taču viņš, kurš būtu kļuvis par manu brāli, nomira jau pašā sākumā. Viņš atkāpās un atdeva dzīvību man. Nāvi es iepazinu jau dzemdē.”

Tas, kādu bērnību mēs piedzīvojam, lielā mērā ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi. Iespaidi, kurus mēs gūstam, dzīves mācības, vilšanās, traģēdijas, vai gluži pretēji, laimības mirkļi, gribot negribot kļūst par mūsu turpmākās dzīves iedīgli. Tikai mēs paši nosakām spēku, kurš ir mūsu rokās, spēku, ar kuru varam virzīt lietas citā gultnē, lai mainīto nākotni, lai mainītu to, kas kopā ar mums ir šūpulī likts.

“Kad domāju par māti, domāju par Sīklifas psihiatrisko slimnīcu, kurā nevajadzēja nonākt nevienam no viņas bērniem. Tomēr māte parakstīja piekrišanas papīrus.”

Dženetas bērnība paiet zaudējumu pilnā gaisotnē, kas nenoliedzami, ietekmē turpmāko darbību kopumu, un tikai ierušināšanās savā pasaulē, kļūst par glābiņu. Taču katrs pārbaudījums, kurš nāk pār Dženetas jau tā pretrunīgo dzīvi, nāk Dženetai esot nesagatavotai, tādējādi ar katru reizi sitot pa saules pinumu arvien skaudrāk un skaudrāk. Tas noved Freimas jaunkundzi vietā, kas kļūst par viņas elli zemes virsū. Psihiatriskajā slimnīcā. Vietā, kurā pacienti ir nepieciešami kā ēst. Vietā, kur šie nožēlojamie, ieskaitot Dženetu, kļūst par upuriem medicīnas personālam, kļūst par dzīviem mērķiem, un to nesaudzīgie likteņi, top par pamatīgu virzītājspēku notikumiem, kurus Dženeta labprātāk izdzēstu no savas atmiņas, tomēr tas nav iespējams. Tās ierūsējušas sēž kādā no atmiņu plauktiņiem, lai visnepiemērotākajos brīžos par sevi atgādinātu atkal un atkal. Taču Dženeta šo elli pelnījusi nebija.

“Viņa katru reizi vaicāja, vai man ir ļoti bail. Un es vienmēr vienādi atbildēju, ka man ir bail te sajukt prātā.”

Daļa no Dženetas pretojās slimībai, taču daļa to pieņēma, uzsūca sevī kā sūklis, kurš izslāpis pēc ūdens. Šī daļa Dženetas ar to vienkārši saauga. Šī daļa Dženetas vienkārši iemācījās tā būt. Šī iemesla dēļ nāve šķita kā vienīgais racionālais risinājums. Starp citu, nāves tēma skaidrumu caurvij nemitīgi. Brīžiem šķita, ka nāve vairs nespēs kļūt vēl nenopietnāka, kā šajā grāmatā. Taču šajos zaļajos vākos tā ir līdz saknēm klātesoša. Tā kļūst ikdienišķa un pašsaprotama kā šķavas pēc sakairināta deguna.

“Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu. Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst.”

Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē.

Dženetas Freimas dzīves traģēdijas nav iespējams sapaijāt mazākas. Taču, lasot šo romānu, ir iespēja ielūkoties bezgala sāpīgā liktenī. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā rakstīšana spēj izglābt no teju neglābjamā. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā cilvēks pats kļūst par sava nama noteicēju, ar tiesībām atvērt un aizvērt durvis uz tumsu, kad vien tas ir nepieciešams.

“Laiks vienmēr pārvieto robežas uz citām vietām, nemainīga nepaliek neviena definīcija. Kurš pateiks, kāds ir pareizais veids būt cilvēkam?”

“Rainīša klēpī birst akmens putekļi. Tās akmens asaras. Akmens raud, kad Rainītis skrāpē, drupina, skalda un pulē. Kā neraudāt, ja ar dzelzi dzīvā miesā? Piedod, akmenīt! Pacieties! Cilvēka bērniņi arī dzimst sāpēs.”

Rakstniece, skolotāja un divu bērnu mamma Linda Šmite, atpazīstamību guvusi rakstot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Lindas Šmites grāmatām ir raksturīga īpašība, gribētu pat teikt, savdabīgs rokraksts, kurš īstenību spēj atspoguļot tik tēlaini, ka gan aizskar ar dūnu vieglumu un noglāsta ar nenovēršamas nolemtības smagumu, gan pamielo ar bērnišķīgu liriskumu jebkuru nocietinātu sirdi. Tā notiek tikai tad, ja rakstnieks raksta ar spalvu, kuru mērc ne tintē, bet dvēselē.

Rainītis ir ļoti īpaša grāmata. Tas atklājas jau pēc pirmajiem izlasītajiem vārdiem. Pirmajiem teikumiem. Pirmajiem rindkopu gubu mākoņiem, kuri kā satrakojušies ziloņi, smagiem soļiem bradā pāri prāta un neprāta robežām. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo spēj aizkustināt tik dziļi. Dziļi līdz kaulam. Tā, ka sāp. Tā, ka sāp tik ļoti, ka var likt plāksteri uz plākstera, lai dziedē, lai pāriet, bet nepāriet. Tik ļoti dziļi. Sāp. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Mimi, Maricu. Zani, kura nekad nav dzirdējusi no Rainīša vārdu mamma. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Uģi, Valteriņu, Vācieti, Zilgastanti, Urgu kaimiņieti. Un kur palika Aspazija, jūs jautāsiet? Aspazijas šajā grāmatā nav. Tāpēc, ka šī grāmata nav par to Rainīti. Lielo Raini, Vislielāko. Šī grāmata ir par Raineru. Astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. Rainītim no tā visa nav nekā. Itin nekā. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Zane nekad nav dzirdējusi, kā Rainītis dzied viņai par māmiņas vieglajām, siltajām rokām. Patiesībā Rainītis nemaz nezina, kādas ir Zanes rokas. (…) Rainītis nojauš, ka Zanes rokas uz salas varētu būt nosalušas. (…) Nē, šī dziesma, ko Rainītis dzied, nav par Zanes rokām. Nemaz tik vieglas un maigas tās nevarētu būt.”

Grāmata Rainītis ir par īstenību. Par to īstenību, kuru retais spēj ieraudzīt. Kuru retais spēj atpazīt. Kuru retais spēj pieņemt. Rainītis nekad īsti nav jutis mammas tuvumu, tieši tāpēc Rainītis mammu sauc par Zani. Un īsti ne savādāk. Tomēr Zane joprojām Rainītim ir kaut kas liels. Kaut kas ar neredzamu nabassaiti saistīts. Zane ir tālu prom. Kaut kur okeāna vidū uz salas, savu Lielo laimi kaldama, kamēr Zanes mazā laimīte Rainītis, alkst pēc mātes smaržas, siltuma un, pats galvenais, mīlestības. Taču vienīgais, ko Zane Rainītim spēj dot, ir atpirkšanās. Uz to Zane ir liela māksliniece. Zane atpērkas ar pulksteņiem, džinsiem, jakām un ausskaņiem. Tikai Zane nezina, ka Rainītim nekas no tā visa nav vajadzīgs. Rainītis ir atšķirīgs. Rainīti neinteresē tas, kas interesē citus viņa vecuma bērnus – datorspēles, aifoni, minjoni. Rainītis nelielās, neizrādās, nesacenšās. Rainītim nepatīk jaunas drēbes, jo tās berž un kož ādu, tāpat kā acīs berž un kož atšķirtība no Zanes. Rainītim gribas vienīgi Zani. Rainītim ir arī tētis, bet Rainīša tētim ir divi citi bērni, kurus mīlēt, ne Rainīti. Rainītis ir dzīvu vecāku bārenis. Tieši tāpēc Rainīša aizbildnis ir Mimis. Zanes mamma. Reizēm Mimis prot smuki sapucēties, uzlikt dzintara krelles un uzkrāsot sarkanas lūpas. Bet parasti tā nav. Parasti Mimis uz visu pasauli dusmīgs. Uz Rainīti ar’. Mimim uz sejas ir grumbiņas un krunciņas, kurās dzīvo dusmīgas čūskiņas.

“Tādās dienās, kad Mimis pieražo pilnu ķēķi ar dusmu čūskiņām, Rainītis uz durvju pusi vien skatās. (…) Viņam gribas tikt prom. Uz turieni, kur pasaule liela un rāma. Dziļa kā okeāns. (…) Tas pats, kas ieskauj Zani uz Anglijas salas.”

Rainītim ir vieta, kur Rainītis jūtas piederīgs. Tieši tāpēc, ka tur pasaule sķiet vislielākā, visrāmākā. Tas ir priežu puduriņš. Piecu priežu puduriņš, ar visaugstākajām priedēm, kuras, pretēji tam, kā rakstījis Lielais Rainis, Vislielākais, nespēj nogāzt pat vējš. Rainītis jūtas piederīgs akmeņiem, ne cilvēkiem. Rainītis pat mazliet akmeni apskauž, jo akmenim nav jādomā par Zani. Akmenim nav jāskumst. Nav jābaidās. Akmenim nav jābēg no Mimīša dusmu čūskiņām. Vai no visa jaunā un nesaprotamā, kā Rainītim, jo Rainītim visu jauno un nesaprotamo vajag pieņemt pamazām. Rainītis ir atšķirīgs no citiem bērniem viņa vecumā. Rainītis grib būt akmens. Varbūt tāpēc Dieviņam negribējās, ka Rainītis kļūst lielāks.

“Tāpēc jau mazie sunīši sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem suņiem. Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu.”

Taču Kukažiņai un Maricai Rainītis grib kost vismazāk. Kukažiņa zina, cik Rainītim ļoti mīļa tā ir. Kukažiņai ir akmens sirds. Bet kas par to? Rainītis jau no mazotnes akmentiņus sapratis labāk, nekā cilvēkus. Kukažiņa nekad Rainīti nav atraidījusi. Vienmēr uzklausījusi un ļāvusi Rainītim izraudāties uz sava akmens pleca. Bet skolotāja Marica? Bet skolotājai Maricai viss ir skaists. Skolotāja Marica skatās Rainītī un atpazīst Rainīša sāpes, atpazīst Rainītī sevi, jo arī pati reiz ir bijusi mazs rainītis. Maricai sāp Rainīša sāpes. Arī Marica ir dzīvu vecāku bārenis. Rainīti no skumjām glābj Kukažiņas siltums. Maricu no skumjām glāba Grāmatu Judīte. Judītes grāmatu svētnīca bija Maricas patvērums. Tāpat kā Rainītim Rainīša priedes un Kukažiņa.

“Marica visu mūžu atcerēsies to dienu, kad Grāmatu Judīte viņai rokā iespieda bibliotēkas atlsēgu un pačukstēja: “Vari nākt arī svētdienās.” (…) Maricai ir Judītes acs. Marica redz, kas notiek Rainītī. Arī Marica vienam zēnam iespiedīs rokā atslēdziņu. Viņa sacīs: “Vari nākt visās dienās.””

Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks.

“Mūsdienu pasaule ir kā slīdošas kāpnes – mēs visi esam ierauti rotējošā kustībā. (…) Cilvēks uz slīdošajām kāpnēm ir gluži kā marionete, kuru regulē svešas rokas, kas it kā zina labāk, ko tam darīt, bet patiesībā neko nezina!”

Agnese Zarāne ir jauna un visnotaļ daudzsološa rakstniece, kura plašākai publikai sevi piesaka ar savu pirmo romānu Slīdošās kāpnes. Rakstīt par Latvijas vidusskolēnu dzīvi, jauno rakstnieci iedvesmojis tas, ka pati studiju gados daudz lasījusi ārzemju autoru darbus, kas aizskar jauniešiem aktuālas tēmas – problēmas, attiecības, izvēles. Pašlaik rakstniece strādā pie sava īso stāstu krājuma, taču proza nebūt nav vienīgais lauciņš, kurā darbojas. Agnese Zarāne raksta arī dzeju.

Godīgi sakot, ilgi nevarēju izlemt vai rakstīt blogā par šo grāmatu vai arī tomēr nē, jo šis blogs nav tapis tāpat vien – rakstīšanas pēc. Šeit rakstu, jo cieņas un mīlestības izrādīšana pret grāmatām, ir ļoti liela daļa no manas ikdienas. Tieši tāpēc esmu tieši šeit un tagad, lai ieteiktu, manuprāt, vērtīgu literatūru, kuru lasīt gan pieaugušajiem (un mūžīgajiem bērniem), gan cilvēkbērniem, kuri uz savu pieaugšanu vēl cītīgi gaida rindā. Man ir svarīgi, lai lasītājs, izlasot manā blogā ieteiktu grāmatu, būtu tik ļoti apmierināts, cik apmierināts dodas uz veikalu, pēc tam, kad savācis visas akcijas uzlīmes, lai tās iemainītu pret tefal pannu vai dormeo spilvenu. Ir neizsakāms prieks un laime, kad saņem ziņu no bloga lasītājiem, ar tekstu: klau, es izlasīju to grāmatu, kuru ieteici, nu to, par signi un mūžīgi slīdošajām kāpnēm, man baigi patika, dod vēl. Tā gan ne reizi vēl nav gadījies, bet es ticu, ka aptuveni tā reiz varētu būt, un tā sajūta varētu būt tik pat lipīgi salda, kā tad, kad visu seju esi nosmērējis ar cukurvati. Kāpēc tomēr izvēlējos rakstīt par šo grāmatu? Jo tā man kaut ko ļoti atgādināja. Tā man atgādināja pašai sevi. (Izdevējs: Zvaigzne ABC)

Grāmatas galvenā varone ir 18 gadus vecā Signe, kurai nekas cits neatliek, kā vien mātes spiediena vadītai, doties tai līdzi, pārvācoties no mazās un piemīlīgās Ludzas uz vienmēr nemitīgi kūsājošo un disonējošo Rīgu. Signes galvenā rūpala ir ne tikai tas, ka Ludzā jāatstāj gan mīļotais draugs, gan labākā draudzene, bet arī tas, vai maz meitene, pelēkā pele no mazpilsētas tālu Latgales austrumos, spēs iekļauties ne tikai Rīgas straujajā ritmā, bet arī jaunajā skolā un klasesbiedru vidū. Iepriekš jau rakstīju, ka galvenās varones tēls man atgādināja pašai sevi. Es domāju, ka lielai daļai šīs grāmatas lasītāju, neviļus nāktos neredzamām saitēm saistīt Signi pašiem ar sevi. Arī es pati biju līdzīgā situācijā, kad pēc pamatskolas beigšanas, kādā no Kuldīgas novada skolām, mācības turpināt devos uz pilsētu, kur cilvēki lietusgāžu laikā neizmanto lietussargus un matus neieveido pēc jaunākajām modes tendencēm, bet gan tā, kā to nosaka vēja pūšanas virziens. Jā, es devos uz Liepāju. Arī man ik dienu nemitīgi vēders rāvās uztraukumu krampjos, jo biju uzkāpusi uz tām pašām slīdošajām kāpnēm, uz kurām atradās arī Signe, un atradās vairums no maniem skolas biedriem gan tad, gan tagad. Pārmērīga vēlme kādam izpatikt. Nemitīgi lauzīt galvu par to, ko gan citi par Tevi domās un padomās. Jaunieši (un arī liela daļa pieaugušo) neseko savām vēlmēm un saviem ideāliem. Tie labprātāk pieņem ideālus un vēlmes, pēc kurām tos vada citi. Reizēm ļoti iespējams, tas notiek neapzināti, taču lielākoties, vēloties izpatikt gan vecākiem, gan vienaudžiem, gan citiem ko viņi par mani padomās, cilvēki zaudē savu patieso identitāti, kļūstot vienkārši par kārtējo no bara, taču cilvēkus, kuri vēlas būt individuāli, atšķirīgi no pārējās sabiedrības masas, tiek atgrūsti vai uzskatīti vienkārši par dīvaiņiem.

“Aiz skaista iesaiņojuma dažkārt slēpjas tukšums – tāpat kā ar precēm mēdz gadīties. (…) Mēģini ielūkoties cilvēkos dziļāk.”

Ļoti lielu brūci Signes dzīvē rada arī tas, ka viņas vecāki ir šķīrušies. Signe dzīvo kopā ar māti, un tā tas ir tieši tiki ilgi, lai Signe pat vairs īsti neatceras, kā tas bija, dzīvot un būt kopā ar tēvu. Šajā attiecību peripetijā autore galveno lomu piešķir Signes mātei, kura Signes tēvu regulāri cenšas meitenes acīs noniecināt un pazemot, nemaz nenojaušot, ka Signei šī brūce sāp līdz pat kaulam. Signes māte šo situāciju izmanto kā aizsargreakciju, baidoties no tā, ka meita, vienīgais un svarīgākais, kas viņai jebkad ir piederējis, viņas miesa un asinis, deviņus mēnešus savā klēpī iznēsātais bērns, varētu viņu pamest, lai dotos pie sava, nekam īsti nederīgā un nekā pretī dot nespējīgā tēva.

“Mīlestība, ko izvēlies tu, ir kā… kā lēciens jūras bezdibenī.”

Signes māte iejaucas ne tikai meitas attiecībās ar tēvu, bet arī attiecībās, kuras meitene vēlas veidot ar pretēja dzimuma pārstāvjiem. Māte māca meitai, ka īsta mīlestība neeksistē. Ir tikai sāpes, kuras atstāj šķietama iemīlēšanās un tas, protams, neder nekam, jo padara sievietes vājas un nelietojamas. Bezkaislīgi manipulēt ar vīrieti, tieši tas ir tas, kas sievietei būtu jādara, nevis jāzaudē galva kāda vīrieša dēļ, kurš beigu beigās tāpat izrādīsies gan šmauklis, gan dzērājs.

“Sieviešu liktenis ir tāds, kāds tas ir. Mēs esam nepieciešamas tad, ja esam koptas, skaistas, dzemdēt spējīgas. (…) Šajā pasaulē noteicēji tik un tā ir viņi. Bet mēs, sievietes, varam gudri visu izplānot un veiksmīgi viņus vadīt, tā ka viņi to nemaz nenojautīs.”

To, vai Signe nokāps no nemitīgi rotējošā kustībā slīdošajām kāpnēm, uzzināt izdosies vien pašiem atverot grāmatas sākuma vāku un izlasot to vārdu pa vārdam sausu, kā vēsu kolas glāzi, tveices pārņemtā dienā, atduroties pret teju Vējiem līdzi cienīga mīlestības stāsta sižeta. Bet par to Signe domās rīt.

“Tu vienkārši nepazīsti cilvēkus, kas ir pieauguši.Tostarp nepazīsti pati sevi. Bet tev kļūst arvien labāk, tici man.”

Lai grāmata tālāk runā pati par sevi, bet tas, ko es pati vēl gribēju piebilst tās sakarā, ir tas, ka šajā grāmatā netrūkst arī daudzi Agneses Zarānes uzburtie monologi un dialogi, kuri brīžiem bija tik asprātīgi, ka lika ne tikai pasmaidīt, bet arī jauši un nejauši iespurgties. Grāmata noteikti patiks tiem, kuri stāv ar abām kājām uz zemes, jo šis romāns ir gaužām reālistisks un patiess, un tā, neapšaubāmi, ir viena no šī romāna burvībām. Kā autore pati kādā intervijā atklāj, šo romānu vēlējusies izveidot gaišu, taču ne māksloti pozitīvu, un, manuprāt, tas ir izdevies lieliski.

“Ja kaut kas salūzt, kubiešiem nav naudas, lai nopirktu rezerves detaļu. Viņi to salīmē ar skoču.”

Grāmata Havanas kaķu karalis, pirmkārt, mani piesaistīja ar sava vāka dizainu: kaķi, palmas, košas krāsas. Varbūt dimanti ir meiteņu labākie draugi, bet, manuprāt, tos var atrast arī uz grāmatas vāka. Otrkārt – Toms Kreicbergs. Ja kaut reizi esi lasījis kaut ko no šī vārdu simfoniju autora daiļrades (kā to esmu darījusi es, lasot gan Lopu ekspresi, gan Dubultniekus un citus stāstus), tad bez šaubām Tu gribēsi vēl, jo tā izslāpt var tikai pēc tik aizrautīga un domu bagāta lidojuma.

Toms Kreicbergs (Tom Crosshill) ir latviešu izcelsmes rakstnieks, kurš raksta angļu valodā (nē, Tu nepārlasījies). Latvietis, kurš savus burtus vārdos uz papīra kombinē svešā valodā (lai gan pie Lopu ekspreša latviskošanas piedalījies arī pats autors, kā pats saka, radot teju pilnīgi jaunu daiļdarbu). Sākotnēji savu stāstu rakstīšanai iedvesmojies no fantāzijas un fantastikas žanra autoru darbiem, taču vēlākie romāni, piemēram, manis jau divreiz pieminētais Lopu ekspresis, kā arī Havanas kaķu karalis noteikti nepārstāv šos žanrus. Te viss notiek pa īstam un bez aplinkiem – gan Volstrītas mahināciju džungļos (Lopu ekspresis), gan Kubas komunisma azotē (Havanas kaķu karalis). Toms Kreicbergs bērnību pavadījis Rīgā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas pārcēlies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur ieguvis bakalaura grādu fizikā, kā arī nenovērtējamu pieredzi, strādājot gan kā grāmatu tulkotājs, gan režisors teātrī, gan izbaudījis uz savas ādas Volstrītas gaišās un tumšās puses, strādājot labi atalgotu finanšu speciālista darbu. Toms Kreicbergs trīs reizes nominēts Nebulas balvai, vienu reizi – WSFA Small Press Award un Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns Lopu ekspresis uzvarējis Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas “Kilograms kultūras 2016” rudens balsojumā.

Tāpat kā Lopu ekspresi, tā arī Havanas kaķu karali, Kreicbergs neuzbur no zila gaisa. Šie romāni tapuši iespaidojoties no paša redzētā un piedzīvotā, kas vēl jo vairāk paspilgtina un izceļ šo romānu būtību, liekot noticēt tam, ka tas patiešām notiek tieši šeit un tagad. Rakstīt par Kubu, autoru iedvesmoja Tās piedzīvošana un izdzīvošana, ne tikai braucot pārbāztos autobusos, stāvot bezgalīgi garās rindās, vai izbaudot mierīgas pastaigas pilsētas smacīgajā tveicē. Rakstīt par Kubu iedvesmoja arī deja. Salsa. Kas, tāpat kā autora dzīvi, arī Havanas kaķa karaļa stāstu caurvij kā nepārraujama pavediens, kas ieaudies katrā ķermeņa šūniņā uz palikšanu. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve. Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

Grāmatas galvenais varonis Riks ir pusaudzis, kura lielākais prieka smelšanas avots ir smieklīgi kaķi (CatoTrope.com) un meitenes. Taču ar to otro Rikam īpaši neveicas, jo vairumam meiteņu piemīt spēja puiša mēli sasiet tādā mezglā, kuru ir tikpat grūti atraisīt, cik grūti atrisināt vissarežģītāko krustvārdu mīklu. Tas izdodas tikai lietpratējiem. Taču pēc lietpratēja Riks gluži neizskatās. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc Rika pirmā nopietnā draudzene viņu pamet, saprotot, ka ar tik lielu nūģi kopā būt tomēr nespēj. Taču šī liktenīgā šķiršanās, noved pie liktenīgas tikšanās. Ja uz doto brīdi spēj atminēties Aināra Mielava dziesmu Tu saviļņoji mani , tad aptuveni vari iedomāties, kas notiek ar Riku brīdī, kad viņš ierauga viņu – Anu.

“Viņa bija slaida un iznesīga, ar kraukļmelniem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Tie ieskāvu brūnu sirds formas seju, maigu un gludu, šķietami naivu, gandrīz bērnišķīgu – bet dziļi iegrimušās acis tādas nebija. Tās likās uzjautrinātas, it kā šī meitene zinātu to, ko tu nezini, un tas viņai liktos smieklīgi.”

Riks ir apņēmības pilns iekarot Anu, tāpēc brīdī, kad viņš beidzot nolemj meklēt savas dzimtas saknes mātes dzimtajā zemē Kubā, Riks uzaicina Anu sev līdzi. Taču viņi vēl nezina, ka vienīgais, ko divi amerikāņu pusaudži var sameklēt šajā kontrastu zemē, ir salauztas sirdis un kaudzēm nepatikšanu, no kurām neglābj pat smieklīgi kaķi.

“Pie kāda veikala bija sastājusies rinda – vīrieši un sievietes ar spurainiem auduma maisiem. – Gaida jauno aifonu, – es angliski teicu Anai, juzdamies ārkārtīgi atjautīgs. – Viņi gaida tualetes papīru, – Jolanda spāniski atbildēja. – Jau nedēļām ilgi nav nevienā veikalā.”

Ja noprati, ka šī ir kārtējā romantiskā jauniešu lubene, kuru paņemt rokās, lai pāris reižu pāršķirstītu, ievelkot nāsīs svaigo tipogrāfijas krāsas smaržu un pēcāk to noliktu atpakaļ plauktā tieši putekļu kārajos zobos, tad es jūs apbēdināšu – tā viss nav. Šajā grāmatā liels uzsvars tiek likts ne tikai uz nelaimīgu mīlestību, karstām dejām un bagātīgiem piedzīvojumiem, bet arī uz politisku jautājumu atspoguļošanu, kas, teiksim tā, Kubai ļoti piedien. Taču, lai arī vispārināti, jo tiek skatīts ar pusaudžu acīm, tomēr pietiekami, lai ielūkotos arī Kubas politiskajā virtuvē un saprastu, ka tas noteikti nav ēdiens, kas tik neganti smird pēc puvekļiem. Varbūt tā ir kaimiņiene, tā, kurai ir pareizie draugi un neviena nepareizā, tā, kura novēro no savas mājas loga apkārtējos, lai pēcāk redzēto stāstītu tiem draugiem. Varbūt tie ir tie cilvēki, kuri tik ļoti ir ievilkti valdības tīklos un tagad sēž kaktā uz cieš klusu, jo nedrīkst atļauties publiski teikt neko sliktu par valdību. Varbūt tā smaržo sena pagātne, kas kā gadiem puvuši kartupeļi izvilkti no aizmirstības aizgalda, lai atgādinātu par iemesliem, kāpēc cilvēki ir bijuši spiesti pamest savas dzimtās mājas, lai bēgtu ne tikai no despotiskiem vecākiem, bet arī no vēl despotiskākās valdības. Varbūt tā vienkārši smird mīlestība pēc nodevības…

“Visus manus dzīves gadus viņa bija atteikusies runāt par pagātni. Tikai tagad es aptveru, ko tas patiesībā bija nozīmējis: atteikties no savas dzimtenes. Cik dziļi viņu bija skāris aizvainojums.”

To, cik grāmata patiešām ir aizraujoša jau parāda vien fakts, ka es nespēju par to beigt runāt, bet man tas ir jādara, citādi es būšu Tev izstāstījusi tieši tik daudz, ka vairs nebūs jēga to lasīt (tik vien, cik pāršķirstīt…un pārošņāt), taču mans uzdevums nav atņemt tai vērtību. Autora piezīmēs Toms Kreicbergs raksta, ka cer pamodināt lasītājos vēlmi doties apskatīt Kubu, ne tikai vērtēt to pēc autora vīzijām. Doties tur, lai arī katrs no mums to varētu izbaudīt uz savas ādas un novērtēt tās skaistumu un kontrastus. Un, manuprāt, šī grāmata patiesi varētu būt par iemeslu latviešu tūristu pieplūdumam Kubā.

“Kubai ar mani viss varbūt bija beidzies. Bet man ar Kubu nebija beidzies nekas.”